piektdiena, 2011. gada 30. decembris

gada pēdējā ziņa


Balts, balts sniedziņš iedomāts
krīt no gaisa piektdienā...


Labdien, mani mīļie un mīļās!

Šodien ik pa laikam iedomājos, ka vēlos atrast laiku, lai jums uzrakstītu. Es nudien nezinu, kādas ir mana spēka rezerves un vai spēšu savas domas un sajūtas darīt zināmas arī jums, lai jūs sajustu to mīlestību un mieru, ar kādu vēlos jūs uzrunāt.

Vai ar tevi kādreiz ir bijis tā, ka ejot pa ielu, pavisam negaidot, tevī ieplūst patiess prieks? Tāds īss, īsts un spēcīgs laimības mirklis? Man šodien tāds bija. Pēc negulētām naktīm, pēc divu dienu galvassāpēm un pēc fantastiskas pārpūles - es to sajutu. Reizēm ar mums notiek neizskaidrojamas lietas, reizēm mēs saņemam kādu apbalvojumu, kādu dāvanu, kaut ko ļoti īpašu. Tu jau saproti, ka es nerunāju par jaunu tv, kurpēm vai algas pielikumu. Un tieši tas, ka mēs nevaram visu kontrolēt un paredzēt(lai cik ļoti mums reizēm to gribētos), padara dzīvi piepildītu ar jaunām un jaunām izjūtām.

Gribēju vēl tev jautāt, ja atļausi. vai tev ir izdevies kādu šogad pārsteigt? Pavisam negaidot, kādam pateikt paldies par to, ka tev ir bijusi iespēja viņu satikt, iepazīt vai sadzirdēt. Ja esi atlicis to uz vēlāku laiku, ir īstais mirklis. Pavisam drīz jau mēs būsim citā gadā. Taču tajā pat laikā man jāsaka, vispirms pajautā sev, vai tu to vēl aizvien vēlies. Pajautā sev, ko tev nozīmē uzdrīkstēšanās, iniciatīvas izrādīšana, ko tev nozīmē kāda cilvēka ielaišana savā personiskajā telpā, kurā mīt tavi sapņi, apņemšanās, vilšanās un tava neatkārtojamā pieredze. Pajautā arī sev, ko tev nozīmē atteikums, jo bieži vien šīs bailes traucē kaut ko pieredzēt.

Man šis gads ir bijis dažāds. Ja godīgi, atceros tikai dažus spilgtus notikumus. Tāpēc jājautā sev, vai man ir slikta atmiņa, vai esmu dzīvojusi tā, ka tas nav bijis pārāk nozīmīgi man? Taču esmu ieguvusi lielisku pieredzi un šobrīd skaidri zinu, ar kādiem cilvēkiem man nekad nebūs pa ceļam. Esmu iepazinusies ar dažiem lieliskiem cilvēkiem un personībām. un nepamet mani sajūta, ka tas nav tāpat vien. Lai cik es savā prātā nepārcilātu šī gada atmiņas, tās man vairāk saistās ar cilvēciskām attiecībām. un es patiešām esmu laimīga un pateicīga, ka man ir tā iespēja to visu piedzīvot.

Pavisam nesen, šķiet, kādā jaukā koncertā es atskārtu, ka esmu gatava dalīties ar savām prasmēm, zināšanām un pieredzi. Sapratu, ka ir brīnišķīgi vienkārši būt, nepretojoties tam, kas tu esi un kāds ir tavs dzīves uzdevums.

Es jums vēlu sekot savai sirdsbalsij, uzdrīkstēties gribēt, nebaidīties no iniciatīvām, ļaut sev un citiem būt pašiem un vienmēr atstāt kādu brīvu vietu pārsteigumam! Es vēlu jums būt labiem cilvēkiem!

Ar mīlestību,
Evita

bilde no www.browndresswithwhitedots.tumblr.com ir lietas, ko negribot iemīli.

trešdiena, 2011. gada 28. decembris

pēc svētkiem.


Šobrīd manu prātu un laiku ir atņēmis mans maģistra darbs. Lūk, tā es arī jūtos, kā tie putni būrī, kuri pasauli var izbaudīt tikai pa šķirbu..)
Es ļoti vēlējos jums uzrakstīt skaistus vārdus ziemas saulgriežu laikā. Nepaspēju. Manas dienas aizrit rēķinot un aprakstot datus. Mana valoda ir tieša un uz pierādītiem faktiem balstīta. Naktis negulētas, izskats..jā, par to nerunāsim šoreiz..)
Reizēm man gribas raudāt no tā, ka nesanāk un reizēm man gribas raudāt no tā, ka sanāk.
Taču svētki man arī bija. Varētu teikt, ka tā bija pārvietošanās no viena punkta uz otru. Nākamgad tā nedarīšu. Arī man ir dažas apņemšanās, ko esmu atstājusi jaunajam gadam. Man šķiet, ka galvenais svētku sajūtas radītājs ir miers tevī pašā. Šo miera sajūtu izdevās notvert tikai pie manas mammas. Laikam tāpēc, ka mana mamma ir pēdējo gadu laikā spējusi pieņemt nopietnus lēmumus, kas vienmēr nes kaut ko jaunu un vienmēr kaut kas tiek arī zaudēts. visu nevar.
Tas, ko vēl šajos svētkos sapratu, ka ikviens vēlas novērsties no cilvēkiem, kuri ir aizvainoti, dusmīgi, manipulatīvi, egoistiski. Un ir ļoti vērts domāt par to, kā mani uztver un redz citi. Nevis tāpēc, lai saprastu, kas labi vai slikti, bet tāpēc, lai iemācītos sevi analizēt.
Taču tajā pat laikā no cilvēkiem, kuri rada tevī ne pārāk patīkamas izjūtas un asociācijas, var daudz mācīties. Un vēl var paskatīties, kā ar tādiem cilvēkiem runā bērni. Es vienmēr saku, ka mēs nevienu nevaram pasargāt no viņam paredzētiem zilumiem un puniem. Ne lielos, ne mazos.

Esmu par pareizajām izvēlēm, lai kādas tās šķistu citiem, atceries - tā ir Tava dzīve! Uz priekšu!

Lai jums labiem darbiem, vārdiem, emocijām bagāta šī svētku nedēļa!

evita

bilde.

piektdiena, 2011. gada 16. decembris

Pēterītis var.


Jā, dārgie un dārgās, kā jau iepriekš teicu, šeit mazliet mazinājies ierakstīto ziņu skaits. Pa šo laiku top zinātne, bet, es ceru, ka divās nedēļās tā jau būs pietiekoši sarakstīta. Taču šodien neko daudz savos rakstu darbos neesmu izdarījusi. šodien es biju uzaicināta apmeklēt Ziemassvētku pasākumu bērnudārzā. Mazie lāči patiešām aug, un viņu prasmes attīstās un pilnveidojas. Reizēm manās acīs varēja samanīt asaras, tās laimes un labizjūtas, prieks par meitas lielisko solo dziedājumu un dzejoli. Aizdomājos par to, vai mans slinkums ir attaisnojums, kāpēc neesmu viņu aizvedusi uz kādu bērnu dziedāšanas ansambeli. protams, ka nav. Dāmas, kurām vadīju pozitīvās intervences nodarbības, daudz runāja par saviem mazbērniem un to, cik daudz viņas ir darījušas, lai viņu mazbērni tiktu attīstītu papildus, cik ļoti tas viņiem ir noderējis dzīvē. klausījos un patiešām priecājos, kā arī apbrīnoju viņas par uzņēmību, mērķtiecību, labestību. Paldies viņām par to.

Šādos svētkos ļoti labi var novērot, kā bērns jūtas, kādas ir viņa attiecības ar vecākiem, kādas viņam ir izveidojušās attiecības ar sevi. Var novērot, kādu lomu viņš grupā spēlē un kā viņu uztver audzinātājas. un, ja, var, protams, labi redzēt, kā vecāki uztver savu bērnu un kādas ir viņu gaidas.

Šajā laikā pabiju arī jauno zinātnieku konferencē. man tā bija jauna pieredze, iespēja attīstīt prezentācijas prasmes, attīstīt zinātnisko terminu lietošanu, sadzirdēt, par ko interesējas citi speciālisti. Manā auditorijā bija pārsvarā pedagogi. izsecināju, ka šobrīd aktualitāte pedagogiem ir - individuāla pieeja katram bērnam. sēdēju un domāju, kur tā paliek ikdienā? vai tiešām teorija no prakses tik ļoti atšķiras? ir skaidrs un ļoti labi saredzams, ka daaaudz pedagogu vēlas atbrīvoties no grūtākiem bērniem. jā, viens bērns var daudz izdarīt. viņš var iesist citiem, viņš var traucēt citus un līdz ar to arī uztveramo materiālu. taču šeit kā reiz ļoti noderētu individuālā pieeja. vislabāk skolotāja palīgs, kurš ārvalstīs nav pedagogs, bet gan apmācīts cilvēks, visbiežāk bezdarbnieks, kurš palīdz skolotājam. viņš ir tas, kas saka, Pēterīt, šķir 93.lpp un sāc lasīt. Pēterīt, nākamreiz ir jāizpilda 13.uzdevums. Un Pēterītis neiepaliek, Pēterītis paspēj tikt līdzi un jūtas - eh, cik labs. Līdz ar to.. nu jā, jūs jau paši zināt., kādi ir tie ieguvumi.

Es arī ļoti ticu mūsu izglītības ministram un ticu, ka mūsu pedagogi būs tik kvalificēti, lai viņi spētu realizēt ministra nākotnes izglītības redzējumu.

Mainīties, tas vienmēr ir grūti, taču tas vienmēr ir ļoti nepieciešami.


Lai gardas piparkūkas un jaukas brīvdienas!

Evita

bilde

piektdiena, 2011. gada 9. decembris

sabira.


Pamostos no rīta un nesaprotu, kāpēc tāds tukšums. duru ar pirktu vēderā - tukšums, duru telpā - tukšums.
Iztukšota. tā, ka ēdienam garšu nesajūti nemaz. piekrīti sev, ka tas ir mazliet dīvaini.
rezerves atdotas un izdalītas ikvienam pretimnākošajam - ar smaidu, runāšanu, ar uzklausīšanu, ar domāšanu līdzi, ar acu skatienu. te nu vari tikai domāt, ka no tā taču vajadzētu uzlādēties. nekā nebija. tukšums, es jums saku. aizver acis un saproti, ka vēlies prieku ielīstam, pārņemam un sanam.
atver acis, vējš sniegpārslas svaida. varbūt sadzirdēja. prieks sabira tukšajā vēderā.
labu apetīti!

evita

bilde te.

piektdiena, 2011. gada 2. decembris

pašiedvesma

Kāda ir jūsu mīļākā grāmata, raudamais gabals, mūzikls, filma, maršruts un vēl un vēl? Neizskaidrojamas ir tās sajūtas, kas pārņem ķermeni, kad izdzirdi skanam kaut ko tik sev mīļu. un neizskaidrojami, kāpēc tev tas ir tik mīļš. citi rauc degunu, saka - fuii, kā tu vari to klausīties, noskatīties.
Bet es smeju un saku, ka visas mana vecuma meitenes ir uzaugušas ar Dirty dancing (Helmut, man ļooti patīk arī Grease, bet ar to mēs varētu būt tikai labi draugi, taču atdotos es citam.. he). daudzas tajā laikā ir sapņojušas, ka viņas tā dejos, un viņām tā pieskarsies Patrick Swayze un varbūt kāda pat ir satikusi tādu pašu kā viņš (tēlu) vai cer vēl satikt. Tas jau tos sapņus no realitātes bieži vien atšķir, ka sapņos mēs varam piedzīvot visu, ko vien mūsu fantāzija ļauj iztēloties. ak, un ko tik tā mums ļauj. (smaidu)Sapņi mūs glābj situācijās, kad psiholoģiski ir ļoti smagi un nedroši. Taču visi kā viens nu jau zina, ka sapņi ievelk un ir tādi cilvēki, kuri vienā brīdī ar tiem ir tā identificējušies, ka nespēj vairs daudz izšķirt iedomas no realitātes.

Bet, draugi, lasītāji un mana bloga sekotāji, šodien es gribēju padalīties ar dažām bildēm, kas mani iedvesmo gatavoties Ziemas saulgriežiem. Tā kā šobrīd es ļoti nopietni rakstu savu maģistra darbu un diemžēl arī šeit ideālais no reālā atšķiras, tad man pašai ir fiziski nepieciešams kaut kas skaists, kaut kāds iekšējs spēks, lai soli pa solim virzītos uz mērķi, jo tas man pašai ir būtiski.

Tātad šodien mani piepilda ar skaistuma spēku un radošumu (šādi es strādāju ar savu pazemināto enerģijas daudzumu un negribēšanu darīt man nepatīkamus darbus, profesionāli varētu teikt, ka es sevi pozitīvi vadu:)tas, kas salasāms un saskatāms zemāk.

1. Ir iestājusies tumsa. ir brīvdiena. ir sajūta, ka šo nakti izgaismo tās gaismas, kas piestāv tikai ziemai. sarunas ar draudzeni līdz pagurumam.varbūt ar mammu.



2. Iepriekš vienmēr uzmeistaroju vainagu, ko pielikt pie durvīm. šo tradīciju es pārņēmu no kāda aktieru pāra, kas kādu laiku mums dzīvoja kaimiņos. Tagad man būtiski vismaz kaut ko pagatavot un izskaistināt. ir mājas, kurās pat neieejot var sajust siltumu.

3. Balts. reizēm baltais uzbur vēl neiepazītas emocijas. baltais man saistās ar patiesību, vieglumu, jaunavību un jaunu ceļa sākumu.



4. ir vienmēr interesanti vērot, kā katrs izrotā egli. bieži vien ar spīguļiem. man spīguļu vietā labāk patīk bumbas no mūsu pašu pupiņām, zirņiem un ķirbju sēklām.



Spēt uzburt noskaņu ne vienmēr izdodas uzreiz
, bet visu var iemācīties. Man šķiet, ka precīzi ir teikts, ka Dievs ir mazās lietās.


Izdošanos,
evita

bildes no victonia.com, hearthandmadeuk.blogspot.com, australiaentertains.com

sestdiena, 2011. gada 26. novembris

rituāli


Jau kādu laiku sestdienās nestrādāju. ir neparasti tik mierīgi izlīst no gultas, izstaipīties, ar visiem sabučoties un tad domāt - ko mēs šodien darīsim? Nē, es neabižoju tos, kuri mostas vieni paši, bet es pati šo laiku esmu jau izdzīvojusi. Es zinu, ir tādi, kuri izbauda vienatni un ir tādi, kuriem tās jau ir gana, viņi ir gatavi iet tālāk. Taču viens ir skaidrs - mums katram ir jāiet pa savu ceļu, savu individuālo. Tas, ko es parasti mēdzu teikt, ejot šo ceļu, vajag ieklausīties savās izjūtās, kā es par to jūtos un ko man tas nozīmē. Jūtas ir labs kompass. šo es uzrakstīju arī tiem puišiem, kuri te iemaldās un arī tiem, kuri manu lapu ir citiem ieteikuši, kā lasāmvielu, lai risinātu savas grūtības.

Man šķiet, nozīmīgi ikvienam dzīvē ir savi rituāli. reizēm tie pāraug rutīnā un pieradumā. tāpēc ir gudrinieki, kuri saka, ka nevajag pieķerties saviem rituāliem, tieši otrādāk, ja katru rītu sāc ar vingrošanu, tad vienu rītu sāc ar vēsu dušu. Kāpēc? Iespējams, tāpēc, ka rutinētā dzīvē mums daudz grūtāk sajust un ievērot nianses. šķiet, es tam piekrītu. mans šodienas lēmums sēsties auto un braukt uz piejūras ciemu pusi par spīti lietum, izmainīja manu noskaņojumu un rosības pakāpi.
Vai esat domājuši par saviem rituāliem - lielajiem, mazajiem, nozīmīgajiem un teju nesamanāmiem? Ja tādu nav, man šķiet, ir jauki par tiem padomāt, uzrakstīt uz lapas un izjust, jā, man ir savi rituāli, ar kuriem ne par ko nedalīšos ar citiem.

Lai jums viss izdodas. Lai arī logam nepieskaras, tikko nokritušās sniega pārslas un attālis nedzird sniega lāpstu skaņas, rītdien jau jāiededz pirmā svece. Mans ikgada rituāls ir arī Adventes vainaga pagatavošana. vēl nezinu, kāds šodien tas man izdosies.

evita

bilde te.

ceturtdiena, 2011. gada 24. novembris

mazliet moralizēšu

man ir meita. gandrīz katru rītu es viņu vedu uz bērnudārzu. un ziniet, reizēm ir interesanti pavērot, kā vecāki bērnus atved, kā viņi mudina vai nemudina ātrāk pārģērbties, kā saka/nesaka vēlējumu dienai, kā atvadās utt.
pirms neilga laika bija vecāku sapulce, kur runājām, ka būtu ļoti svarīgi vecāku un audzinātāju starpā ievērot konsekvenci. ja audzinātāja saka, ka rādīt mēli nav labi, tad arī vecāks to pašu saka mājās šim bērnam. Ja norunāts, ka nedrīkst ņemt vairāk par vienu mantu, tad vecāki šo ideju arī atbalsta. nu jūs saprotiet taču, vai ne?
vakar dzirdēju vienu māmiņu (kura dažiem vecākiem epastā pārmeta, ka nav spējuši ierasties uz vecāku sapulci) stingrā un ļoti neiecietīgā balsī savai meitai sakām: "Man vienalga, ko te atļauj vai neatļauj, Tu vilksi legingus, es te neiešu sēdēt mājās, kad tu atkal saslimsi!" un punkts. nekāda komata. Mazās seja izmainījās, jo viņa saprata, ka tie nav joki. Lieki jau piebilst, ka legingi patiešām ir tas apģērba gabals, kas garantē nesaslimšanu.
Es ticu, ka es apskatījos ar saltām acīm uz šo skaisto dāmu, bet vēl vairāk es spēju sajust mazās meitenes izjūtas. Kāda velna pēc māte savas neiecietības un netolerances dēļ liek justies slikti savam bērnam? vai arī - Kāda velna pēc māte neiedomājas, kā jūtas bērns, kurš zina, ka ir pārkāpis kādu iekšēju noteikumu grupā, kurai viņam ir svarīgi piederēt?
Vai tiešām viss apkārtējais ir sūds un niecība šīs kundzes priekšā? un vai tiešām mūsu egoisms ir tik milzīgs, lai ar to nosmacētu sava bērna iniciatīvas un pašpārliecinātību?

Zinu kādu jaunu meiteni, kura aizgāja no pedagoga darba, jo saprata, ka nespēj stāvēt pāri vecāku izdomai un sodīšanas veidam (ja nezidarīsi to, tad tev būs jālasa literatūras mājas darbs).

Vecāki, vai tiešām jūs domājat, ka jūsu bērni nav vairāk vērti?

evita

ceturtdiena, 2011. gada 17. novembris

viena diena.


Laiku pa laikam es ļaujos skumjām, un es tās izbaudu. Es skatos filmas, kuru laikā sirds iesmeldzas un reizēm tik ļoti sažņaudzas. mīlestība.
un šis rīts bija tieši tāds. es biju mājās viena un atļāvos neko citu nedarīt kā noskatīties no rīta filmu. kārtējo reizi galvā nodunēja - dzīvo sev, dzīvo skaisti un patiesi, dzīvo tagad un saki uzreiz, ko vēlies pateikt. neturi aizvainojumu, piezvani un pasaki, ka esi priecīga/s par to, ka tik daudz viens otram esat devuši. jā, mums nesanāca. un varbūt ne tāpēc, ka nebūtu mīlestības, varbūt vairāk bija egoisms un nesapratnes. un galu galā, tu zini, ka jūs vienmēr viens otram būsiet īpaši un atpazīstami pa gabalu.
es šodien piezvanīju savai vecaimammai. es tik ilgi tam gatavojos, nezin', kāpēc. izdzirdot viņas balsi, es biju laimīga. tāpēc, ka es zinu, ka viņa man ir ļoti nozīmīga, tāpēc, ka viņas balss nav mainījusies, tāpēc, ka es zinu, ka tā nebūs mūžīgi. es stūrēju un ļāvos sarunai. es ļāvos, lai izrāda rūpes, ļāvos, lai pačīkst, ļāvos, lai runātāja ir viņa nevis es. es pateicu, ka viņu ļoti mīlu. sev apsolīju piezvanīt viņai katru nedēļu.
kad es ļaujos skumjām, man skan mūzika, kas mani dara smeldzīgi laimīgu. un es gaidu baltu, pūkainu sniegpārslu uz sava degungala.
tā ir viena diena, kad es tam ļaujos. tikai viena. vairāk gan ne.

evita

bilde te.

sestdiena, 2011. gada 12. novembris

tikai atmiņas par to

Pirms neilga laika uztaisīju sev kafiju. ar pienu, protams. patiesībā es jau kādu laiku saku, ka kafiju nedzeru, tikai, aizejot ciemos, man impulsīvi sagribas iedzert kafiju. drīzāk dēļ tā rituāla, kad ieber kafiju skaistā krūzē, čalo ar meitenēm, tad uzlej ūdeni, nogaidi kādu laiciņu un pievieno pienu. smarža ir jau piepildījusi virtuvi, kā arī krāsa ir tik ļoti uzrunājoša. vai ar Tevi ir līdzīgi?

Kā jau iepriekš teicu, man ir viens obligātais rakstu darbs jāizved, tad, lai to mirkli attālinātu, es šodien iekāroju kafiju. un darīju visu kā parasti. tikai ūdeni, šķiet, vārīju vairākkārt, jo pa to laiku jau biju piemirsusi, ko es gribu.

taču man jāatzīst, kafija savu svarīgo vietu manā dzīvē ir zaudējusi. Tā garšo tik parasti un tajā pašā laikā nekā, tai vairs nepiemīt spēja sakutināt man vēderu, lai es jau sāktu pēc tās ilgoties atkal. izrādās, ka tikai vēl prāts atceras to, ko tā man iepriekš nozīmēja. jā, ir pat zinātniski pierādīts, ka organisma šūnas ļoti labi saglabā informāciju par mums nozīmīgām lietām, vietām, garšām, smaržām, cilvēkiem, notikumiem, skaņām un kad ar to ikreiz saskaramies, tās piegādā mums seno informāciju...

Lūk, es varu atvadīties
no savas īpaši īpašās kafijas un no tās mīlīgā pagatavošanas rituāla. cik viss patiesībā ir vienkārši! daudz vienkāršāk, kā mēs to sākotnēji iedomājamies, tāpēc bieži vien varbūt nemaz nemēģinām.

esmu lasījusi informāciju, ka cilvēkam ir nepieciešama tieši 21 diena, lai kaut ko savā dzīvē izmainītu - ieviestu jaunus rituālus vai atteiktos no kaut kā. es neesmu skaitījusi, taču nekad nebūtu domājusi, ka grūtības vai viegluma pakāpi kaut kam mēs katrs pats piešķiram.

un ziniet, prāts patiešām ir liels viltnieks un reizēm izstrādā ar mums lielus jokus.

mīļi,
evita

piektdiena, 2011. gada 11. novembris

īss kopsavlikums


man ir divas sajūtas:
- ka putnos neesmu bijusi sen;
- ka putnos regulāri vēl kādu laiku nebūšu.

un, jā, man ir jauns dators, un man ļoti nepatīk, ja man jātur alt, lai es varētu uzlikt garumzīmi. lūk, jums iespēja saprast, kas mani dara besīgu..) un šī ir viena no tām, jo man patīk, ja viss notiek neaizķeroties un plūstoši.

mani spilgtākie pēdējā laika iespaidi:
- protams, dzimšanas dienas pārsteigums manai draudzenei un man iespēja aizlidot uz Berlīni;
- mūzikla The Rocky Horror show apmeklējums (un uz tiem galdiem arī lēcām:);
- izgulēšanās, kad šķietami varētu arī neizgulēties;
- lidmašīnas drebelīgā nolaišanās Rīgas lidostā (es patiešām pamatīgi sarāvos, blakussēdētājam tas šķita pat smieklīgi);
- lidojot mājās no Vācijas, ļoti daudz pasažieru bija tādi, ko varētu nodēvēt par viesstrādniekiem - netīrumi aiz naga, spēcīgs cigarešu smārds, sastāvējušu drēbju smaka. un man palika tik dīvaini. pat negribot iedziļināties, šķita, ka kaut kas nav kārtībā. lai arī vienmēr katram ir izvēle, kā veidot savu dzīvi, es laikam profesionāli aizdomājos par to, ko redz viņu bērni, ko viņi saprot par savu valsti, par darbu un par attiecībām ar vecākiem;
- lieliskas vakariņas kopā ar draudzenēm. ir tik burvīgi redzēt, cik katra esam atšķirīga, katra ar savu dzīvesstāstu, ar savām grūtībām, priekiem un mērķiem, taču mēs viena otru atbalstām. un tāda draudzība ir neatsverama, nenopērkama, nenotēlojama.
- vakar ar meitu, braucot no bērnudārza, redzējām skaistākās debesis, tik krāsainas, ar apaļu mēnesi. betija tikai noteica, laikam tāpēc tu tik ātri man atbrauci pakaļ, lai es redzētu tās skaistās debesis.
- pirms pāris dienām ar citu savu draudzeni runājām, kā tas ir gaidīt dvīņus. Par to, ka labiem cilvēkiem vajag audzināt vairāk bērnu, lai bērni vairāk saņemtu, tiktu saklausīti un iedrošināti. Runājām par to, ka bērna ieņemšana ir maģisks notikums, jo tas var notikt tik reti. un ka daba par visu ir parūpējusies.

Ko lai vēl es piebilstu, mans maģistra darbs top, un tas ir iemesls, kāpēc šobrīd nekam citam laiks daudz neatliek.
Taču šodien mēs noteikti visi aiziesim atstāt savas svecītes, pieminot drošsirdīgos.


Lai jums lieliskas brīvdienas! Lai silti, izskatās, ka ilgi gaidītais sals ir klāt!

evita

bilde

otrdiena, 2011. gada 1. novembris

kad pavisam gara diena

tad gribas sev uzsmaidīt un domās pateikties. par dienu, kas piepildīta un dienu, kas jaunām domām. kad skaties jaunā cilvēkā, kuram sirds tik ļoti vēlas mīlēt, bet sev to neļauj, tad gribas pieiet klāt un ausī čukstēt: laid savus putnus ārā no būra un lido pats tiem līdzi.
tad gribas ietīties segā un atvērt klēpjdatoru, lai ierakstītu pāris rindiņu kādam, kurš to ļoti gaida un kādam, kurš to gaida mazliet.
tad gribas pateikt savam sunim, atvaino, draudziņ, tev šovakar jāiet vienam.
pie labas filmas aizmigt un pamosties tikai no rīta. apskatīties uz sevi spogulī un pateikt, ka esmu to sen pelnījusi.

lai jums viss izdodas. atceries, lai izdotos, ir jāzina, ko gribi.


saldus.
evita

piektdiena, 2011. gada 28. oktobris

miers.


Vairākas dienas esmu uzsākusi kaut ko rakstīt šeit un sapratusi, nea, nav lidojuma. Savukārt šodien manī ir miers. Lai arī mieram būt nemaz nevajadzētu, jo ir ļooti, ļooti cītīgi jāpastrādā, lai viss sanāktu tā palabi. Taču, iespējams, tieši miers sajūta man palīdzēs to visu realizēt vienkāršāk.
Vakar man laipni tika iedots ielūgums uz fotoizstādi. Tur, labajā pusē, var redzēt Aigas pasaules izjūtu, kas man atgādina kaut ko maigu un ļoti juteklisku. Nopirku zariņus ar odziņām un abas ar Betiju devāmies uz satikšanos.
Pēdējā laikā pamanu (drīzāk piefiksēju) cilvēkus, kuri par mani iedomājas un kaut kādos noteiktos mirkļos atceras par to, kas mani varētu iepriecināt. Protams, ka esmu priecīga, ļoti priecīga. Un, protams, domāju, ka man ir uz ko tiekties.

Vakarā gaitā pie manis atnāca dažas domas:
- ja esi pietiekami pašpietiekams, tu vari viens izbaudīt mirkli. un noteiktā laikā doties prom, kad jūti, viss sajusts, viss pateikts, viss var turpināties bez manis.
- ir cilvēki, kuru dzīve ir krāšņa tikai bildēs un apģērbā.
- ja pats esi atvērts jaunai pieredzei, tā tevi atrod pati.
- ir skumji sekot kaut kādam tēlam, ko esi izveidojis ar preses palīdzību - piemēram, esmu bagāta un laimīga [tas nekas, ka ar savu ārējo tēlu vēlos apmānīt pati sevi un citus, un reizēm arī savu vecumu].
- dabas bērni, kuri pieņem sevi, citus, skatās acīs, kad runā, smejas, kad nāk smiekli, ir vienkārši skaisti. Es jūsmoju un klusībā spiedzu, tos nedaudzos redzot.
- būšana sabiedrībā, atmodina maņas, garšas un sajūtas.
- ir tik jauki atgriezties mājās!

Nobeigumā. Šorīt, ejot pastaigā pa parku, lapas čabēja, skanēja un tā skaņa aicināja uz nebēdnīgām lapu kaujām. Novēlu sajust un ļauties.


Lai izdodas!

Evita

foto, protams, no iedvesmojošā http://browndresswithwhitedots.tumblr.com

piektdiena, 2011. gada 21. oktobris

6.30


Tieši šādā laikā atvēru acis un sapratu, ka esmu izgulējusies. Apskatījos uz savu suni, kurš arī rāmi sēdēja gultas galā, un sapratu, ka šorīt mēs iesim pastaigā agrāk. Satuntuļojos, uzliku uz galvas kapuci, uzvilku cimdus, piemiedzu aci sunim un devāmies. jā, nācās nākt atpakaļ pēc lietussarga, jo šorīt lija.
šādi rīti ir ļoti svētīgi. Es domāju, jo īpaši pēc šādiem rītiem ilgojas ģimenes cilvēki, kuri ir visu laiku tādā mazā vāveres ritenī. Tie parasti mēdz būt agri rīti, kad bērni vēl guļ (ja nav pamodušies agrāk par jums pašiem) un vēlāki vakari, kad bērni jau guļ (ja ar grāmatu uz krūtīm neaizmiedziet pirmie vai kopā ar bērnu).
šorīt domāju par katra cilvēka ziņu, ko viņš sevī nes. kautuves darbinieks nes sevī vienu ziņu. skolotājs - citu. režisors savu pasaules uzskatu izstāsta izrādē. savukārt mūziķis to izdzied dziesmā. mākslinieks pauž savos darbos. un katram no viņiem ir savi domubiedri, katram ir pretinieki un atšķirīgie. taču, manuprāt, vienaldzība ir visiznīcinošākā.
Es arvien vairāk domāju, ka sabiedrība ir tik ļoti apmaldījusies un apjukusi, ka ir aizmirsusi par pamata vērtībām, kas vienmēr būs aktuālas un noderīgas.

Es sākšu ar sevi. un to es varētu ieteikt katram, nevis apspļaudīt pretimnācēju, bet palīdzēt viņam piecelties. tas, ka viņš pēc tam spļaus uz tevi (mazliet paredzami), nenozīmē, ka tas ir velti, ko esi izdarījis. iespējams, viņš vienkārši aizsargājās, jo tā ir pieradis. nākamreiz jau viņš apjautīs, ka vispār ir cilvēki, kuri otram mēdz arī palīdzēt. tāpat vien, jo 'palīdzēt' ir šī cilvēka vērtību vērtība. un visi taču jau zina, ka agresija izsauc agresiju. par to es šorīt mēģināju runāt arī ar savu meitu.

Nu ko, lai siltām sajūtām bagātas brīvdienas!
Iedvesmas mirkļiem:

- uztaisi gardu saldo ēdienu!
- sakārto vidi ap sevi!
- uzaicini draugus uz spēļu vakaru!
- uzliec filmu un izsmejies vai arī izraudies!
- uzkrāsojies un baudi savu fotosesiju!
- aizej uz bibliotēku!
- pārsteidz kādu!
- vēl var skriet, aizej paskrien pa rajonu!
- sāc rakstīt savu izjūtu dienasgrāmatu!
- uztaisi sev jaunus auskarus (šo es sev varētu teikt, jo esmu pazaudējusi gandrīz visu savu nelielo arsenālu)!
- samīļojies!
- iztiec bez 'kāpēc'!

Evita

bilde

trešdiena, 2011. gada 19. oktobris

pa gabaliem

Vakar viena no manām idejām tika sašķaidīta pa gabaliem. bez ierunām, bez kompromisiem tā tika uzskatīta par nekam nederīgu. taču pēc laika ieraudzīju, ka mana ideja, ietērpta tajos pašos vārdos un vēl sameklējot tiem atskaņas, ir uzrakstīta skaidriem burtiem uz baltas lapas. taču mana ideja nu jau skaitās cita ideja. un es sapratu, ka es nekad nespēšu ar šādu cilvēku turpināt sadarbību. Pēkšņi es sevī apjautu spēku, kāds man ir. Es, protams, arī mirkli sajutu vājumu un bezspēku. Taču ātri sapratu un sajutu, ka es varu iet savu ceļu. Idejas taču nav deficīts, tās rodas no jauna. un tas ir pats labākais.
Vakar es saskāros arī ar spēcīgu vārdisku agresiju. un sapratu, ka agresija ir tik ierasta darbība cilvēkiem, kuriem ir ļoti grūti kontrolēt savus impulsus un kuri jūtas vāji. taču es arī zinu, ka nekad negribu ko tādu ļaut paust pret sevi. Turpmāk klausīšos savās izjūtās un priekšnojautās vairāk un cītīgāk, uzticēšos savai sirdij un darīšu visu sev vēlamajā tempā.

situācijās, kas bijušas sarežģītas, es mēdzu parasti domāt, kas notika un kas man no tā jāsaprot? šodien esmu radusi atbildi, un laikam tur kādam augšā gribas, lai es pati visu izdaru un lai es pati uzņemos atbildību par savām idejām un to, ko gribu darīt. Patiesībā nevis spēks ir atdot, bet spēks ir līdz galam iznest un noturēt.

svētīga pieredze. it kā viena diena, bet tik daudz notikumu, daudz jaunu atziņu, apstiprinājumu. taču šodien man ir cita jauda, jo ir sajūta, ka es dodos uz priekšu bez smagiem akmeņiem kabatās.

Lai jums izdodas gribēt un dabūt! Lai izdodas vēlēt otram labu un uzticēties sev un savai sirdsbalsij!

Evita

ceturtdiena, 2011. gada 13. oktobris

un gadi neatstāj nekādas zīmes.


man šodiena.
tik bagātīga. daudz, daudz notikumu. lietus. un vējš tik ļoti stipri pūta, lietussargs pa gaisu lidoja un bikses slapjas kļuva. bet gribējās spiegt. kā bērnībā. aiz sajūsmas. par to, ka esmu daļa no visuma.
šodien es sajutu to, kā tas ir, kad tevi gaida sveši cilvēki. ļoti, ļoti gaida un priecājas, tevi redzot. patiesi. tā, ka atnes puķītes un saka, ka prieks atkal satikt.
laiku pa laikam pirms pāris gadiem es vadīju dažādus treniņus kundzēm gados. labākajos. tā ap 65-75. vienojošais viņām ir tas, ka viņas gandrīz visas dzīvo vienas. vīri ir miruši, bet viņās dzīvo tāds spēks. un reizēm iezogas mirdzums acīs. un tie gadi ir tikai tāds mūsu pasaules mērvienībā izteikts gadaskaitlis. viņas saprot, ka gribētu dejot vēl vairāk, jo mazliet jau uzdancā. viņas saprot, ka gribētu kādu sev mīļo blakus. un gribētu arī to seksu. kā arī viņas visas saprot, ka nedrīkst būt vienas mājās, jo mājas sienas un lietas glabā atmiņas, kuras, vienam esot, reizēm ir neizturamas.
es šodien uz viņām skatījos un sajutu visu, ko sajūt viņas - gan prieku, gan sāpes, gan sajūsmu, gan bailes un nedrošību, gan vēlmi pēc sabiedrības, vēlmi spēt optimistiski raudzīties uz dzīvi.
tā jau ir - šobrīd mums ir šis mirklis. un gadiem ejot, tu arvien vairāk to sajūti, ka ir tikai šis mirklis. tāpēc tas ir jādzīvo tā, ka sirds gavilē un asinis ar pilnu jaudu riņķo.


Lai jums ir, ko darīt un ir, kam noticēt.

Mīļi,
Evita

old lady te.

pirmdiena, 2011. gada 10. oktobris

rīts. un vērojums.


vējains. ar silto jaku. steidzīgs. gards. neparasts. viltīgs. mīļš. skanīgs.

ir dienas, kad mosties un vēlies apmīļot pasauli. [hormoni:] ne tikai to, kurš tev blakus un to, kurš pavisam drīz būs tavā klēpī. bet noglaudīt vaigu pretimnācējam un uzsmaidīt šoferim. pateikt paldies, ka palaidis pāri pārejai, nenokaucot bremzēm. no sirds uzsmaidīt un pamāt negaidīti ieraudzītai draudzenei.

šis rīts man atgādināja, ka manā skapī ir siltāka jaka. un ja to uzvelk, tad nav jādrebinās. ir pavisam labi. un nevaru nepiekrist teicienam par laiku un atbilstošu apģērbu. vari tikai pie sevis nogavilēt - juhū, rīga, te nu es esmu.

šis rīts man parādīja, ka cilvēku mērķi un izklaides ir atšķirīgas līdz bezgalībai. divi jauni puiši manāmi iereibuši devās brokastot. nakti esot nodevuši baigi. un tad viens aparāts parādījis error. taču tricāru jau iepriekš viņam iedevis.
pametu skatu uz pasažieriem. daži pavisam nopietni uzlūko jaunos puišus. kāds vīrietis iepretim pat mazliet smaida, es teiktu - līdzjūtīgi smaida. ko nu par puišiem, viņi ir tālu no sava ceļa un mērķiem kaut ko dzīvē sasniegt, viņi ir slimības vārdā 'atkarība' varā. un viņiem viss vienalga. vismaz tik ilgi, kamēr reibums turas asinīs.

šis rīts man atgādināja, ka man priekšā ir darbīga nedēļa. taču mēs jau ar betiju, ejot uz bērnudārzu, plānojām brīvdienas.

lai garda rīta kafija, raiti veicas darbi un priecīgs prāts.


Evita

bilde.

ceturtdiena, 2011. gada 6. oktobris

te nu ir.


Tu stāvi un domā, uz kuru pusi iet. pietiekoši daudz esi staigājis pa plašumiem, izbridis purvus, kāpis kalnos un veldzējies strautiņos.
Tas viss tāpēc, ka mācies pazemību. Pazemību, kāda piemīt tiem lielajiem cilvēkiem, kuri pat no liela attāluma mūsos rada apbrīnu un cieņu.
stāvu un domāju, ja cilvēks saka, ka viņš var būt pelēkais kardināls, bet dara visu, lai sev spodrinātu spalvas, kāpēc viņš sev tik ļoti dara pāri un melo. tu dzīvo savu dzīvi. ir pilnīgi skaidrs, ka esi te ar savu uzdevumu, tad neizliecies un netērē laiku, tu vari izdarīt vairāk, darot, ko tev patiešām gribas darīt. un tici man, es darīšu tāpat, jo es gribu būt godīga pret sevi. cik nu es to izprotu, cik nu es vispār par sevi ko zinu.
arī tad, ja tev neveicas kādā sfērā, saproti, ka tas saistīts ar tavu uzdevumu, ieklausies vienkārši biežāk tajā, ko saka priekšā tava sirds, tava intuīcijas, sapņi vai zemapziņa. arī tad, ja tev kāds ir nodarījis ļoti, ļoti pāri, ir vieglāk to pieņemt, domājot par to, kā par katra individuālo uzdevumu un visu to, kas no tā izriet. nekā personīga. cik reizēm šie vārdi kretinē, bet reizēm tik ļoti saliek visu pa vietām. neviens patiešām mums nav neko parādā. un mēs tāpat. man pat šķiet, ka mums katram līdz ar dzimšanu ir iedotas formulas un visādi dīvaini zīmējumi un shēmas (vienā vārdā - mantojums), ko darbinām, veidojot attiecības un savu dzīvi.

rudens krāsās,
evita

taurenis kā brīnums.

trešdiena, 2011. gada 28. septembris

dzīves kvalitāte


šodien, runājot ar draudzeni iekš skype, sāku domāt par dzīves kvalitāti. par to, cik katram atšķirīga izpratne par to. Es pieļauju, ka nebūtu korekti nepieminēt arī vecumu. jo nenoliedzami, pusaudžu gados un jau 30 gados dzīves kvalitāti nosaka citas satura vienības.
Taču nenoliedzami varu pateikt, ka tā otra izvēles pieņemšana paliek arvien vieglāka. Man negribas, kā kādai tantei trolejbusā, norādīt jaunietim, ka varbūt var tos matus vienreiz nogriezt vai vismaz izmazgāt. taču reizēm bez pārsteigumiem neiztikt. piemēram, vakar, nākot mājās, mājas pagalmu pieskandināja skaļa mūzika [ļoti skaļa]. iemesls bija saprotams, kāds jauns vīrietis savam bmw lika spēcīgu atskaņošanas iekārtu. un tad mani pārsteidza, ka es uz īsu brīdi padomāju no sērijas wtf, domā, ka citiem netraucē!?. taču pārdomas turpinājās, nu ja, paaudzes mainās, vienam ir beidzies laiks, kad jāmērās ar krāniņiem, bet citam - tikai sākas, varbūt arī nekad nebeigsies. būs cits auto, cita mūzika, sieviete ar uzpumpētām krūtīm pie sāniem un jaunākās tehnoloģijas kabatā. [es nesaku, ka tas ir slikti. saku, ka tā ir un paliek mērīšanās ar krāniņiem, un iemesls ir zināms - zems pašnovērtējums.]
manu dzīves kvalitāti vispirms nosaka piederības sajūta. tas, ka es saprotu, kur es esmu un kāpēc es tur esmu. man ir svarīgi zināt iemeslus savām izvēlēm. ne viss ir gludi, ne viss vienmēr sanāk, bet es zinu, kur es gribu būt.
vienu brīdi bija tā, ka mājās pārradāmies vēlu, vai nu braucām uz mežu skriet, tad jāsatiek nesatiktie, tad vakariņas pie kāda un tā mans laiks, ko varētu atvēlēt ģimenei un pati sev, paskrēja. tik viegli un saprotami palika, kad pieņēmu lēmumu vakaros būt mājās, vismaz trīs vakarus būt mājās, gatavot vakariņas, spēlēt spēles ar meitu un pēc meitas iemigšanas, pievērsties savām mazajām baudām un priekiem.
vienu brīdi es biju ļoti pārņemta ar naudas kāri. man visu laiku nepietika. es jutos slikti, vainīgi, nepietiekami. taču vienmēr pienāk kāds atklāsmes brīdis, kādas izmaiņas, kas parāda to skatu uz dzīvi savādāku. tagad saprotu, ka nauda ir tāds pastarpināts process ieguldītajam un tavām izjūtām. šobrīd mans prāts ir pārņemts ar kāda projekta izveidošanu un novadīšanu, tas ir mans mērķis, savukārt nauda būs tikai kā indikators, vai tas ir tas, ko patiešām man vajag darīt un kā es par to jūtos.

dzīves kvalitāti mēs veidojam katrs pats. cik gatavi esam reāli apskatīties uz savām vadošajām vērtībām un principiem, tik kvalitatīvi arī dzīvojam. un tajā noteikti ir ietvertas attiecības ar apkārtējiem, attieksme, godprātība, zinātkāre, dalīšanās, nodarbošanās, iz/apzināšana...

Trešdiena. vidus. saule un krāsainas lapas.

Dienas uzdevums, kurš vēlas uzdevumus:
uzrakstiet/pasakiet vismaz trijiem cilvēkiem savu pateicību par kaut ko! [tā varat turpināt katru dienu. kāpēc? un tu vēl jautā! pamēģini!]


evita

bilde.

sestdiena, 2011. gada 24. septembris

kas šodien konfekšu turzā?


Labs rīts Tev un Tev, arī Tev tur tālumā, un Tev, kurš tepat blakus!

Sestdienās ir kaut kas īpašs. Arī tad, ja ir jāstrādā. Arī tad, ja rīts sākas tikpat agri, cik visas pārējās dienas. Ja darbadienas tomēr saistās ar steigu un plānu, tad sestdienas galvenais plāns ir garas brokastis. Es nudien ticēju, ka šodien pamodīšos kā ierasts un līdz brokastīm paspēšu pa parku paskriet. pārsteigums, bet nē, es pamodos akurāt stundu vēlāk. par to es priecājos, jo pēdējās dienas, un man pat šķiet, ka naktis, es esmu gan domājusi, gan daudz darījusi. un priekšā man vēl daudz, daudz darba, arī maģistra darba uzrakstīšana. taču man patiešām patīk, ka ir daudz jādara. man patīk, ka plānotājs ir piešvīkāts, aprakstīts, pārrakstīts, ar izsaukuma zīmēm izdaiļots un precizēts ar laika atzīmēm. tad es jūtu, ka enerģija cirkulē.

Taču sestdienas ir jāizbauda. Vismaz šodien man ir tāds noskaņojums un izjūta. Es šodien braukšu pie savas draudzenes. un es zinu, ka mums būs lielisks sestdienas vakars. Vēl pirmdien Betijai uz bērnudārzu ir jānes kaut kas par tēmu rudentiņš, bagāts vīrs. šķiet, šoreiz mēs veidosim no ozolzīlēm kādu kuplu dzīvnieku ģimeni.

Un, jā, tas jau ir pavisam oficiāli - rudens ir sācies! Lai jums izdodas sasildīties, baudīt kādu kultūras pasākumu, uzadīt šalli, piepildīt kādu savu sapni vai mērķi, lai dotu vietu nākamajam, izgatavot krelles sev, iepirkt sveču krājumus, piezvanīt vecākiem vai...

Evita

bilde.

pirmdiena, 2011. gada 19. septembris

laiks doties tālāk.

šodien mana piparmētru tējas krūze palika kūpoša uz galda. lai arī cerēju, ka meita izvēlēsies, ka vīrs viņu šodien vedīs uz bērnudārzu, tā nebija. tā kā liku izvēlēties un abus viņa nevarēja dabūt, tad teica, ka mamma viņu gan vedīs, gan nāks pakaļ. kkur pie brokastu galda jutu sava vīra smaidu. ko tur protestēt, es taču varu daudz. bet vai gribu?
šodien apjautu, cik ļoti visi notikumi ir saistīti ar mūsu dzīvi, ar mūsu personības izmaiņām. un nedabūt tev ātrāk kā būsi tam gatavs. un gatavību nosaka apzināti pieņemti lēmumi. nevis, kur vedīs, kā pūtīs, kā nu būs, bet es pieņemu konkrētu lēmumu, jo es uzņemos atbildību par šo savu šībrīža izvēli. es arī apzinos savu vērtību un savas spējas. ļoti bieži gribas bruģēt atkāpšanās ceļu. bet šis vairs nav stāsts par mani.

Lai izdodas vēlēties, sajust sevī to vajadzīgo dzīvesspēku un dzīvot. jā, dzīvot un ļaut sev būt tādam, kāds esi.

Tēju?


Priecīgu pirmdienu,
Evita

otrdiena, 2011. gada 13. septembris

es dokumentēju.


šodien es vēlētos sākt ierakstu ar kādu trīsrindi vai kādu jauku dziesmiņu, kas izteiktu manu pateicību un prieku. taču nenāk man prātā, un radošais gars arī vēl snauž.
tāpēc izvēlēšos aprakstīt to, kas rada šīs sajūtās:

- meitas spēja nosaukt vārdā to, par ko satraucas (mam, man nepatīk sākums bērnudārzā. man nepatīk tas brīdis, kad tu ej projām!). Ko tas deva? svarīga pie jebkura satraukuma vai bailēm ir darbība. izrunāt, izteikt, tā mazinot trauksmi. un nevajag iestrēgt, ir pateikts un varam doties tālāk. rezultāts? lielisks. betija un gabriels (jaunais draugs zebra) ātri ieskrēja grupiņā. es jūtos pateicīga. bezgala pateicīga, ka man izdevies būt pacietīgai.

- vārda diena. tās parasti ir pārsteidzošas, jo nekad nezini, kurš par tevi iedomāsies vai atcerēsies, vai aizmirsīs un nākamajā dienā vēl zvanīs. bija laiks, kad cilvēki bieži izmantoja sociālos tīklus, lai apsveiktu gaviļnieku, bet šobrīd atkal zvana, sūtu īsziņas. un nekad nezini, cik lielu kūku vajag gatavot. vakar tik tikko izspruku sveikā.

- sports. vienmēr esmu sportojusi. reizēm vairāk, reizēm mazāk. tā kā rudens sevi diezgan skaļi piesaka, jāsāk domāt par alternatīvām āra sportošanai. taču šonedēļ un nākamnedēļ vēl gribu izskriet orientēšanās distanci. nākamnedēļ jau sākas nakts orientēšanās. tas būs kas jauns, sava veida izaicinājums.

- šokolāde. tā kā vakardien man uzdāvināja gardumus, šodien tiem ļaujos. nevar taču visu sev aizliegt. taču, jā, es spēju atcerēties par mēru. nu tikai vēl šito gabaliņu.[hihinu]

- cilvēki. satieku arvien jaunus un interesantus cilvēkus. atvērtība un notikumi patiešām piesaista jaunus notikumus, kur satiekas līdzīgie. #pārbaudītsuzsavasādas.

- projekts. atcerieties, bija brīdis, kad izmisīgi rakstīju, ka vajag taču kaut ko labu darīt. izmisums palēnām pārgāja, bet projekts ir sācies. pamazām tas iegūst izskatu un saturu. ja arī Tu zini kādu uzņēmumu (vai iedvesmojošu, harizmātisku personību), kuru ir vērts uzrunāt, lai tas/viņš dalītos savā unikālajā piemērā un pieredzē, lūdzu neklusē. paldies.

- pateicība. bez komentāriem un patiesi.


Nepazūdam,

evita

bilde te.

ceturtdiena, 2011. gada 8. septembris

par kurpnieku


Labs rīts!

Kā labi klājas? Citi bieži uz šo manu jautājumu atbild, ka ar otu, citi stāsta, kā jūtas, un kas ar viņu notiek.
Šodiena ir divējādām sajūtām. Pamodos es agri, un tas mani pat neapbēdina. Tas nozīmē, ka ir ilgāks laiks, lai sarunātos ar savu meitu. Jo viņa arī šodien pamodās drīz pēc manis. Es pamodos pēc sapņa, kurā redzēju, ka virs manis lido lidmašīna un met lielas bumbas, mums bija jāizvairās. Sajūta tik briesmīga, tik neparedzama, kā tev veiksies. tieši tā es pat teiktu- kā veiksies. Vai to var pievilkt arī pie - kā būs lemts? Saprotu, ka mans sapnis ir ar situatīvu nozīmi, pēdējais, par ko domāju, par ko klusēju, par ko sāp. par kārli. un ziniet, šoreiz es nespēju runāt par šodienas novērtēšanu, par mācību, par kaut ko vēl ar eksistenciālām bailēm saistītu. es varu tikai klusēt.

Pēdējā laikā nevaru saprast, kas notiek ar manu meitu. un te stāsts par kurpnieku un to, ka pašam nav kurpju, jo grūti izprast visu līdz galam, kad esi emocionāli iesaistīts. man ir tik daudz jautājumu un nesapratnes. taču šī jaunā pieredze manī ir raisījusi par mūsu izglītības sistēmu. mūsu valsts mācību iestādēs bērnus māca pēc viena principa. šis princips ir - tev neatšķirties. ja kāds traucē, pārmācām. bet nepieņemam, ka viņš ir savādāks, ar citām prasībām, ar citu ritmu, ar citu izpratni par attiecībām. gribas reizēm tikai atgādināt par emocionālo vardarbību. varu tikai nopūsties un tomēr priecāties par katru savādāko pedagogu.

Vēl pēdējās dienās daudz domāju par attiecību veidošanu, kas, manuprāt, ir visa pamatā. Kāpēc otru pazemot nevis ar piemēru iedrošināt? Dēļ tā, ka Tev pašam zems sevis novērtējums, dēļ tā, ka Tev bērnībā, kāds teicis, ka tas, ko dari, kā domā nekam neder? Labā ziņa ir tā, ka nekad nav par vēlu mainīties. Tāpēc esmu priecīga, ka esmu iesaistījusies kāda projekta radīšanā, kur tieši tiek atspoguļotas attiecības, kur cilvēki dalās pieredzē, labajā piemērā, tā ļaujot apjaust, ka sapņot drīkst un to vajag arī darīt.

Veiksmi jums, meklējot skaisto sevī, citos, dabā, pasaulē, visumā...

Evita

bilde no http://browndresswithwhitedots.tumblr.com

ceturtdiena, 2011. gada 1. septembris

1.septembris


Es ļoti labi atceros, kad pirms dažiem gadiem, mīlīgi smaidot, iegāju darba vietā, kolēģi mani mazliet apsmēja. Es taču sen jau ārā no skolas sola, bet vēl aizvien pirmajā tik pacilāta.
Šorīt savai bērndārzniecei devos līdzi uz lielisko Lakstos ziedu veikalu, lai izvēlētos, ar kuriem apsveikt audzi un auklīti. Viņa gan pretojās, nedošot puķes. bet māte tomēr nopirka. atvaino, bērns. galu galā bija priecīga, ka viņai ir arī puķes. (bet varbūt vajadzēja ļaut nenest ziedus un piedzīvot sajūtas,kad nav, ko dot? mācīt uzņemties atbildību par savu izvēli? jautājums paliek atvērts.)

Šobrīd pavisam aktuāli paliek skaistā saskatīšana sīkumos. Kad pamani - ou, cik skaisti, cik košas krāsas, cik lieliska izvēle! Nevar noliegt, ka šobrīd viss notiek tik ātri, cilvēka resursi tiek izsūkti vienā mirklī, tāpēc ir vērts reizēm pateikt sev stop, kad atkal gribas kādu nolamāt vai dusmīgi atsaukt otram, vai klausīties kāda bēdu stāstos. sīkumus grūti pamanīt uz pārējā spilgtuma fona. šķiet, šobrīd tev pat jāprot nokomentēt, kā esi apģērbties, un kas tas par stilu. tev jāzina daudz. protams, dzirdu, dzirdu arī tos, kuri saka: bet var taču arī nezināt, negribēt zināt un būt pašam. Kā jau es šodien kādam rakstīju, manuprāt, tā bagātība un harmonija ir tieši šī spēja palikt uzticīgam sev, nepievilt sevi un pieņemt savas izvēles un notikumus dzīvē. Taču arī līdz tam briedumam ir savs ceļš ejams. taču, manuprāt, reizēm vajag arī tā, lai tajos prātīgajos un visu saprotošajos gados, tev kaut kas spēj 'noraut jumtu', vari izdarīt neordināras lietas, vari nedarīt, ko pati/-s no sevis sagaidi un ko citi. mani piesaista tieši šādi cilvēki. Tāpat ir jāsaprot, ka jebkurš solis pieprasa atbildību un zināšanu, kāpēc tā dari. tad mieriņš iekšā sēž un kustina savas kājeles, lai ko arī tu darītu.

Sāku ar septembri
, bet turpināju ar skaistā saskatīšanu. šodien, nākot uz darbu, vērīgāk palūkojos sev apkārt. man pēkšņi šķita, ka tie ziedu pušķi ir tik niecīgi uz krāšņo māmiņu fona ar spīdīgiem bļembukiem uz bikšu kabatas. Vīrs gan man saudzīgi teica, ka laikam jau jāsaskata tas skaistais, jo tam procesam taču vairāk ir nozīme. (un kuram gan tas būtu jāsaka!) jā, piekritu un iekodu sev mēlē. Galu galā no 20 asteru maziem pušķiem sanāk ļoti liels asteru pušķis. Taču pats lielākais atslēgas vārds ir attieksme. Reizēm ir ļoti vērtīgi nomainīt - es tā gribu, man pienākas, man izdevīgāk, mans, tavs pienākums uz citu formu. Kādu? Padomā nu pats arī tai pirmajā septembrī!:)

Uzdevums visiem, kas vēlas uzdevumu:

Kanna, pilna ar pienu, sver 30 kg, bet kanna, piepildīta līdz pusei ar pienu, sver 17 kg. Cik kilogramu sver tukša kanna?



Lai jums lielisks mācību gads! Lai ir kāre izzināt, izprast un nezaudējiet drosmi jautāt!


Evita

uzdevums no RigaBrain.com
bilde.

trešdiena, 2011. gada 31. augusts

pilnīgs rudens sajūtās


es gribu iedomāties, ka esmu audekls, pret kuru sitas lietus lāses.
krāsu kārtas plūst un saplūst, notek un aiztek. 100 gadus vecas krāsu tērcītes veidojas, pārveidojas.
es esmu vecs audekla gabals, kas ļauj lietum pārmainīt sevi. tapt citam.
tas dīvaini klusē. it kā ciestu klusu par spīti kaut kam. it kā tam smelgtu dvēsele, ja tam tāda būtu.
koši zaļais jau blāvi pelēks, dubļu krāsa pārvēršs visu. izskatu un skatu uz.
tas vēl joprojām klusē. varbūt klusi dzirdams skanam ī.

es neesmu audekls. taču manī ir pilnīga rudens sajūta. it visā. katrā šūnā un katrā asins ķermenī.


evita


pirmdiena, 2011. gada 29. augusts

cits brauciens


Piektdiena no manis izsūca visu, ko var izsūkt. Sen nebiju izjutusi, ka eju pa ielu un ir sajūta, ka acis ne tikai aizvērsies, bet viss ķermenis tām pievienosies.
Tā kā reizēm man izdodas vienkārši ļauties, nevis kontrolēt, kas un kā jādara un kā vajadzētu, tad piektdienas vakarā man bija kaut kādā veidā jātiek uz valmieru. un es ļāvos sevi pierunāt, atrast auto caur domubiedru grupu.
Ticiet vai nē, bet 23os es biju juglas statoil, kā tika teikts. Samanīju vēl dažus ar mugursomām plecos, sapratu, ka tie būs līdzbraucēji. Abi puiši, viens tāds pieklājīgais, otrs tāds hipijs. tā arī bija.
Brauciens izvērtās interesantāks kā biju domājusi, divi puiši no RTU un viens no BA. Šoferis ar man blakus sēdošo runāja un runāja. Arī par skolu, kas tūlīn atsāksies un sabojās omu. Te nu man jāsaka, ja es būtu kādu karsto suni ēdusi, man noteikti tā mērce notecētu gar kaklu un pats suns iestrēgtu kaut kur kakla rajonā. Kāpēc? Tāpēc, ka tas mani bija absolūts jaunums, ka augstskolā vari nerakstīt eksāmenu vai kontroldarbu pats, ka vēl aizvien pasniedzējs var ierasties uz lekciju ar dvingu un vēl pie tam - RTU puišiem to visu uzsauc valsts.[Es tomēr pieceļos, paceļu roku un saku, ka esmu par izglītības sistēmas reformām] Specialitāte nebija ne arhitekti, ne tulki, ne datortehniķi, bet kkas ar siltumu saistīts. sorry, puiši, nespēju paturēt prātā. Puiši dusmojās par to, ka viņi mācoties vēl joprojām no psrs laika grāmatām. un tā nu viņi sprieda, es tikai iestarpināju, kā tad var regulāri izdoties tas, ka tavā vietā uzraksta kāds cits kontroldarbu? viņi atbildēja klusāk, it kā mani pamācot vai iedrošinot, nu kā, pasniedzēji taču nezina, kā visi studenti izskatās un kā sauc. Nu jā, pašsaprotami, es neattapīgā.
Kad jau tuvojāmies Valmierai, šoferis vēlējās mani vairāk iesaistīt sarunā. Prasīja, vai es arī, kur studējot? Ja būtu gaišs, tad noteikti vietā būtu virpināt matu šķipsnu, skatīties acīs, tad tās nodurt, it kā meklējot ko nokritušu, tad atkal fokusēt skatienu puisim virsū un teikt, ka šogad sākšu pirmajā kursā. Bet tā kā bija tumšs, varēju iztikt bez aktiermeistarības klases un tomēr biju godīga, sakot, ka vienu skolu esmu jau kādu laiku atpakaļ beigusi un otru šogad beigšu.
Nekādu pārsteigumu! Mašīnā iestājās uz mirkli klusums, laikam viņi rēķināja, cik tas sievišķis varētu būt vecs [hihi]. Lai arī pusi ceļu domāju, ka es taču nudien domāju ar absolūti citu briedumu un ka puišiem patiešām nevajadzētu domāt par ģimeni agrāk par 30 gadiem, puiši sākotnēji mani bija novērtējuši savādāk.
Reizēm ir vērts apskatīties, kas notiek apkārt. Tiekoties ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, kuri pārsvarā domā tavās kategorijās, nevari apjaust to īsteno patiesību.

Siltu nedēļu!

Evita


skaistais fiat no http://www.autohotest.com

piektdiena, 2011. gada 26. augusts

skudriņas


šodien man jau no rīta pa vēderu tekalē skudriņas. kņudina, patīkams satraukums. nē, ne tāds, kā pirms saviesīga pasākuma vai viesu uzņemšanas, bet gan tāds, kāds parasti ir pirms kāda pārbaudījuma. Esmu vairākas dienas gatavojusies šodienai, un šodiena ir pienākusi. Patiesībā, esmu pārsteigta, ka es jau būtu gatava runāt, iet iekšā un runāt. Pirms vairākiem gadiem gan tā laikam vēl nebija, es 'vilku' laiku un labprāt arī eksāmenā ietu iekšā trešā no beigām. Ir novērojams progress.

Lūk, turiet īkšķus par mani! Vēlāk dalīšos savā pieredzē.

Starp citu, kādi jūsu plāni nedēļas nogalei, kas ievedīšot mūs atpakaļ vasarā?
Es kalpošu savas vecmammas kartupeļu laukā un vēlāk pati sev, ejot bekas meklēt!

Paldies par veltīto uzmanību!
Lai mums visiem izdodas!

Evita

bilde no http://browndresswithwhitedots.tumblr.com/

pirmdiena, 2011. gada 22. augusts

In the end there`s only love

Šo dziesmu pameklējiet tur, kur parasti visi meklē ko skanīgu. šodien puiši, pēc vairākiem lūgumiem, šo dziesmu noskandināja vairākkārt, un es sajutos ļoti mīlēta un apmīļota.

ja par mīlestību tālāk, tad šonakt savai meitai, kura bija pamodusies naktī, stāstīju, ka es viņu ļoti mīlu. vienmēr. arī tajās reizēs, kad viņa raud, vai es baros. ka mīlestība ir manā sirdī, un to neviens nevar izmainīt. cieši viņu apskāvu. palūdziet arī jūs, lai kāds jūs cieši apskauj, cik ļoti tas dod patvēruma un drošības izjūtu. arī betija nomierinājās un sajutās droši, lai kāds briesmonis viņu tai sapnī bija vajājis. viņa arī izvēlējās gulēt mūsu gultā līdz rītam. es atļāvu.

šīs nedēļas nogale bija piesātināta notikumiem. Jāatzīst, ka galvaspilsētas svinības gan neskatījos un nepiedalījos. tikai pa ceļam uz vai no šo to pamanīju. taču jubilejas, kuras apmeklējām, bija lieliski noorganizētas. taču esmu sapratusi, ka man vajag vismaz vienu miera dienu nedēļā. lai varu pavisam mierīgi sakārtot savu drēbju skapi [izskatās, ka tās vasarīgās kleitiņas jāsagatavo jau ziemas guļai] vai darīt it neko.

Taču modinātājzvans ir nozvanījis. un tas man saka, mosties, ir klāt pirmdiena. cik jauki!

Lai izdodas ieplānotais un pārsteidzošais.

evita

sestdiena, 2011. gada 20. augusts

sestdienas ziņa


brīvdienām ir savs šarms. es laikam ļoti esmu noilgojusies pēc parastām brīvdienām. man tas nozīmē lēni rīti kopā ar savējiem, pankūku cepšanu, dienas plānošanu.
taču šodienas rīts man iesākās ar izstaipīšanos un putras gatavošanu. un galu galā, kamēr izvēlējos, ko vilkt mugurā, putra piedega. un kurš ēd piedegušu putru? neviens. tā nu rīts ir iesācies. nē, putra to nav sabojājusi. šajā nedēļas nogalē tik daudz svinību, ka jāsaprot, kā visur pabūt.
vakardien ar Betiju ātri pieņēmām lēmumu braukt uz bastejkalnu iekāpt Brīnumskapī. man šķiet, šie cilvēki dara brīnišķīgu darbiņu. bērni mutes pavēruši skatījās, kustējās, locījās, dziedāja. jā, bija vecāki ar bērniem, kuri smuki apsēdušies uzkalniņā un gaiņāja jebkuru citu, kurš viņiem aizsedza skatu. mūs arī. labi, ka kokam paveicās, viņš tāds lielāks.
Pēc koncerta pastaigājāmies, kaut šoreiz mūsu apģērbs nebija atbilstošs laika apstākļiem. jāatzīst, es kādu laiku nebiju tāpat bez īpaša mērķa staigājusi pa Rīgas ielām. un paizjutusi to atmosfēru. vienīgais mērķis bija nopirkt kādus iepriecinošus niekus mazajiem gaviļniekiem. mani pārsteidz, ka vēl joprojām tik ļoti savāda ir klientu apkalpošana. ne visur, protams, bet es tiešām esmu pārsteigta, ka kāds vēl atļaujas kaut ko tādu darīt. uz tualeti bērns var aiziet tikai tad, ja jūs kko pie mums nopirksiet! augstā debess! varbūt es nenopirkšu šodien, bet citu reizi atcerēšos, cik tur bija izpalīdzīga pārdevēja un došos dzimšanas dienas kūku pasūtīt tieši tur. es pati esmu apkalpojusi tanti, kas tā smird pēc čurām, ka acīs kož, bet neesmu atļāvusies būt nelaipna. varbūt vienīgi esmu mazliet lielāku distanci ievērojusi kā ierasts.
man šķiet, ir divas iespējas. strādāt un atrast šajā darbā kādu prieku vai strādāt un būt visu laiku neapmierinātam un saslimt. ja ne manis, tad varbūt sevis dēļ ir vērts mainīt to ierasto uzvedību!?

Lai vai kā es šodien esmu uzģērbusi džinsus, vakardien nosalu savos baltajos svārkos. Lietus vēl aizvien turpina sprakšķināt pret logu un atgādināt par sevi. Tas man atsauc atmiņā laiku, kad neizbēgami tuvojas skolas sākums un līdz ar to arī cits gadalaiks. Sveces, ābolu smarža, dūnu sega, silts kakao, vīraka kociņš ar maigu aromātu, lietussargs, siltāka jaka, grāmatas, filmas, vīns, kamīns....


Brīnišķīgas brīvdienas!

Bildē mana noskaņa un īpašs sveiciens pelēkajām debesīm. skūpstīties un skūpstīties..ak..

evita

ceturtdiena, 2011. gada 18. augusts

spogulija


Es pēdējā laikā mostos sešos. jā, jā, tieši sešos. es zinu, ka ir ļoti daudz cilvēku, kuriem atskan modinātājzvans šajā laikā.
taču man modinātājzvans parasti ir uzlikts stundu vēlāk. varbūt jāmaina ieradums? atzīšos, man reizēm ļoti patīk pamosties agrāk. vasarās, protams. ziemas laiku es šobrīd apzināti ignorēju (netuvoties, nebarot, kožu). tad es varu viena šiverēt pa māju, sagludināt vajadzīgās drēbes, pavingrot, ieiet dušā. un tad, priecīga par sev veltīto laiku, esmu gatava mājiniekiem kutināt pēdas, lai miegalāči ver acis vaļā.
taču pēdējās dienās tā nav. ikreiz, kad es atveru acis, es domāju par to, kā būs tālāk. mans apzinīgums reizēm manu dzīvi apgrūtina. reizēm tas ļoti palīdz runāt skaidru valodu. taču varu teikt jeb pārbaudīts uz savas ādas - kaut kāds noteikts stress, aktivizē domāšanu un paātrina reālu darbību. bet ne ilgstošs stress. šķiet, ka man pēdējā laikā stress ir bijis par daudz. tik par daudz, ka es gribu pateikt sev, lai esmu mierīga. lieku sev atcerēties par ieelpām un izelpām. reizēm es arī atceros par augstākiem spēkiem. un raidu onkulim kādu lūgsnu. lūdzu es arī piedošanu sev, ka nodarbojos ar autoagresiju, nodarot sev pāri.
interesanti, kad esi gatavs vislielākām pārmaiņām (kas iepriekš šķitušas neiespējamas, jo vispār neesi bijis tām gatavs) un sper pirmos soļus, lai tās realizētu, notiek izmaiņas. tātad, ja izmaini kādu mainīgo vienādojumā, mainās rezultāts. izrādās, nemaz tik daudz nevajag, lai sajustu, ka ir iespējams pašam noteikt, ko izvēlēties. kā saka, ja darīsi vienu un to pašu, saņemsi vienu un to pašu, tāpēc jāmēģina kaut kas cits.
Esmu jau gandrīz gandarīta par rezultātu. bet esmu nolēmusi turpmāk mainīt vairākus mainīgos. mērķtiecīgi. šajā laikā es biju spiesta uzdot sev jautājumu - kā tā nākas, ka pirms vairākiem gadiem manas ambīcijas un pārliecība par to, ko daru, bija kā himalaju kalni, bet šobrīd tās ir saplakušas? (atbildi es jau zinu.)
bet mans putnēns nebalsī ķērc - ej, tu vari, maini, mēģini, satiecies, piezvani! Tāpēc es tam putnēnam klausu. un daru.


Veiksmi arī jums darbos un nedarbos!

Evita

Mans dienas citāts.


sestdiena, 2011. gada 13. augusts

es gribu dzīvot vasarā

ir pavisam vēls. man vajadzētu jau ļauties sapnim, bet šodien es biju nodomājusi noskatīties filmu un vēl pabūt ar sevi.
ziniet, šorīt, vedot pastaigā suni, es tik ļoti vēlējos, lai ir vasara. tā vasara, kad ķermenis iegūst zeltainu toni. un tie pasakaini siltie vakari. es patiešām vēlējos, lai septembris ar joni neskrien augustam virsū. man tās ir bijis par maz.
interesanti, ka cilvēki visu ko izdomā, lai nebūtu jādzīvo šajā mirklī.
bet es nudien šodien negribu sevi audzināt, un arī tevi negribu mācīt. šodien es vienkārši tik ļoti gribēju notvert to vieglumu. iespējams, ka tieši ar to man asociējas vasara. pēkšņi mani pārņēma sajūta, ka esmu kaut ko palaidusi garām, neesmu izmantojusi tikai vasarā atļautās iespējas. protams, ka tā nav. spēja izmantot mums dāvātās iespējas nav atkarīga no gadalaika.
tās ir tikai mirkļa izjūtas, kas ne no šā, ne no tā uzrodas. kā vasarīgais vējelis. kā raudošs bērns. kā gaistošais putukrējums.

labu nakti, visiem latvju bērniem!

evita

otrdiena, 2011. gada 9. augusts

piecās minūtēs par sevi.


Iedomājieties, jūs stāvat auditorijas priekšā. Jums dotas piecas minūtes runāšanai, tad jūs nomainīs kāds cits, piemēram, es:). Uz jums noraugās jauni, veci, resni, slaidi, gudri, pārgudri, skeptiski, dusmīgi un visādi citādi ļaudis.
Jūsu uzdevums ir iepazīstināt ar sevi, pasakot pašu būtiskāko par to, kas tu tāds esi.

Cik viegli vai grūti varētu būt šo uzdevumu izpildīt?
Cik daudz Tu par sevi zini?
Kas varētu būt pats nozīmīgākais, ko tu gribētu par sevi pateikt?
cik būtiski ir minēt iegūtos sertifikātus un diplomus, izglītības līmeni un profesionālo pieredzi?


Man pašai būtu svarīgas citas lietas. bet pirms tam es gribētu kādu mazu brītiņu padomāt, ko teikšu, apkopot domas. es atceros, ka kāds pasniedzējs reiz teica, vienalga, kas tā par uzstāšanos, pirms tam pie sevis pasaki galveno, ko gribi pateikt. ietaupīsi laiku un domas neaizmuks arī uztraukumā.

Tātad, es sāktu ar - Es esmu Evita.
Vārds. tas man ir nozīmīgs. man šķiet, ka tā ir kā parole uz mani pašu, kaut gan ne es to esmu izvēlējusies, patiesībā piespiedu kārtā man tas ir iedāvāts. bet, man šķiet, vārds tikai mani papildina.

Tālāk es teiktu - Man vienmēr ir patikuši sava veida izaicinājumi, kuros es sevi arvien labāk iepazīstu. Arī šis ir viens no tādiem, tāpēc pašai būs interesanti, ko es jums pastāstīšu.
Kāpēc tā es teiktu? Tas man ļautu nomierināties un sajusties droši. Kā arī es būtu pateikusi, ka redzu, kur esmu un kurš mani klausās.

Tālāk es runātu par sevi kā personību.
Pastāstītu par to, cik ļoti man reizēm patīk nesaklāt no rītiem gultu (parasti tad, kad vīrs un meita ir aizbraukuši uz laukiem, un esmu mājās ar suni), cik ļoti būtiski man ir satikt savus draugus un iepriecināt ģimeni. Pastāstītu, ka reizēm es aizmirstos grāmatā vai kādā filmā. Es arī pieminētu, ka esmu priecīga darīt to, kas man patīk un padodas - sniegt atbalstu, analītiski domāt, atspoguļot, veidot un padziļināt kontaktu, saredzēt, sadzirdēt un sajust vairāk.

Šķiet, ka bieži vien cilvēki statusus, sasniegumus un uzvaras min tajos mirkļos, kad ir nepieciešams sajusties drošākam, pārākam vai tieši līdzvērtīgam. To es drīzāk darītu profesionāļu sanākšanā. Ir vēl cilvēku kategorija, kuriem būtiski minēt visus atpazīstamākos vārdus, lai arī viņu par tikpat nozīmīgu uzskata. Bet es laikam teiktu - tu vari būt tikai tu pats. un tas ir tik lieliski un neatkārtojami, kad tu iepatīcies sava izskata, runas veida, zināšanu, personības īpašību dēļ, nevis tāpēc, ka tu pazīsti vai esi precējies ar annu vai jāni.

Interesanti,
patiesībā jau zinām par sevi tikai to, ko esam apzinājuši, taču tik daudz neapzinātā ir mūsos. Vai nav bijis tā, ka pēkšņi saproti - o, es taču patiešām labi skrienu! vai arī - o, es ļoti labi tieku galā ar uzdevumiem, kad ir stresa situācija. vai atkal - izrādās man ir talants radīt skaistas lietas. Kamēr nav bijusi situācija, mēs pat nenojaušam savu potenciālu.

Laikam man arī būtu jāpastāsta, ka tik nopietna, kā stāvu viņu priekšā, esmu reizēm. Taču ir reizes, kad esmu laimīga lekt 'bombačkā' baseinā vai ezerā no laipas un dejot trakulīgas dejas līdz pat rītausmai.

Vēl es saviem klausītājiem teiktu, ka, veidojot attiecības ar cilvēkiem, man ir būtiski vadīties pēc savas sirdsapziņas un savām vērtībām, lai arī kādas provokācijas notiktu apkārt. To es novērtēju un cienu arī citos. Satiktie cilvēki ar savu pieredzi man ir kā dzīves skolotāji, es nebaidos ņemt un dot no sevis pretī. Es arvien labāk protu atvainoties un atzīt savas kļūdas. Reizēm atvainošanās nāk ļoti grūti un lēni, jo esmu kādā mirklī uzņēmusi informāciju kā aizskarošu un personīgu.

Es pieļauju, ka piecas minūtes jau drīz būs galā. Bet es gribētu arī pateikt, ka visnozīmīgāk šo uzdevumu man bija veikt pašai sev, jo es pati saklausīju, kas man ir būtiski.

Kā ir ar Tevi, ko teiktu Tu?


p.s. Pēc uzrakstītā, gribas visu laiku kaut ko pierakstīt, pielabot, pateikt vēl. Laikam esmu arī azartiska, nākas secināt.

Uz tikšanos,
Evita

piektdiena, 2011. gada 5. augusts

es pamanīju.

ziniet, ir dienas, kad ir izjūta, ka neviens tevi neredz, neviens tevi nezina un tu tāpat - nevienu nepazīsti. tā nav poza vai loma, bet tāda iekšēja izjūta. taču ir citas dienas. kad no rīta pamosties neticami priecīga, serotonīns asinīs ir pietiekami piegādāts, un pēkšņi tu pamani tik daudz krāšņā. vēl vairāk, pie tevis atnāk absolūti sveši cilvēki un jūs runājat un smejaties tā, it kā būtu kopā paveikuši kaut ko milzonīgi nozīmīgu.

es šodien pamanīju:
- meiteni ar tumši brūnām acīm. tik skaistām. tas brūnums dzīves laikā paliekot arvien gaišāks.
- savu iekšējo brīvības izjūtu.
- cilvēku tiekšanos vienam pēc otra.
- vārdu apmaiņu publiskajās vietnēs. tādās reizēs es domāju, cik tomēr katram gribas aizstāvēt savu taisnību. un vēl - man šķiet, rakstos bieži vien tu pats ieliec savas emocijas. tāpēc rodas reizēm pārpratumi par domātā jēgu.
- gaumīgāko un skaistāko ziedu veikalu un lieliskās gladiolas tajā.
- saimnieka atspulgu viņa suņa uzvedībā. [atzīšos, ka šodien tam večukam, kurš visu laiku ar pavadu sit savam sunim, gribēju ar papēdi uzkāpt uz kājas.]
- citas iespējas, kuras nedrīkst tā vienkārši laist garām.
- vienu dikti gaumīgi saģērbušos jaunu vīrieti, ar tik skaistu žaketi.
- dzīvē ik pa laikam notiek pavisam negaidīti priecīgi notikumi. un tieši tad, kad patiešām negaidi. varbūt tie ir uzmundrinājumi vai mazas balvas, bet tādi patiešām ļauj priecāties tam mazajam bērnam iekšā un lielajai tantei ārpusē.

mana gudrība vēl aizvien šķiļas ārā. tas patiešām nav nesāpīgi. tas liek atcerēties par to, ka dzimšana saistās ar sāpēm. sāpes vienkārši eksistē. jēgu un nozīmīgumu tām piešķiram mēs paši.

mīļi,
evita

trešdiena, 2011. gada 3. augusts

emocionāls skricelējums. lasīt ar izteiksmi.

ju-hū, mans must do saraksts ir uzrakstīts.
ik pa laikam tramīgi šo sarakstu aplūkoju, pārlūkoju. neko vairāk gan es nedaru. apzīmēju. izdaiļoju maliņas, kā to kādreiz mēdzu darīt, kad rakstīju kādam vēstuli ar roku. kaut gan - tas bija tik sen, ka baidos, vai tikai tas nav kaut kas manas iztēles radīts.

man būtu diezgan daudz jālasa zinātniski pētījumi, lai beidzot varētu svinēt galu un patstāvības sākumu. es šodien domāju par to, ja nu gadījumā es braucu prom. jā. atbilde ir jā. es došos līdzi, ja būs jādodas. esmu izlēmusi neiet pret straumi, nerakt, neairēt viena. esmu gatava uzticēties augšā sēdošajam visgudrajam, atdevusi atbildību viņam un saku - lai taču dod man to, kas man pienākas, lai ved, kur man jābūt. varu aizvērt arī acis, lai lielāks pārsteigums. tajā pat laikā manī ir dziļa pārliecība, ka es palikšu tepat. [atkal sevi sakušināju] ne jau tikai tāpēc, ka te ir manas mājas, ka te ir mani draugi, vecāki un ierastas lietas. varbūt par spīti tai nedzīvajai pārliecībai, kas dzīvo gandrīz katrā cilvēkā, vajag sakravāt čemodānu, notraukt no savām smadzenēm putekļu kārtiņu, uzlikt uz galda zīmīti savai valstij un tās vadītājam, ka es, evita, braucu redzēt, dzirdēt un just vairāk. savādāk.

es arī gribētu savai maģistra darba vadītājai uzrakstīt zīmīti - nevienam šo darbu nevajag! tāpēc visu labu Jums!

es piekrītu tiem, kuri teiktu - vai tikai tu no kaut kā nebēdz!? nu bēgu taču. skaidrs. bēgu no tās rutinētās ikdienas. no paredzamajiem uzdevumiem un paredzamajiem notikumiem. bēgu no saviem un citu priekšstatiem par sevi. bēgu no tās atbalss, kas skandina - grūti laiku, uzbrukumi, dzīve nav rožu lauks utt.

Viss,viss, vairs nešvīkāšu šo lapu ar savām šodienas emocijām. es zinu, ka šovakar satikšu sev mīļu cilvēku. un mēs darīsim meiteņu lietas. taču rīt svinēšu savas cukura kāzas. saaalds! :)

dzīve tipu ripu tapu notiek. katram atšķirīgi un reizēm tik līdzīgi.

vispār vajadzētu taču aizlidot līdz kādam vīnogu laukam, piemēram, Toskānā!
Sacelt kājas gaisā, brunčus arī, sēdēt, kūpināt cigāru, dzert vīnu un izdzīvot notikumus savā dzīvē pilnīgi. un kāpēc cilvēki biežāk sapņo, kā izdara? m?


Evita

otrdiena, 2011. gada 2. augusts

vienkāršība.

šodien šis vārds man skan ausīs. domāju, ka varbūt jāizraksta, jāapraksta un tad par to jāaizmirst.
es laikam šo vārdu liktu savu vērtību augšgalā.

vienkāršība attiecībās. neklanīties, nepārspīlēt, pateikties, saprast, pasmaidīt ar acīm, vēlēt labu, nesagaidot dot, sasveicināties, sazināties, neuzmest lūpu, runāt skaidru valodu, nebaidīties attiecību, izdarīt vairāk, pārsteigt, palīdzēt...
es reizēm skatos un priecājos par lauku cilvēkiem. par viņu attiecībām ģimenē. ne, protams, visām. bet ir lieliskas ģimenes, kur vecāki savu bērnu pieņem tādu, kāds viņš ir. no paaudzes paaudzē tiek nodota mācība par izpalīdzību. nav grūti ar pusdienām pacienāt kaimiņu bērnus, vai aizdot velosipēdu, vai atnest plūmes no sava dārza. šīs īpašības prevalē pār ārējo daili un nekad šāds jaunais cilvēks nesatrauksies par lepnību un nedzirdēs, ka viņu dēvē par iedomīgu. šis cilvēks ir vienkāršs savās attiecībās un attieksmē.
nejaukt ar 'prastumu', ko arī var novērot gan laukos, gan lielpilsētā. Prastums, manuprāt, laužas pār cilvēku lūpām, kad tie aizmirst savu 'masku' mājās. Prastums bieži iet pa priekšu, kad meitenes ierauga ilgi kāroto un nedabūto.

es ļoti mācos vienkāršību. jā, man tā ir jāmācās no jauna, iemaņas jau samanāmas. kaut kur laika gaitā to biju nozaudējusi. kā tev veicas vienkāršībā?



veiksmīgu un priekpilnu jums otrdienu!


Evita

bilde atrasta te.

pirmdiena, 2011. gada 1. augusts

ar atgriešanos.


Es nezinu, vai Rīga man pietrūka pa šo nedēļu. taču sajūta, ka beidzot esi savās mājās, atbrīvo. jā, laikam tieši tā, ka atbrīvo. ne velti mēs uz kādām trim četrām stundām iemigām, pretēji plānotajam.
iepriekš diezgan daudz domāju, ka es esmu tā, kurai jāatrisina sarežģītie teksta uzdevumi, jāsaliek pareizie puzles gabaliņi, jāizskatās labi, jāmostas naktī apsegt bērnu... ja ne fiziski to katru reizi izdaru, tad apziņa, ka tā jābūt, tricinās, berzējas, liek par sevi manīt. gribot negribot tas nogurdina. ka nevari to palaist vaļā. un pēkšņi kāda teiktais par to, ka vienam otru jāatbalsta, lai sasniegtu vairāk, mani uz mirkli samulsināja. un tā jau laikam ir, ja katrs cenšas kaut ko panākt pa savam, kaplē to biešu lauku viens pats, sanāk daudz lielāks enerģijas un laika patēriņš. taču, ja abi kopā ravē vai airē, vai vāra zupu, vai vienkārši tiecas uz vienotu mērķi, sanāk ātrāk. ne vienmēr, protams. man šķiet, bieži izpaliek arī izjūtas, ka esi viens. kaut pats jau tā iepriekš vēlējies. mēs taču ikviens pats esam atbildīgi par visiem saviem dzīves notikumiem - gan par to, ka satiekam, ka zaudējam, ka nokrītam, ka iekrītam, ka neticam, ka nepalaižam vaļā, ka aizbēgam, ka... esmu par to pārliecināta. mhm.

smieklīgi, ka par to pēkšņi runāju. melotu, ja teiktu, ka šo sen jau nezinu. bet redziet, kaila zināšana, no zināšanu integrēšanas sevī, tomēr atšķiras. tā teikt, vienā brīdī cilvēkam rodas insaids. apbrīnojami.

Nu ko, augusts ir sācies! kādi jūsu plāni?

vēlot prieku [to pavisam lielo] tajā rajonā, kur mājo jūsu sirdis,

Evita


p.s. vai esat dzirdējuši jau šo? smalki, skaisti, sajūtīgi.

bilde.

piektdiena, 2011. gada 29. jūlijs

nepazudusi.

nē, nē, neesmu pazudusi. neesmu ieputināta. esmu tikai kādus 120 km no galvaspilsētas. datoram vienkārši nav laika. te es nedomāju, vai uzacis pietiekami korektas, nedomāju, vai matu sasuka kārtībā. lecu iekš auto un ar bērniem braucam uz Burtnieku peldēties. kaimiņš cienā ar plūmēm. un mēs ar lietusmēteļiem dodamies uz ciema veikalu pēc gardumiem.
vēl tikai pāris dienas šādas.
tāpēc, lai izdevušās brīvdienas. mani gaida pankūkas!
pavisam drīz tiekamies!

Mīļi,
Evita

trešdiena, 2011. gada 20. jūlijs

laikmeta iezīmētie.

arī tad, ja man vēl reizēm izspraucas pār lūpām (un tas taču ir tik cilvēcīgi)- nu nav, nav man, ko skaistu uzvilkt mugurā? - es aizvien vairāk saprotu, ka tikai lietas nespēj man sniegt vajadzīgās sajūtas, izjūtas. Tas absolūti nenozīmē to, ka varu staigāt šķība, greiza, nepareiza un man vienalga. šķiet, viens no tādiem ilglaicīgiem un pagrūtiem periodiem, kam nu jau saredzu galu, ir tieši to man mācījis. vēl tas man ir mācījis nebūt lepnai (bet pirms tam es tev varētu apgalvot, ka nekad taču neesmu bijusi lepna, tikai uzskatīju, ka ne ar visiem vajag sarunāties).

veseļoties! tas jau, šķiet, ir bezgalīgs process. un pavisam pataloģiskam nav šanses kļūt veselam. diemžēl. nosacīti veselie gan var saslimt. taču, griežot galvu pa labi vai kreisi, man šķiet, ka cilvēki arvien vairāk ir slimīgi pārņemti ar sevi. tikko mostoties, ņem kāmeru un fotografē sevi, pēc tam to steidz ielikt kādā no sociālajām vietnēm. puiši, laužot droši vien stereotipus, iežmiedz savu vīrietību mega stilīgās biksēs un vēl paceļ mazo pirkstiņu, malkojot kafiju. daži kaķi izved pavadā, kur apkārt parasti klimst suņi, jo viņam šķiet, ka kaķim taču tā labāk. bet te es gribu teikt, ka nesaku, ka tas ir slikti. vienkārši atzīmēju, ko redzu. man tas vienkārši vedina analītiski domāt.
protams, man jau arī jāatzīmē, ka emuāra vai bloga rakstīšana ir tāds narcistisks izlēciens. un bieži vien redzu, cik ļoti viegli savus bērnus audzinām tā, lai tieši tāds viņš arī būtu. velns, cik stulbi!

varbūt vajag attapties
? bet vai tas ir viegli, ir sevišķi, ja man pašam šķiet, ka viss ir kārtībā, ka es esmu visa centrs, ka es zinu vislabāk, kas ir labākais stils un tikai to akceptēju sava bērna garderobē?
varbūt vajag vienkārši zinātniski aprakstīt interesantas tēmas? bet tam jau domāti zinātniskie pētījumi!
varbūt vajag vairāk sevi nodarbināt ar citām interesantām lietām? nebūtu slikti aiziet uz jogu vai aiziet ar bērnu uz smilšu kasti, vai satikties ar draudzenēm/ draugiem un pasmieties.
varbūt interneta vide ir radījusi ilūziju, ka viss ir sasniedzams un pēkšņi par visu cilvēks X, kurš reiz nevarēja daudz parunāt, nu var gardu muti izteikties? kas to, lai patiesībā zina. tikai katrs pats.

Bet noteikti ir daudz, daudz labā tajā visā. Ir iespēja salīdzināt, ir iespēja uzzināt, ir iespēja aizdomāties, ir iespēja sadraudzēties, un varbūt pat ir iespēja kļūt pārliecinātākam un attīstīt savu verbālo intelektu. Atliek laikam saglabāt tikai mērenību.
droši vien katrai desmitgadei ir savas īpatnības, savi prieki un savas raizes, sava karaliene un karalis. būt publiskam šobrīd vienkārši varbūt ir modē.


Ko Tev nozīmē izteikties vai neizteikties publiskās vietnēs?


Lai augļu kokteilis veldzē! Saka, ka noderēšot.

Evita

pirmdiena, 2011. gada 18. jūlijs

oficiāli un pārējais.

Oficiāli paziņoju, ka vakar baudīju gardāko siera kūku. Tā bija tieši tāda, kādu mana iztēle bija uzbūrusi. tāpēc štrunts par kalorijām, es šovakar gatavošu to pati. recepte.

pēc iepriekš rakstītā jau var noprast, ka vakar bijām uz helēnas četurtās dzimšanas dienas svinībām. dažas atziņas no tās.

Jubilāre un Betija.

- svētkiem vasarā ir daudz priekšrocību. viena no tādām:


- bērnu ballītēs bez traumām neiztikt. taču tas, ka mammām sāp divreiz vairāk, kad bērnam asiņo deguns, man ir pilnīgi skaidrs. tā teikt - pārbaudīts uz savas ādas.

- ēdieni, kuri viesiem paši kopā jāsaliek, rada tādu labu procesa sajūtu. novērojama liela rosība ap galdu un sastāvdaļām, izvēloties īstās. iznākums tieši tāds, kādu tu neesi paredzējis.

- nevajag baidīties no izmaiņām - izskatā, garšās, aktivitātēs, uzskatos. tā teikt, neesiet nu rigidi, mani dārgie!

Vietējā, kura nav baidījusies.

šobrīd teju visas draudzenes esam īsmatainas. bija laiks, kad es 'raudāju' par katru cm, ko atstāju frizētavā. nevarēju iedomāties sevi citādāku. šobrīd es jūtos lieliski ar īsu matu griezumu, tāda noteiktāka, konkrētāka. jā, mazliet vairāk jāpavada pie spoguļa, tos saliekot īstajā virzienā. bet tās tiešām ir 5 minūtes vairāk. tā kā - Iveta, es Tevi iedrošinu. Brīnumu lietas notiek, ja tām pretī sper vismaz pirmo soli. Un kā teica Ines, sāc jaunu dzīvi! Es tikai pievienojos. ļauj sev dzīvot savādāk!

- maxi esot modē. es arī aizņēmos maxi. [mazliet gan par lielu, klusi atzīstos.] bet nekas, varēju sajust, kā tas ir, kad visu laiku jāatceras par kleitu - lai durvīs neievērtu, lai neuzkāptu, lai cits neuzkāptu. tāds vienas dienas piedzīvojums. neslikts. tiešām. viena tāda garderobē ļoti labi iederas.

- reizēm nevajag neko īpašu, kad ir vienkārši labi. nevaru saprast, kur tas noslēpums paslēpts. varbūt paša cilvēka atvērtībā?
Gabaliņu?

Mana nedēļa pirms brīvās nedēļas! Lai top!

Evita

piektdiena, 2011. gada 15. jūlijs

saskatīt brīnumu.


Skatos, mani virsraksti arvien poētiskāki kļūst. Nezinu, kas pie vainas. bet noteikti jau iekšējie procesi, kā jau vienmēr.
ir cilvēki, kuri uz jautājumu, kas jauns vai labs noticis, to it kā ignorē un sāk stāstīt par ķibelēm. par to, ka tas nav bijis, ka tas nav devis, ka tas nav sapratis, ka apvainojis utt. tā vieglāk, tā sanāk. tā patiesībā cilvēki ir audzināti un to nodod tālāk. atzīšos, ka es arī neesmu no tām ekstra pozitīvajām, kas visā spēj saskatīt labumu, priecāties par visām situācijām, kas man kaut ko iemāca (un visbiežāk iemāca jau tās skarbās, kuras šķiet pretdabiski iemīlēt). Tomēr esmu audzināta tā, ka neprotu es klačoties. mana mamma vienmēr to ir uzstādījusi kā vērtību - neteikt par otru sliktu, neaprunāt un nenoniecināt, bet runāt par tēmu. zinu, ka reizēm esmu neizturama ar savu tiešumu. esmu tā, kas pasaka, jā, es redzu, ka tev ir svarīgi ar visiem veidot tikai labas attiecības, lai ko tas arī prasītu no tevis paša. tas ir fakts. to es saredzu, un to es pasaku. nu jau ne vienmēr. arvien mazāk. bet laikam tas ir tāds jau profesionāls kretīnisms, kad reizēm nodomāju pie sevis gan - ak dievs, cik tipiski narcisam. vai arī - redz, cik skaisti obsesīvi kompulsīvi traucējumi. taču es biežāk vienkārši konstatēju, neieliekot tur kaut kādas emocijas un nevērtējot, ka tas ir labi vai slikti. tā vienkārši tas ir.

par to brīnumu saskatīšanu. apgūstot vienu intervences metodi, mans uzdevums ir saskatīt notikumus, kad kāds negaidot tev ir palīdzējis, vai kā savādāk iepriecinājis. tēlaini runājot, kad esi no kāda savā ziņā saņēmis svētību. Kāpēc tas svarīgi? jo reti, kad cilvēki saredz, ka patiesībā viņam apkārt ir brīnumaini cilvēki, kas gatavi dot, atbalstīt, pārsteigt. es mēdzu teikt, ka, satiekot tādus cilvēkus, es gribot negribot kļūstu labāka. es nekoķetēju, es patiesi izjūtu cieņu pret šiem cilvēkiem. un dažiem esmu par to jau pateikusies.
spējot saredzēt, ka man palīdz, ka notiek it kā brīnumi, cilvēki pārņem šo lielisko pieredzi un nebaidās arī citiem dot kaut ko no sevis. enerģija ir vitāli svarīga, vai ne? un enerģija nevar stāvēt uz vietas. tai jākustās. un šādi tas arī notiek - apmaiņas procesā.
tā kā Japānas zinātnieki jau pierādījuši, ka ūdens molekulas sastāvs mainās, sakot tam labus vārdus vai negatīvu informāciju. cilvēka organismā ir bagātīgs klāsts ūdens. tāpēc izdariet secinājumus, kādu informāciju tas saņem, dzirdot un sakot - paldies, jauki, brīnišķīgi, es tevi mīlu. un kādu informāciju tas saņem, dzirdot - nevaru, riebjas, stulbenis, pretīgi...
Mana ilūzija jau kādu laiku ir zudusi, ka es varu izmainīt cilvēku domāšanu. to var izdarīt tikai katrs pats. un tas ir ilgstošs process, bet tas ir iespējams.
Taču es noteikti varu dalīties ar to, kas man šķiet būtiski. Varbūt kāds uz mirkli aizdomāsies, iedomāsies, sajutīs, pastāstīs tālāk. vislabāk jau - ar savu piemēru, jo teorija bez praktiskās daļas ir tikai skaisti uzdrukāts burtu savirknējums uz baltas lapas.
Tāpēc vajag dalīties un vajag dot, vajag saskatīt, ka arī tev tiek dots. Lai interesantāk, paskaiti, cik reižu ar tevi tā notiek!


Zinu, ka šodien visi ceļi ved uz Salacgrīvu.
Lai izdodas atpūsties.
un, jā, es par tiem brīnumiem. (smaidu)

Evita

trešdiena, 2011. gada 13. jūlijs

atrast baudas avotu.

Reizēm ir tā, ka prāts skrien un skrien. Cilvēks jau ir noguris, bet grūti ir to apstādināt. cilvēkus arvien biežāk pārņem iekšējs nemiers, reizēm pat tam nav viena konkrēta iemesla. daži cilvēki nespēj ilgstoši aizmigt pat pēc 500ās aitas, parādās dažādi simptomi, kas sāk atkārtoties un ko šobrīd apvieno zem vārda veģetatīvie nervu sistēmas traucējumi.
Pozitīvajā psiholoģijā ir vairāki veidi, kā spēt atslābināties. Tādā veidā apturot lēkājošo prātu.
Viens no uzdevumiem ir sameklēt baudas avotu un ar to saplūst. Izjust, ka it kā esi daļa no tā. Piemēram, vējā šūpojošs koks, jūras skaņa, mūzika, vēja zvanu skaņa. Būtiski ir pievērsties arī savam elpošanas ritmam, tam jābūt lēnam, mierīgam, relaksētam. Tieši alfas ritms nodrošina nemieru, bet betas - nomierināšanos un pusnomoda stāvokli. Aizverot tikai acis, cilvēku trauksmes līmenis mazinās jau par 3 iedaļām, ja tā var teikt. Es zinu, cik ļoti cilvēki reizēm pretojas tādām lietām, jo uzskata, ka tas ir vājums un vispār to dara tikai kaut kādi sektanti un jocīgie. It sevišķi vīrieši, kuri audzināti 'vīrieši neraud' garā, tā domā. Katram jau ir iespēja izvēlēties, vai naktīs slapjam lēkt augšā no miega (ja ir izdevies aizmigt) un saprast, ka sirdij tā ir milzīga pārslodze, vai tomēr veltīt katru vakaru 15 minūtes sev, lai gluži vienkārši palīdzētu savai miesai un garam.

Taču, ja esi ļoti par kaut ko satraucies (kaut vai publiska uzstāšanās), dari pretēji - vairākas reizes ātri izelpo. Tāda veidā palīdzēsi atgūt domāšanas ritmu, un domas nelēkās kā nepaklausīgs zaķis. Un tad vari pielietot iepriekš minēto tehniku, ja tas nepieciešams.

Šodienas jautājums - kā jums šķiet, kāpēc cilvēkiem tik ļoti neizturams ir klusums?

Kā saka gudrie- laimīgs cilvēks ir mierīgs cilvēks.

Lai izdodas!
Šodien klausos.
Evita

p.s. tikko no semināra. izrādās, pavisam nemierīgajiem pozitīvās psiholoģijas intervence neder. tiem jāsāk ar stresa menedžmentu. bet svārstīgajiem gan der, kuriem reizēm labi, reizēm slikti.

Viss ir viens. Viss ir vienots.

Viņas somā bija tikai dažas mantas - atslēgas, noputējusi kastīte, dažas drēbes, mazliet nauda un atmiņas. Ceļš bija gana tāls, lai viņa ik...