piektdiena, 2013. gada 22. marts

Vai drīkstu tev pievienoties?



Labrīt, sen neredzētie!

Ledus uz ielām ir, saule arī ir, tikai jāatrod vēl prieks par to. Citiem sanāk to atrast. Citi bauda vēl pēdējos šļūcienus, lēcienus, uzvilkuši savus labākos tērpus. Man tik ļoti labi nesanāk. Es ēdu šokolādi un gaidu cīruļus. Jā, nudien, tik sasalušu sevi es neatceros.  Un esmu jau teju samierinājusies, ka pavasaris nebūs. Bet būs, to jau arī es zinu, bet tomēr man grūti tam noticēt. Reizēm taču drīkst padzīvot tādā savā ilūzijā, savā kārtībā un neticībā?

Labi. Tā bija prelūdija, taču man nav ne jausmas, ko es šodien jums vēl gribu pastāstīt. Tas ar katru ieturēto pauzi paliek grūtāk. Reizēm gan es, piemēram, ejot pa ielu vai braucot mikroautobusā uz darbu, domāju, jā, šo es viņiem pastāstīšu, šo es viņiem pajautāšu, šo es uzrakstīšu. Bet, nē, tad es atveru durvis, un esmu ierauta citā dzīvē. Reizēm pat pārlieku intensīvā, ātrā, skaļā, pretrunīgā. Ne katru dienu piedzīvo mirkli, kurā tavā acu priekšā kāds paliek zaļš, un viņu pārņem baiļu lēkme. Un skatieni, kas apkārt, saka, dari kaut ko, dari! Un es daru, pati reizēm brīnoties, kā es to spēju. Pēc tam es gribu domāt, ka esmu pelnījusi labāku pasauli. Ha, kādu labāku, nesapņo! - smejas mana iekšējā balss. Tu esi tur, kur tev jābūt! Tu dzīvo tur, kur tev šobrīd ir jādzīvo. Tu esi tā, kas tu esi. Un tādās reizēs, kad esmu piedzīvojusi kādu pārsteidzošu notikumu, vai uzzinājusi prātam netveramus notikumus par kāda dzīves notikumiem, es iedomājos, ka līdzcilvēki tik maz viens par otru zina, tik maz zina par viņa iekšējo pasauli, par iekšējiem pārdzīvojumiem, par ciešanām vai naidu. Uzliekam savas superizturīgās sejas maskas un 'maucam' dzīvē. 
Braucot ar viena maršruta sabiedrisko transportu, protams, esmu ievērojusi ikvienu cilvēku, kas arī brauc ar to. Es parasti apsēžos otrajā rindā (reizēm mainu vietu, lai neveidojas ieradums, rutīna:), jo tas nav tālu līdz durvīm un tad tik ļoti nešūpo pa bedrēm. Es zinu, kur apmēram apsēdīsies pārējie. Es zinu, ka kundze rakstīs un saņems sms, ka viņa neizslēgs skaņu un katru reizi smaidīs, kad pienāks nākamā ziņa. Zinu, ka vīrietis brillēs, kurš parasti apsēžas pirmajā rindā, klausīsies mūziku telefonā un pienāks mirklis, kad sāks knibināt savus ienadžus. Reiz ievēroju, ka viņam ir sausa galvas āda un iedomājos, ka patiesībā viņš varētu izjust ilgstošu stresu. Pa ceļam iekāpj koša, eleganta krieviete. Vienmēr pasveicina šoferi un ir sprigana. Savējā. Noteikti brauc daudzus gadus. Esmu ievērojusi, ka reizēm šoferi piebremzē pie pieturas, kurā viņa parasti iekāpj, iespējams, skatās, vai neskrien, nekavē. Un šoferi. Tie ir četri, kuri mainās. Viens ir ļoti runīgs. Viņš zina no galvas, kur katrs kāps ārā. Man reizēm šķiet, ka pat uzmet lūpu, ja atgādinu, kur tieši izkāpšu. Tad viens ir tāds īgnulis. Nerunā un pat griež galvu uz otru pusi, bet labrītu atņem. Domāju, ka arī ļoti slikti saprot valsts valodu. Vakar sapratu, ka viņš dzer. Lūk, tipisks alkoholiķu īgnums, kad esi sausā. Nu tā, kā daži politiķi arī un vēl daži zināmi cilvēki - bubina, rūpju rieva pierē, vai caur melno humoru izvemj sakrājušos žulti.   
Tieši vakar es piefiksēju, ka esmu sākusi domāt par to, cik maz mēs zinām un spējam zināt par apkārt esošajiem cilvēkiem. Tikai būtībā to, ko otrs vēlas, lai tu zini - ka man patīk sarkana nagu laka, ka es fotografēju ēdamlietas, ka man patīk zempapēžu apavi, ka esmu precējusies (vai neesmu vēl noņēmusi laulības gredzenu pēc šķiršanās), ka man ir auto, ka es apmeklēju teātri... 
Nereti ir bijušas situācijas, kad piedzīvojam kāda cilvēka pašnāvību, domājam, bet viņš taču vienmēr bija tik pieklājīgs, vienmēr nāca uz darbu, bija savi draugi, ar kuriem it kā tikās utt. Nu ja, bija. 

Tagad man vajadzētu uzrakstīt kādu kopsavilkumu vai vismaz nocitēt kāda autora sentenci, bet es to nedarīšu. Es ēdīšu šokolādi un dzeršu kafiju, kas man jau kādu laiku nemaz negaršo.Un katrs pats droši vien jau ir savā galvā uzrakstījis kopsavilkumu, izdarījis savus secinājumus vai jau izdzēsis šo failu. 

Aprīlis manā skolā, kur strādāju, būs mēnesis, kurā pie durvīm gaidīs uzraksts - vardarbībai neienākt! Savukārt citi uzraksti jautās, vai esi kādam jau šodien palīdzējis!? 

P.S. Es vēl aizvien ticu, ka reizēm vajag tikai nelielu palīdzību no malas, lai cilvēkam palīdzētu ievērot noteikumus, lai palīdzētu ieraudzīt citu attiecību modeli.
Un vēl aizvien ticu, ka cilvēki ne tikai domā par savu labizjūtu, bet arī par līdzcilvēku, jo mēs visi esam viens ar otru sasaistē. Es nespētu būt laimīga, ja katru vakaru dzirdētu kliedzienus aiz sava dzīvokļa sienas.
Lai arī katram ir savs ceļš ejams, tu taču vari kādu mazu gabaliņu paiet ar otru kopā un varbūt notiks kāds mazs brīnums! 

Sūtot gabaliņu šokolādes,
Evita

piektdiena, 2013. gada 1. marts

Par izvēli dot.

Turi mani cieši klāt. Tā, lai neizkūstu. Tā, lai visi vēji garām skrien. Tā, lai nepazūdu...

Labdien, skaistie un skaistās!



Šonedēļ es sevī apzināti glabāju skaisto, kā reiz to darīju ar košļeņu papīrīšiem. Es runāju par skaisto un neliedzu sev teikt, ko skaistu. Bieži nepasakām, jo baidāmies. Cik daudz mēs izdarām vai neizdarām, jo baidāmies no nesapratnes, no pārprašanas, no atstumšanas. Taču, ja tu gribi dot, tad vajag dot. Tā, lai sirds ir lepna par iedoto, pateikto, noglausto vai piecelto. Tad atkal reizēm gaidām atpakaļ. Un gaidām ilgi, ilgi. Sakām, ak, nē, es tomēr jau šito un to izdarīju, tāpēc tagad tā otra cilvēka kārta. Ha, bet vai tad viņš lūdza tev dot? Negaidi. Izbaudi mirkli, kad tu esi kļuvis laimīgāks, piepildītāks un labāks. Tā ir liela dāvana. Manuprāt. Tas, ka tu spēj dalīties, ka tev ir, ko dot un galvenais, ka ir, kam dot.
Reizēm ir skumji redzēt jaunus cilvēkus, kas staigā ar tukšām tarbām, jo viņiem neviens neko nedod. Viņi gaida. Protams, tā tarba esi tu pats. Tava iekšējā pasaule. Vēl skumjāk, ka viņi nudien ir noticējuši tam, ka viņiem nav, ko citiem dot un kļuvuši atkarīgi no citiem, uzsūcot sevī jebko. Ar katru savu nākamo rīcību viņi meklē apstiprinājumu savam priekšstatam par sevi. Kā tas izpaužas? Piemēram, otram iesitot, izdarot pāri, pārkāpjot robežas. Visbiežāk ir tā, ka viņi nudien arī saņem šo meklēto apliecinājumu tam, ka es esmu idiots un stulbenis, ka es esmu sliktais, ka es neko dzīvē nesasniegšu.
Laikam tas savukārt ir mans izaicinājums, satiekot šādu cilvēku, atspoguļot, ka viņā ir tik daudz labā, ko dot citiem. Patiesībā jau pasaule ir tāda, kādu tu to gribi redzēt. Ir iespējams to ainu mainīt, tikai pašam to gribot. Negaidot, ka kāds atnāks un padarīs tevi laimīgu, izmainīs tavu dzīvi, veidos drošas attiecības, sakārtos tavu māju vai noplenīs tev miljonu. Tu bagātinies dodot, jo jūtas ir tās, kas šo bagātību vai nabadzību tevī ļauj sajust. Un es nemaz nerunāju par to, cik greizi šobrīd daudzi ģimenēs orientējas uz materiālām lietām. Jā, tās padara mūsu dzīvi ērtāku, bet ja sakām, ka tas ir laimes sajūtas avots, tad domāju, ka tas ir noliegums. Un te der jautājums - no kā mēs bēgam? Reizēm es piekūstu no tā, cik bieži no bērniem dzirdu, ka viņi no sirds tic tam, ka vecāki nevar pavadīt laiku kopā ar viņiem, jo jāstrādā. Tā, manuprāt, prasme veidot reālas attiecības mazinās. 
Lai arī varbūt dīvaini tas skan, bet no satiktajiem esmu arī iemācījusies, ka reizēm slīcējam ir jāļauj  noslīkt un gājējam - apmaldīties. Man šķiet, tā arī ir liela prasme - sajust šo smalko robežu un spēt atkāpties no Ego diktētajiem noteikumiem - es esmu varens un drīkstu iejaukties citu dzīvēs, lai tur vai kas!

Taču vienmēr mums ir dota izvēle. Un šoreiz es runāju par izvēli dot/dalīties. Varbūt kādam tieši šie vārdi būs kā pamudinājums. Vai arī kā apstiprinājums savai pārliecībai, ka viņš tāds nav viens. (jā, jā, es ar tevi..) Varbūt. un varbūt arī nē.

Paldies visiem, kuri, pašiem to nezinot, ir mani padarījuši bagātāku, mācījuši mani un ļāvuši piedzīvot!

Sirsnīgi,
Evita

Bilde.







Kā es pēc Tevis ilgojos.

Čau, pavasari jūti? nejūti? Es arī ne pārāk. Bet mirkļos, kad saules stars noglāsta vaigu, gribas kustināt degunu un smaidot nočukstēt: &#...