otrdiena, 2011. gada 28. jūnijs

proporcijas.

Nē, es nerunāšu par ēdieniem.
kad man ir daudz laika, es sāku slinkot. taču, kad man ir jāizdara daudz, es uzņemu apgriezienus. varu noskriet ātrāk, izdarīt labāk, domas raisās un radošais haoss norit uz pilnu jaudu. gan jau ikvienam ir līdzīgi.
man bija burvīgas brīvdienas. dators nebija ar mani. arī telefons nebija, jo nejauši to biju atstājusi mājās. sajūtas? vēlreiz apstiprināšu, ka lieliskas. jā, kad sapratu, ka nevaru apsveikt Līgu vārda dienā, mazliet saskumu, bet tā notiek. man ir neapzināta (nu jau apzināta) prasme uzdāvināt kādam svētkus, dāvanu, kas garam liek priecāties. sen nebiju savējos satikusi. lai arī katrs nu jau dzīvo citur, satikāmies pie tēta un spēlējām ķeršanas, pirātus ar bērniem, futbolu, volejbolu. Bērni, skatoties, kā viņu vecāki skrien, cik spēka, spēlējot ķeršanas, no laimes sastingst. savukārt pieaugušie ļauj vaļu visam, ko ikdienā pieklusinājuši, apslāpējuši. Tā skrējusi nebiju sen, pa īstam un ātri. un tik lieliski, kad pēc brīža mēģini atelpoties un smejies par kādu, kurš atkal cenšas noķert kādu.

ko ievēroju, par ko domāju:

- nauda dod iespējas. taču ne visi tās prot izmantot. tā noteikti nemaina to, vai sevi mīli vai dari pāri sev.
- vērtības, pēc kurām vadies, veidojot attiecības ar citiem. lai arī otrs uzvedas pavisam nesmuki, ir būtiski saprast, kāds tu pats esi un ko nekad nedarīsi. kāds par to apbalvo.
- lepnība noved tur, kur tā noved - arī pie tā, ka no tevis cilvēki izvairās, iet ar līkumu.
- bērniem vajag vecākus. nu gan jaunums, vai ne? viņiem nevajag super truper spēļu mantas, viņiem vajag tavu klātbūtni, skatienu, mieru. viņiem vajag, lai atsaucas, lai apstiprina to, ko viņi ir sasnieguši, izdomājuši. Prātu visiem tiem vecākiem, kuri salīdzina savus bērnus, kuriem nav laika saviem bērniem. Jūs veidojat ar viņiem attiecības un rēķinieties ar sekām. Tāpēc vēlāk tikpat mierīgi pieņemiet arī to, ka bērns tevi ievieto veco ļaužu pansionātā. Tu viņu atstūmi.
- kaitina (vēl aizvien), ka kāds atļaujas draudēt manam (tavam) bērnam, pat neizskaidrojot, kas par lietu. vēlāk teiktais - bet es taču neņemu to žagaru! - šķiet vēl nožēlojamāks, kā to pateikt. (uzvelkos, brrr...) es atzīstos, es vienmēr iejaukšos un to nepieļaušu. uzskatu, ka man ir tādas tiesības.
- par savu vietu un laiku. par iespējām. par to, cik būtiski darīt tā, kā pašam labi. kaut kas manī briest. es to jūtu. vēl tikai darbs uz aptuveni 100 lpp., tad ļaušos šai sajūtai. pagaidām nezinu, kas no tā sanāks.
- iemīlēties savā vīrā vai sievā vēlreiz un vēlreiz. piedzīvojot to, atkal taureņi un galva reibst. ak. :)
- spēt piedot. un cienīt. ne tikai pieprasīt. bet dot.
- sakārtot māju. pārbīdīt mēbeles. pabūt tikai ar sevi. noskriet ikvakara krosiņu vai pavingrot. izlasīt grāmatu. mazie prieciņi.


veiksmi, mērot proporcijas,
evita

otrdiena, 2011. gada 21. jūnijs

tā notiek.


Ka jau nedēļu man sāp galva. kas ir galvassāpes? parasti tas liecinot par to, ka esi tur, kur iekšēji pretojies būt. citi stāsta, ka tas esot perfekcionisms, kas izpaužas kā galvassāpes, jo arī ir konflikts starp reālo un ideālo.

nevaru saprast, par ko īsti ir mans stāsts. Taču pēdējā laika notikumi manī ir kārtējo reizi apstiprinājuši iepriekš novēroto - tur, kur tev jābūt, tu nevari nebūt, bet tur, kur tev nav paredzēts būt, vari darīt daudz, bet tu tur nebūsi.

es šodien daudz domāju par izvēlēm. par to, ko izvēlamies. un to, cik grūti ir izvēlēties, cik grūti ir atteikt, kaut precīzi zini, kas tev pašam ir labāk. no vienas puses teoretizēt ir ļoti vienkārši. arī otram ir vienkārši pateikt un pamācīt, bet pašam izdarīt pirmo, otro un trešo soli nav tik vienkārši. un tā nu es šodien sēžu un domāju, kā labāk. viens materiāls labi zināms un drošs. otrs - nezināms, jauns,bet perspektīvs. nu ja, nav jau, ko daudz sevi mocīt. izvēli jau iekšēji esmu izdarījusi. lai man veicas, jo veiksme man būs vajadzīga.

Vēl aktuāls ir kļuvis jautājums par to, kas šodien jādara? man jau vienmēr ir, ko teikt.

- jāuzvelk kleita vai elegants bikškostīms. Katrā ziņā jāietērpj sevi svētku drānās, lai pats jūties labi:)

- tā kā šodien ir enerģētiskākā nakts, jo vasaras saulgrieži. Es laikam par ko tādu uzzināju tikai pirms pāris gadiem. Man fiziski šādās dienās gribas būt tuvāk dabai. Ugunsrituālu ir vērts veikt, jo uguns, izrādās ir ar maģisku spēku. Par to vari palasīt te, te

- vēl man šķiet burvīgi šo nakti pavadīt tur, kur kāds skandina ģitāru un dungo dziesmas. caur uguni saskatīties, sasmaidīties un sūtīt domas. varbūt saklausa un sūta atpakaļ.(hehe) padodiet man arī zināt, kur šodien trinkšķinās, labi?

- tad nu jāsagaida saullēkts tīram, baltam, skaistam, gudram, mierīgam, laimīgam, godīgam un tā jādzīvo arī turpmāk. :)

- esiet arī reāli un neaizmirstiet par odiem, siltām zeķēm un to, ka rītdiena būs miegaina.

- protams, visi rituāli parasti ir daudz spēcīgāki, ja ar un ap tevi ir mīloši cilvēki, tavējie, savējie, līdzīgie... ir atļauts veikt saulgriežu nakts plānā izmaiņas pēc savām vēlmēm.


Lai jums izdevušies vasaras Saulgrieži, gards siers, maz alus un līksms prāts!


Ar sveicieniem,
Evita

bilde te.

otrdiena, 2011. gada 14. jūnijs

kas jāzina par sevi attiecībās.


bieži vien cilvēki ir ļoti zinoši, ļoti teorētiski zinoši par to, kā vajadzētu. mammas bieži vien meitām saka, es taču tev teicu, ka tai draudzenei nevar uzticēties, kad meita piedzīvo vilšanos. tēti atbalsta meitu un saka, ka tiem (jaunajiem puišiem) jau vēl mammas piens aiz vaiga, ko var no viņa gribēt. Vecmāmiņa saka, ņem, mazmeitiņ, to, kurš tevi ļoti mīl, tas nekas, ja tu viņu tik ļoti nē. un viņi jau nudien grib tikai to labāko. tikai ne vienmēr tas ir pats labākais.

Sanāk, ka tie citi vairākumā ir vainīgi, ka nespēj kaut kādā veidā atbilst mūsu ilūzijām, priekšstatiem un gaidām. Tā nu tas mazais cilvēks, kurš kļuvis par lielo, iet pa pasauli un no citiem tikai pieprasa, ja nedod, tad niķojas, uzmet lūpu, draud, spārdās un beigu beigās aiziet no šīm attiecībām, no dažām pat ātrāk, kā tās sākušās. bieži vien tā cilvēks arī veido attiecības visu savu dzīvi - pieprasot, nedomājot, ka varbūt jāpaskatās uz sevi, kāpēc tā ar viņu notiek un ko iespējams mainīt, varbūt reizēm arī jādod kas no sevis. līdz ar to bieži vien rodas izjūta, ka visi ir pret mani. taču patiesībā tu pats esi pret sevi. šādi cilvēki meklē vainīgos ārpusē - valsts, vara, priekšnieks, tas, viņš, viņa... jebšu psiholoģijā tas tiek dēvēts par ārējo kontroles lokusu. tas nozīmē, ka cilvēks pats neuzņemas atbildību par saviem dzīves notikumiem, par savu uzvedību, lēmumiem un attiecībām, kuras veido.

neiestrēgstot teorijā, man pašai ir interesanti, ko es teikšu savai meitai, kad viņa atnāks pie manis ar sāpošu sirdi, ka draudzene vairs ar viņu nedraudzējas. daži varianti, jāatzīst, man jau ir padomā!

Šodien man slinkums vairāk ko rakstīt. Bet, ja nu ir kas jautājams, droši!

Lai viss izdodas!

Evita

p.s. Manas meitas draugam šodien paliek pieci gadi. Vakar Betija prātoja, kā tas ir, ka šodien viņam tikpat, cik man - četri, bet rīt - jau kā otram Edvardam?


bilde te.

piektdiena, 2011. gada 10. jūnijs

es izvēlos stāvēt tam pāri.

Esmu izlēmusi, ka nav ko tik siltos vakaros sēdēt mājās, bet jāiet ārā, cilvēkos, notikumos, piedzīvojumos. Vakar savas ģimenes pārstāvjiem ieminējos, ka vajag aizstaigāt līdz kalnciema ielai. uzaicinājām līdzi vēl mums mīļu draudzeni un to arī realizējām. mana meita izvēlējās sev kleitu, apsēja banti ap galvu, ko beigu galā noņēma, jo Betijas mamma, proti, es, izteica minējumu, ka tā nebūs ērta, kritīs nost un ka tā ne pārāk labi izskatās. Taču droši vien tā nevajadzēja. Es ļoti vēlos, lai mana meita pati spēj izvēlēties un novērtēt, kas der viņai, kas patīk, kas nepatīk, kas izskatās, kas ne tik ļoti. Es reizēm varu tikai brīnīties, cik ļoti mammas realizē uz saviem bērniem savus sapņus, fantāzijas. reizēm ļoti skaisti, reizēm ne pārāk, reizēm skaisti, bet neatbilstoši vietai un laikam. Taču stāsts par to, cik ļoti, ļoti man patika vakardienas Goran Gora un visi cilvēki, ko tur saredzēju. Patiešām. man šķita, visi ir priecīgi, mazliet domīgi, laimīgi un paši. sarunas. klusums, ieklausīšanās dziedātajos vārdos, kāda skatiena noķeršana un kautrīga novēršanās. burvīgi. dzīve, kā es tevi mīlu!
ar draudzeni aizrunājāmies par ... par dzīves notikumiem. par izvēlēm un par to, cik ļoti gribas stāvēt pāri negatīvajai ietekmei, aprunāšanai vai intrigu starpniecībai. kāpēc man sev melot un iestāstīt, ka man kāds nepatīk tikai tāpēc, ka viņš nepatīk kādam man tuvam cilvēkam? kāpēc man uzvesties tā, kā to vēlas kāds cits, bet nevēlos es pati. kāpēc man pieņemt lēmumu, tāpēc, ka tas būtu vispārpieņemts, ja es ar visām savām šūnām jūtu, ka es to nemaz šobrīd negribu. kāpēc man raudāt par pagātni, ja varu priecāties par šo mirkli. kāpēc man meklēt otrā netikumus, ja man pašai vienkārši ir bail no tuvības. Tāpēc jau mums dota iespēja izvēlēties.
Lūk, tāpēc virsrakstā tāds teikums. būtiski reizēm sev atgādināt - hei, kas patiesībā tagad ar mani notiek? kāpēc tā uzvedos? un atbildes reizēm gan pārsteidz, gan mulsina!

Skaistu piektdienu! Un margrietiņu pušķi jums!

evita

P.S. Ļoti vēlētos jums lūgt un sagaidīt ieteikumus obligātajai šīsvasaras literatūrai. būšu pateicīga.



Bilde ņemta te.

trešdiena, 2011. gada 8. jūnijs

šūpojošās krūtis un meditācija noslēgumā.

Lai iet! Kāpēc gan ne? dzīvē taču iespējams it viss. tikai jādomā par tām izvēlēm.

Šorīt ātrā solī devos uz darbu. man patīk no rīta pastaigāties. un ziniet, šajos dažos agrajos rītos ir atgriezusies tā bērnību dienu sajūta, kad mosties prieka pilns par dienu un tā smaržo. bet ne par to.
ejot attāli jau redzu vienu 'sportisti', kura tā kā soļojot, tā kā tekot un vēzējot gar sāniem rokas, acīmredzami nodarbojas ar rīta sportiskajām aktivitātēm. sportot vajag. var savu nīgrumu, agresiju, trauksmi izlādēt darbībā. kolīdz meitene man ir pavisam tuvu, redzu tās divas brīvi šūpojošās krūtis. vai tiešām tās nav žēl! zemes pievilkšanās spēka likums taču darbojas arī uz tām. bet pats būtiskākais jau laikam ne manas izjūtas vai racionālā pieeja, bet tas, ka meitene jutās tā labi. to ar savu trenēto aci (smaidu)varēju saredzēt. Bet man tas tomēr nešķita simpātiski. protams, protams, esmu jau samācījusies, ka jāuzdod sev jautājums (ja neuzdošu es, es zinu, ka daža laba kolēģe iehihinās gan), kāpēc man tik ļoti tie izspiedušies krūšu gali nesimpatizēja? būs jāiet uz terapiju pastrādāt ar to!!! :)

Bet, lūk, pretstats, iepriekš rakstītajam, ir Ķoņos notiekošais seminārs. Ja kādam gribas jaunu pieredzi, man šķiet, ir vērts veltīt tam laiku un uzmanību. Interesanti ir noteikumi, kas jāievēro, un viens no tiem ir šķīstības noteikums - kurā teikts, ka jāatturas gan no seksuāliem kontaktiem, gan apģērbam jābūt vienkāršam, neizceļot auguma aprises. Arī nedrīkst runāt un prātu nodarbināt ar nevajadzīgo - mūziku, avīžu rakstiem. šķiet, mūsu sabiedrība sāk pamatīgi šķelties. vieni stutē krūtis pa priekšu, mākslīgi uzlabojot savu pašapziņu, citi patvērumu rod garīgās vienībās. man šķiet, tieši šis kontrasts spēj izraisīt kaut kādu vieglu šoku vai rezonansi, kad gribas sev pirms miega pajautāt, kas tad ir manas vērtības. tas, nez', ir viegls vai grūts jautājums?

cik zinu, šodien ir arī iespēja pakoriģēt savu vērtību skalu, piedaloties oligarhu kapusvētkos.

Nobeigumā alda kalniņa asociācija par putnumeiteni. Sapratu, Aldi, katrai putnumeitenei savu putnuveci! :)

Veiksmīgi,
Evita

pirmdiena, 2011. gada 6. jūnijs

punkti

tā kā pēdējā laikā man gribot negribot jābūt strukturētai, tad arī šodien varētu šo tendenci nezaudēt. esmu pabeigusi divus milzonīgus darbus, kas ir prasījuši manu smadzeņu sasprindzināšanu un ļoti daudz spēka, jo, šķiet, visi vārdi izrakstīti. bet nekas, dzīve turpinās, kas, protams, ir ļoti labi, vai ne?

1. vasaras laikā vajadzētu padomāt par darba laiku izmaiņām. lai strādājošie varētu paspēt gan zemenes nopirkt tirgū, gan saules starus pabaudīt. arvien labāk var saprast dienvidnieku diendusas un nakts dzīvi.

2. odu atbaidīšanas flakoniņš. vēlams eko, lai pats neatbaidītu savu veselību. vakaros tas ir ļoti, ļoti nepieciešams.

3. meitenes, kleitas. es zinu, ka jums tādas jau noteikti ir. bet es šovasar gribu garu kleitu. man šķiet tajās ir kaut kāds šarms.

4. zemeņu kokteilis ar pienu. zemeņu, piparmētru, saldējuma kokteilis. zemenes ar putukrējumu. zemenes ar pienu kā bērnībā. vienkārši zemenes. zemeņu uzpūtenis. zemenes šokolādē.

5. viegls, skaists mīlasstāsts. grāmatā vai pašas iztēlē, vai, protams, realitātē. skaista vēstule vai mierīgi vakari ar mūziku fonā un mandalas rūpīgu krāsošanu.

6. man ir radusies uzmācīga doma par draugu sapulcēšanos uz radošo nometni, kur katrs dara ko radošu, aizraujošu, skaistu un kopības mirkļa vērtu. draugi saņems pastā ziņu par vietu, laiku un ideju. atbilde obligāta. un nūģisms nekad ne ar ko nav labu beidzies. tāpēc šujiet kleitas un izvēdiniet teltis.

7. Rodžers Federers. viņš pats. solīju vīram, ka būšu 156789976tā rindā un rakstīšu Rodžeram, cik ļoti esmu lepna par viņu. nu nesanāca šoreiz līdz galam. bet kā vienmēr iepriecināja ar savaldību, taktiskumu, gudrību, valodu. bet viņš noteikti to visu jau zina, ne velti ir tur, kur ir.

8. brokastis vai pusdienas, vai vakariņas uz terases ir jābauda, kuram nav terases, jāatrod viena diena nedēļā, kad to darīt publiskākā vietā, bet tikai ar tādu publiku, kas iepriecina. kā ir, vai jau zini, ar kuru neesi sen ieturējusi/-is kopā maltīti? Dit?

9. savai mammai teicu, vai tiešām viss, ar ko vari šajā dzīvē nodarboties ir darbs un gulēšana. parasti, kad viņai zvanu, viņa dara vienu vai gatavojas darīt otru. garlaicīgi, mammu! kad tad, ja ne tagad.

10. šodien personīgais ziņotājs nāca klajā ar vēsti, ka jūrā ir silts ūdens. jaunu peldkostīmu. vai krēslas kailpeldē var sākt doties, kam vajag siltu. man vajag. bet var arī tā.

11. šodien pirmdiena. mazliet apjuku, rakstot datumu. 6ais jūnijs. un ingrīdām vārda diena! Sum sum suminātas! skaista diena ir, skaistas izjūtas un notikumus jums!


Priecīgi,
evita

trešdiena, 2011. gada 1. jūnijs

Prieks


Šodien es apjautu, ka mostos ar prieku. ar to prieku, kāds rodas, kad kaut kas ļoti iepriecina ar savu klātesamību.

reizēm es tādu prieku sajutu vidusskolā. patiešām, sēžot angļu valodas stundā, es pēkšņi sajutu prieku. neizsakāmu un nenosakāmu. iespējams, hormonu svārstību dēļ. bet varbūt tāpēc, ka es zināju, ka piektdienā es braukšu uz mājām. vai tāpēc, ka pēc stundām es iešu uz treniņu un satikšu draugus, futbolistus un ar māsām kko apspriedīsim. vai tāpēc, ka kādu, pa ceļam uz mājām satikšu vai sazvanīšu.

Bet šodien es priecājos


- par silto gaisu, kas jau agrā rīta stundā sveicina un kārdina.
- par lokaino matu astīti, kas nozib aiz stūra, kad mana meita ar jauno skrejriteni stūrē uz bērnu dārzu.
- par jauno matu griezumu, kas arvien labāk pieguļ un padodas manai neveiklajai rokai.
- par pabeigtu 'mazo maģistra darbu'.
- par sarunu ar cilvēkiem.
- par savu koši sarkano kafijas krūzi, ko man uzdāvināja mīļa draudzene.
- par iespēju aizbraukt un noskriet magnētu. (vēl šogad neesmu skrējusi un to nu es iesaku, ja patīk skriet.)
- par skaisto mūziku, ko Kate ievietojusi savā blogā.
- par zemenēm, kas smaržo un garšo.
- par nezināma nosaukuma puķi ar sīkajiem ziediņiem, kas rotā mājas leti.
- par satikšanām, kas bijušas un kas vēl priekšā.
- par cilvēka talantiem un ieguldīto darbu.
- par vīra neatlaidību, kurš cītīgi pucē veco Ragaciema namiņu, lai varētu tur padzīvoties pa vasaru.
- noteikti arī par Jums, cienīta vai cienītais, es priecājos . mhm...

Par ko Jūs priecājaties šodien?

Smaidīgi,
evita

Bilde ņemta te.

Dzīve kafijas tasē

Tuk turuk, šodiena, otrdiena, ik pa laikam snieg, Igaunija, ātri kļūst tumšs, gribu daudz gulēt, saņemu pāris zvanus no nepazīstamiem cilv...