piektdiena, 2012. gada 28. septembris

Sporta diena.

Esmu saņēmusi vairākus netiešus norādījumus, ka sen neesmu papildinājusi šo vietni ar savām ģeniālajām domām un pārdomām. Jā, ko nu liegties, tā kā ģeniālu domu nav, nav arī ierakstu. [smeju.]
Taču var arī savādāk, vai ne? Var taču rakstīt ne tikai par teorijas pielietojamību praksē un otrādāk. Šeit ļooti cenšos nerakstīt par savu darbu, jo bieži vien cilvēkiem, lasot kaut ko, kas sakrīt arī ar viņa dzīves notikumiem, šķiet, ka šis nu gan ir par viņu. Nu tā bieži gadās, ja mācās medicīnu vai lasa kaut kādu simptomu kopumu, kas veido sindromu. Atpazīstami, vai ne?
Tad nu labi, runāšu par vienkāršām lietām. Par piektdienu, ko gaidīju no pirmdienas. Jā, reizēm ar mani tā gadās. Tā nu ir klāt, esmu piedalījusies sporta dienā, kā arī atbalstījusi skolniekus, skaļi kliedzot un lēkājot. Tad nu vienā mirklī pie manis pienāca kautrīgs puisītis un man jautā, vai es esot tā Maija Tīruma? Nu ko, nespēju adekvāti noreaģēt un nepiepildīju bērna sapni. Eh, sāku zaudēt asumu! :) Taču tagad viņš vismaz zina, kurš viņu skolā ir tas dīvainais, ko mēdz saukt arī par psihologu, bet var jau arī par Maiju, ja asociācijas labākas. 
Par sporta dienu runājot, ziniet, es šodien arī vēlējos piedalīties stafetēs. Un tie, kuri mani kaut nedaudz pazīst, zina, ka es taču būtu ar pilnu jaudu darbojusies. Dīvaini, bet tās ir lietas, kas mazliet pietrūkst. Skolas popielas, sporta dienas utt., kur vari no sirds iztrakoties, izālēties. Principā jau ikdienā nepietrūkst, taču, kad saskaries ar ko tādu un skaties uz to no malas, gribot negribot nākas atcerēties, kā mani un Zani (sportiskām meitenēm, protams) uzņēma pilsētas skolas vienā no nesportiskākajām klasēm. Un cik ļoti mēs bijām priecīgas, ka vidusskolā viss mainījās, un mēs bijām labākie gan sportā, gan nepaklausībā. Mēs tādi unikāli tikām sanākuši kopā, lai izdzīvotu absolūti lieliskus trīs vidusskolas gadus.
Lūk, tas ir stāsts laikam arī par spēju nepazaudēt to bērnu sevī. Es kā reizīti šonedēļ kādam cilvēkam atgādināju, cik svarīgi ir kaut nedaudz sajust, ko tad nu pats no tā visa, ko dzīve tev liek priekšā, gribi. Ja gribu skaļi smieties, es smejos, jo man ir jautri. Vai arī - ja saprotu, ka cilvēki ilgstoši "lej ūdeni" un tērē manu laiku, es ceļos un eju projām darīt lietas, kuras dod kādu produktīvu rezultātu. Es tiešām tā daru. Ne vienmēr, protams, bet arvien biežāk. Kāpēc mēs tik ļoti gribam, lai citi neuzdrīkstas skaļi smieties? jo mums pašiem ir bail par savām robežām. Iespējams, tās pārkāpuši, nezināsim, ko ar sevi iesākt. Alā ir drošāk, rāmī ir ierastāk. Tas ir stāsts arī par to, ka pēkšņi iegūsti to, pēc kā ilgstoši esi tiecies. 
Man šonedēļ arī uzdevuma citu jautājumu. Kāpēc cilvēki tiecas pie agresīviem, autoritatīviem cilvēkiem? Iespējams tāpēc, ka viņi caur šiem cilvēkiem akceptē agresiju sevī un var to paust. Redz, ja viņš tā dara, tad es arī tā varu, vai ne? Kā saka - pret agresiju ar agresiju. Savādāk jau neviens nav parādījis, kā darīt, lai tās dusmas tik ļoti netraucētu dzīvot.
Oi, nu jau nemaz par tik vienkāršām lietām nerunāju. Man priekšā divas brīvas dienas. Es ļoti labprāt izbrauktu no pilsētas, taču, šķiet, to nerealizēšu. Tad vismaz jāizbauda tas skaistais rudens, apmeklējot tirdziņus - gan Kalnciema ielā, gan Doma laukumā.

Ir sācies (jeb vienkārši turpinās) sveču, kamīnu, ābolmaižu, pledu, siltu zeķu, kanēļa smaržas, romantisko vakaru laiks! Lai iet! 
Kamēr Betija nav man visu kāju notetovējusi (apzīmējusi), saku jums - uz tikšanos,
Evita



pirmdiena, 2012. gada 10. septembris

par atbildēm, kas nav viennozīmīgas

Katru reizi, kad te ierakstu, domāju, nu gan esmu atkal uz tā viļņa, kad gribas rakstīt un pat varētu teikt, ka ir, ko rakstīt.
Taču sev ne par brīnumu ir paskrējis laiks tik ātri un tik ļoti ātri, ka teju mēnesi neko neesmu ierakstījusi, kaut domas reizēm mani neatstāj pat naktīs. un tas nav īsti labi, vai ne? tad rodas mazais draugs bezmiegs, nemiers un sajūta, ka esi vairāk noguris kā možs.
Šobrīd manā dzīvē ir posms, kad man gribas uzdot jautājumus. Pēc iespējas tiešākus, precīzākus. Man jau tuvākie teica, kā es tā varu un kas tas nav varbūt pieklājīgi, bet es saku, ka netērēju laiku minēšanai vai laipošanai. Taču noteikti tajā pat laikā arī reizēm tērēju. Kad man tas ir izdevīgi.
Šobrīd manī vietu nevar atrast vairāki jautājumi.
Kur lai rod spēku tie bērni, kuri palikuši bez mammas tā pēkšņi, negaidīti [kā lai viņi visu dzīvi nejūtas vainīgi pie tā (jo bērni vienmēr jūtas vainīgi, kad kāds nomirst]?
Kā tā nākas, ka sieviete vīrietim blakus zeļ un plaukst, bet vīrietis pamazām zaudē savu šarmu, savu būtību un sūtību?
Kāpēc cilvēki sevi tik ļoti māna un nespēj atzīt, ka viņi var būt laimīgi un piepildīti, pārtraucot atkarīgo attiecības?
Kā uztver un redz pasauli cilvēki, kurus mēs mēdzam saukt par īpašajiem, ko mēs varam no viņiem iemācīties?
Vai kristietība nemanipulē ar informāciju un līdz ar to ar ticīgajiem (es zinu, ka šis nav korekti, nav precīzi, bet tas ir mans novērojums un varbūt pat atbilde manam iekšējam jautājumam par būšanu, iešanu baznīcā)?

Tā es palēnām varētu turpināt. Ziniet, es mazliet baidos no rudens, no tā tumšā, drēgnā, pelēkzilā. Pēdējā laikā esmu dzirdējusi tik daudz, un, atzīšos, esmu gribējusi kaut ko no tā visa nedzirdēt. Esmu mācījusies neatdot sevi visu citiem, apzināti kniebjot sev sānā. Ne vienmēr sanāk.
Par ko jūs pēdējā laikā prātojat?

Oi, aizrunājos, man jau stabils gulētiešanas laiks!
Ar labu,
Evita

Viss ir viens. Viss ir vienots.

Viņas somā bija tikai dažas mantas - atslēgas, noputējusi kastīte, dažas drēbes, mazliet nauda un atmiņas. Ceļš bija gana tāls, lai viņa ik...