Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Tiek rādīti šajā datumā publicētie ziņojumi: janvāris, 2012

citas receptes.

Kā uzlabot sev omu?

Ja, protams, ir tāda nepieciešamība. Kā reiz vakar ar kolēģēm spriedām, ka psihologa profesija pazemina dzīvesprieku, ja tu pats neko nedari, lai smeltos pēc prieka rezervēm, tad ātri vien, kārtīgi strādājot, vari atrasties uz slimības gultas. Lai arī tie, kas apmeklē/neapmeklē psihologu, bieži vien domā, ka viņš jau neko nedara, tad tā gluži nav. Viņš dara diezgan daudz. vienā sesijā vien viņš jau ir pārlapojis vairākus desmitus teorētisko aspektu, plus vēl viņš ir dzirdējis to, ko stāsta pretimsēdošais un to caurlaidis caur savu emociju prizmu un vēl un vēl. visu jau nedrīkstu nemaz atklāt, jo tas nav vajadzīgi, būtisks ir rezultāts. Bieži vien šī caurlaišana pazemina dzīves tonusu, to var saukt arī par emocionālo izdegšanu. Tāpēc jo būtiski katram speciālistam ir rūpēties par savu profesionālo higiēnu (ne to, kur zobus tīra, bet tos noteikti arī vajag tīrīt).

Ja runā par izmaiņām, tad šo 8ņu gadu laikā, kopš esmu saistīta ar psiholoģiju, varu teikt, ka runāju sa…

personiskie stāsti

Pavisam nesen iedomājos par dažādību. nē, tas laikam nav tas īstais vārds. Es iedomājos par dažādajiem statusiem un izjūtām, par atšķirīgām dzīvēm un tās izjūtu, garšu, smaržu, pīldījumu.
Pastāstīšu tikai divus īsstāstiņus par meitenēm. Puiši, mieru, jūs tur arī esat pieminēti.

Tātad. meitene no laukiem (pilnīgi no jebkuras citas vietas) dzīvo savu ikdienišķo dzīvi, iet skolā, ar grūtībām pabeidz augstskolu un kādā ballītē satiek puisi, kuram ļoti vajag, lai viņu kāds mīl un apbrīno. To meitene var. Viņi apprecas un dzīvo teju vai laimīgi. varbūt arī patiešām laimīgi. Meitene var iepirkties labākajos veikalos, var apmeklēt skaistumsalonus un sevi sakopt, meitene ceļo, jo mīļotais ir to nopelnījis. Meitene var nestrādāt, jo īsti negribas un nevajag, jo visu var atļauties, arī higiēniskās paketes par vīra naudu. Jā, visdrīzāk viņai būs arī viens vai divi bērni. Kā jūs domājat, kā meitene jūtas?

un cits stāsts. Meitene no laukiem dzīvo savu dzīvi, ejot vietējā skolā. Pēc tam mērķtiecīgi to …

jā, ir sācies jauns gads.

Paldies par līdzi jušanu. Es to noteikti jutu. Paldies par zvaniem un uzmundrinošām īsziņām. Esmu priecīga un laimīga, ka ap mani pulcējas tik daudz interesantu, gudru un sirsnīgu cilvēku.

Un tas sniegs, kas sāka snigt, man ejot komisijas priekšā, bija kā vēstījums, ka viss būs kārtībā. Un bija. Esmu pateicīga par tik augstu novērtējumu un labajiem vārdiem. Tagad, kā saka manas profesijas pārstāvji, atrodos nulles punktā. un šis nulles punkts, kas it kā ietver emocionālu tukšumu, ir jāizbauda. Tas ir līdzīgi kā krīze, tu nevari aizvērt durvis ciet un pateikt, ka viss ir/būs labi, ir gan jāizkliedzas, gan jākrīt panikā, gan jāsmejas, kad tam nav vietas un jāraud. Tāpat man ir vajadzīgs brīdis, lai apjaustu, cik liels darbs ir padarīts, lai spētu novērtēt savas prasmes un pie sevis to nosvinēt.

Tūliņ ķeršos klāt savam projektam ar jaunu spēku. Un es ticu, ka pavisam drīz jaunieši iešūposies jaunu vērtību meklēšanā un stiprināšanā, tiks realizētas idejas un paplašinātas zināšanas. Manuprāt…

niekojos.

Stāv papīru kaudzīte uz gultas malas. Bet pati kundzīte sēž un grauž riekstus. Atslābums. Totāls atslābums. It kā viss jau garām. It kā viss jau iespēts. It kā rītdiena nebūtu tas iemesls, kāpēc nedzīvoju šeit un tagad, par ko ik pa laikam parūcu, pamācot citus. ha, smieklīgi, bet rītdiena vēl būs. Un vēl smieklīgāk, ka tā paies kā ikkatra diena.
Tieši tāpēc es šodienu atstāju brīvu, lai domas pašas sakārtojas, burti atrod īstās vietas un prāts mazliet atpūšas. Sēžu un graužu riekstus. Fonā skan mūzika, un es saprotu, ka ir lietas, ko mums neizmainīt. Taču savu attieksmi vienmēr varam mainīt. Esmu sev apsolījusi, ka neteikšu, ka man jau nekā nav, ka neko nesaprotu un ka nu vispār jau es te pārpratuma pēc atrodos. Rītdien es visu zināšu, būšu ārēji mierīga, pārliecināta un galu galā, es zinu, ka tas man ir vajadzīgs, lai spētu turpināt iesākto, lai spētu būt kompetenta, lai var teikt, jā, viņa ir profesionāla un uz viņu var paļauties. Rītdiena man profesionāli ir nozīmīga, jo tieši tā t…

Zvēri. ne tie, kas dzīvnieki.

Viens liels darbs ir pabeigts. Atliek vien stāties komisijas priekšā, ievilkt elpu un mēģināt profesionāļiem pierādīt, ka tas, ko esi darījis, ir pavisam nopietni. Tas mani sagaida pēc nedēļas. Jeb kā mana kolēģe saka - atliek piedzīvot pusstundu kauna, un diploms kabatā.

Esmu sākusi lasīt kādu grāmatu, ko droši vien katram speciālistam vajadzētu izlasīt. Tajā pat laikā es teiktu, ka ikvienam vecākam to vajadzētu izlasīt. Atklāšu psihologa darba aizkulises. Psihologam vai terapeitam, runājot ar savu klientu, ir ne tikai jādzird, jāredz un jājūt klients, bet arī jājūt sevi un savas reakcijas uz to, ko klients ir teicis. Un jāsaprot, par kuru no viņiem ir šis stāsts, kas izraisa kaut kādu reakciju - vai nu miegainību, vai domāšanu, kas notiks pēc sesijas, vai aizkaitināmību utt. Tāpēc speciālistam ir ļoti labi jāzina sevi, jāzina savas "utis", lai spētu būt objektīvs pret klientu.
Lūk, lasot iepriekš minēto grāmatu, ar mani kaut kas notiek. Es izlasu pāris lapaspušu un man nāk…