šodiena, otrdiena, ik pa laikam snieg, Igaunija, ātri kļūst tumšs, gribu daudz gulēt, saņemu pāris zvanus no nepazīstamiem cilvēkiem, rēķinu ar meitu matemātikas uzdevumus, ļoti patīk pakustināt un paasināt prātu..
Paskatoties un palasot, kas notiek apkārt, protams, ka vairākums gatavojas un domā par Ziemassvētkiem. Arī es esmu pāris kartītes jau nosūtījusi tālākajiem draugiem.
Šodien, atverot ziņu portālu, redzu, ka miris aktieris, režisors. Pēkšņi manā galvā noskan - bezjēdzīga nāve. Parasti jau mēdz to teikt par dzīvi, vai ne? Šī ir vismaz otrā reize, kad tā nodomāju. Šķiet, ka varēja citādāk.
Tā kā man šobrīd ir gana laiciņš padomāt, stumjot ratus un gaidot, kad pamodīsies mans puika, tad es to arī daru. Un nonācu pie viena. Jā, līdzīgi kā Ziedonis, skaitīja un nonāca pie viena..
Par to, ka šobrīd daudz tiek runāts - esam atbildīgi par sevi, savu dzīvi, mums jādzīvo sava dzīve (vai citādāk maz iespējams!?) un jāpiepilda ar to, ko no sirds vēlamies. Tā jau arī ir, svarīgi sadzirdēt sevi un to, kas tevi dara gandarītu. Vecākiem nereti sakām - laid to bērnu vaļā, viņam sava dzīve. Arī it kā nekas nepareizs, šķiet pat dabisks un nozīmīgs process, ja to pats apzinies. Un tad tu tā pēc inerces laid arī, varbūt pat atstum, jo nezini jau, kā būtu labāk, pareizāk. Kāds teica un tu dari - negatavs, nesaprasts, neesot ar sevi un notikumu kontaktā. Kad pietrūkst kāds, nezvani, jo nevar taču uzbāzties, ko padomās par mani vai arī - lai pats zvana. Bet pats arī nezvana, pats ķepurojas pa dzīvi, kā prazdams, arī gaida, kad piezvanīs, pajautās, atbalstīs. Kaut kas tajā visā šķiet greizi, vai ne? Varbūt tāpēc, ka nav pa īstam, nav izprasts, nav saprastas manas un tavas robežas, un eksistē bailes, ka tas viens var mani sāpināt!?
Skaļi domāju. Nav jau viena pareizā scenārija. Visbiežāk tā iekšējā sajūtiņa jau pasaka to labāko veidu, bet, kurš tad to dzird. Nav laika.
Smaidu.
Vai es varētu būt laimīga un gandarīta, ja zinātu, ka man tuvam cilvēkam klājas šobrīd grūti? Es zinu, ka nevarētu. Tāpēc, man šķiet, ka esam iebraukuši tajā grāvī, ko nu jau arī presē var redzēt - filmējam, kā citi glābj dzīvību, jo varbūt tā youtubē varēs ko nopelnīt. Jo tas taču ir svarīgi - būt atpazīstamam un nopelnīt. Liekam laikus bildēm, kuras ir pat neizdevušās, lai tikai pamana, ka esmu ielicis 'like'. Man šķiet, ka dikti daudz cilvēku tā arī dzīvo. Virspusēji. Ārpusēji (tā, lai no ārpuses smuki, jo iekšpusi jau neredz, un pats ar laiku arī var noskalot to pēcgaršu ar gardu alko kokteili;).
A ko gribi tu? Tu, tu? Jā, Tu? Patiesībā gribu, lai mīl, pamana, tic, lai, nejautājot daudz, iedod roku un saka - aiziet, tu to vari, tā paužot uzticību, mīlestību un ticību. Lūk, te ir tas viens līdz kam nonākam, esam sasaistē ar pasauli, notikumiem, enerģiju, domām, līdzcilvēkiem, izvēlēm.
Tas, ka blakus kāds cieš, ir grūti būt laimīgam. Un, jā, jā, es zinu, ka to nevar vienkāršot. Citi vēl gribētu, lai uzskaitu zinātniskos pētījumus, kuri, starp citu, arī nu jau tiek apmaksāti un pielāgoti tirgum. Un vienmēr var piesaukt arī karmu. Varbūt arī vajag, un arī tas ir kā atspēriens, lai izprastu, pieņemtu vai attaisnotu. Iespējams, rādot piemēru, kā no bedres var izkāpt, mēs varam arī otru piepacelt, nevis uz viņa muguras pakāpties.
Ko es ar to gribu teikt? Pavisam vienkāršas lietas. Sadzirdi vispirms sevi un atpazīsti to, ko jūti. Piedod sev un arī tiem, kuri nav pratuši padot roku, bet sekojuši baram, neizprotot ne sevi, ne līdzcilvēkus. Tā mēdz būt. Apstājies un izšķir - būtisko un steidzamo, būtisko un nesteidzamo, atpazīsti, kas ir nebūtisks un nav arī steidzams. Tā tu ietaupīsi to laiku, kurā izšķīstam.
'Padod' roku tam, kuram tā būs iespēja - uzaicini uz deju, pagatavo tēju, nosūti ziedus, uzraksti sms, aiznes pārtikas grozu, ja šobrīd tev ir vairāk... Ar savu priekšzīmi un darbu rādi, kā ir iespējams turpināties. Nevis ar asprātībām un dzēlībām, bet ar darbu. Svētīgi ir bieži sev pajautāt, ko tev tas nozīmē, kā tu par to jūties, jo vienmēr jau kaut kas arī mūsos kūsāt kūsā. Ja nepieciešams, pasaki stop, iepauzē. Tā nekļūsi par glābēju, tā nodarot pāri gan sev, gan citiem.
Mēs, protams, neesam atbildīgi par otra cilvēka izvēlēm, taču mēs varam dalīties un būt vērīgi, lai tas nav kā attaisnojums mūsu nevērībai un vēsumam - tas viņa ceļš. Es arī esmu sajutusi, ka ir notikumi, kurus mēs nevaram ietekmēt, lai cik ļoti to vēlētos. Tas vienkārši notiek - kliedz, raudi, dusmojies, bet tā tam būs būt. Kaut kāds ceļš noteikti ir iepriekš noteikts, mēs varam tikai palīdzēt uzbūvēt tiltiņus, bet citreiz pat nevaram vai nepaspējam, varam padarīt izturamākus kāda grūtos mirkļus vai priecāties līdzi. Vēl mēs varam pieņemt palīdzību, ja šoreiz esam otrā pusē.
 |
| Pinterest.com |
Lūk, tādas pārdomas šodien manā kafijas tasē. Iespējams, kāds teikums būs tieši laikā, varbūt nesapratīsi, varbūt steigsi pie sena drauga, uz kuru biji aizvainojies, bet vairs pat neatceries, par ko, varbūt piezvanīsi mammai vai tētim, varbūt apskausi bērnus un sabučosi sievu vai vīru, varbūt uzrakstīsi man ziņu vai atnāksi uz kafiju, padalīsies pieredzē, stāstā, sajūtiņā, varbūt es piezvanīšu vai atkal uzrakstīšu, varbūt radīsies ideja kādam skaistam projektam, varbūt būs cita sajūta par dāvanām, varbūt....
Oi, nu lai priecīga gaidīšana! Un tās dāvanas - nu tak mēģinām nesajukt prātā!
Cieši,
Evita
