piektdiena, 2016. gada 15. janvāris

Cits gads

I can almost smell this place; the dark, rich earth, dry, decaying leaves, and the delightfully pungent scent of moss...:
Pinterest.com


Labdien, labdien, labdien,

citā gadā. Skaitlis ir nomainījies, un viss turpinās - kādam ierasti, kādam varbūt absolūti atšķirīgi, kādam skaļi, kādam nemanāmi. Man kārtējo reizi šķiet, ka šis gan būs vareni labs gads.
Re, es reizēm domāju, kur manai meitai tik pozitīva domāšana, kā viņai tas tā izdodas. Izrādās, ar mani arī nav nemaz tik traki. Jāatzīst, es drīzāk būšu tā, kura otram teiks - aiziet, mēģini, tev izdosies, tu esi lielisks un es tevi mīlu. Katru dienu varētu aplaistīt šos vārdus domās, lai tie zaļo un aug, lai sasniedz trešā stāvā dzīvojošo kaimiņieni, kurai tik nogurusi sejas izteiksme un saspringta gaita. Lai katru rītu man atgādina, ka domas veido tavu pasauli un to, kā tu tajā saredzi sevi un citus.
Katra izlasīta grāmata atstāj uz kādu laiku tevī nospiedumu. Nereti prātoju, kā tas iespējams - uzrakstīt tik saistoši, tik nepagurstoši... es varētu iesākt, bet beigas droši vien nepienāktu. Grāmatas beigas, es domāju. Prātoju, kā tas būtu, ja mēs varētu apzināt savas stiprās, vājās puses, spētu uzveikt savas bailes, apzināti izdarīt izvēles, sadzirdot sevi. To jau mēs spējam, vai ne? Viss ir mūsu prātos, kā mēdz teikt. Mēs varam koncentrēties uz kaut ko vienu un to attīstīt. Taču nereti mums gribas apstiprinājumu no malas, ka rīkojamies pareizi. Un tad, manuprāt, sākas tie līkloči, nedrošība un meklējumi - reizēm bezgalīgi, reizēm bezgala smeldzīgi. Mēdzam kompensēt neveiksmes sajūtu ar labiem padomiem citiem, un ko tikai mūsu gudrais prāts nedara. Kāds būtu mūsu stāsts, ja mums būtu iespēja redzēt savas domas kā filmu? Tā - no malas sēdi un skaties - rau un vau...
Jā, lasīju grāmatu un mēģināju iztēloties. Kā tas būtu - satikties ar savām lielākajām bailēm, kuras ir nogrūstas vistālākajos zemapziņas stūros. Kā tas būtu - tās uzveikt un būt brīvam, mēģināt apzināt to nejēdzīgumu, liekot vietā jaunu stāstu - koku, kurš augot tevi ceļ augstāk un augstāk, paplašinot tavu apziņas un gara stāvokli.
Lūk, reizēm grāmatas dod iespēju paskatīties uz pasauli mazliet citādāk, reizēm līdz kaulam izjust savu nevarību vai alkas. Aizvērt grāmatas vāku un dzīvot kā ierasts. Vai atkal apņemties kaut ko mainīt savā attieksmē, uzvedībā, ticībā...

No sirds un rajona vēlu jums noticēt. Reizēm vajag spēlēt, reizēm paklusēt, noskatīties, reizēm ir notikumi vai jūtas, ko tu nespēj un, iespējams, arī nespēsi izskaidrot. Mēdz būt dažādi. Taču pa to mūžzaļo koku gan vajag rāpties un ļaut sev piedzīvot tās izjūtas, it kā tu ko piedzīvotu pirmo reizi, no jauna.

Mirdzot acīm un bungām skanot:),

Evita

Kā es pēc Tevis ilgojos.

Čau, pavasari jūti? nejūti? Es arī ne pārāk. Bet mirkļos, kad saules stars noglāsta vaigu, gribas kustināt degunu un smaidot nočukstēt: &#...