piektdiena, 2013. gada 29. novembris

Parunā ar mani.

Labrīt vistālākajā tālienē un tepat tuvumā!

Piektdiena? Jā, piektdiena! Būtībā jau tāda pati diena kā visas iepriekšējās, tomēr šī ir piektdiena, tā piektdiena. Diena, kas nereti atšķiras no pārējām. Tiek pamainīts režīms, ieradumi, dotas atlaides sev un varbūt pat citiem, tiek saņemtas balvas un uzslavas, iespējams, darbi sokas ātrāk vai arī kafijas pauzes ir garākas. Bet visdrīzāk tas attiecas tikai uz cilvēkiem, kuriem ir piecu dienu darba nedēļa. Taču tas jau nav pārsvars, vai ne? Cik maz mēs patiesībā zinām par pārsvaru vai mazākumu. Tādu nieku. Tikai to, ko paši piedzīvojam. Kad pabakstām ar degunu kaimiņu logā un mazliet apošņājam situāciju par viņu. Kad sāk smirdēt, taisām durvis ciet un atgriežamies savā ērtajā dīvānā ar pulti rokās. Nu ja, tādi mēs esam. Dažādi. Nesen iedomājos, runājot ar cilvēkiem un tos vērojot, kā tas nākas, ka kāds bērns uzaug bez vecāku aprūpes, lauž sev ceļu uz tajā mirklī abstrakto jēdzienu 'nākotne' un izaug par godīgu un taisnīgu cilvēku, spēj iedziļināties, just līdzi un spēj nolikt  gulēt savu kliedzošo Ego. Taču ir tādi, kuri tiek īpaši uzmanīti un aprūpēti, dzīvē piedāvāti labākie gadžeti, labākie speciālisti, ja nu nepieciešams izlabot kādu kļūdu, ēdiens katrai dienas daļai savs utt., bet nereti šis cilvēks, izaugot liels un varens, nepamanīs, ka piemājas ceļu no sniega attīra veca kundzīte un varbūt pat viņa māmuliņa. Jā, jā, nedaudz varbūt pārspīlēju, bet varbūt tomēr par maz.

Kad pati vēl biju centīga studente un  piedalījos dažādās darba grupās, pasniedzēji bieži jautāja mums -  kas tad nu labs ar jums ir noticis? Man šis jautājums tajā laikā ne pārāk iepriecināja, jo man šķita, ko nu tagad pielūgsim to mistisko labo un ko nu tagad dejosim tam labajam slavas dziesmu. Varbūt nekas man labs nemaz nav noticis, visi ir prasti ļautiņi, neko nesaprot par dzīves patiesajām vērtībām, nelieši, laiks ir auksts un drēgns, mīlestības nav, naudas nav... un tad es, iespējams, domāju: "Nu tā, ar kādu teikumu, lai 'atšuju' pasniedzēju." Droši vien es vēl  pie sevis norūcu - rrrrr. Pagāja laiks, un es pati šo jautājumu tagad uzdodu bērniem. Un redzu, ka viņiem arī šķiet, ka kaut kas labs var būt tikai kaut kas ievērojams, pamatīgs - nopirku planšetnieku, biju Alpos, pārvācos uz jauno māju. Tomēr labais ir visapkārt, tikai, vai ļaujam to sev just un saredzēt - suns skatās un smaida, jo gaida, kad vedīsi viņu ārā (manējais tagad tā dara), no rīta visi kopā pabijāt vismaz 40 minūtes (šodien piektdiena un tā arī darījām), ārā vēl nav piesalis (jo man nav ziemas zābaku), vakar nejauši sadzirdēju dziedam jaunus un talantīgus puišus un mani tik ļoti saista cilvēki, kuri piepilda savus sapņus un attīsta savas dotības, nesen kāda bērna mamma, ar kuru iepriekš runāju, pieņēma svarīgu lēmumu - aiziet no sava vardarbīgā vīra, kāds pie durvīm kaimiņienei bija nolicis paciņu, bērni gatavojas Ziemassvētku koncertam...
Pēdējās dienās es sev katru vakaru domās pajautāju (tāda jocīga es, vai ne?:) - ko labu esmu izdarījusi? Es mazliet baidos no tās iekšējās sajūtas, ka daudz runāju, bet maz daru. Visam vajag laiku, un es redzu, cik ļoti mainās cilvēku reakcija, ja sākumā viņu vienkārši uzklausi un pēcāk pasaki, cik daudz labu lietu viņš ir izdarījis. Varbūt tomēr tās sarunas nemaz ar' nav sliktas. Un nevajag mesties uzreiz tiesāt, bet pašiem cītīgi katru dienu darīt labu. Vai tā neveidosies mazliet labāka mazā un lielā pasaule mūsos un ap mums, kuru paši arī ar saviem darbiem un domām veidojam?!


Parunā ar mani, sevi, viņu...tā, lai silti, silti kļūst.

Ko Tu vēlies, lai Tev pajautāju?
Ak, jā, kas labs ar Tevi šodien ir jau noticis?



Evita

Bilde te.




piektdiena, 2013. gada 15. novembris

Neuzkrītoši pamanāmā Viņa.

Viņai nepatika, ja kāds labāk zināja, kā viņai būt. Viņa bija pieradusi pieņemt lēmumus pati. Reizēm Viņa par saviem lēmumiem raudāja bez asarām. Tas nebija tāpēc, ka Viņa negribēja, lai kāds viņu redz raudam. Tas parasti nozīmēja, ka ievainotā sirds asaras  bija sasaldējusi, tās tecēja uz iekšu, kaut kur gar rīkli, caur visām pārējām trubām. Viņas mīļākais mirklis bija klusums. Kaut tas nebūt nebija klusums. Klusumā bija dažādas skaņas, dažas viņa pat īpaši labi juta, piemēram, savus sirdspuktus, kad tie ik pa laikam kļuva sadzirdamāki. Nē, Viņa nebija izredzētā vai kā savādāk īpaša. Viņa bija parasta meitene, tāda pati, kāda ikviena, tāds pats cilvēks kā tu vai es. Viņa dzīvoja internātā. Ziniet, ir tādas skolas, kur ir iespēja arī nakšņot. Viņai internātā riebās, viņa ciest nevarēja nakts auklīti, kas vienmēr izdomāja jaunus un jaunus noteikumus, jo dzīve droši vien viņai bija izdarījusi gaužām pāri. Kad visi bija aizmiguši,Viņa reizēm lūdzās. To viņai neviens nebija mācījis. Kādu vakaru, kad sen jau gaisma bija izslēgta, viņa palīda zem segas, nolieca galvu un sāka kaut ko murmināt. Ilgi murmināja, jautāja, atbildēja, raudāja bez asarām līdz aizmiga. Tas pirmoreiz notika tad, kad viņu naktsauklīte bija apvainojusi zādzībā. Tas bija tik neizsakāmi apkaunojoši, kad tevi izsauc visu priekšā un saka, ka esi zagle. Nekad dzīvē Viņa neko tādu nebūtu darījusi, lai arī Viņa bija piedzimusi pietiekami parastā un nepārtikušā ģimenē (bieži iztika arī bez naudas, jo kaut ko jau skolā paēst varēja) Viņā bija spēcīgi attīstījies godaprāts, izsmalcinātība, laba gaume un empātija. Viņa turējās no visiem mazliet atstatus, bet tajā pat laikā viņus juta. Viņa parasti lūdzās par to, lai cilvēki ir labi, lai kaimiņiene pārstāj pārdot savu miesu par naudu, lai meitene beidz spaidīt katru vakaru savas augošās krūtis, lai nakts auklītei izdotos novājēt un kāds viņu aizvestu uz Munameģi, lai viņas komanda uzvar sacīkstēs, lai mammai nebūtu naktīs jāceļas  un jāiet uz darbu, lai viņa biežāk varētu  būt mājās, sēdēt aizkrāsnē un lasīt grāmatas. Pat tad, ja Viņai draudēja pamatīgs sods, Viņa nekad nepiekāpās un neatzina it kā savu vainu, ja nebija vainīga. Jā, Viņa bija skaista, un vienmēr pamanījās atšķirties no pārējām klašu meitenēm - tad draudzenes mamma uzšuva kaut ko savādāku, tad pašai izdevās kaut ko sakombinēt no esošajiem apģērba gabaliem, bet Viņu varēja pamanīt. Vienmēr, arī tad, kad netaisnīgi saņēma pļauku, jo nepiepildīja kāda sapni, kļūdījās. Viņu nekad nevarēja uzpirkt ar naudu vai kādām citām mantiskām lietām, taču vienmēr nemanāmi palīdzēja tiem, kam grūti. Viņa to mācēja izdarīt tā, lai tas paliktu nepamanīti, lai cilvēks, kuram viņa palīdz, sajustos spēcīgāks.
Viņa to dara vēl aizvien. Viņa tikai pati zina, ko viņas sirds patiesībā saka. Viņas sāpes neredz, šķietami viegli Viņa noglauda katra sastaptā sirdi. Man šķiet, reizēm Viņai bail no pavisam tuvām attiecībām. Tāpēc Viņa iztaisno plecus un brīdī, kad kāds grib pieķerties, atkāpjas. To viņa  reizēm dara pavisam smalki, taču reizēm sit sāpīgi, it kā ar āmuru mērķētu pa naglu. Man šķiet, viņa ir iemācījusies pateikties. Tieši tas dara Viņu pamanāmu un spēcīgu, tieši tas Viņai neļauj būt negodīgai pret sevi un citiem, lai cik neērti tas reizēm būtu. Viņa zina, kā tas ir, kad vistuvākie ir vistālākie. Domājiet, Viņa par to vaimanā? Viņa zina, ka visi, kuri viņai svarīgi, pulcējas Viņas sirdī. Lūk, te nu mēs nonākam pie Viņas sajūtas, ka viņa ir bagāta un laimīga, jo sirdspuksti vienmēr nospēlē kādu melodiju. Tas ir tas īpaši skanošais klusums, pēc kā Viņa visu šo laiku tiecas.

Mums taču  katram ir kāds līdzīgs stāsts kā Viņai, vai ne? Iespējams, tādas Viņas ir katrā no mums. Reizēm mēs Viņu jūtam vairāk, reizēm mazāk. Taču kaut kur pavisam noteikti Viņa mūsos ir un mums ik dienu varētu izstāstīt kādu jaunu stāstu. Tāpēc reizēm mums vajag to mieru un klusumu, lai sadzirdētu, kāda melodija skan un kāda deja jādejo. 

Evita

P.S. Paldies, mammu, par Tavu sirds siltumu, kas man dod spēku un ticību. Tu esi mana Viņa - neuzkrītoši pamanāmā.





sestdiena, 2013. gada 9. novembris

Kailums.

Kailums visapkārt, kāds retais zars sevi vēl piesedz ar nobrūnējušu lapu. 'Palaimējās', noteikti nodomā pārējie. It viss ir redzams - mazā aizpērnā gada skramba, ar atslēgu iegrebtais i love you  vai Tu + Es, puiku nolauztais zars jau sadziedēts, vairs nesāp, tikai vārgi karājas savā nedzīvajā mizā. Varu nojaust, kā tas ir - aci pret aci sastapties ar savu kailumu, līdzīgi kā reizēm mēs pārsteigumā sastopamies ar savu ļaunumu vai ārkārtējām dusmām, vai pēkšņām, nekontrolējamām alkām pēc kāda. Sākumā Tev ir neērti vai pat kauns par to, kāds esi, varbūt neērti no tā, ka Tevi redz kāds cits tādu, kāds Tu esi, jo iepriekš veiksmīgi atradi īsto kleitu, kas izcēla izceļamo un noslēpa, Tavuprāt, slēpjamo. Stāvot pie spoguļa, iekrāsoji acis, izcēli vaigu kaulus un soli pa solim savu kailumu paslēpi, lai, izejot pa durvīm, daļu sevis būtu izmainījusi citu acīm. Iepriekš ļoti labi prati, satiekot kādu, kas izraisa spēcīgas emocijas, izlikties, slēpties aiz sava stāsta, maldināt gan sevi, gan otru. Bet te vienā dienā kaut kas ir izmainījies. Varbūt dēļ rudens, varbūt dēļ kailajiem kokiem, kas tik varonīgi pieņem un iztur degošos skatienus, cieš aukstumu un pieņem pārmaiņas.  Nu tu stāvi pie spoguļa un redzi visu, kas Tu esi un kas izliecies esam. Kailums reizēm kož, reizēm kaut ko prasa, reizēm klusē un nereaģē. Sajūti sevī bezgala lielas ilgas un jūti, ka tavs kailums runā ar tevi, tas prasa glāstus. Cik viss patiesībā vienkārši, vai ne? Tomēr tik vienkārši tas vis' nav, kamēr tiekam ārā no visām uzvilktajām kleitām, kamēr pieņemam savas rētas, pat spējam tās iemīlēt un atvainojam kļūdas, kamēr uzdrīkstamies saņemt un nebaidoties dot, kamēr...

Vakardien ejot un izbaudot to, kā pilsētu arvien vairāk pārņem ikdienas duna, domāju, cik rudens ir dažāds, patiesībā tik ļoti līdzīgs mums. Drīz tas savu kailumu paslēps aiz sniega kārtas, uzvilks balto kažociņu, dūraiņus un sildīsies savā jaunajā tērpā. Par kailumu viņš vairs nedomās, jo būs tik daudz par sevi sapratis, apradis un par kaunu vairs nedomās. Taču katru gadu tas atkārtosies, jo būs jauni mīlētāji, kas zem koka atzīsies mīlestībā, skūpstīsies un solīsies vienmēr būt kopā, būs kāds vientuļnieks, kas izkratīs savu sirdi pirmo un varbūt arī pēdējoreiz, būs kāds, kurš gulēs koka paēnī un skatīsies kā vējš mākoņus stumda. Koks to pieņems un atnācēju nemācīs.

Nu tad, ko lai saku jums - izģērbieties, tieciet vaļā no tām skrandām, statusiem, mākslīgajiem smaidiem un aplūkojot sevi spogulī! Ko redzi, kādas acis uz Tevi skatās, un ko tās Tev saka? Kas ir visbailīgākais, ko redzi? Nu tad ķeries tam 'briesmonim' klāt!
 Un, jā, kā ir ar tām roku rakstītām vēstulēm? Tik sen nav rakstītas. Gan roka pati uzrakstīs vārdus, ko sirds saka. Gribētos būt romantiskai un domāt - varbūt vientuļnieks, kurš ik gadu savā dzimšanas dienā iet parunāt ar piemājas ozolu, to atradīs un tā pamainīs viņa dzīves notikumus. Bet viss taču ir iespējams. Es tā gribu domāt.

Nobeigumā man šķiet svarīgi pateikt, ka visvairāk par jums pastāsta tieši padarītie darbi, ne skaisti izteiktie vārdi. Runāt un teorijas klāstīt mēs nudien esam skolā iemācījušies. Šī ir precīzākā un visilgāk gaidītā atziņa, ko nu beidzot esmu gatava sadzirdēt kaut kā savādāk, varbūt tev arī tā noder.


(..)joprojām ļoti, ļoti,

Evita


piektdiena, 2013. gada 1. novembris

Paskaties apkārt!

Kādam zēnam patika bieži rāpties kokā un no turienes vērot garām ejošus cilvēkus un braucošas automašīnas. Visinteresantākais bija tas, ka viņš pats varēja noslēpties koka lapotnē un visus redzēt, bet viņu neviens neredzēja.
Kastaņu laikā viņš mēdza paņemt līdzi kokā riekšavu kastaņu un ar tiem apmētāt garām ejošus cilvēkus, priecājoties par to, kā cilvēki skatījās ap sevi pa labi un pa kreisi, tā arī nesaprazdami, no kurienes te viņu sasniedzis kastanis.
"Palūkojies uz augšu!" kāda balss sacīja.
Zēns palūkojās uz augšu un ieraudzīja pār sevi zilas, zilas debesis.
"Redzi, tu tomēr neesi pakāpies tik augstu, lai neviens tevi vairs neredzētu," balss sacīja.

                                                                                           /J.Rubenis, M.Subačs "Paskaties!"/


Reizēm vajag tikai atvērt grāmatā vienu lapaspusi un saņemt pietiekami lielu devu miera un mazuliet apskaidrību. Nevaram mēs atbildēt uz visiem saviem un citu uzdotajiem jautājumiem. Taču varam mēģināt būt godīgi pret sevi un saprast, kas tieši šobrīd ar mums notiek, un ko tas mūsu putniņš čiepst, ko tad viņš patiesībā grib. Katru dienu mēs sākam ar pilnu jaudu, mums ir savi lielie un mazie plāni. Cenšamies ik pa laikam uzkāpt kādam uz galvas tiešā un pārnestā nozīmē. Cenšamies pierādīt sev un citiem, cik labi gan mēs esam, spējam strādāt virsstundas, esam fleksibli un savus plānus mainām lielāku uzdevumu vārdā, lasām bērnam pasakas, paši/-as vismaz piecas reizes nožāvājoties, vedam bērnus uz pulciņiem, nagi mums manikīrēti un izskatāmies vienmēr lieliski. Gan jau no visa tā kaut kas ir arī par tevi, vai ne?
Man šķiet, tas mūsu organismam ir milzīgs stress un pārslodze. Tikai parasti to noliedzam un izliekamies neredzam un nejūtam. Bet būtībā ir tik svarīgi iedot sev atslodzi no vairākiem pienākumiem un iepirkuma sarakstiem kaut vienu dienu nedēļā. Droši vien, ka katrs ko tādu ik pa laikam arī dara, tomēr visbiežāk, kad jūt fizisku diskomfortu. Zinu cilvēkus, kuri jau ir iemācījušies sev intensīvā darba dienā iedot savam organismam 15 minūšu atpūtu - izslēdzot un atslēdzot uz mirkli ārpasauli, koncentrējoties uz iekšējo.
Vakardien iegāju grāmatu veikalā un iepirku kaudzīti ar grāmatām. Vairākas, protams, savai meitai. Bet šo to arī sev. Ejot ārā no veikala, es pamanīju kādu baltu grāmatiņu un nevarēju neatvērt. Sākuma stāsts, ko rakstīju, ir tas, ko atšķīru pirmo un uzreiz sapratu, ka es šo grāmatu gribu. Šie stāsti man dod sava veida aizvēju un to mieru, kas reizēm mēdz no manis paslēpties. Kā raksta paši autori, tās ir pasakas par Dievu un pasauli lieliem un maziem. Man šķiet, precīzi uzrakstītas un ar dziļu saturu bez liekvārdības. Lūk, šī ir viena no manām vērtībām. Izrādās, nemaz ne spīdīga, ne dārga, ne kā savādāk līdzīga tam, ko parasti domājam par vērtīgu esam.


Paskaties apkārt! Ko Tu redzi? Kāds ir Tavs šodienas stāsts?

Sirsnīgs smaids no manis,
Evita

P.S. Gribēju pateikt jums lielu paldies par to, ka atrodat laiku šiem mazajiem stāstiem, ko uzrakstu. Pateikties ir mana vajadzība.

Viss ir viens. Viss ir vienots.

Viņas somā bija tikai dažas mantas - atslēgas, noputējusi kastīte, dažas drēbes, mazliet nauda un atmiņas. Ceļš bija gana tāls, lai viņa ik...