piektdiena, 2013. gada 25. oktobris

Attieksme un viens skumjš stāsts.

Vakar biju uz lekciju par attieksmi - kā tā veidojas, kā var izmainīt, ko tā sevī ietver. Es jau iepriekš esmu teikusi, ka esmu nogurusi no tā, ka sociālie tīkli ir pārpludināti ar pozitīvām domām, sentencēm, atziņām, bet realitātē redzu, ka cilvēks rīkojas absolūti citādāk, ne tā, kā izsakās publiskajā telpā. Un tās maskas ir tik ļoti labi redzamas, ka gribas novērsties.
Viena no būtiskākajām atziņām bija par attieksmes atdalīšanu. Reizēm mēs atdalām un nodalām kko tur, kur to nemaz nevajag - dalām cilvēkus reliģijās, sociālos slāņos, matu krāsās utt., bet aizmirstam galveno - viņš ir tāds pats cilvēks, kāds esmu es pats. Un tad savukārt mums ir vēlme nenodalīt to, ko atkal vajag nodalīt. Aizvainojamies, dzīvojam ar rūgtumu, gremojam un verbāli vemjam. Šie pēdējie vārdi man ļāva izprast manu pašas iekšējo konfliktu, ko kādu laiku sevī nēsāju. Tas nozīmē, ka es nudien cienu cilvēku par to, ko viņš dzīvē ir sasniedzis, kā ir spējis veidot attiecības, kā atteikties no kaut kā, bet tad pienāk brīdis, un tu ieraugi cilvēka rīcību, kas tev absolūti norauj rozā brilles un ļauj saprast, ka tas, ko viņš ir izdarījis, ir pret manu būtība, tas man nav pieņemami. Jā, te jāpieņem katram pašam lēmums, vai esmu gatavs mainīt attieksmi pret šo notikumu, vai arī saprotot, ka dēļ šī mēs nevaram būt vairs draugi vai darba kolēģi, attiecības beigt.  Bet lēmums un process ir individuāls. To neviens tev nepateiks, kā labāk darīt un ja izvēlies tomēr mainīt attieksmi pret notikumu, tad uz priekšu - maini. Tikai jāizsver, cik būtiski tev tas ir.

Tās tādas nelielas pārdomas par vakardienas tikšanos un sarunu. Vēl man gribas jums teikt, ka šādus notikumus vajag sev piedāvāt biežāk. Ir taču tik vērtīgi, kad satiekas dažādi cilvēki ar vienreizējām dzīves pieredzēm un notikumiem. Kaut vai saprast, ka es nespēju būt tikai patērētājs, neko nedodot pretim. Tas nav maz, tas ir jau kaut kas. Man pašai ir noteikti vajadzīga sinerģija, domu un izjūtu apmaiņa. Tāpēc būšu priecīga, ja nāksi man kādreiz līdzi uz kādu lekciju.

Bet vēl es gribu jums izstāstīt vienu skumju stāstu. Tie, kas negrib piedzīvot un ielaist sevī skumjas, var tālāk nelasīt. Pie manis šis stāsts atnāca vakardien un atstāja neizdzēšamas sajūtas. Tas nav izdomāts. Un tieši tas man liek krampjos sarauties uz grīdas un kliegt, kāpēc mēs nemīlam cilvēkus un nelietojam lietas, bet darām otrādāk?

Ģimenē tēvs bija iegādājies sev dārgu, labu auto. Mazais dēlēns spēlējās piemājas dārzā. Vienā brīdī viņam radās ideja. Paņēma akmentiņu un mašīnā ieskrāpēja: Tēti, es tevi mīlu!
Tēvs to ieraugot, paņēma kaut kādu priekšmetu un sita dēlam pa pirkstiem. Sita un sita, sita un sita. Kad aizbrauca uz slimnīcu, zēna pirkstiņi bija jāamputē. Kad puisēns pamodās no narkozes un redzēja, ka pirkstiņu nav, viņš pajautāja: "Tēti, pēc cik ilga laika mani pirkstiņi ataugs? " 
Šis stāsts droši vien nebeidzas un zēnam tas vēl aizvien turpinās, bet tētis nevēlējās uzņemties atbildību un iemācīties, kas ir mīlestība un kā tas ir - mīlēt. Viņš aizbrauca mājās un pakārās. 

Es nespēju uzrakstīt ne pēcvārdu, ne savādāk kaut ko pateikt. Man šķiet, ka cilvēkus no mantu pasaules spēj pamodināt tikai kaut kas traģisks. Un arī - ne vienmēr.

Nu atveriet tās savas sirdis,
Evita


piektdiena, 2013. gada 18. oktobris

Atvērt acis plašāk.

Es mānītos, ja teiktu, ka man nepatīk saulainas, siltas dienas, kad vari iekāpt čībiņās, vieglā kleitā un doties pasaulē, pa ceļam nopērkot ledus kafiju, uzlikt saulesbrilles, ieslīdēt pūlī un pazust kopā ar to.
Šorīt, izejot ikrīta pastaigā, vējš manā sejā iepūta rudens smaržu. Es nudien nepārspīlēju, jo reizēm jau man patīk nedaudz pārspīlēt, taču šis rīts nudien mani sagaidīja ar īstā rudens smaržu. Vismaz  man tā asociējas rudens - nokritušas lapas, sētnieka slotas švīksti, vēsa vēja plūsma sabužina izpūrušos matus, puskailie koki, suņu rejas. Es īsti neatceros, kā es rudeni izdzīvoju bērnībā. Neatceros, vai man tas šķita kolosāls, auksts vai vējains. Neatceros, ka bērnībā gadalaikam būtu piešķīrusi kādu nozīmi. Laikam tas ir vecumposms, kad visvieglāk ir pieņemt to, kas ar tevi notiek tieši tagad un šajā mirklī, kas notiek visapkārt, to visu tu vienkārši pieņem kā pašsaprotamu. Netirgojies, nekārdini sevi, nemāni sevi, bet uzvelc visbriesmīgāko un siltāko džemperi, noslauki gar piedurkni tekošo degunu un laid pakaļ savam baram, jo tas ir svarīgi - būt ar savējiem. Mani tā laika savējie ir pieauguši un katram sava dzīve, taču tās atmiņas ir absolūti idealizētas un siltas. Tā tam, man šķiet, arī jābūt, tās ir sajūtas, kurās vari atgriezties, kad pēkšņi ieraugi, ka tavs bērns dara ko līdzīgu un tik ļoti tieši tev pašam saprotamu.

Lūk, vakardien vakarā, kad mazliet varēju manīt piezogamies skumjas, es pēkšņi sāku ar acīm meklēt to skaisto tepat blakus. Atvēru acis plašāk un skatījos, it kā to visu redzētu pirmo reizi. Vispirms ieraudzīju debesis tik neparastās krāsās, tad redzēju lielu skaistu laukumu, kur varētu rīkot saviesīgus pasākumus, uzbūru savā iztēlē, kā tas varētu izskatīties, ieraudzīju skaistu laternu, kas apspīdēja zeltaino kļavu, saskatīju kafejnīcas gaišos logus un redzēju rosību tajā, auto brauca un varēju tikai prātot, kur nu katrs un no kurienes dodas, kādā noskaņojumā un ko darījis pirms tam. Apzināti savu ceļa gabalu mēroju  ar kājām, uzvilku galvā kapuci, iespējams, tā mazliet maskējoties un arī nedaudz sasildoties un gāju ar vaļā acīm. Skatījos uz savu meitu, viņa ēda saldējumu, jo viņai, protams, nesala un ļepatoja man dažus soļus pa priekšu. Pēkšņi sapratu, ka viņa spēlē spēli - kur tas onkulis iet? Ak, es tādas spēles arī esmu tak spēlējusi. Esam vesela grupa pa kluso izsekojuši kādu cilvēku. Tas nāk no iekšējām sajūtām, tas ir resurss, ko pieslēdzam, lai mēs pamanītu vairāk, lai fantāzijas un iztēles pavadā, mēs pēkšņi varētu izkāpt no ierastajām kurpēm, lomām, pienākumiem. Protams, tikpat svarīgi ir spēt atkal tās kurpes atrast un turpināt ceļu kā ierasts.

Tāds tas rudens un šodienas sajūtas par to. Iespējams, šis ir labākais laiks, kad atkal no jauna iepazīt sevi, jo paredzu, ka arvien biežāk mēs kaut ko negribēsim (laicīgi pamosties, aiziet uz sporta nodarbībām, iziet pastaigā utt.) un tad parasti var ieraudzīt dažāda lieluma un spožuma pērles. Lai jums izdodas tās atrast!


Iebridu zeltā. Forši!

Evita


piektdiena, 2013. gada 11. oktobris

Mākslinieks.

Vakar braucot no darba, es pēkšņi pamanīju, cik ļoti Mākslinieks ir pastrādājis. Pa kuru laiku gandrīz visas lapas ir paspējis nokrāsot? Un es te sūdzos par laiku, kas reizēm pietrūkst. Dabā šobrīd notiek pārmaiņas. Droši vien līdz ar to arī mūsos. Arī mēs kaut ko noteikti sevī nokrāsojam, iekrāsojam, nomainām, papildinām, apceram, atveram, aiztaisām, saveram ...
Vakardien man bija tas prieks un gods tikties ar savas profesijas Meistaru. Lai arī es cītīgi strādāju ar pietiekami grūtu uzdevumu, sakot paldies par palīdzību, es piebildu - man ir tāda sajūta, ka nemanot manī ir sakārtota vismaz viena atvilkne. Vismaz es šobrīd zinu, kur kas atrodas un kas iztrūkst.
Ir cilvēki, kuri tev ieskatās acīs, un tu esi kļuvis bagātāks. Lūk, vakar es tieši tā arī jutos. Atkārtoti piedzīvoju sajūtu, ka lielas personības, kuras vieno personīgā pieredze, harizma, intelekts, empātijas spēja, rada otrā cilvēkā lidojuma un vērtīguma sajūtu. Taču cilvēki, kuri tikai grib būt lielas personības un vēlams par katru cenu, otram liek justies slikti un nevērtīgi. Jā, mani sajūsmina cilvēki, kuri ir sava amata meistari un viņos ir pamatīgas vērtības. Satiekoties ar šiem nedaudzajiem cilvēkiem, ļoti daudz atziņu varam gūt par sevi - par savām vērtībām, rīcībām, un saprast, kāds tad es izskatos no malas, kā jūtas cilvēki, satiekot mani, un ko es varu dot viņiem?

Šodien notiekti ir diena, kad vismaz vakarā vairākums sev ļaus vairāk kā ikdienā. Taču vakardien, sēžot no rīta kafejnīcā un baudot rīta kafiju, es tieši piefiksēju, cik vienkārši ir apstādināt skrienošo laiku. Ne jau laiku, protams, es apstādināju, bet to sajūtu, ka ir jāpaspēj, ka nav izdarīts kaut kas līdz galam, ka varbūt vajadzēja savādāk rīkoties... Apstādināju savu skrienošo prātu un nomierināju savu ātri pukstošo sirdi. Un dienas sākums bija nudien savādāks. Smaidot uzkrāsoju lūpas, pasmaidīju kungam, kurš bija mirkli atrāvis skatienu no savas planšetes (viņš tomēr apmulsa no veltītā smaida:), un devos sagaidīt savu dienu.

Varbūt jums arī tas šodien vai kādu citu dienu izdodas. Varbūt tieši tā jums ir pietrūcis. Mirklis, kas it kā ir ikdienišķs, tomēr jau citādāks. Apstādināt sevi no tik ļoti nepabeidzamajiem un steidzamajaiem darbiem, kuri beigu beigās tāpat tiks padarīti. Varbūt nedaudz vēlāk, bet toties jūs būsiet piefiksējuši esamību. Mirkli, kurā tagad atrodaties. Wow, man tas patīk!

Lai tāda vienkārša un skaista šī piektdiena! Āriņa ir jūsu iekšiņa, tāpēc paskaties, kas iekšiņā šobrīd notiek.
Man šodien ļoooti gribētos salasīt klēpi ar mārtiņrozēm. Uzsmaidīt sev, Māksliniekam un pasaulei. Kā ir ar Tevi?



Evita

piektdiena, 2013. gada 4. oktobris

Norma, nenorma un šokolādes gabaliņš .

Labrīt, skaistie un skaistās!

Rīti ir pasakaini, it sevišķi, ja vari tos izbaudīt nesteidzoties. Šorīt es neļāvu sev gulēt tik ilgi kā gribētos, bet uzaicināju savu suni uz rīta pastaigu. Bet tagad jau esmu pagatavojusi rīta kafiju savā lielajā, sarkanajā kafijas krūzē, ne pārāk ērti iekārtojusies pie ēdamletes, bet pilnīgi noteikti gatava šo to uzrakstīt.

Kad manā dzīvē ienāk kāds neiepazīts cilvēks, to uztveru kā sava veida dāvanu. Tā ir iespēja iepazīt viņa pasauli, viņa domāšanu, viņa uzskatus, viņa pasaules izjūtu, dzirdēt viņa balsi, redzēt viņa kustības, žestus, ieradumus. Un mani no sirds iepriecina šādas jaunas tikšanās. Varu pie sevis domāt, kā tas nākas, ka viņš ir tāds, kā šis cilvēks varētu reaģēt konfliktsituācijā, kādas attiecības parasti viņš veido ar cilvēkiem, kas viņam varētu patikt un no kā viņš izvairās. Tā arī ir iespēja pārbaudīt manis pašas toleranci un reizēm spēju pieņemt vai nepieņemt atšķirīgo. Pēdējā laikā esmu domājusi par normu un nenormu, par to, no kādiem cilvēkiem izvairāmies, bet kādus pieņemam un uzskatām par to saucamo normu. Es vēl aizvien nezinu skaidru atbildi, vai patiešām mūsu norma ir norma un kā vispār var noteikt kaut kādu normu. Domājot par šiem gadījumiem, es nevaru neuzskatīt, ka liela nozīme ir mīlestībai un tai ir reizēm jāpalīdz atrast ceļu. Lai mēs spētu ar mīlestību izturēties pret to, kurš nodara pāri citiem un parādīt, ka varam nereaģēt tāpat kā viņš - agresīvi, ir vajadzīgs liels darbs ar sevi un mīlestību sevī. Bet varbūt tā nemaz nav. Varbūt tā ir tikai mana normiskā domāšana, un es neredzu plašāk, es neļauju just vairāk. Es nezinu. 
Cik reizes esam atbildējuši otram agresīvāk kā ierasts, ja uz mums paceļ balsi? Pieļauju, ka vairāk kā vienu.
Vai cilvēku, kurš tik ļoti ir apmulsis savā dzīves situācijā, spētu nomierināt apskāviens? Man šķiet, ka tas varētu sniegt kaut kādu zināmu drošības izjūtu, ko viņš kaut kādā brīdī nav sajutis no mammas. Noteikti ir gadījumi, kad tas apskāviens tomēr nederēs vai drīzāk - sniegs īslaicīgu efektu. Bet tad es savās domās nonāku līdz tam, ka, manuprāt, vissliktāk ir tad, ja mēs mānām viens otru. Melojam sev, melojam apkārtējiem, melojam savam bērnam par to, kas  notiek ar viņu un kas notiek ar mums pašiem. Aiz savām bailēm nerunājam par izjūtām, gribot pasargāt - melojam.  Un tādā veidā kaut ko sevī ieslēdzam, tādā veidā nereti atsakāmies no saviem sapņiem, tādā veidā nedarām to, ko gribam, bet nepārtraukti cenšamies būt labi citiem (lai tādējādi censtos izpelnīties mīlestību, kas jau ir absurdi un neveselīgi), jo tā mums ir mācījusi mamma vai tētis, vai vecmamma, vai kaimiņiene Ņina..

Es negribu runāt smagi. Gribu runāt vienkārši un viegli. Taču ik dienu es domāju, cik ļoti daudz spēka mums ir nepieciešams, lai lauztu ledu. Katru dienu vajadzētu kādu ledus upīti vai dīķi šķērsot. Un tas reizē ir stāsts par mūsu pašu bailēm, par mūsu bailēm zaudēt esošo komfortu, fantazējot par to, kur tā straume mūs varētu aiznest. Kā tad būs, ja... nē, nē, mēs domājam, labāk, lai ir tā, kā vairākums to saka.
Un ja kaut kādos mirkļos mums ir sajūta, ka iekšā ir tukšums, tad cik bieži esam pret sevi atklāti? Ne pārāk bieži, vai ne? Līdz attopamies vieni paši istabas stūrī, skatoties noteiktā punktā, un izmisīgi saucot atpakaļ to mazo putnēnu, kurš deva mums lidojuma sajūtu, kurš ar savu rosīšanos un zinātkāri piepildīja, sasildīja un neļāva padoties. Sarunājam, ka ik pa laikam to putnēnu pabarojam ar kaut ko patīkamu, pārsteidzam viņu ar mieru, dziļu ieelpu, labiem vārdiem un interesi par dzīvi.

Lai lieliskas brīvdienas. Ļaujiet man jūs pacienāt un sabužināt!


Evita




Viens, divi, trīs un Tu esi brīvs

Labdien, labdien, mīļie, dārgie un attālie! Es nezinu, kā jums, bet mana ikdiena ir uzņēmusi labu tempu un ātrumu. Patīk. Man vienmēr ...