Attieksme un viens skumjš stāsts.

Vakar biju uz lekciju par attieksmi - kā tā veidojas, kā var izmainīt, ko tā sevī ietver. Es jau iepriekš esmu teikusi, ka esmu nogurusi no tā, ka sociālie tīkli ir pārpludināti ar pozitīvām domām, sentencēm, atziņām, bet realitātē redzu, ka cilvēks rīkojas absolūti citādāk, ne tā, kā izsakās publiskajā telpā. Un tās maskas ir tik ļoti labi redzamas, ka gribas novērsties.
Viena no būtiskākajām atziņām bija par attieksmes atdalīšanu. Reizēm mēs atdalām un nodalām kko tur, kur to nemaz nevajag - dalām cilvēkus reliģijās, sociālos slāņos, matu krāsās utt., bet aizmirstam galveno - viņš ir tāds pats cilvēks, kāds esmu es pats. Un tad savukārt mums ir vēlme nenodalīt to, ko atkal vajag nodalīt. Aizvainojamies, dzīvojam ar rūgtumu, gremojam un verbāli vemjam. Šie pēdējie vārdi man ļāva izprast manu pašas iekšējo konfliktu, ko kādu laiku sevī nēsāju. Tas nozīmē, ka es nudien cienu cilvēku par to, ko viņš dzīvē ir sasniedzis, kā ir spējis veidot attiecības, kā atteikties no kaut kā, bet tad pienāk brīdis, un tu ieraugi cilvēka rīcību, kas tev absolūti norauj rozā brilles un ļauj saprast, ka tas, ko viņš ir izdarījis, ir pret manu būtība, tas man nav pieņemami. Jā, te jāpieņem katram pašam lēmums, vai esmu gatavs mainīt attieksmi pret šo notikumu, vai arī saprotot, ka dēļ šī mēs nevaram būt vairs draugi vai darba kolēģi, attiecības beigt.  Bet lēmums un process ir individuāls. To neviens tev nepateiks, kā labāk darīt un ja izvēlies tomēr mainīt attieksmi pret notikumu, tad uz priekšu - maini. Tikai jāizsver, cik būtiski tev tas ir.

Tās tādas nelielas pārdomas par vakardienas tikšanos un sarunu. Vēl man gribas jums teikt, ka šādus notikumus vajag sev piedāvāt biežāk. Ir taču tik vērtīgi, kad satiekas dažādi cilvēki ar vienreizējām dzīves pieredzēm un notikumiem. Kaut vai saprast, ka es nespēju būt tikai patērētājs, neko nedodot pretim. Tas nav maz, tas ir jau kaut kas. Man pašai ir noteikti vajadzīga sinerģija, domu un izjūtu apmaiņa. Tāpēc būšu priecīga, ja nāksi man kādreiz līdzi uz kādu lekciju.

Bet vēl es gribu jums izstāstīt vienu skumju stāstu. Tie, kas negrib piedzīvot un ielaist sevī skumjas, var tālāk nelasīt. Pie manis šis stāsts atnāca vakardien un atstāja neizdzēšamas sajūtas. Tas nav izdomāts. Un tieši tas man liek krampjos sarauties uz grīdas un kliegt, kāpēc mēs nemīlam cilvēkus un nelietojam lietas, bet darām otrādāk?

Ģimenē tēvs bija iegādājies sev dārgu, labu auto. Mazais dēlēns spēlējās piemājas dārzā. Vienā brīdī viņam radās ideja. Paņēma akmentiņu un mašīnā ieskrāpēja: Tēti, es tevi mīlu!
Tēvs to ieraugot, paņēma kaut kādu priekšmetu un sita dēlam pa pirkstiem. Sita un sita, sita un sita. Kad aizbrauca uz slimnīcu, zēna pirkstiņi bija jāamputē. Kad puisēns pamodās no narkozes un redzēja, ka pirkstiņu nav, viņš pajautāja: "Tēti, pēc cik ilga laika mani pirkstiņi ataugs? " 
Šis stāsts droši vien nebeidzas un zēnam tas vēl aizvien turpinās, bet tētis nevēlējās uzņemties atbildību un iemācīties, kas ir mīlestība un kā tas ir - mīlēt. Viņš aizbrauca mājās un pakārās. 

Es nespēju uzrakstīt ne pēcvārdu, ne savādāk kaut ko pateikt. Man šķiet, ka cilvēkus no mantu pasaules spēj pamodināt tikai kaut kas traģisks. Un arī - ne vienmēr.

Nu atveriet tās savas sirdis,
Evita