Norma, nenorma un šokolādes gabaliņš .

Labrīt, skaistie un skaistās!

Rīti ir pasakaini, it sevišķi, ja vari tos izbaudīt nesteidzoties. Šorīt es neļāvu sev gulēt tik ilgi kā gribētos, bet uzaicināju savu suni uz rīta pastaigu. Bet tagad jau esmu pagatavojusi rīta kafiju savā lielajā, sarkanajā kafijas krūzē, ne pārāk ērti iekārtojusies pie ēdamletes, bet pilnīgi noteikti gatava šo to uzrakstīt.

Kad manā dzīvē ienāk kāds neiepazīts cilvēks, to uztveru kā sava veida dāvanu. Tā ir iespēja iepazīt viņa pasauli, viņa domāšanu, viņa uzskatus, viņa pasaules izjūtu, dzirdēt viņa balsi, redzēt viņa kustības, žestus, ieradumus. Un mani no sirds iepriecina šādas jaunas tikšanās. Varu pie sevis domāt, kā tas nākas, ka viņš ir tāds, kā šis cilvēks varētu reaģēt konfliktsituācijā, kādas attiecības parasti viņš veido ar cilvēkiem, kas viņam varētu patikt un no kā viņš izvairās. Tā arī ir iespēja pārbaudīt manis pašas toleranci un reizēm spēju pieņemt vai nepieņemt atšķirīgo. Pēdējā laikā esmu domājusi par normu un nenormu, par to, no kādiem cilvēkiem izvairāmies, bet kādus pieņemam un uzskatām par to saucamo normu. Es vēl aizvien nezinu skaidru atbildi, vai patiešām mūsu norma ir norma un kā vispār var noteikt kaut kādu normu. Domājot par šiem gadījumiem, es nevaru neuzskatīt, ka liela nozīme ir mīlestībai un tai ir reizēm jāpalīdz atrast ceļu. Lai mēs spētu ar mīlestību izturēties pret to, kurš nodara pāri citiem un parādīt, ka varam nereaģēt tāpat kā viņš - agresīvi, ir vajadzīgs liels darbs ar sevi un mīlestību sevī. Bet varbūt tā nemaz nav. Varbūt tā ir tikai mana normiskā domāšana, un es neredzu plašāk, es neļauju just vairāk. Es nezinu. 
Cik reizes esam atbildējuši otram agresīvāk kā ierasts, ja uz mums paceļ balsi? Pieļauju, ka vairāk kā vienu.
Vai cilvēku, kurš tik ļoti ir apmulsis savā dzīves situācijā, spētu nomierināt apskāviens? Man šķiet, ka tas varētu sniegt kaut kādu zināmu drošības izjūtu, ko viņš kaut kādā brīdī nav sajutis no mammas. Noteikti ir gadījumi, kad tas apskāviens tomēr nederēs vai drīzāk - sniegs īslaicīgu efektu. Bet tad es savās domās nonāku līdz tam, ka, manuprāt, vissliktāk ir tad, ja mēs mānām viens otru. Melojam sev, melojam apkārtējiem, melojam savam bērnam par to, kas  notiek ar viņu un kas notiek ar mums pašiem. Aiz savām bailēm nerunājam par izjūtām, gribot pasargāt - melojam.  Un tādā veidā kaut ko sevī ieslēdzam, tādā veidā nereti atsakāmies no saviem sapņiem, tādā veidā nedarām to, ko gribam, bet nepārtraukti cenšamies būt labi citiem (lai tādējādi censtos izpelnīties mīlestību, kas jau ir absurdi un neveselīgi), jo tā mums ir mācījusi mamma vai tētis, vai vecmamma, vai kaimiņiene Ņina..

Es negribu runāt smagi. Gribu runāt vienkārši un viegli. Taču ik dienu es domāju, cik ļoti daudz spēka mums ir nepieciešams, lai lauztu ledu. Katru dienu vajadzētu kādu ledus upīti vai dīķi šķērsot. Un tas reizē ir stāsts par mūsu pašu bailēm, par mūsu bailēm zaudēt esošo komfortu, fantazējot par to, kur tā straume mūs varētu aiznest. Kā tad būs, ja... nē, nē, mēs domājam, labāk, lai ir tā, kā vairākums to saka.
Un ja kaut kādos mirkļos mums ir sajūta, ka iekšā ir tukšums, tad cik bieži esam pret sevi atklāti? Ne pārāk bieži, vai ne? Līdz attopamies vieni paši istabas stūrī, skatoties noteiktā punktā, un izmisīgi saucot atpakaļ to mazo putnēnu, kurš deva mums lidojuma sajūtu, kurš ar savu rosīšanos un zinātkāri piepildīja, sasildīja un neļāva padoties. Sarunājam, ka ik pa laikam to putnēnu pabarojam ar kaut ko patīkamu, pārsteidzam viņu ar mieru, dziļu ieelpu, labiem vārdiem un interesi par dzīvi.

Lai lieliskas brīvdienas. Ļaujiet man jūs pacienāt un sabužināt!

Evita