trešdiena, 2011. gada 28. septembris

dzīves kvalitāte


šodien, runājot ar draudzeni iekš skype, sāku domāt par dzīves kvalitāti. par to, cik katram atšķirīga izpratne par to. Es pieļauju, ka nebūtu korekti nepieminēt arī vecumu. jo nenoliedzami, pusaudžu gados un jau 30 gados dzīves kvalitāti nosaka citas satura vienības.
Taču nenoliedzami varu pateikt, ka tā otra izvēles pieņemšana paliek arvien vieglāka. Man negribas, kā kādai tantei trolejbusā, norādīt jaunietim, ka varbūt var tos matus vienreiz nogriezt vai vismaz izmazgāt. taču reizēm bez pārsteigumiem neiztikt. piemēram, vakar, nākot mājās, mājas pagalmu pieskandināja skaļa mūzika [ļoti skaļa]. iemesls bija saprotams, kāds jauns vīrietis savam bmw lika spēcīgu atskaņošanas iekārtu. un tad mani pārsteidza, ka es uz īsu brīdi padomāju no sērijas wtf, domā, ka citiem netraucē!?. taču pārdomas turpinājās, nu ja, paaudzes mainās, vienam ir beidzies laiks, kad jāmērās ar krāniņiem, bet citam - tikai sākas, varbūt arī nekad nebeigsies. būs cits auto, cita mūzika, sieviete ar uzpumpētām krūtīm pie sāniem un jaunākās tehnoloģijas kabatā. [es nesaku, ka tas ir slikti. saku, ka tā ir un paliek mērīšanās ar krāniņiem, un iemesls ir zināms - zems pašnovērtējums.]
manu dzīves kvalitāti vispirms nosaka piederības sajūta. tas, ka es saprotu, kur es esmu un kāpēc es tur esmu. man ir svarīgi zināt iemeslus savām izvēlēm. ne viss ir gludi, ne viss vienmēr sanāk, bet es zinu, kur es gribu būt.
vienu brīdi bija tā, ka mājās pārradāmies vēlu, vai nu braucām uz mežu skriet, tad jāsatiek nesatiktie, tad vakariņas pie kāda un tā mans laiks, ko varētu atvēlēt ģimenei un pati sev, paskrēja. tik viegli un saprotami palika, kad pieņēmu lēmumu vakaros būt mājās, vismaz trīs vakarus būt mājās, gatavot vakariņas, spēlēt spēles ar meitu un pēc meitas iemigšanas, pievērsties savām mazajām baudām un priekiem.
vienu brīdi es biju ļoti pārņemta ar naudas kāri. man visu laiku nepietika. es jutos slikti, vainīgi, nepietiekami. taču vienmēr pienāk kāds atklāsmes brīdis, kādas izmaiņas, kas parāda to skatu uz dzīvi savādāku. tagad saprotu, ka nauda ir tāds pastarpināts process ieguldītajam un tavām izjūtām. šobrīd mans prāts ir pārņemts ar kāda projekta izveidošanu un novadīšanu, tas ir mans mērķis, savukārt nauda būs tikai kā indikators, vai tas ir tas, ko patiešām man vajag darīt un kā es par to jūtos.

dzīves kvalitāti mēs veidojam katrs pats. cik gatavi esam reāli apskatīties uz savām vadošajām vērtībām un principiem, tik kvalitatīvi arī dzīvojam. un tajā noteikti ir ietvertas attiecības ar apkārtējiem, attieksme, godprātība, zinātkāre, dalīšanās, nodarbošanās, iz/apzināšana...

Trešdiena. vidus. saule un krāsainas lapas.

Dienas uzdevums, kurš vēlas uzdevumus:
uzrakstiet/pasakiet vismaz trijiem cilvēkiem savu pateicību par kaut ko! [tā varat turpināt katru dienu. kāpēc? un tu vēl jautā! pamēģini!]


evita

bilde.

sestdiena, 2011. gada 24. septembris

kas šodien konfekšu turzā?


Labs rīts Tev un Tev, arī Tev tur tālumā, un Tev, kurš tepat blakus!

Sestdienās ir kaut kas īpašs. Arī tad, ja ir jāstrādā. Arī tad, ja rīts sākas tikpat agri, cik visas pārējās dienas. Ja darbadienas tomēr saistās ar steigu un plānu, tad sestdienas galvenais plāns ir garas brokastis. Es nudien ticēju, ka šodien pamodīšos kā ierasts un līdz brokastīm paspēšu pa parku paskriet. pārsteigums, bet nē, es pamodos akurāt stundu vēlāk. par to es priecājos, jo pēdējās dienas, un man pat šķiet, ka naktis, es esmu gan domājusi, gan daudz darījusi. un priekšā man vēl daudz, daudz darba, arī maģistra darba uzrakstīšana. taču man patiešām patīk, ka ir daudz jādara. man patīk, ka plānotājs ir piešvīkāts, aprakstīts, pārrakstīts, ar izsaukuma zīmēm izdaiļots un precizēts ar laika atzīmēm. tad es jūtu, ka enerģija cirkulē.

Taču sestdienas ir jāizbauda. Vismaz šodien man ir tāds noskaņojums un izjūta. Es šodien braukšu pie savas draudzenes. un es zinu, ka mums būs lielisks sestdienas vakars. Vēl pirmdien Betijai uz bērnudārzu ir jānes kaut kas par tēmu rudentiņš, bagāts vīrs. šķiet, šoreiz mēs veidosim no ozolzīlēm kādu kuplu dzīvnieku ģimeni.

Un, jā, tas jau ir pavisam oficiāli - rudens ir sācies! Lai jums izdodas sasildīties, baudīt kādu kultūras pasākumu, uzadīt šalli, piepildīt kādu savu sapni vai mērķi, lai dotu vietu nākamajam, izgatavot krelles sev, iepirkt sveču krājumus, piezvanīt vecākiem vai...

Evita

bilde.

pirmdiena, 2011. gada 19. septembris

laiks doties tālāk.

šodien mana piparmētru tējas krūze palika kūpoša uz galda. lai arī cerēju, ka meita izvēlēsies, ka vīrs viņu šodien vedīs uz bērnudārzu, tā nebija. tā kā liku izvēlēties un abus viņa nevarēja dabūt, tad teica, ka mamma viņu gan vedīs, gan nāks pakaļ. kkur pie brokastu galda jutu sava vīra smaidu. ko tur protestēt, es taču varu daudz. bet vai gribu?
šodien apjautu, cik ļoti visi notikumi ir saistīti ar mūsu dzīvi, ar mūsu personības izmaiņām. un nedabūt tev ātrāk kā būsi tam gatavs. un gatavību nosaka apzināti pieņemti lēmumi. nevis, kur vedīs, kā pūtīs, kā nu būs, bet es pieņemu konkrētu lēmumu, jo es uzņemos atbildību par šo savu šībrīža izvēli. es arī apzinos savu vērtību un savas spējas. ļoti bieži gribas bruģēt atkāpšanās ceļu. bet šis vairs nav stāsts par mani.

Lai izdodas vēlēties, sajust sevī to vajadzīgo dzīvesspēku un dzīvot. jā, dzīvot un ļaut sev būt tādam, kāds esi.

Tēju?


Priecīgu pirmdienu,
Evita

otrdiena, 2011. gada 13. septembris

es dokumentēju.


šodien es vēlētos sākt ierakstu ar kādu trīsrindi vai kādu jauku dziesmiņu, kas izteiktu manu pateicību un prieku. taču nenāk man prātā, un radošais gars arī vēl snauž.
tāpēc izvēlēšos aprakstīt to, kas rada šīs sajūtās:

- meitas spēja nosaukt vārdā to, par ko satraucas (mam, man nepatīk sākums bērnudārzā. man nepatīk tas brīdis, kad tu ej projām!). Ko tas deva? svarīga pie jebkura satraukuma vai bailēm ir darbība. izrunāt, izteikt, tā mazinot trauksmi. un nevajag iestrēgt, ir pateikts un varam doties tālāk. rezultāts? lielisks. betija un gabriels (jaunais draugs zebra) ātri ieskrēja grupiņā. es jūtos pateicīga. bezgala pateicīga, ka man izdevies būt pacietīgai.

- vārda diena. tās parasti ir pārsteidzošas, jo nekad nezini, kurš par tevi iedomāsies vai atcerēsies, vai aizmirsīs un nākamajā dienā vēl zvanīs. bija laiks, kad cilvēki bieži izmantoja sociālos tīklus, lai apsveiktu gaviļnieku, bet šobrīd atkal zvana, sūtu īsziņas. un nekad nezini, cik lielu kūku vajag gatavot. vakar tik tikko izspruku sveikā.

- sports. vienmēr esmu sportojusi. reizēm vairāk, reizēm mazāk. tā kā rudens sevi diezgan skaļi piesaka, jāsāk domāt par alternatīvām āra sportošanai. taču šonedēļ un nākamnedēļ vēl gribu izskriet orientēšanās distanci. nākamnedēļ jau sākas nakts orientēšanās. tas būs kas jauns, sava veida izaicinājums.

- šokolāde. tā kā vakardien man uzdāvināja gardumus, šodien tiem ļaujos. nevar taču visu sev aizliegt. taču, jā, es spēju atcerēties par mēru. nu tikai vēl šito gabaliņu.[hihinu]

- cilvēki. satieku arvien jaunus un interesantus cilvēkus. atvērtība un notikumi patiešām piesaista jaunus notikumus, kur satiekas līdzīgie. #pārbaudītsuzsavasādas.

- projekts. atcerieties, bija brīdis, kad izmisīgi rakstīju, ka vajag taču kaut ko labu darīt. izmisums palēnām pārgāja, bet projekts ir sācies. pamazām tas iegūst izskatu un saturu. ja arī Tu zini kādu uzņēmumu (vai iedvesmojošu, harizmātisku personību), kuru ir vērts uzrunāt, lai tas/viņš dalītos savā unikālajā piemērā un pieredzē, lūdzu neklusē. paldies.

- pateicība. bez komentāriem un patiesi.


Nepazūdam,

evita

bilde te.

ceturtdiena, 2011. gada 8. septembris

par kurpnieku


Labs rīts!

Kā labi klājas? Citi bieži uz šo manu jautājumu atbild, ka ar otu, citi stāsta, kā jūtas, un kas ar viņu notiek.
Šodiena ir divējādām sajūtām. Pamodos es agri, un tas mani pat neapbēdina. Tas nozīmē, ka ir ilgāks laiks, lai sarunātos ar savu meitu. Jo viņa arī šodien pamodās drīz pēc manis. Es pamodos pēc sapņa, kurā redzēju, ka virs manis lido lidmašīna un met lielas bumbas, mums bija jāizvairās. Sajūta tik briesmīga, tik neparedzama, kā tev veiksies. tieši tā es pat teiktu- kā veiksies. Vai to var pievilkt arī pie - kā būs lemts? Saprotu, ka mans sapnis ir ar situatīvu nozīmi, pēdējais, par ko domāju, par ko klusēju, par ko sāp. par kārli. un ziniet, šoreiz es nespēju runāt par šodienas novērtēšanu, par mācību, par kaut ko vēl ar eksistenciālām bailēm saistītu. es varu tikai klusēt.

Pēdējā laikā nevaru saprast, kas notiek ar manu meitu. un te stāsts par kurpnieku un to, ka pašam nav kurpju, jo grūti izprast visu līdz galam, kad esi emocionāli iesaistīts. man ir tik daudz jautājumu un nesapratnes. taču šī jaunā pieredze manī ir raisījusi par mūsu izglītības sistēmu. mūsu valsts mācību iestādēs bērnus māca pēc viena principa. šis princips ir - tev neatšķirties. ja kāds traucē, pārmācām. bet nepieņemam, ka viņš ir savādāks, ar citām prasībām, ar citu ritmu, ar citu izpratni par attiecībām. gribas reizēm tikai atgādināt par emocionālo vardarbību. varu tikai nopūsties un tomēr priecāties par katru savādāko pedagogu.

Vēl pēdējās dienās daudz domāju par attiecību veidošanu, kas, manuprāt, ir visa pamatā. Kāpēc otru pazemot nevis ar piemēru iedrošināt? Dēļ tā, ka Tev pašam zems sevis novērtējums, dēļ tā, ka Tev bērnībā, kāds teicis, ka tas, ko dari, kā domā nekam neder? Labā ziņa ir tā, ka nekad nav par vēlu mainīties. Tāpēc esmu priecīga, ka esmu iesaistījusies kāda projekta radīšanā, kur tieši tiek atspoguļotas attiecības, kur cilvēki dalās pieredzē, labajā piemērā, tā ļaujot apjaust, ka sapņot drīkst un to vajag arī darīt.

Veiksmi jums, meklējot skaisto sevī, citos, dabā, pasaulē, visumā...

Evita

bilde no http://browndresswithwhitedots.tumblr.com

ceturtdiena, 2011. gada 1. septembris

1.septembris


Es ļoti labi atceros, kad pirms dažiem gadiem, mīlīgi smaidot, iegāju darba vietā, kolēģi mani mazliet apsmēja. Es taču sen jau ārā no skolas sola, bet vēl aizvien pirmajā tik pacilāta.
Šorīt savai bērndārzniecei devos līdzi uz lielisko Lakstos ziedu veikalu, lai izvēlētos, ar kuriem apsveikt audzi un auklīti. Viņa gan pretojās, nedošot puķes. bet māte tomēr nopirka. atvaino, bērns. galu galā bija priecīga, ka viņai ir arī puķes. (bet varbūt vajadzēja ļaut nenest ziedus un piedzīvot sajūtas,kad nav, ko dot? mācīt uzņemties atbildību par savu izvēli? jautājums paliek atvērts.)

Šobrīd pavisam aktuāli paliek skaistā saskatīšana sīkumos. Kad pamani - ou, cik skaisti, cik košas krāsas, cik lieliska izvēle! Nevar noliegt, ka šobrīd viss notiek tik ātri, cilvēka resursi tiek izsūkti vienā mirklī, tāpēc ir vērts reizēm pateikt sev stop, kad atkal gribas kādu nolamāt vai dusmīgi atsaukt otram, vai klausīties kāda bēdu stāstos. sīkumus grūti pamanīt uz pārējā spilgtuma fona. šķiet, šobrīd tev pat jāprot nokomentēt, kā esi apģērbties, un kas tas par stilu. tev jāzina daudz. protams, dzirdu, dzirdu arī tos, kuri saka: bet var taču arī nezināt, negribēt zināt un būt pašam. Kā jau es šodien kādam rakstīju, manuprāt, tā bagātība un harmonija ir tieši šī spēja palikt uzticīgam sev, nepievilt sevi un pieņemt savas izvēles un notikumus dzīvē. Taču arī līdz tam briedumam ir savs ceļš ejams. taču, manuprāt, reizēm vajag arī tā, lai tajos prātīgajos un visu saprotošajos gados, tev kaut kas spēj 'noraut jumtu', vari izdarīt neordināras lietas, vari nedarīt, ko pati/-s no sevis sagaidi un ko citi. mani piesaista tieši šādi cilvēki. Tāpat ir jāsaprot, ka jebkurš solis pieprasa atbildību un zināšanu, kāpēc tā dari. tad mieriņš iekšā sēž un kustina savas kājeles, lai ko arī tu darītu.

Sāku ar septembri
, bet turpināju ar skaistā saskatīšanu. šodien, nākot uz darbu, vērīgāk palūkojos sev apkārt. man pēkšņi šķita, ka tie ziedu pušķi ir tik niecīgi uz krāšņo māmiņu fona ar spīdīgiem bļembukiem uz bikšu kabatas. Vīrs gan man saudzīgi teica, ka laikam jau jāsaskata tas skaistais, jo tam procesam taču vairāk ir nozīme. (un kuram gan tas būtu jāsaka!) jā, piekritu un iekodu sev mēlē. Galu galā no 20 asteru maziem pušķiem sanāk ļoti liels asteru pušķis. Taču pats lielākais atslēgas vārds ir attieksme. Reizēm ir ļoti vērtīgi nomainīt - es tā gribu, man pienākas, man izdevīgāk, mans, tavs pienākums uz citu formu. Kādu? Padomā nu pats arī tai pirmajā septembrī!:)

Uzdevums visiem, kas vēlas uzdevumu:

Kanna, pilna ar pienu, sver 30 kg, bet kanna, piepildīta līdz pusei ar pienu, sver 17 kg. Cik kilogramu sver tukša kanna?



Lai jums lielisks mācību gads! Lai ir kāre izzināt, izprast un nezaudējiet drosmi jautāt!


Evita

uzdevums no RigaBrain.com
bilde.

Viss ir viens. Viss ir vienots.

Viņas somā bija tikai dažas mantas - atslēgas, noputējusi kastīte, dažas drēbes, mazliet nauda un atmiņas. Ceļš bija gana tāls, lai viņa ik...