Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Tiek rādīti šajā datumā publicētie ziņojumi: augusts, 2010

ēšana

Pēdējās dienās (bet varbūt jau nedēļās?:) es ēdu, ēdu un ēdu. Tad, kad neēdu, jau domāju, ko gardu pagatavot. Un tad, kad pagatavoju, domāju, ka ēdīšu vēlāk, bet, nē, es jau servēju galdu un aicinu citus piebiedroties.

Jā, dīvaina lieta/darbība tā ēšana. Ēšana, kad uztraucies. Ēšana, kad svinības. Ēšana, kad nemaz negribas ēst. Ēšana, kad gribi vienkārši kādu iepriecināt. Ēšana, kad baidies. Ēšana, kad nu kuram tā ēšana. Ā, un vēl nakts ēšana.

Cilvēki, kuri ir korpulenti, visbiežāk ir arī ļoti jūtīgi un ne pārāk pārliecināti par sevi. Un tas tauku slānis ir viņu vairogs, ar kuru tie atvaira uzbrukumus, cilvēkus, situācijas, jūtas. Līdz šim es nevarētu laikam nekad par sevi teikt, ka esmu resna/apaļa/uzēdusies. Bet zinu, ka bija posms, kurā droši vien valkāju par vienu izmēru lielāku apģērbu. Varu arī teikt, ka tad jutos ieslodzīta, apmulsusi, ne pārāk laimīga, kaut ārēji man bija viss, ko vien jauna meitene varēja vēlēties (bet šis ir cits stāsts, cik ļoti maz mēs zinām, kā patiesām jūt…

pirmsizjūta.

Attālajā kaimiņmājā jau klusums. Bērni ir devušies prom, lai sāktu savu skrējienu studijas – mīlestība - mājas. Es izstaigāju savu ierasto līkumu ar suni. Migla. Dzestrums. Dīvains klusums. Tikai suņi un automašīnas rada kādu skaņu ik pa laikam. Es eju un domāju, ka man būs asteres uz 1.septembri. tieši tad būs uzziedējušas, kaut citiem jau sen tās manīju ziedam. Vienmēr man ir bijusi citāda sajūta par 1. septembri. par šo laiku, kad tas tuvojas. īpaša. Es atceros, ka vadītājs reiz darba vietā par mani mazliet smējās, kad es pirmajā birojā ierados īpaši nostalģiski smaidīga, bet tā jau ir vairāk sajūta pēc. Laukos dzīve rit mierīgi. Pavisam. Reizēm es domāju, ka te jābūt ļoti labam kultorgam, kurš ik pa laikam savējos sapurina un sabaro ar smieklu, humora, sirsnības, līdzjūtības, enerģijas devu. Mana vecmamma ir sākusi man zvanīt biežāk. Jo rudens. Un rīti ir vēsi. Vakari tumši. Un ir vienkārši skumji. Kā mans bērns šodien saka: „Es skumstu pēc tēta.” Tā reizēm ir, ka paliek skumji. K…

Dita

Tikko atbraucu mājās. Laikapstākļi, jāatzīst, kā no šausmu filmām. Tumsa, pretim braucošo mašīnu spožās gaismas un vēl lietus, kas, šķiet, tiek mests logā ar ventilatora palīdzību. Un tad vēl domas par tumsu, par bailēm no tumsas, par gaismu izstarojošiem priekšmetiem grāvmalēs, kas, šķiet, signalizējam tieši tev/man. Vienu brīdi pat iedomājos, ka varbūt Gintam taisnība (jā, jā, vari klusi nosmaidīt:)

Taču šovakar man vēl jāpaspēj uzrakstīt par Ditu. Viņai šodien taču dzimšanas diena. Un viņa mani pacienāja ar tiiiik gardām pusdienām – vakariņām – naksniņām. Vēl pa vidu paspēja samīļot, ieaijāt, pabarot savu 5 mēnešus jauno meitiņu. Jā, Ditai jau ir divi burvīgi bērni. Viens meitenēm jau „kanti sit” un lieliski tiek galā ar dažādas grūtības vingrinājumiem ar bumbu. Bet mazā vēl tikai vēro visus un mēģina saprast, ko lai ar tām rokām un kājām iesāk.

Dita. Dita. Hmm.. viņa ir tik mierīga, pārliecināta, gudra, skaista, ļoti skaista, ļoti gudra. Skolas laikā matemātikas profilkursā rēķināja…

Manām trim jubilārēm.

Pēdējās dienās vai varbūt pat nedēļās man ir sajūta, ka manī ir klusums. Varbūt pirms vētras vai darba dunas, vai ikdienas skrējiena. Tā nav, ka nebūtu ar ko dalīties. Bet negribas. Ir sajūta, ka nevajag arī. Taču šodiena ir interesanta ar to, ka man trim nozīmīgiem cilvēkiem ir dzimšanas diena. Es brīnos, kā tā var būt. Savus vēlējumus jau nosūtīju, bet gribas arī uzrakstīt kaut ko par šīm trijām burvīgām.

MAMMA. Nu jā, mamma ir mamma visiem un vienmēr. Es zinu, ka citiem mēdz ar mammu būt vēsākas attiecības, citiem grūtas, citiem labas vai neitrālas, bet man ar mammu parasti ir viegli. Varbūt arī tāpēc, ka mēs domājam līdzīgi. Mamma mani ir gan bārusi, gan mācījusi, gan klusējusi un noskatījusies, kā es „dauzu” to pieri (pēcāk es teicu – nu, ko tu man ātrāk neteici, ka man to nevajag? Un viņa man atbildēja – domā, ka tu būtu sadzirdējusi?), gan atbalstījusi. Mana mamma tikai nesen ieguva autovadītāja apliecību un šobrīd vālē, kā lielā. Es gan sākotnēji domāju, ka tas būs bezcerīgs ga…

Tev veiksies. dzirdi?

Rītdien dodos uz otru LV malu. Pie draugiem. Un pie reizes ar riteni pabraukt (pēc 50 km šķita, ka nekad vairs. Bet, redz, tik ātri tomēr tās grūtības aizmirstas. Man šķiet, šī paša iemesla pēc arī dzimst bieži vien vairāk par vienu bērnu.)
bet ar pirmdienu sāksies mazliet savādāka ikdiena. Domāju, būs mazliet vairāk brīžu, kad gribēsies, lai kāds pagatavo rīta gardo kõfi.
Izskatās, ka varu padalīties ar labo ziņu par dzīvesvietas atrašanu lielpilsētā. Tas man arvien reālāk liek apjaust, ka pavisam drīz TAS notiks. Cena, kas sludinājumā tika norādīta, protams, ak, vai, kļuva lielāka, jo „tie citi ir gatavi maksāt vairāk.” Par laimi, un ceru, ka nebūsim pāršāvuši pār strīpu, piedāvājot savu pēdējo īres maksu, tas tika mums. Atkal es sapratu, ka esmu naiva, man kaut kā nudien šķita, ka IR nozīme, kurš dzīvoklī mitināsies, nevis - kurš maksās vairāk un tas būs ĪSTAIS. Nē, nē, tā lietas šobrīd nenotiek. Es tikai savā galvā varu domāt, ka cilvēki vairāk atgriezušies pie pamata vērtībām – mī…

Tūja

Ātri tika pieņemts lēmums. Braukšu uz Tūju. Tāpat vien. Līdzi. Pie jūras. Lasīt. Grāmatu gan aizmirsu mājās. Labi vien bija, ka tā.
Es nudien nezināju, ka latvieši prot atpūsties. Tik daudz telšu norādītajā Latvijas mežu apsaimniekotā vietā. Ar bērniem, bez bērniem, jauni, veci, meitenes ar piepūšamajiem banāniem, puiši labi iereibuši, bet labsirdīgi, dāmas, kas mazliet neapmierinātas, igauņi, kuri ieņēmuši vietu ar burvīgu skatu, lietuvieši, kuri mums kaimiņos vārīja griķu putru un vēl un vēl.

Man šķiet, mēs – 6as sievietes, sākotnēji uzvedāmies patiešām kā tipiskas sievietes (nu vismaz kā par tām pieņemts domāt) – vairākas minūtes plānojām kā nu celsim teltis. Tad vēl pārplānojām, kā un kur mašīnas vajadzētu novietot. Un vienā brīdī es sāku smieties, jo tas bija amizanti un lieliski vienlaikus. Smējās arī pārējās. Ar humora izjūtu viss kārtībā mums, būs labi pavadītas divas dienas. Tā arī bija. Jūra bija atšķirīga. Pirmajā diena tā bija mierīga, ļoti vēsa. Ejot peldēt pirmo reizi es…

pirmā beibe ciemā

Šodiena, ak, šodiena. Pavisam citāda. Stāvu pie skapja un pārlūkoju tur savas drēbju kārtas. Uzpucēšos. Sapucēšos. Izskatīšos. Par labu esam šodien tiek atzīta krēmkrāsas kleitiņa un melnie legingi. Apsienu vēl šalli, kas šoreiz kalpo par jostu un varu doties. Manos laukos nav daudz vietu, kur doties – pie māsas uz darbu vai uz veikalu. Šoreiz izvēlos apmeklēt abas šīs vietas.
Māsas kolēģe nosmej, ka laikam alkstu vīriešu uzmanību. uz ko attraucu, ka nemaz ar’ ne. Taču piebilstu, ka alkstu krāsas savai ikdienai. Veikals. Ieeju, viss, kā parasti – labu rīts un dodos pēc vajadzīgā. Un tad es jūtu dedzinošu skatienu. Tādu šķību smaidu jeb smīnu varbūt. Hmmm, vai tas ir tas, ko vēlējos? Brrrrr….. nēēēēē. Es paskatos pretī, viņa viltīgajās acīs un resnulis, ņemot savu margarīnu, saprot, ka esmu viņu pieķērusi. Paņemu savas krabju nūjiņas un dodos uz kasi. Lepni un stalti. Lūk, par ko laikam runāja māsas kolēģe! Tagad to saprotu labāk. :)
Tā nu es šodien uzpucējos laukos!

Lai jautra diena ar…

pa sa kas.

Tāds rakstīt – nerakstīt posms iesācies, bet varbūt vienkārši turpinās gribu – negribu posms. Gribējās par princesēm, kas dabū pļauku pa seju. Tad par veciem cilvēkiem un nostatīt pretī jauno cilvēku aizraujošo dzīvi. Par fantāzijām, kas galvā kā filmiņa skrien un kurās tev tiek iedalīta kāda loma. Par draugiem, kuri tālu un ne tik. Par sajūtu, kas pārņem noskrienot vairākus kilometrus. Par augustu, kas aizsācies un kas arī nozīmē, ka pamazām visas mantas tiek skaisti locītas un bīdītas iekš čemodāna. Mjā, tāda sajūta, ka mans gads tikai vēl sāksies 1.septembrī. kā senāk, kad skola atkal atsākās. Kad mazliet kautrējos un mulsu, ieraugot savējos. Jā, arī es tagad mazliet mulstu, jo nezinu, kā būs.

Nu tad varbūt dažus teikumus par kādu no iepriekš minētā?

- Princese vienmēr tika lolota un mīlēta. Cilvēki viņu nudien mīlēja. Pati reizēm par to brīnījās. Jā, jā, bija jau bija arī kritieni, mazi pārdzīvojumi, un tad atkal uzvaras un skaisti piedzīvojumi. Šai princesei vienmēr bija, ko darīt…