otrdiena, 2010. gada 31. augusts

ēšana


Pēdējās dienās (bet varbūt jau nedēļās?:) es ēdu, ēdu un ēdu. Tad, kad neēdu, jau domāju, ko gardu pagatavot. Un tad, kad pagatavoju, domāju, ka ēdīšu vēlāk, bet, nē, es jau servēju galdu un aicinu citus piebiedroties.

Jā, dīvaina lieta/darbība tā ēšana. Ēšana, kad uztraucies. Ēšana, kad svinības. Ēšana, kad nemaz negribas ēst. Ēšana, kad gribi vienkārši kādu iepriecināt. Ēšana, kad baidies. Ēšana, kad nu kuram tā ēšana. Ā, un vēl nakts ēšana.

Cilvēki, kuri ir korpulenti, visbiežāk ir arī ļoti jūtīgi un ne pārāk pārliecināti par sevi. Un tas tauku slānis ir viņu vairogs, ar kuru tie atvaira uzbrukumus, cilvēkus, situācijas, jūtas. Līdz šim es nevarētu laikam nekad par sevi teikt, ka esmu resna/apaļa/uzēdusies. Bet zinu, ka bija posms, kurā droši vien valkāju par vienu izmēru lielāku apģērbu. Varu arī teikt, ka tad jutos ieslodzīta, apmulsusi, ne pārāk laimīga, kaut ārēji man bija viss, ko vien jauna meitene varēja vēlēties (bet šis ir cits stāsts, cik ļoti maz mēs zinām, kā patiesām jūtas mūsējie).
Man ir arī ļoti tuvi cilvēki, kuri vienmēr ir „cīnījušies” ar lieko svaru un patiesībā - ar ēšanas traucējumiem. Un liekais svars patiešām korelē ar pašizjūtu. Saka, ka cilvēki ar ēšanas traucējumiem (anoreksija, bulīmija, liekais svars, kompulsīvā pārēšanās) reti, kad savā dzīvē ir varējuši kaut ko kontrolēt. Iespējams, viņiem ir bijuši ļoti autoritatīvi vecāki… Un lūk, ar ēšanu – neēšanu, šis cilvēks beidzot var kaut ko savā dzīvē kontrolēt. tas tā pateikts - pa vienkāršo.

Es kādai meitenei nesen teicu, ka, tiekot vaļā no liekā svara, viņa ir spērusi lielu soli pretī uzvarai pār nedrošību, beidzot viņa ir gatava uzņemties atbildību par savu dzīvi un izvēlēm, ko viņa izdara. Bet tas nekad nenotiek vienā dienā, tāpēc jo īpaši liels prieks.

Patiesībā gribēju pavisam draisku ierakstu izveidot, bet sanāca kā sanāca. Lai mums biežāk izdodas ieklausīties savās izjūtās un būt tolerantiem pret citiem cilvēkiem.


Evita

bilde: http://blog.americanfeast.com

sestdiena, 2010. gada 28. augusts

pirmsizjūta.



Attālajā kaimiņmājā jau klusums. Bērni ir devušies prom, lai sāktu savu skrējienu studijas – mīlestība - mājas. Es izstaigāju savu ierasto līkumu ar suni. Migla. Dzestrums. Dīvains klusums. Tikai suņi un automašīnas rada kādu skaņu ik pa laikam. Es eju un domāju, ka man būs asteres uz 1.septembri. tieši tad būs uzziedējušas, kaut citiem jau sen tās manīju ziedam. Vienmēr man ir bijusi citāda sajūta par 1. septembri. par šo laiku, kad tas tuvojas. īpaša. Es atceros, ka vadītājs reiz darba vietā par mani mazliet smējās, kad es pirmajā birojā ierados īpaši nostalģiski smaidīga, bet tā jau ir vairāk sajūta pēc. Laukos dzīve rit mierīgi. Pavisam. Reizēm es domāju, ka te jābūt ļoti labam kultorgam, kurš ik pa laikam savējos sapurina un sabaro ar smieklu, humora, sirsnības, līdzjūtības, enerģijas devu. Mana vecmamma ir sākusi man zvanīt biežāk. Jo rudens. Un rīti ir vēsi. Vakari tumši. Un ir vienkārši skumji. Kā mans bērns šodien saka: „Es skumstu pēc tēta.” Tā reizēm ir, ka paliek skumji. Kad gribas ielaisties siltā vannā, ieliet tajā paša uzmeistarotu veselības un skaistuma dziru, aizvērt acis un ieklausīties sevī. Nedomāt. Nesanāk jau tā ar pirmo uzreiz. Nedomāt.

evita
www.geoform.net parūpējās par bildi, lai ir, kur 'aci piesiet'..)

trešdiena, 2010. gada 25. augusts

Dita

Tikko atbraucu mājās. Laikapstākļi, jāatzīst, kā no šausmu filmām. Tumsa, pretim braucošo mašīnu spožās gaismas un vēl lietus, kas, šķiet, tiek mests logā ar ventilatora palīdzību. Un tad vēl domas par tumsu, par bailēm no tumsas, par gaismu izstarojošiem priekšmetiem grāvmalēs, kas, šķiet, signalizējam tieši tev/man. Vienu brīdi pat iedomājos, ka varbūt Gintam taisnība (jā, jā, vari klusi nosmaidīt:)

Taču šovakar man vēl jāpaspēj uzrakstīt par Ditu. Viņai šodien taču dzimšanas diena. Un viņa mani pacienāja ar tiiiik gardām pusdienām – vakariņām – naksniņām. Vēl pa vidu paspēja samīļot, ieaijāt, pabarot savu 5 mēnešus jauno meitiņu. Jā, Ditai jau ir divi burvīgi bērni. Viens meitenēm jau „kanti sit” un lieliski tiek galā ar dažādas grūtības vingrinājumiem ar bumbu. Bet mazā vēl tikai vēro visus un mēģina saprast, ko lai ar tām rokām un kājām iesāk.

Dita. Dita. Hmm.. viņa ir tik mierīga, pārliecināta, gudra, skaista, ļoti skaista, ļoti gudra. Skolas laikā matemātikas profilkursā rēķināja un rēķināja. Es tikai klusi varēju apbrīnot to prātu un tās spējas. Paspēja vēl sportot un čaļus pakaitināt. Man šķiet, ka es arī esmu no Ditas daudz mācījusies. Kā labāk uzvārīt bērnam biezeni, kas kopā labāk garšo, vai drīkst dzert šitās zāles… jā, es laikam varu teikt, ka Dita man ir kā vecākā māsa un arī kā paraugs. Vienmēr padalīsies, ieteiks, izrunāsies, uzklausīs, pasmiesies, pabaros. Es nekad no viņas neesmu dzirdējusi nosodījumu par kaut kādām manām rīcībām.

Man noteikti ir jāpastāsta, ka viņa var būt pietiekami dulla (Dit, kad Tu pēdējo reizi tāda biji?:). Traukties ar skrituļslidām no kalna un dabūt milzīgu rētu uz sava gurna. Dauzīties pa naktīm un no rīta jau pildīt savus darba pienākumus. Esam arī kopā nostopējušas melnu volgu un ķiķinājušas bez apstājas – bet par ko, nejautājiet.

Dita ir plānotāja. Viņa zina, ko grib un kad grib. Un esmu sajūsmā, ka viņai viss izdodas. Domāju, ka viņa tagad nodomātu – un kā gan savādāk! Es redzu, ka Dita ir laimīga ar to, kas viņa ir, ko viņa dara, ar ko viņa ir kopā, kāda izskatās un kādu redz savu tuvāko nākotni. Un no viņas vienkārši plūst tas miers, nosvērtība, droši vien var arī teikt, ka personības briedums.

Un tas mani atkal iedvesmo maniem darbiem un plāniem. Esmu priecīga, ka esam satikušās. Jā, jā, pietiekami sen. Un domāju, ka tieši tāpēc tās draudzības saites ir tik ciešas, un arī tāpēc, ka mēs uzticamies viena otrai, kā arī zinām un pieņemam to, kādas mēs esam.

Tagad gan es esmu samiegojusies. Rītdien, ja nu kas, kļūmītes salabošu. :)
Paldies par šodienu! Tā bija lieliska, garda, priecīga...

Evita

pirmdiena, 2010. gada 23. augusts

Manām trim jubilārēm.

Pēdējās dienās vai varbūt pat nedēļās man ir sajūta, ka manī ir klusums. Varbūt pirms vētras vai darba dunas, vai ikdienas skrējiena. Tā nav, ka nebūtu ar ko dalīties. Bet negribas. Ir sajūta, ka nevajag arī. Taču šodiena ir interesanta ar to, ka man trim nozīmīgiem cilvēkiem ir dzimšanas diena. Es brīnos, kā tā var būt. Savus vēlējumus jau nosūtīju, bet gribas arī uzrakstīt kaut ko par šīm trijām burvīgām.

MAMMA. Nu jā, mamma ir mamma visiem un vienmēr. Es zinu, ka citiem mēdz ar mammu būt vēsākas attiecības, citiem grūtas, citiem labas vai neitrālas, bet man ar mammu parasti ir viegli. Varbūt arī tāpēc, ka mēs domājam līdzīgi. Mamma mani ir gan bārusi, gan mācījusi, gan klusējusi un noskatījusies, kā es „dauzu” to pieri (pēcāk es teicu – nu, ko tu man ātrāk neteici, ka man to nevajag? Un viņa man atbildēja – domā, ka tu būtu sadzirdējusi?), gan atbalstījusi. Mana mamma tikai nesen ieguva autovadītāja apliecību un šobrīd vālē, kā lielā. Es gan sākotnēji domāju, ka tas būs bezcerīgs gadījums. Redz, izrādās, arī es māku paklusēt. Mana mamma prot skaisti apģērbties. Vēl viņai ir talants skaisti noformulēt savas domas, iedrošināt, aizstāvēt un saskatīt cilvēkos labo. Parasti viņa ar savu balsi un sakāmo mēdz apkārtējos saraudināt vai liek aizdomāties par cilvēku attiecībām un patiesajām vērtībām. Es patiešām lepojos ar savu mammu, par viņas pēdējā laika uzvarām un izvēlēm. Un esmu priecīga, ka esmu viņas meita.

LIENE. Pirmā asociācija ir Valmiera, treniņi, skriešana, mežs, Pārgauja. Lieni pazīstu jau 15 gadus. Oi, cik patiesībā sen. Hmm, teicu, ka pazīstu, bet man tomēr šķiet, ka nemaz tik labi es nepazīstu. Liene nekad nav man „kratījusi” sirdi. Mēs esam runājušas par dzīvi, bērniem, laulību, draugiem, attiecībām, sportu un man vienmēr ir radies iespaids, ka Liene prot ārēji saglabāt mieru. Liene ir centīga un uzcītīga. O, jā, kad treniņos mēs ar Ditu reizēm kaut ko pahalturējām, tad Liene tajā laikā visu skaisti izpildīja. Tik skaisti un enerģiski, ka varēja vienkārši uz to skatīties. Mjā, arī tad man nešķita, ka viņai ir grūti, kaut droši vien ne vienmēr bija viegli izpildīt visas Raiča iegribas. Liene mani ir patīkami pārsteigusi vairākkārt. Vienā no tādām reizēm viņa manai meitai uzdāvināja tik ļoti vajadzīgos cimdiņus. Ar Lieni mēs mēdzam kopā sportot, visbiežāk jau tomēr es eju pie viņas pavingrot, jo zinu, ka viss būs kā nākas – slodze pietiekama un precīzi izpildīti vingrinājumi. Kad man sāp mugura, viņa ir pirmā, kurai zvanu, jo Liene ir profesionāle un vienmēr palīdz. Lienei ir laba gaumes izjūta, un man prieks skatīties, ka viņa vienmēr ir parūpējusies par detaļām. Jāsaka, ka mēs nesazvanāmies katru dienu, bet Liene patiešām IR mans draugs. Un tajā vārdā ir kas vairāk, kā varu uzrakstīt. Paldies, Lien, par tavu draudzību!

EVITA. Nē, ne par sevi, bet par citu Evitu, kura man parādīja, ka es neesmu vienīgā uz pasaules ar šādu vārdu. Nudien pirms tam nebiju satikusi nevienu meiteni ar šādu vārdu. Bet te, viena tāda kandidē uz to pašu amatu, ko es. Un vēl uzvar. Bet tas tāds ievads, kas patiesībā nav svarīgs. Evita ir jūtu cilvēks. Un es daudz no viņas varu mācīties. Mēs laikam visbiežāk runājām par dzīvi un notikumiem tajā – par satiktiem cilvēkiem un mācībām, ko saņemam, par notikumiem, kas neļauj virzīties uz priekšu un savam mazajam uzvarām pār sevi. Evita mēdz būt asa, tieša un nejauka (tā viņa pati teiktu). Profesionāli Evita ir patiešām sasniegusi daudz. Es zinu, ka viņa grib vēl vairāk, un es ticu, ka tas viņai izdosies. Man reizēm šķiet, ka viņai ir bezizmēra sirds. Lekt ārā no tramvaja, jo kaķēns tumsā ir saucis pēc palīdzības, tas ir kaut kas noteikti par Evitu. Viņa ir īsta kurzemniece. Sev pāri darīt neļaus un savu doto vārdu turēs, lai vai kas. Viņai ir svarīgi, ka ir pa godīgo un ir pa īstam. Un es tikai varu viņai piekrist. Ar Evitu mēs visbiežāk aizejam kaut kur paballēties, jo mums kopā, manuprāt, vienmēr ir interesanti. Tādās reizēs visbiežāk mēdzam pasmieties par sevi (vai viena par otru), piemiegt ar aci Gustiņam (visbiežāk jau tā, lai viņš to neredz:) un kārtīgi izdancoties.
Par katru no viņām es varētu rakstīt vairāk. Tad viņas atkal varētu šo to palabot un kaut ko droši vien atkal pateikt par mani.

Es viņām vēlu nezaudēt interesi par sevi, cilvēkiem, par dzīves notikumiem. Lai izdodas sasniegt savus mērķus un justies labi, mierīgi, priecīgi, laimīgi. Spēt atšķirt plaģiātu no patiesām vērtībām. Būt pašām!

Ar mīlestību,
Evita

ceturtdiena, 2010. gada 12. augusts

Tev veiksies. dzirdi?

Rītdien dodos uz otru LV malu. Pie draugiem. Un pie reizes ar riteni pabraukt (pēc 50 km šķita, ka nekad vairs. Bet, redz, tik ātri tomēr tās grūtības aizmirstas. Man šķiet, šī paša iemesla pēc arī dzimst bieži vien vairāk par vienu bērnu.)
bet ar pirmdienu sāksies mazliet savādāka ikdiena. Domāju, būs mazliet vairāk brīžu, kad gribēsies, lai kāds pagatavo rīta gardo kõfi.
Izskatās, ka varu padalīties ar labo ziņu par dzīvesvietas atrašanu lielpilsētā. Tas man arvien reālāk liek apjaust, ka pavisam drīz TAS notiks. Cena, kas sludinājumā tika norādīta, protams, ak, vai, kļuva lielāka, jo „tie citi ir gatavi maksāt vairāk.” Par laimi, un ceru, ka nebūsim pāršāvuši pār strīpu, piedāvājot savu pēdējo īres maksu, tas tika mums. Atkal es sapratu, ka esmu naiva, man kaut kā nudien šķita, ka IR nozīme, kurš dzīvoklī mitināsies, nevis - kurš maksās vairāk un tas būs ĪSTAIS. Nē, nē, tā lietas šobrīd nenotiek. Es tikai savā galvā varu domāt, ka cilvēki vairāk atgriezušies pie pamata vērtībām – mīlestības, izpalīdzēšanas, laipnības, miera un saticības… komercija, tādi laiki esot, saka man saimnieks. Lai būtu, kā saki. Manu prātu un pakrūti pārņēmušas dažādas domas un izjūtas. Pāršķirstu katalogus, lai izsapņotu, kādā dīvāniņā es turpmāk varētu atlaisties un turpināt rakstīt kko putnos. Domāju, kā lai paņemu līdzi MAZ. Parasti sanāk PAdaudz. Un tajā pat laikā, domājot par to visu (kā, cikos, kur, vai..), sirds sāk dauzīties tuk-tuk-tuktuktuk (straujāk, raitāk, neprātīgāk). Cilvēcīgi saprotu arī to, ka kkāds mazais šaubīgi bailīgais ieperinājies man tai pakrūtē, sit savu kājeli un saka – negribu, gribu citur. Tad prātīgais, kas galvā dzīvo (ak un eh), saka: „Sīkais, beidz ņemties! Saņemies, būs labi! Tā vajag un tu izturēsi!” un es vēl tikai klusi paspēju piemetināt – tev veiksies! Dzirdi?

Evita
p.s. nevaru saprast, kādu bildi būtu jāliek. tāpēc pagaidām bez. nedusmo.

pirmdiena, 2010. gada 9. augusts

Tūja



Ātri tika pieņemts lēmums. Braukšu uz Tūju. Tāpat vien. Līdzi. Pie jūras. Lasīt. Grāmatu gan aizmirsu mājās. Labi vien bija, ka tā.
Es nudien nezināju, ka latvieši prot atpūsties. Tik daudz telšu norādītajā Latvijas mežu apsaimniekotā vietā. Ar bērniem, bez bērniem, jauni, veci, meitenes ar piepūšamajiem banāniem, puiši labi iereibuši, bet labsirdīgi, dāmas, kas mazliet neapmierinātas, igauņi, kuri ieņēmuši vietu ar burvīgu skatu, lietuvieši, kuri mums kaimiņos vārīja griķu putru un vēl un vēl.

Man šķiet, mēs – 6as sievietes, sākotnēji uzvedāmies patiešām kā tipiskas sievietes (nu vismaz kā par tām pieņemts domāt) – vairākas minūtes plānojām kā nu celsim teltis. Tad vēl pārplānojām, kā un kur mašīnas vajadzētu novietot. Un vienā brīdī es sāku smieties, jo tas bija amizanti un lieliski vienlaikus. Smējās arī pārējās. Ar humora izjūtu viss kārtībā mums, būs labi pavadītas divas dienas. Tā arī bija. Jūra bija atšķirīga. Pirmajā diena tā bija mierīga, ļoti vēsa. Ejot peldēt pirmo reizi es sev jautāju, kāpēc vispār tur eju. Un ko gan pārējie tai ūdenī dara, ja man ir tik ļoti auksti, ka teju kājās iemetīsies krampis. Mana stratēģija attaisnoja uz sevi liktās cerības. Kādu laiku vienkārši bradāju pa ūdeni līdz ar temperatūru mazliet apradu. Bet tad peldēju un peldēju, un peldēju, apstāties nebija prāta darbs, jo tad atkal bija auksti. Bērniem gan ūdens šķita „kā piens”, tikai lūpas tādas zilganas palika, bet tad atkal varēja uzcelt pilis. Man arī patika, un es labprāt viņiem palīdzēju. Sanāca glīti, pat upe gar pili tecēja. Diena pagāja pārsteidzoši ātri. Vakars bija mierīgs. Kāds spēlēja bumbu, citi vakariņoja, vīrietis ar puikām spēlēja futbolu, mazliet rādot savas iemaņas šai spēlē (kad bumba aizripoja tālāk, visas daiļā dzimuma pārstāves sekoja līdzi tās virzienam un tam, kur tā aizvedīs. Kad mana māsa bumbu bija paripinājusi pretī nācējam, sievietes turpināja iesākto – lasīja žurnālu, grieza desiņas… vai nav jauki novērot no malas? :)). Savukārt nakts bija..hmmm... skaļa. Ugunskuri spīdēja, mūzika skanēja, cilvēki jautrojās. Rutulis tik dziedāja par rozā telefonu un visu, tad Freimanis uzdziedāja utt. Klusi prātoju, guļot teltī, kad trobele varētu beigties. Man parasti miegs sāk nākt ap diviem naktī, varbūt arī viņiem? Meitenes tik nosauc, uz kāda ierosinājumu mūziku mazliet klusāk pagriezt – ļauj taču meitenēm dejot! Pasmaidu, apskatos uz savu meitu, kas grozās šurpu turpu, un dziedu bez balss līdzi.

Otrajā dienā izbaudīju lielos viļņus. Un, vērojot citus, viņi jutās līdzīgi – spiedza, kliedza, smējās, lēca, šļakstījās… tik daudz prieka vienkopus. Atpūtusies, izvēdinājusi galvu un domas, devos salocīt telti, lai dotos mājup.
Es nudien iesaku tādu nedēļas nogali izbaudīt katram. Nevajag plānot, galvenais vajag braukt, līdzi paņemt kko mīkstāku, uz kā naktī vai no rīta uzlikt galvu. Bet var arī bez tā, nu jau es to zinu.

Evita

p.s. vakarā, atbraucot mājā, vēl skatījos pa logu uz notiekošo kā filmā - baseins tika pacelts, tad atkal nolikts citā vietā. Ķiršu kociņi locījās vējā, bet tam nepadevās. Elektrība nodzisa, un es varēju iet drīz vien arī gulēt klusumā un mierā.

p.p.s tikko atcerējos, ka Tūjā ar saviem klases biedriem svinējām gan izlaidumu, gan Jāņus. Sveiciens maniem klases biedriem, tas bija vareni, un jūs esat paši labākie!

ceturtdiena, 2010. gada 5. augusts

pirmā beibe ciemā



Šodiena, ak, šodiena. Pavisam citāda. Stāvu pie skapja un pārlūkoju tur savas drēbju kārtas. Uzpucēšos. Sapucēšos. Izskatīšos. Par labu esam šodien tiek atzīta krēmkrāsas kleitiņa un melnie legingi. Apsienu vēl šalli, kas šoreiz kalpo par jostu un varu doties. Manos laukos nav daudz vietu, kur doties – pie māsas uz darbu vai uz veikalu. Šoreiz izvēlos apmeklēt abas šīs vietas.
Māsas kolēģe nosmej, ka laikam alkstu vīriešu uzmanību. uz ko attraucu, ka nemaz ar’ ne. Taču piebilstu, ka alkstu krāsas savai ikdienai. Veikals. Ieeju, viss, kā parasti – labu rīts un dodos pēc vajadzīgā. Un tad es jūtu dedzinošu skatienu. Tādu šķību smaidu jeb smīnu varbūt. Hmmm, vai tas ir tas, ko vēlējos? Brrrrr….. nēēēēē. Es paskatos pretī, viņa viltīgajās acīs un resnulis, ņemot savu margarīnu, saprot, ka esmu viņu pieķērusi. Paņemu savas krabju nūjiņas un dodos uz kasi. Lepni un stalti. Lūk, par ko laikam runāja māsas kolēģe! Tagad to saprotu labāk. :)
Tā nu es šodien uzpucējos laukos!

Lai jautra diena arī Tev!
Laiks ir vēsāks, taču tas dod iespēju uzpucēties un pasmieties par sevi. Hehe

Evita

bildi sameklēju te: http://justjudyjudyjudy.com

otrdiena, 2010. gada 3. augusts

pa sa kas.



Tāds rakstīt – nerakstīt posms iesācies, bet varbūt vienkārši turpinās gribu – negribu posms. Gribējās par princesēm, kas dabū pļauku pa seju. Tad par veciem cilvēkiem un nostatīt pretī jauno cilvēku aizraujošo dzīvi. Par fantāzijām, kas galvā kā filmiņa skrien un kurās tev tiek iedalīta kāda loma. Par draugiem, kuri tālu un ne tik. Par sajūtu, kas pārņem noskrienot vairākus kilometrus. Par augustu, kas aizsācies un kas arī nozīmē, ka pamazām visas mantas tiek skaisti locītas un bīdītas iekš čemodāna. Mjā, tāda sajūta, ka mans gads tikai vēl sāksies 1.septembrī. kā senāk, kad skola atkal atsākās. Kad mazliet kautrējos un mulsu, ieraugot savējos. Jā, arī es tagad mazliet mulstu, jo nezinu, kā būs.

Nu tad varbūt dažus teikumus par kādu no iepriekš minētā?

- Princese vienmēr tika lolota un mīlēta. Cilvēki viņu nudien mīlēja. Pati reizēm par to brīnījās. Jā, jā, bija jau bija arī kritieni, mazi pārdzīvojumi, un tad atkal uzvaras un skaisti piedzīvojumi. Šai princesei vienmēr bija, ko darīt. Varētu pat teikt - ļooti daudz. Parasti viņa visu paspēja. Es domāju, ka tieši tāpēc, ka viņai patika darīt daudz. Tāds straujš dzīves temps bija kaut kas noteikti par viņu. Lai gari nebūtu jālasa, tad te dažus notikumus izlaižu. (..) Vienu dienu princese satika kādu cilvēku. Un kādā citā dienā jau viss mainiijās. princis uz baltā zirga bija prom. Aizcirta durvis deguna priekšā un prom bija. Kopš tās dienas viņa mazliet realitāti koriģēja (ļāvās sapņiem tur – kaut kur, tad – kaut kad). Tas ļāva justies labāk, vismaz sāpēja mazāk, varbūt tikai sūrstēja. Kādu dienu pamostoties, viņa juta uz sava vaiga pļaukas radītu svilstošu sajūtu. Ar atgriešanos, meiten!
- Kaimiņu tantes meita meklē savas mammas sunītim mājas. Jaunas. Citas. mamma dodas prom. Ir pieņemts lēmums par labu veco ļaužu pansionātam. Augusts ir pēdējais mēnesis savās mājās. Es varu tikai minēt un nojaust, kā viņa jūtas. Un kā vispār ir pieņemt tik sāpīgu lēmumu – gan meitai, gan pašai tantei. Pieķeru sevi domājam, ka vajadzētu aiziet aprunāties ar viņu. Taču tajā pat laikā saprotu, ka tas neko nemainīs. Līdz ar to sāktos un patiesība jau sākas stāsts par mani, manām bailēm un attieksmi. Lūk, tāda ir dzīve.
- Bieži sāku domāt, cik ļoti mums patīk fantazēt. Un vispār pašiem piedomāt klāt to, kā patiesībā nav. Amēlijai iztēle arī bija tik bagātīga, ka viņa jau vairs nespēja to kontrolēt. Man šķiet, iztēle mums ļauj piedzīvot un izdzīvot visu vairākas reizes spilgtāk. Ļauj noliegt nevēlamo. Iespējams, reizēm tā mūs izglābj, pasargā, liek justies labāk, mīlētāk, pieņemtāk. Taču tā noteikti ir draugos ar meliem, bailēm, nevērtīguma izjūtu, atkarību. Šīs rindas es rakstu ļoti uzmanīgi. Ir sajūta, ka kādu varu sāpināt. Kā vienmēr, uz to var raudzīties no dažādiem rakursiem un leņķiem. Vari pateikt – stop, es tajā nepiedalos. Vari nodomāt – kamēr mani tas neskar un nenodara citiem pāri, lai fantazē. Kā arī vari uzmanīgi paust savas domas un izjūtas par to.

Evita mīl.

p.s. Paldies, Ineta, par tik skaistiem lēcieniem!

bild no www.eso-garden.com

Kā es pēc Tevis ilgojos.

Čau, pavasari jūti? nejūti? Es arī ne pārāk. Bet mirkļos, kad saules stars noglāsta vaigu, gribas kustināt degunu un smaidot nočukstēt: &#...