piektdiena, 2014. gada 5. decembris

Sirdsapziņa

Vakardien manī bija tāda sajūtiņa, kurai nevarēju rast nosaukumu. Tā bija ar skumju pieskaņu. Tieši tāpēc es sapratu, ka man vajag zināšanas, tāpat kā cilvēkiem vajag zināšanas par nāvi, lai to spētu pieņemt un pārdzīvot, kad tā skar kādu no mīļiem cilvēkiem. Arī man vajadzēja zināšanas par sirdsapziņu, lai izprastu, saprastu kaut kādā veidā mēģinātu paskatīties uz notikumiem racionālāk.  Kā tā veidojas? Kā tā klusē, kad jāizvēlas un gribas būt uzvarētājam? Cik lielā mērā tad mēs sadzirdam sirdsapziņu, kad par jebkādu cenu vēlamies kādam aiz muguras izdarīt metienu savā labā. Un tikai savā. Savas vēlmes pēc varas labā. Sportā, manuprāt, rīcība tiek nodefinēta kā nesportiska rīcība un piešķirta tehniskā piezīme. Bet dzīvē? Kādas mums ir tehniskās piezīmes, kad izbradājam otra 'namu', 'templi' ar netīriem, smirdīgiem zābakiem, tikai lai apmierinātu un pabarotu savu vājo ego. Tā rīkojas vāji un garā slimi cilvēki, bet tas visu neizskaidro. Kāpēc nereti citi cilvēki iet viņiem līdzi, seko? Vai tas nozīmētu, ka katrā no mums ir viens smirdīgs briesmonis bez sirdsapziņas un kolektīvajā bezapziņā ir šis kods/frekvence, uz kā noregulējamies, kad esam baiļu pilni?
Nezinu. Man šķiet, ka mums vienmēr ir iespēja gribēt redzēt tālāk, vairāk, dziļāk. To, ka egoistiski apmierinot savus kompleksus un pataloģiju, mēs jebkurā gadījumā nodarām kādam pāri, ir skaidrs.Vai maz spējam par to aizdomāties? Vai TU vari?
Lai cik nepatīkami ir piedzīvot nodevību vai būt klātesošam, kad tā notiek, tā ir iespēja pārcilāt savas vērtības un domāt, ko tas izmaina manā līdzsvarā, labizjūtā?
 Tā ir iespēja koncentrēties uz labajām, vērtīgajām domām un meklēt atbildes, ko veido zināšanas, lai katrā no mums tādos mirkļos neatmostas smirdīgais briesmonis, kurš jau gatavs mest atbildes nazi mugurā, kā tas tika izdarīts tev.
Tā ir iespēja koncentrēties uz savu patību un ļaut sevi vadīt kādam iekšējam, milzīgam spēkam, jo tas eksistē neatkarīgi no tava izskata, izglītības, sociālā slāņa... Paļaušanās uz sirdsapziņu.
Pinterest.com

Cilvēki, grāmatas, notikumi, dziesmas un to teksti ir ar Augstākā spēka pieskārienu, un patiesībā mazs tas mūsu nopelns, lai cik ļoti tas mums viss šķistu - mans, mans, mans...
Katru dienu mēģināt to sevī sajust, šķiet, būtu katru dienu solis pretim garīgumam un sevis attīrīšanai no tā, kas mūsos rūc, kad esam alkatīgi. 'Ceļš' ir vārds, kas vēl nāk prātā, domājot par to.

Lūk, laikam beidzot esmu liela meitene.


Evita

P.S. Sirdsapziņa - 'Atbilde ir vienkārša. Dievišķais mūžīgais Likums ir ierakstīts un vienmēr ir bijis ierakstīts sirdsapziņā, tajā “Dievs ir ar mums”, citāts, kas mani uzrunāja [atrasts www.garigums.lv].

Viss ir viens. Viss ir vienots.

Viņas somā bija tikai dažas mantas - atslēgas, noputējusi kastīte, dažas drēbes, mazliet nauda un atmiņas. Ceļš bija gana tāls, lai viņa ik...