svētdiena, 2010. gada 30. maijs

kā pie svētdienas. novērotais.


vakardien biju ciemos. braucu pa nezināmu ceļu, pie zināmiem cilvēkiem. bija arī cilvēki, kurus iepriekš redzējusi biju visai maz.
tas, kas man ļoti patika, bija novērot viņu savstarpējās attiecības. cik cilvēku, tik, protams, reakciju un tik viedokļu, uzskatu un izpildījums. bet viens noteikti atkal ir skaidrs. cilvēki ir satikušies, lai kaut ko no otra iemācītos. viens mācās, ka ar baltajām zeķēm, kas tikko nopirktas, nedrīkst tā vienkārši staigāt. vēl kāds, ka attiecības nav tikai sekss, kaut ļooti jau gribas :)vēl kāds mēģina saprast cilvēku, kurš 'neieliekas' rāmjos un vispār pieņemtajās 'normās'. un ziniet,tas, ko es vēl redzēju, ka šobrīd viņiem kopā ir labi. es ticu, ka tad, kad vairs nebūs, viņi pateiksies viens otram par kopā piedzīvoto. un turpinās iet SAVU ceļu, skatoties uz priekšu un ne tik daudz lūkojoties pagātnē. mācīties vienmēr ir grūti, bet to, ko esam apguvuši, nav vienkārši ne atņemt, ne aizmirst.

Lai jums IR interese - dzīvot, mācīties, raudzīties, strādāt, mīlēt, draudzēties, izzināt, piedzīvot.. (droši turpiniet)

Ar sveicieniem svētdienā,
evita

ceturtdiena, 2010. gada 27. maijs

9 jautājumi sev.


Es nudien zinu, ka man citi darbi jādara, nevis putnos jāraksta. Taču man vienmēr vislabāk tieši šādos brīžos patīk darīt kaut ko citu. Piemēram, tīrīt virtuves skapīšus vai pēkšņi pārkārtot māju. Vakardien, lai nebūtu daudz laika jāvelta prezentācijas veidošanai, nopirku žurnālu Santa. Tā beigās ir sadaļa – 10 jautājumi. Tad nu es arī centīšos uz tiem atbildēt. Pašai varētu būt interesanti pēcāk lasīt.
1. Ko tu darītu, ja tikai šopavasar beigtu vidusskolu?
Pavisam nesen biju uz skolas salidojumu. Esmu pabeigusi Valmieras Viestura vidusskolu, burvīgu skolu. Man bija iespēja izstaigāt klases, noskatīties izrādi un galvenais satikties ar klasesbiedriem. Un tā pēcgarša bija burvīga un atziņa, ka viņi ir tikpat lieliski kā agrāk, mani nepārsteidza. Un galvenais , kas mani iepriecināja, mēs varējām neizlikties par to, kas neesam. Hmm, bet atgriežoties pie paša jautājuma, es laikam kaut kur aizbrauktu pēc šī notikuma. Man ļoti gribētos iepazīties ar jauniem un interesantiem cilvēkiem, iespējams, kaut kur pastrādātu, lai iegūtu gan pieredzi, gan līdzekļus.
2. Ko tev vislabāk patīk darīt?
Lasīt, skriet man ļoti patīk, vingrot, būt kopā ar meitu un vīru. Būtiska loma manā dzīvē ir arī draugiem, tāpēc cenšos ik pa laikam satikt viņus. Un vēl man patīk DZĪVOT.
3. Kas ir tava brīvība?
Man šķiet, tā ir iekšēja sajūta. Mana brīvība ir nebaidīties par savām izvēlēm un virzīties uz saviem mērķiem. Protams, mana brīvība nedrīkst nodarīt citiem sāpes. Kaut gan – katrs esam atbildīgi par savu dzīvi.

4. Kas tevi tracina?
Mani tracina, ja kāds man uzspļauj. Tas bija pirmais, kas ienāca prātā. Mani tracina cilvēku rupjība, neiecietība, ļaunums. Vēl man tracina, ja cilvēks nespēj atzīt savas kļūdas. Tracina nespēja pateikt, ko patiešām domā, ka cilvēki izliekas, manipulē un spēlē spēles.

5. Kuras filmas sižetu tu gribētu izdzīvot?Kaut ko spriganu droši vien. Čārlija eņģeļos gribētu būt viena no tām dullajām, kas lec un skrien. Labprāt spēlētu arī kādu varoni – glābēju, kas kaut kā vārdā no kaut kā atsakās, ne velti šie sižeti mani uzrunā.
6. Ko tu domā, skatoties uz smukām meitenēm (varbūt te man būtu jāatbild par puišiem?)?
Par meitenēm. Man ļoti patīk meitenes bez tjūninga, jo es saprotu, ka tās ir patiešām par sevi pārliecinātas, ar stipru ego spēku un tīru galvu. Ja tādu dabas bērnu redzu, nodomāju – ai, cik jauki!
Par puišiem. Hmm, es tā neesmu piefiksējusi, ko nu es domāju. Es esmu emocionāla, bieži izrādu, kas man patīk, kas nepatīk. Droši vien šie puiši redz mani smaidām.

7. Kā tu gribētu sagaidīt savu astoņdesmito dzimšanas dienu?
Es gribētu būt kopā ar sev nozīmīgiem cilvēkiem. Skatīties kādu filmu dārzā. Un smieties, smieties, smieties…. Tā, lai dvēsele gavilē par manu mūžu un notikumiem.

8. Ko tu teiktu, ja vienu rītu pamostos kā vīrietis?
Es saprastu, ka sākusies mana jaunā dzīve.

9. Dziesma vai melodija, kura tev uzdzen skudriņas, lai cik daudz to klausītos?
Parasti man šīs dziesmas saistās ar kādiem konkrētiem mirkļiem no manas dzīves. Un nereti tās ir latviešu valodā. Kad biju uz Valta Pūces Tuvplāniem, man gandrīz viss koncerts pagāja skudriņās. Tāpēc reizēm es nospiežu pogu STOP.

Jautājumi aizņemti no žurnāla SANTA jūnija numura. Tur uz tiem atbild Intars Busulis.

Lai laba nedēļas nogale!
Turiet īkšķus, lai man veicas prakses darba aizstāvēšanā!

Evita

piektdiena, 2010. gada 21. maijs

paspēlēsim jautājumos.


Varbūt ne vienmēr vajag pirmajam pateikt to, ko tu domā (par katru cenu), iespējams, vispirms vajag sagaidīt, kad tev to pajautās?Šis ir teikums, ko es paņemšu no sarunas ar draudzeni.
Un tas dod iespēju atkal pārdomāt lietas un notikumus. Vai tev nav gadījies, kad reizēm patiešām pazūdi tulkojumā, mēģinot komunicēt ar e - vēstuļu palīdzību? Uzrakstīji joku, pats vēl par to smaidi, bet atpakaļ saņēmi atbildi, kas samulsināja ne pa jokam. Tik nozīmīgi ir redzēt to seju, tās acis, to izteiksmi, rakstītāja balsi sadzirdēt. Vismaz man tas ir būtiski. Ar to gribu teikt, ka manas reakcijas, emocijas un būtiskās lietas, patiesībā ir svarīgas tikai man. Iespējams, otrs cilvēks tikko spēj atcerēties, kur viņš mani ir redzējis, bet man šis cilvēks šķiet tik tuvs, teju draugs, kaut kas tik īpašs. Vai arī cita situācija – viņš/-a noteikti tik daudz dzer (lieto alkoholu), jo viņam ir sliktas attiecības ar sievu/vīru/draudzeni… iespējams, man vienkārši tā ir izdevīgi domāt. Varbūt es pat gribu, lai tā būtu.
Tik bieži sanāk domāt otra vietā, skatīt notikumus caur savu uztveres prizmu. Un man jau arī patīk, taču es dikti mācos to nedarīt. Tā teikt – es neesmu burvis, es vēl tikai mācos…
Reizēm es iedomājos, ka ir tādas situācijas, kuras neprasa paskaidrojumus un attaisnojumu meklēšana šķiet smieklīgāka par pašu notikumu. Noteikti ir arī situācijas, kuras ir jārisina tūlīt un uzreiz, ja ir tāda iekšēja sajūta un pārliecība. Ir arī situācijas, kuras pašas kaut kā atrisinās. Un ir situācijas, kuras atrisinās ‘tā organiski’. Tad atliek vērot notikumus ap sevi un pasniegt īstajā brīdī roku tam, ko dzīve tev dāvā.
Es domāju, ka katra situācija mums ļauj labāk izprast sevi. Kāpēc man tik ļoti par to sāp? Kāpēc es gribu uzņemties citu vietā atbildību? Kāpēc es gribu saglabāt attiecības „par katru cenu”? kāpēc man ir tik būtiski, ko citi par to domā? Kāpēc es gadiem nevaru sev atzīt, ko patiesībā vēlos? Kāpēc man labpatīk „mocekles” loma?utt., jūs droši vien varat papildināt šo jautājumu buķeti.
Tad man vēl bieži patīk pajautāt un pameklēt pozitīvos resursus sevī. Ko es no šīs situācijas varu paņemt sev līdzi? Kas mani iepriecina? Kas man liek justies labi? Ko es esmu gatava darīt, lai tā būtu?
Lai biežāk mums izdodas būt godīgiem pret sevi!
Evita

trešdiena, 2010. gada 19. maijs

Kate

Kate ir man laba draudzene kopš vidusskolas laikiem. Kate ir garāka par mani, ar tumšiem matiem un skaistām acīm. Vienmēr sakoptām rokām, un man šķiet, viņa patieshām ir sievišķīga un gudra. Vēl viņa ir drosmīga. Mums kopā vienmēr ir interesanti. Uz Kati var paļauties. Es varu lūgt palīdzību viņai un viņa man. Un varu saņemt atbalstu un patiesas atbildes. Viņa reizēm mani iedvesmo un reizēm pārsteidz. Kate ir arī mēģinājusi nedraudzēties ar mani. Bet, cerams, saprata, ka tā ir kļūda. (hehehehe) Un es arī esmu mēģinājusi nedraudzēties. Taču vērtība – draudzība - bija vairākus soļus priekšā lepnībai. Kate man ir palīdzējusi tulkot darbus, kad neesmu ar to tikusi pati galā. Kate vienkārši ir bijusi blakus. Mēs netiekamies bieži, tas shobriid nav iespējams, bet sajūta, ka viņa ir nozīmīga man, nav pazudusi.
Es priecājos par Tevi! Par Tavām izvēlēm un notikumiem! Man ir mazuliet žēl, ka nebiju klāt jā vārda teikšanas brīdī, bet tas jau tikai man egoisms.. Pēc pāris dienām tiekamies!

otrdiena, 2010. gada 18. maijs

mazais zilais aparātiņš



maijs. viens no maniem mīļākajiem mēnešiem. laikam jau visvis. ne tāpēc, ka dzimšanas diena, bet varbūt arī tāpēc plusiņu šim mēnesim vairāk. ievas un ceriņi zied, ķirši un ābeles arī. un smaržo pa ĪSTAM. varbūt tāpēc no laukiem nesteidzos uz pilsētu, jo man TĀ patīk atvērt durvis un ieelpot vasarīgo rītu. uz trepītēm malkot rīta kafiju. un priecāties par nopļauto mauriņu.
vakardiena bija absolūti interesanta. manam māsas puikam ir nopirkts kvadracikls. tāds zils. puika absolūti laimīgs. vismaz tv palicis otrajā plānā, cerams, ka uz bērnu dārzu ies:). es jau arī nevarēju nostāvēt tā mierīgi malā. uzprasījos uz izmēģinājuma braucienu. un tad es jau laidu. spiedu to rokturi spēcīgāk un mazāk spēcīgi. zilais rīks kustējās te ātrāk, te lēnāk, palecās bedrēs un tad pakrūtē iekutējās. BET mani tas AIZRĀVA. sapratu, ka ātrums man patīk. un arī biedē. bet tieši tāpēc jau arī patīk.un tieši tāpēc man nekad nebūs motocikls.

Izbaudiet lieliskos vakarus!

Evita

otrdiena, 2010. gada 11. maijs

saldus sapnīšus.līdz rītiņam.


Es zinu. Ir pagājušas vairākas dienas, un es savā putnu lapā pat ieskatījusies neesmu. Vai stāstīt, ko darīju? Vai tas šķitīs interesanti? Vai es vispār vairs atceros, ko es darīju? Hmm.
Ziniet, es visbiežāk tomēr atceros sajūtas, izjūtas, emocijas kā notikumus un to secību. Vēl es atceros sejas. Ļoti labi tās atceros. Glītas, neglītas, gaišas, tumšas. O, dit, atceries franciju un tumšas sejas? Nez’, kāpēc man tāda asociācija! Un šovakar, kad pirms mirkļa vēl nenojautu, ko vispār rakstīšu. Un vispār jau šķita, ka uzrakstīšu – pavisam, pavisam drīz jums kaut ko jaunu pastāstīšu! čau!

Tātad izjūtas. nē, par franciju labāk ne.
Atceries, kad kāds tevi uz ielas nosauca par mauku? Es gan atceros. Un arī tās sejas atceros. Pēc kāda laika viena no teicējaam strādāja gaļas veikalā un grieza desas. Iespējams, tagad kaut kur īrijā tomātus audzē. Lai labi klājas. Bet es atceros izjūtas. Jutos it kā man tiktu uzliets samazgu spainis. Un vēl man šķita, ka visi to vārdu ir dzirdējuši. Un, ak, ko gan viņi tagad par mani domā? Smieklīgi jau.
Vai atceries, kad rīts pienāca pārāk ātri? Jā, tās ir tās reizes, kas visbiežāk saistītas ar iemīlēšanos. Kad skūpstās tik ilgi, kamēr lūpas sāp. Un tad arī vēl turpina. Nu vismaz ar mani tā ir bijis. Un droši vien tagad es darītu tāpat. Un pakrūtē kņudina, kņudina…
Vai atceries, kad tevi sabāra kā mazu bērnu? Aha, ar mani arī tā ir bijis. Pavisam nesen man piezvanīja sieviete un sabāra, ka neesmu vēl vietā, kurā viņa jau ir un gaida. Un ko tagad darīt? Piedod, bet es sen vairs nejūtos vainīga par to, ko nevaru ietekmēt. Zvani lūdzu citam objektam.
Vēl spilgti atceros dienu, kad man kājās bija zaļi gumijas zābaki, skolā negāju, bet biju aizgājusi pie mammas uz darbu. Uzgāju otrajā stāvā, lai palūrētu sporta zāles atslēgas caurumā, kas tur notiek. Interesanti taču. Un tad nāca viņa – gara, barga matemātikas skolotāja, kas pavēlēja man novilkt zābakus. Un kā es varu nepārvilkt apavus skolā? Hmm, varbūt jau tajā brīdī mana mīlestība uz matemātiku beidzās??? Es zinu, kas ar mani toreiz notika, es ļoti sabijos. Un biju priecīga, ka mamma mani spēja atbalstīt.
Vēl atceros izjūtas, kad saņēmu vēstuli, kuru ļoti gaidīju. Un mani pēdējā laikā nepamet dīvainas fantāzijas par to, ka varbūt man arī vajag uzrakstiit un pat nosūtiit vēstuli kādam, kurš to gaida vai varbūt it nemaz negaida.
Un tā tā pasaule griežas – notikumi un izjūtas patiesībā tik līdzīgas, tikai personāži nāk un iet, un varbūt arī atgriežas...

Es savai meitai parasti vakarā saku - Saldus sapnīšus! Līdz rītiņam! Es Tevi ļoti mīlu! Un saņemu pretī tieši to pašu. Lūk, burvīgs rituāls un iedvesmojošas izjūtas!
Tad saku jums arī – saldus sapnīšus! Līdz citai dieniņai!
Evita

otrdiena, 2010. gada 4. maijs

13 plus ievads

Esmu mazliet apmulsusi, nosalusi. Un tas atspoguļosies droši vien šajā ziņā. Šodien es būšu tāda, kāda es vispār neesmu. Reti ievēroju struktūru. Man patīk brīvais stils. It visā. Bet šodien es uzrakstīšu teikumus, par kuriem pēdējā laikā esmu domājusi.

1. Cilvēku reakcijas stresa situācijā ir neparedzamas. Ko vairs zaudēt!
2. Manipulēšana iet uz urrā, un tā notiek, jo KĀDS atrod aiz kā „aizķert” tam otrajam. (runā, ka beigt šo nodarbi varot, atzīstot skaļi savu vājo vietu.)
3. Pieķeršanās ir baigā štelle (nevaru atrast citu vārdu). Tā ir kā epidēmija. Bet mēs tiecamies un tiecamies pieķerties. Nē, mēs pat netiecamies, mēs to vienkārši izdarām, smacējot patiesībā tos, kurus it kā mīlam. Un tad arī bez tās manipulēšanas nekā neiztikt. (šajā sakarā man ļoti patika intervija Santā ar Māri Liedi.)
4. Esmu laikam beidzot pieaugusi. Dāvanas mani tā neiepriecina, kā iepriecina cilvēki un vārdi.
5. Cilvēki vēl joprojām domā, ka homoseksualitāte ir izlaidība. Un saviebj degunus, runājot par mistiskajiem VIŅIEM.
6. Mani draugi ir ļoti dažādi. Es viņus nudien mīlu. Reizēm man vajag no viņiem atpūsties, padzīvoties ar sevi, un esmu laimīga, ka viņi to pieņem un saprot. Tie taču ir mani draugi, kuri reizēm mani pārsteidz un palīdz.
7. Ir dziesmas, kuras es varu klausīties un klausīties. Ir ēdieni, kurus es varu ēst un ēst. Ir cilvēki, pēc kuriem es ilgojos. Ir idejas, kuras es gribu realizēt. Ir notikumi, kuri mani iepriecina un ir tādi, kas skumdina.
8. Man reizēm pietrūkst savas mammas. Jo vairāk man viņas pietrūkst, jo vairāk es saprotu, ka tas ir stāsts par MANI, nevis par viņu.
9. Mani aizkustina lauku cilvēki un viņu pasākumi. Zālei krāsa ir nolupusi, skatuvīte niecīga, bet viņi uztaisa balli un ir priecīgi par to. Un man, klausoties dziedājumā, sariešas acīs asaras.
10. Jā, protams, es izravēju skaistu puķu dobi. Jā, tūlītējs galarezultāts reizēm ir ļoti vajadzīgs.
11. Es neesmu tā, kas izliekas citu priekšā. Es zinu, ka es kādam patīku, kādam pat ļoti nepatīku. Bet es esmu ES. Es nebūšu savādāka. Es nemainīšos, lai tev patiktu. Traki, vai ne? :)
12. Būt šeit un tagad. Šeit un tagad saprast, kā es, tu jūties. Šeit un tagad dzīvot, nevis cerēt, ka tad mēs gan dzīvosim un tad mēs gan būsim beidzot laimīgi. Aizej un izdari, ko gribi - tagad. Pasaki, ko gribi pateikt - tagad. Dzīve nudien ir šeit un tagad.
13. Lai laba svētku diena!


bild atradu: www.aguntherphotography.com/

evita

Dzīve kafijas tasē

Tuk turuk, šodiena, otrdiena, ik pa laikam snieg, Igaunija, ātri kļūst tumšs, gribu daudz gulēt, saņemu pāris zvanus no nepazīstamiem cilv...