Nu jau varam piedzīvot dzestros rītus, kas neizbēgami mums stāsta, ka notiek pāreja. Patiesībā mums tiek dota iespēja sagatavoties. Pārcilāt drēbju skapī esošos siltos džemperīšus, atcerēties par kurpniekiem, kuri gādā, lai varam klaudzināt pa ielām un sveicināt apkārtējos ar pieklājīga paskata papēžiem. Sagatavoties psiholoģiski citam gadalaikam, citai gaisa temperatūrai un arī - lielākiem izdevumiem, piepildot telpu ar siltumu:)
Tajā visā ir sava burvība, sava burvestība. Ikdiena ir kļuvusi steidzīgāka. Vismaz mana. Kaut tajā pat laikā izturama, kas man ir nozīmīgi. Esmu pieradusi pie noteikta pulksteņa laika, kad jāceļas, pie noteiktas kārtības un ritma, tikai vakaros gan - ātrāk kā vasaras brīvdienās gribas palīst zem segas un ļauties miegam. Esmu arī no šā tā atteikusies par labu mieram.Vēl aizvien ir atsevišķi mirkļi, kad neatminos, pa kuru laiku atbraucu no A punkta līdz punktam Z, acīmredzot nebiju klātesoša, biju domās aizceļojusi. Tad, kā saka - jāsauc sevi mājās, pie sevis.
Vakar, atnākot mājās pēc darba, es pēkšņi pamanīju, ka māja ir, teikšu kā bija - nekārtīga. Biju skarba secinājumos - te nedzīvo sieviete. Kaut manī kaut kas pretojās un pīkstēja. Aizdomājos, kāpēc to pamanu tikai ceturtdien? Vai ceturtdienu vakaros es kļūstu par sievieti? Kas tieši mainās, kad zini, ka nākamajā dienā nebūs jāskrien uz darbu, plānojot savu laiku pa minūtēm? It kā nemainās, bet tomēr mainās. Mainās fokuss. Uz iekšiņu. Uz savu iekšiņu. Es nezinu un neapgalvoju to par tevi, runāju par sevi. Man šķiet, es apzināti, pārvarot ikdienas stresu, uz kaut ko apzināti koncentrējos un apzināti kaut ko izslēdzu. Es uzmanību nesadalu sīkumos, bet virzu to uz kaut ko konkrēti tajā brīdī nozīmīgu. Taču es nezinu, vai nudien tā ir, es tikai prātoju.
Kā stāsts turpinājās? Protams, namā un manī ienāca sieviete. Nekur gan viņa, protams, nebija aizgājusi, ja tā godīgi. Sieviete manī samīļoja katru izlietnē atstāto šķīvi un dakšu, padzirdīja puķes, un grīdai deva iespēju sasmaržot svaigo gaisu. Man nav ne jausmas, kā ir pareizi. Taču man ir prieks, ka ir kaut kas tāds, ko ar laiku tu sevī pamani, kam pirms tam nebiji pievērsis uzmanību. Pamani, kā mainās tava attieksme, mainās fokuss, izdari izvēles, klausoties sevī. šaubas it kā atkāpjas tādos mirkļos, jo tev ir absolūti liela sajūta, ka tā vajag.
Tas stiprina pārliecību un, lai cik neparasti tas varbūt izklausās - iedveš mieru.
Es neapšaubāmi sajūtu, ka esmu pateicīga par iespēju redzēt, dzirdēt, piedzīvot mirkļus, būt mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem, pateikties un vēlēt viņiem labu, jo manī ir sajūta, ka savādāk nemaz neprotu. Ja vēl nesen es baiļotos, kā mani saprot otrs un vai nepārprot manus labos vārdus, jo droši vien bija daudz šaubu pašai par sevi, tad šobrīd es dalos savā dzīves mīlestībā, atstājot bailes aiz muguras.
Jā, ik pa laikam vēl aizvien ir mirkļi, kad gribas palīst zem segas, kad gribas norādīt, kā labāk dzīvot un dusmoties, ja tas tā nenotiek. Esmu apņēmusies tos mirkļus ne tikai pamanīt. Esmu apņēmusies samazināt tos lielumā, daudzumā, ilgumā un nozīmībā. To, ka viss ir slikti (visdrīzāk attiecībā pret mani) un kā pareizi otram ir jādzīvo, šķiet, to jau mēs ikviens, domājams, zinām labāk. Taču, ja to esmu pamanījusi, nebūtu godīgi, to ignorēt, vai ne?
 |
| pinterest.com |
Es pievienojos un arī tev saku - audz! Ļauj augt līdzcilvēkiem sev blakus.
Nu tad - par lieliem darbiem un tavu skaisto dienu,
Evita
P.S. Vakar izlasīju sarunu ar mācītāju Juri Rubeni. Iedvesmota, uzklausīta, mazliet domīga un kaut ko īpašu auklējam azotē, aizmigu. Ir sajūta, ka izlasītais ir kaut kā vēl jāpaauklē, nesteidzoties to salikt pa plauktiņiem. Ir brīnišķīgi, ka mums ir tādi cilvēki, no kuriem plūst miers un sakārtotība, patiesums un skaidrība. Nevis pamācības, bet tāds plūdums, kurā tu vari smelties, ja tev ir tāda iespēja un vajadzība. Es nudien tā domāju.
P.P.S. Šorīt pamodos ar sajūtu, cik labi, ka man ir iespēja ar jums satikties, dzirdēt, baudīt jūsu radīto, lasīt uzrakstītās domas, ieraudzīt dažādību un ieklausīties dabas cikliskumā. Protams, es šobrīd mazliet idealizēju, jo es koncentrējos uz to skaisto.
Mūsos ikvienā un ikkatrā ir kaut kas īpašs, kaut kas neatkārtojams un skaists, kaut kas atšķirīgs. Mūsos arī ir melnais, skaudīgais, īgnais, agresīvai, bailīgais. Reizēm es sabīstos no tā, ko jūtu, jo šķiet, ka nav mans, bet ir. Esmu pārliecināta, ka mūsos ir liels radošais potenciāls, kas visbiežāk ieslodzīts rāmjos un neticībā. Esmu pārliecināta, ka noteiktos apstākļos, varam sevi pārsteigt gan pozitīvi, gan gluži pretēji. Bieži vien redzot melno citos, novēršamies, sakām, ka tas ir briesmīgi. Savukārt, kad esam nejauki pret līdzcilvēkiem paši, tas ir kaut kā saprotamāk, jo ir taču apstākļi tādi.
Ar to vēlos teikt, ka, manuprāt, svarīgi ir būt godīgiem vispirms pret sevi. Svarīgi ir sevī attīstīt iejūtību. Esmu pārliecināta, ka tas ir darbiņš ik dienu ikkatram. Bet tas ir darbiņš, kas paveicams un kas attīsta spēju būt labvēlīgam, labsirdīgam. Kā sacīt jāsaka - vajag tik' rakt!
