Saruna. Kas ir Tavs prieks?

Kas ir Tavs prieks? "Būt pašai!", es aši atbildu.

Un pēcāk es vēlos apsēsties liedagā un paklusēt. Ziniet, ir tāds klusums, kas traucē un ir tāds, ar kuru saplūsti, it kā tu sadalītos molekulās un vizētu virs jūras saulē.

Cik egoistiska Tu esi bijusi? "Ļoti!", es nevilcinoties atbildu.
Atceroties epizodes, kur apēdu pēdējo šokolādes gabaliņu, neatstājot māsai. Pieprasot tikai un vienīgi laiku sev. Nedzirdot citus un pat noniecinot viņu idejas.

Pēcāk es gribētu atkal saplūst ar klusumu. Taču to klusumu, kurā būtībā ir daudz skaņu - bērnu čalas, šļaksti, bites dūkšana, suņu rejas, vēja skriešana...

Lai arī bieži tik daudz šķiet saprotams, vienā brīdī sevi notveru pie sajūtas - lūk, šis ir tas, par ko iepriekš domāju. Lūk, tā tas patiesībā izskatās. Ne tā, kā man šķita un kā sev centīgi mēģināju iegalvot.

Dusmojies? "Jā, protams", es dzirdu sevi sakām. Man patīk tās spēt vadīt. Pieķert sevi brīdī, kad dusmu mutulis iet caur vēderu un tālāk virzas uz kaklu un izlaužas ar kliedzienu. Reizēm attopos tikai mirklī, kad otram kaut kas ieduras pakrūtē, tik skaļi, ka nespēju izlikties nedzirdam. Vairs nē. Jā, nejautā, es protu atvainoties. Jau protu.

Mirklī apjaut, ka laiks atteikties no rozā brillēm. Nē, apjaut sen, bet tu aptver, ka brilles uz acīm nav. Nē, es nerunāju par iemīlēšanos. Kaut arī. Es runāju par idealizēšanu. Pēkšņi redzi skaidrāk, asāk, blāvāk.

Vai Tu zini to sajūtu, kad ir viegli? "Jā, protams, es zinu", un nemanāmi palūkojos augšup.

Taurenis uzmanīgi pieskaras ziedam, it kā lūgdams tā atļauju. Smalki, uzmanīgi, viegli. Bite meklē īsto smaržu, ko barvedis pavēlējis pārnest mājās. Pacietīgi. Suns uzliek galvu uz saimnieka kājas un apskatās acīs. Uzticīgi. Cilvēks bar bērnu. Skaļi. Pazaudējies, apmulsis un nelaimīgs.

Kas padara Tevi laimīgu? "Iespēja izvēlēties būt pašai", es atbildu.

Aizeju līdz jūrai, novelku drēbes un jūtu kā saplūstu ar to, ar visu vareno, ar dabas māti. Pieskaros sev un apskauju. Notveru un izgaršoju mirkli. Es mīlu Tevi. Es mīlu savu ķermeni. Esmu pateicīga par iespēju izvēlēties. Esmu laimīga par iespēju piedzīvot. Būt pašai.

Skaistu šo vasaras laiku. Esiet labi.

Evita

Tārpiņš.

Reiz tārpiņš pamodās no garā miega, kārtīgi izstaipījās un bija gatavs dzīvei. Lielajai dzīvei. Viņš jau nu netērēs laiku sīkumiem un nevērtīgām lietām, kas viņam tepat blakus guļ. Viņš skaidri zināja, ka laime un prieks ir tur ārā, ārā no viņa kūniņas un tumšās koka mizas paēnas. Viņš redzēja, ka šodien saule spīd spoži un noteikti tikai tur ārā notiek īstā dzīve, par kuru viņš nenojauš. Tāpēc viņš savējiem pamāja ardievas un devās pasaulē. Tālu viņš gāja, jo nevarēja īsti saprast, vai pēc laimes var arī tuvumā iet. Lai arī piekusis, viņš beidzot nonāca pie Citiem. Tiem, kuri noteikti ir laimīgāki, skaistāki, gudrāki, ātrāki un kuriem nav jādzīvo aiz koka mizas. Bet Citi viņu neievēroja. Vienu dienu tie staigāja viņam garām. Otru dienu tie staigāja viņam garām. Tārpiņam jau šķita, ka viņi sāk mest līkumu ap vietu, kur atrodas. Tārpiņš pacietīgi gaidīja. Lielāko savas dzīves daļu viņš gaidīja. Palīdzēja Citiem kaut tie nelūdza. Ar savu mazo ķermenīti viņš nesa kukurūzas graudus no lauka, jo tā Citi darīja. Pagaršojis graudu pirmoreiz, to izspļāva. Bet pēc laika jau viņam šķita, ka tas viņam ir mīļākais ēdiens. Tārpiņš reizēm jutās vientuļš, bet sev to neatzina. Un tikai uz īsu brīdi atļāva sev iedomāties par savu ģimeni. Tad atkal domas aizgaiņājis, viņš centās būt tāds pats kā Citi. Nekas, ka izskatījās atšķirīgs un nekas arī par to, ka kukurūza uzpūta viņam vēderu. Nekas. Viendien viņš piederēs pie Citu cilts un beidzot būs pa īstam laimīgs. Laimīgs, vai tad tas ir daudz prasīts?
 Kādā pavisam agrā rītā, kad tārpiņš vēl cieši gulēja, saritinājies uz kukurūzas vālītes, kāda meitene no Citiem pacēla viņu augstu virs zemes. Lai arī sākumā viņš sabijās, tomēr tārpiņam šķita, ka uz mirkli viņš bija beidzot laimīgs. Beidzot viņš bija atradis laimi. Viņš bija augstu pacelts un meitene skatījās viņam tieši acīs. Tārpiņš beidzot bija pamanīts un kāds viņu jau mīlēja. Js ne uzreiz, tad vēlāk viņu noteikti mīlēs un kopā priecāsies. Uz mirkli visa pasaule šķita saulaināka, skaistāka, plašāka, pats arī bija kļuvis maķenīt lielāks. Meitene  apskatījusi tārpiņu, uzlika viņu uz lapas un palaida pa upi. Nu jau viņš peldēja pār lielo peļķi. Ak vai, kā tārpiņš satraucās. Viss bruka. Ar vienu elpas vilcienu, ar vienu pūtienu viņa sapņi sabira. Acu priekšā mainījās gadalaiki, diennakts stundas un saules dienas. Tārpiņš, apsēdies uz lapas, raudāja. Raudāja varbūt pat vairākas dienas. Par sevi, par mammu, par brāļiem un māsām, par savējiem. Tārpiņš tik ļoti alka būt pie savējiem, kuri viņu saprata vien pēc spalvu novietojuma uz skausta, pēc acu skatiena un gaitas.
Kad tārpiņš bija izraudājis visas savas asaras, viņš lēni un uzmanīgi apskatījās apkārt. Tārpiņš pazina šo vietu. Viņš zināja šo vēju un atpazina arī smilgu skaņu. Viņš zināja, ka tepat netālu ir viņa ģimene. Pēc tik ilga prombūtnes laika tārpiņš pēkšņi sajuta, kā sirdī ieplūst siltums un savāda, dīvaina, nekad neizjusta piederības un prieka izjūta. Savējie! Šis vārds viņam izlauzās pār lūpām, kad viņš pēdējiem spēkiem vilka savu ķermenīti pāri šķembām un grambām, līdz skatiens apstājās pie kāda koka. Viņa koka.


Sirsnīgi,
Evita