Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Tiek rādīti šajā datumā publicētie ziņojumi: jūlijs, 2010

3km no lielceļa, meža ielokā.

„Evuci, nāc te dzīvo!”, saka mana vecāmamma. Un es zinu, ka viņa to domā nopietni. Es gribētu varēt teikt, jā, ka nākšu un dzīvošu. Bet es saku - nē, vecomamm, es nevaru. Vēl pagaidām ne, varbūt kādreiz vasarās. Tad seko mani pretargumenti un vairāku ērtību piesaukšana. Un es redzu, ka viņai mazliet skumji. Viņa tur ir viena un Reksis. Divi saimnieko lauku viensētā, kur apkārt ir meži no trim pusēm un vēl lauku pļavas, divas mazas upītes. Vasara ir labākais laiks laukos. Un viņi to saprot. jā, ir garlaicīgi laiku pa laikam, jo viesi jau tik bieži nav. Ja nu kāds ar džipu iemaldās mērķtiecīgi apčakarēt veco tanti, ka zemi meita jau viņiem ir pārdevusi un viņai tik jāparaksta papīrs. Vai kāds mednieks. Reksis nelaiž viņai klāt nevienu. Un ja pakrīt, no šķūņa aiz rokas izvelk. Un es saprotu, ka viņa negrib citur, jo Reksi nevienam nevar tā vienkārši atdāvināt. Viņa raksturs ir neprognozējams. Un ziemu viņa tomēr varēšot pārlaist, ja jau šogad to viena ir izdarījusi tādos sniegos. Es domā…

garša, kas PĒC.

Re, lielais notikums ir garām. Tik labi, ka reizēm emociju karstumā neizdarām to, ko būtu gatavi darīt. Šodien, līdz ar vēsākām gaisa masām, arī es esmu atgriezusies ierastajā ritmā un jūtos gandrīz tikpat labi, cik iepriekš.

Par lielo notikumu, protams, dēvēju Positivus festivālu 2010. Šoreiz es tajā strādāju, ne tikai baudīju. Tā noteikti bija pieredze, ko negribētu atkārtot, jo bija diezgan nogurdinoši un grūti. Sākotnēji šķita, ka palīdzēšu draugiem, jo man arī tuva ir eko filozofija un attieksme. Ja jau minēju – sākotnēji – protams, bija arī turpinājums. Man vienmēr ir paticis komunicēt ar cilvēkiem. Arī šoreiz tas bija labākais no tā visa procesa (protams, ēdieni bija ekselenti). Bet pēcgarša tomēr man lika padomāt par to, kāpēc tur biju un kādas vērtības ir mana reitinga augšgalā. Un, ziniet, man šķiet, esmu visu sapratusi un salikusi pa plauktiņiem. Tāpēc paldies par to pieredzi, kas man tika dota piedzīvot.

Plus vēl es nudien apbrīnoju 24 gadus vecu jaunieti, kurš tik labi gata…

bija tie šampanieša burbulīši.

Brīvdienas pagājušas. Čempioni noskaidroti. Atzinības saņemtas. Arī pārsteigumi piedzīvoti. Šī bija viena no lieliskākajām nedēļas izskaņām, kāda man ir bijusi. Jeb arī kādu es spēju atcerēties. Un galvenais, ka tajā nudien bija negaidīti pārsteigumi. Sākot ar patiešām daudz labiem vārdiem, ko dzirdēju par savu darbu, par izpildījumu, ideju, profesionalitāti… tas bija hmm.. mulsinoši, teikšu atklāti. Redz, atkal tā teorija par to, ka sasprindzinājums traucē sasniegt vēlamo, ir precīza…

Bija priecīgi mirkļi dziesmu svētku ģenerālmēģinājumā. Lai arī brīžiem varēja samanīt kādas dziesmas ne tik precīzu izpildījumu, tam šoreiz nebija nozīme. Vismaz man. Es biju devusies ar pavisam citu sajūtu uz šo notikumu. Un ieguvu. Daudz. Jutu to enerģiju, kas virmo. Jutu, to nepacietību, mulsumu, smaidu. Jutu diriģentu katras nots izjušanu (kā man patīk tādi profesionāļi). Jutu.
Ar citu evitu runājām, ka šādi notikumi, šķiet, dara tevi pašu labāku. Tāpēc nospriedām, ka laikam teoriju esam sākušas pie…

par to, kas IEKŠā dzīvo.

Šorīt bija negaidīta sarakste, kas iepriecināja. Arī nedaudz uzrakstītu rindu, var likt gavilēt. Sarakstē tika minēts, ka es maz rakstot. Nē, reti rakstot. Vajagot biežāk. Un tad es mazliet apdomāju pēc pateiktā, ka labošos.

Reizēm man ļoti patīk klusums. Tāds, kāds ir tieši šobrīd. Lielie darbi ir izdarīti. Atbildīgākais brīdis jeb 20 minūšu stress vēl rīt priekšā. Bet tagad ir labi. Es varu iziet dārzā. Varu aizsniegties pēc ķiršiem, apsēsties šūpuļkrēslā un lasīt. Kaut ko vasarīgu un vieglu. Kaut ko uzrunājošu, bet tomēr, lai nav daudz līdzi jādomā. Vakar no māsas aizņēmos žurnālu kaudzīti. Vietējos. Un es sapratu, ka kkas man tajos neuzrunā. Sāc lasīt par grāmatām, kas labas esot. Tad pāršķir lapu un apskaties tos aktuālos peldkostīmus. Paldies, skaisti, es, protams, palikšu pie sava pirms trim gadiem pirktā. Sāc lasīt intervijas ar cilvēkiem. Un nevaru palasīt. Es nezinu, kāpēc. Vai tāpēc, ka galvā tāpat ir tik daudz informācijas par cilvēkiem, viņu grūtībām, viedokļiem, viņu pri…

re zu mē

paldies mammai, ka aizdeva shodien man savu žiperiigo autiņu.
paldies lmt, ka tas atslēdzis man izejoshos. kārtiibai jābūt.saprotu.
kāpēc pieminu tieshi shiis divas lietas?
braucot uz riigu, sāku domāt par to, kā mēs kādreiz ar zhiguliiti tikām vizināti. un kā mums nebija karsti. vismaz es neko tādu neatminos. shodien mana vieniiga veldze mashiinaa bez kondicioniera bija nopirktaa veesaa uudens pudele pie/starp kaajaam. lai nesanaak dikten erotiski, izveelies savu variantu. es izveeleejos otro.

es zinu, ka rakstiijaam kaadreiz veestules ar roku, skaisti un mieriigi. man dazhas patieshaam veel atvilknee staav. dazhas iipashaas. bet shodien es pat veestuli nevareeju uzrakstiit, jo nezinaaju, kuraa pasta kastee jaamet. luuk, apjukusi un mazliet smiekliiga es shodien staaveeju, kad sapratu, ka nevaru sazinaaties ar cilveekiem, ar kuriem biju plaanojusi to izdariit. sajuuta nudien diivaina. vieniigi vari cereet, ka domas tachu materializeejas. zvani, zvani, zvani man. un viss.

shodiena lielpi…

Laba sajūta.

Vienkārši laba sajūta. LABA.

Es sākotnēji domāju, ka varētu stāstīt par to, kā es sevi motivēju braukt ar velosipēdu pa pļavām un smilšainiem mežu ceļiem ļoti karstajā dienā. Kā es sev piespiedu kustināt kājas, kad ritenis bija jāstumj pa birstošām smiltīm pēc 22 km brauciena. Cik labi ir dzirdēt, ka atlikuši vēl tikai 4 km pa asfaltu līdz brauciena beigām. It kā tīrais nieks, tu nodomā pie sevis, pārslēdz ātrumu un gribi traukties, bet… neiet tik ātri. Pamani atzīmi, ka līdz finišam nu ja 2km un mazuliet vilies, jo gribas, lai tur ir rakstīts finišs. Ar acs kaktiņu pamani, ka cilvēki salacā jau peldas. Viņiem viss garām, bet man atlicis pēdējais kilometrs. Ceļš ved mazā kalnā, un tu pamani, ka kājas klusi lūdzas pēc atpūtas. Bet varbūt tas bija prāts? Klusi nomurmini, ka tu vari, tu vari, vari un mēģini darīt. Un varu, kā palēninātā kadrā tu redzi kā pats pagriez stūri, lai iegrieztos parkā, kur taciņa ved uz upi. Un tad pēdējiem spēkiem piespied sevi uzstumt savu ceļabiedru krastā, …

c.aurums.

Ja godīgi jāsaka, tad es šo mazo pelēko kasti ilgi negribu redzēt, jo pēdējās dienās esmu rakstījusi vairāk kā gribas un ir spēks.
hmm.. bet vai tas tomēr ir godīgi, ja jau atkal klabinu pa taustiņiem, lai komunicētu ar kādu. un ko es patiesībā gribu? parunāt ar sevi? padalīties izjūtās? sarunāties? uzklausīt? pamanīt? droši vien no katra mazliet.
Taču
mani pēdējā laikā ir pārņēmusi vēlme no kaut kā tikt vaļā. es nezinu, vai mani ir iedvesmojis stāsts par to, ka arī mantām, lietām ir sava enerģija. tās interesanta veidā mums pasakot, kad enerģijas vairs viņās nav. tad senajā vāzē (krūzē, bļodā, cukurtraukā) var saredzēt plaisu. svārku šķēlums saplīstot un tur nekas vairs nav labojams. krekla padusē arī caurums tā neko.
BET visbiežāk jau cilvēki pogas piešuj, caurumus aizlāpa, traukus vēl glabā līdz to pilnīgai sabrukšanai. tas savukārt nozīmē, ka mēs dzīvojam kapsētā, kur enerģijas nav, kur mantas ir mirušas. kā vispār var justies, dzīvojot tādā vietā?
lūk, tad nu es arī esmu palūkojusies…