re zu mē

paldies mammai, ka aizdeva shodien man savu žiperiigo autiņu.
paldies lmt, ka tas atslēdzis man izejoshos. kārtiibai jābūt.saprotu.
kāpēc pieminu tieshi shiis divas lietas?
braucot uz riigu, sāku domāt par to, kā mēs kādreiz ar zhiguliiti tikām vizināti. un kā mums nebija karsti. vismaz es neko tādu neatminos. shodien mana vieniiga veldze mashiinaa bez kondicioniera bija nopirktaa veesaa uudens pudele pie/starp kaajaam. lai nesanaak dikten erotiski, izveelies savu variantu. es izveeleejos otro.

es zinu, ka rakstiijaam kaadreiz veestules ar roku, skaisti un mieriigi. man dazhas patieshaam veel atvilknee staav. dazhas iipashaas. bet shodien es pat veestuli nevareeju uzrakstiit, jo nezinaaju, kuraa pasta kastee jaamet. luuk, apjukusi un mazliet smiekliiga es shodien staaveeju, kad sapratu, ka nevaru sazinaaties ar cilveekiem, ar kuriem biju plaanojusi to izdariit. sajuuta nudien diivaina. vieniigi vari cereet, ka domas tachu materializeejas. zvani, zvani, zvani man. un viss.

shodiena lielpilsētā nebija taada, kaadu biju ieplaanojusi. aciimredzot shodien zvaigznees vai kur citur bija ierakstiits - beegt, izvairiities, nedot viņai to, ko viņa grib. tas par mani, protams. toties plaanotais vakars ar zhurnālu rokās bija izdevies. paldies baņutai rubesai par tieshumu. tas mani vienmēr ir uzrunājis, jo tas ir arii kkas par mani.

nu lūk, sanāca gandriiz kā rezumē pirms gulēt ieshanas.

p.s. beidzot es arii apjautu, kur atrast kaunteri. jā, varbūt man tomēr vairāk piestāv lapa ar pildspalvu.

lai interesanti tie sapņi, ko redzat.
evita