piektdiena, 2013. gada 23. augusts

Ko nozīmē, ja sapnī redz ziloni?

Labrīt no rīta, cik skaists šis rīts!

Šis ir retais rīts, kad mājās esmu VIENA (īpaši pacilājošā toņkārtā). Bērns ir nogādāts bērnudārzā, vīrs darbā un ir izbaudīts, kā arī ieelpots dzestrais augusta rīts. Kaut kas tajā augusta gaisā ir, vai ne?  Redzu un jūtu, ka šī būs skaista diena.
Tā kā šorīt sveicu savu mammu dzimšanas dienā, aktualizēju tēmu par laiku un attiecībām. Es telefonsarunā minēju, ka, manuprāt, viņa ir vecumā, kurā nevari būt vairs neprecīzs savās izvēlēs, nav laika un vajadzības kaut ko darīt pieklājības pēc un tikai tāpēc, ka tā vajag. Lai arī bieži mēs arī sakām, ka nu jau esam lieli, spējam atteikties no maskām, tā nu tomēr ne vienmēr ir. Iespējams, reizēm maska ir vispār kā pēdējā iespēja kaut kādā situācijā nenomirt no kauna vai kā savādāk saglābt pēdējās pašlepnuma atlūzas. Maska ļauj mums nepielaist kādu sev klāt, tā neļauj izveidot emocionāli tuvas attiecības.  Maska mums ir kā aizkars, kas pasargā mūsu telpu no svešinieku acīm. Nē, visiem es savu kailumu neesmu gatava rādīt. Un tas jau laikam saprotams.
Reizēm es sevī uzreiz atpazīstu to sejas izteiksmi, kas saka - tu tēlo, tu tēlo. Un jā, tas šķiet mulsinoši. Pēdējā laikā apzināti esmu domājusi par attiecībām, ko esmu veidojusi ar sev tuviem cilvēkiem. Esmu domājusi, kāda tajās esmu bijusi, ko esmu bijusi gatava pieņemt, ar ko samierināties, ko esmu gribējusi pieprasīt vai uzskatīt kā pašsaprotamu. Esmu mēģinājusi izprast, kas šīs attiecības ir līdz šim noturējušas pie dzīvības un pie tā, ka tās izbaudi, ka katra satikšanās ir kā liels un nozīmīgs notikums. Esmu sev uzdevusi neskaitāmi daudz, ne vienmēr patīkamus jautājumus. Esmu mēģinājusi bēgt no atbildēm, bet tās tomēr mani pēkšņi ir atradušas. Un ziniet, nav jau tā, ka ir ļoti patīkami tās dzirdēt. Kad kāds no Tavas dzīves emocionāli  un vēlāk arī fiziski 'aiziet',  ir tā mazliet smeldzīgi. Lai gan ir skaidrs, ka tā otra tava puse ir arī priecīga, ka tev ir bijusi iespēja kādu ceļa gabalu iet kopā, jo ne visiem varbūt tāda iespēja ir bijusi.

No šādas pieredzes top skaidrs, ka laiks, ko mums ir iespēja pavadīt vienam ar otru kopā, mēdz iztecēt, un tas, kā to izmantojam, ir mūsu ziņā. Būtu jauki neļaut savam Ego uzņemties vadību un diktēt noteikumus, jo viņš ar saviem - man pienākas, man vajag, es gribu - sabojā mirkli un visbiežāk saved kopā ar savu bēdubrāli - aizvainojumu. Un tad kaut kas tevī ir salūzis, ko grūti salabot, ko grūti padarīt par nebijušu.

Bet tas nav tā vērts (taču noteikti tas kaut reizi dzīvē jāpiedzīvo, lai apjaustu, pieredzētu), jo ļoti iespējams, Tevi jau tepat aiz stūra sagaida jaunas tikšanās, jaunas iepazīšanās, jauni stāsti un pieredze. Nereti tie mūs pacietīgi jau kādu laiku gaida, līdz vienā dienā Tu nejauši uzskrien kādam virsū vai ieraugi kādu, kurš ir gatavs jauniem piedzīvojumiem un jaunām domapmaiņām. Un par (ne)jaušībām jau mēs visi visu zinām, vai ne?

Skaistus jums augusta rītus un lēnīgus, domas sakārtojošus vakarus! Kopiet un attīstiet sevi! Stipriniet savas attiecības, palīdziet, ja jums ir tāda iespēja!Man šķiet, pamazām arī sākas grāmatu lasīšanas vakari, kad vari ietīties segā, uzlikt  vārīties tēju un ienirt citu pierakstītos stāstos, kaut uz īsu mirkli, bet tas ir tā vērts.

Evita un Liene, Liene un Evita, vēlu skaistu jūsu dzimšanas dienu un skaistiem notikumiem bagātu jūsu gadu! Jūs esat dzimušas vienā dienā ar manu mammu, un tas jau ir īpaši! Vēlu jums mīlestību sevī un ap jums. Ja pietrūkst spēka, lai ir cilvēki, kas palīdz neprasot. Virtuāli mīļoju un domās sūtu vislabāko.

p.s. Un, jā, es šodien tiešām redzēju sapnī ziloni.

Sirsnīgi,
Evita



.

pirmdiena, 2013. gada 12. augusts

Ar atgriešanos!

Es traucos ar savu veco velosipēdu pa šoseju. Lietus sitas sejā un es jūtos laimīga. Minos no visa spēka, kaut zinu, tas nebūt neiet tik labi kā pirms vairākiem gadiem. Es ik pa laikam izkliedzu dažādus vārdus. Tie apraujas tepat priekšā, lietus tos nodzēš. Laiks ir varens, un tas palīdz mums pieņemt vissvarīgākos lēmumus. Ir vai nav laiks. Nē, cik daudz man ir vēl laiks?
Es spiežu uz bremzēm un mēģinu atcerēties, cik gara bremžu sliede palika kādreiz, kad mani bija deviņi, desmit gadi un bezbailīgi traucos kopā ar puišiem no pagalma līdz vēlai vakara stundai pa savu ciemu, kur jutos kā iezemiete. Un tad es jūtu, ka kaut kas ir nobloķējis mana riteņa spieķus. Nu ja, mans vecais kleperīt, vēl pie sevis nodomāju. Labi, ka ātrums nav bijis tik liels kā man patiesībā pašai tas šķita. Lietus mani nežēlo, redzu savus plikos stilbus, ko apņēmuši mammas iedotie svārki. Lasu no sejas zaļos zāles stiebrus, klusi šņukstot. Man pieder viss - debesis, zeme, lietus, mežs, gaiss, saule un zvaigznes. Šņukstu, cik patiesībā laiks ir skaudrs, patiess un precīzs. Tas palīdz izdarīt izvēles. Pēķšņi noslīgstu ceļos un sāku skaitīt lūgšanu. Nekad iepriekš to nebiju darījusi, ja nu vienīgi, kad reiz lūdzu Dievu, lai Viņš uz mani paskatās. Nezinu, cik ilgi tas bija, nezinu, kā tas patiesībā bija, kā vārdi plūda pār lūpām un cik ļoti biju saspiedusi savas plaukstas. Attapusies slapja un bez spēka, es iestūmu savu zaļo draugu, uzlēcu uz tā un ripoju lejā no kalna. Apgarota.

Kaut kas bija mainījies. Klusēdama minos mājup. Es skaidri zināju atbildes, kuras centos pasargāt no vēja un lietus, kas vēl joprojām mani viegli iepļaukāja. Jutos uzklausīta un saprasta. Klusi ielavījos mājās. Mani gaidīja.

"Ar atgriešanos", es dzirdēju sevi silti sakām.


Evita


Kā es pēc Tevis ilgojos.

Čau, pavasari jūti? nejūti? Es arī ne pārāk. Bet mirkļos, kad saules stars noglāsta vaigu, gribas kustināt degunu un smaidot nočukstēt: &#...