piektdiena, 2015. gada 30. janvāris

Paspēlēsimies.

Labrīt, dārgie un dārgās, dārgās un ne tik lētie :)

Paspēlējos ar vārdiem. Zinu dažus meistarus, kuriem tas sanāk daudz pārliecinošāk. Bet ne par to. Nu ko, sen neesam runājušies, vai ne? Esmu iesēdusies savā dīvaniņā, savā sarkanajā, lielajā krūzē pagatavojusi kafiju un man ir dažas stundas laika, lai atgūtu savu rakstītprasmi, izvestu pastaigā suni un sapucētos. 
pinterest.com

Vakardien biju nodarbībā, kur spēlējām spēli. Jā, tik vienkārši, samaksāju naudu, lai paspēlētu spēli. Arī iemācījos to vadīt. Satiku gan redzētus, gan ne reizi vēl nesatiktus cilvēkus. Es parasti no šādām tikšanās reizēm aizeju priecīga, pozitīvi uzlādēta, jo cilvēki ir tik interesanti - kā viņi smaida, kā reaģē uz jautājumiem, kā prot pasmieties par sev, kā apmuslt, kā domā. Vēl tik interesanti ir redzēt, kā noslēgtie cilvēki atveras, kā āriņa un smaržu buķete, ko viņi ap sevi nēsā, kalpo kā žogs - drošībai. Es šādās reizēs visbiežāk esmu tā, kura jauc robežas un kura klauvē pie uzceltā žoga vārtiņiem. Reizēm gan es arī neklauvēju.
Spēle, ko spēlēju un ieguvu tiesības to spēlēt ar citiem, ir domāta, lai jaunieši (un ne tikai) ieraudzītu, cik katrs mēs esam dažāds. Apskatoties iepriekš rakstīto, kā jutos pēc spēles un kas mani tajā saistīja, varam secināt, ka spēle strādā. Es tiešām ieraudzīju, cik atšķirīgi mēs esam, un tas nav biedējoši, bet tieši otrādāk, domās pārcilāju, ko ar katru no viņiem varētu kopā sadarīt, par ko runāt. Un noteikti ar katru būtu kas tāds, par ko aizrunāties. Cik labi ir ļaut sev sajust ko vairāk par patīk/nepatīk.

Es spēlē izvilku savu pirmo jautājumu - vai tu zini kādu, kurš šobrīd varētu būt noskumis? Kā tu varētu viņam palīdzēt? 
Kā ir ar jums, vai jūs zināt? Un vai jūs zināt, kā viņu varētu iepriecināt, mazināt skumjas. Mūsu grupa minēja daudz piemēru, un pavisam konkrētas lietas - nopirktu biļeti uz kino, un abas aizietu uz komēdiju, lai varam izsmieties, minēja arī teātri, minēja, ka izrunātos un kopā paraudātu, apskautu... Cik daudz patiesībā mēs varam darīt, ja vien sajūtam, saredzam, neesam truli vai dvēseliski akli.

Vēl nesen aiz saguruma un reizēm bezspēcības es domāju (varbūt pat dusmojos), ka gribu vienkāršāku pasauli, vienkāršākus cilvēkus, mazāk selfiju un mākslīgo ādu, vieglākas izvēles un paškritiskuma kripatu ikkatrā. Kad esi mazliet nomierinājies un atguvis spēku, tad saproti, man ir visas iespējas tādam būt. Jo godīgi - vienkāršāk ir sagaidīt no citiem, lai viņi mainās, jo es taču tik laba un pareiza. (pasmaidu)

Un te nu tu stāvi krustcelēs, uz kuru pusi iesi? Ne vienmēr īsākais ceļš ir vieglākais, ne vienmēr garākais - drošākais. Taču tikai tu pats vari izdarīt izvēli un to pieņemt, negaidot no malas applausus, uzslavas vai kādu citu vērtējumu.

Tikai es pati varu  dot sev otro vai trešo iespēju būt vienkāršai, godīgai, meklēt un pazaudēt. Un visas iespējas to arī, protams, nedarīt.

Nu labi, met kauliņu un izvēlies jautājumu, uz ko šodien atbildēsi!


Lai interesantas atbildes,


Evita





Dzīve kafijas tasē

Tuk turuk, šodiena, otrdiena, ik pa laikam snieg, Igaunija, ātri kļūst tumšs, gribu daudz gulēt, saņemu pāris zvanus no nepazīstamiem cilv...