Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Tiek rādīti šajā datumā publicētie ziņojumi: decembris, 2010

mana ziņa Tev.

Tuk turuk. Kā jūties?
Tikko esmu atgriezusies (patiesībā jau laikam pirms pāris stundām vismaz..) no kalniņšļūkšanas. Jā, ir lieliski cilvēki, kas parūpējušies par aktīvu un priecīgu nodarbi, proti, Mežaparka estrādē var gan paslidot, paslēpot un laisties no kalna ar kamerām. Ko tādu mēģināju arī pagājušajā gadā Igaunijā. Man patīk mazas dullības. Un nospriedu, ka nākamnedēļ noteikti aizdošos tur atkal paslēpot.

Tātad, draugi, klāt 31.ais. un rītdien jau rakstām to citu skaitli un mēģinām pierast pie tā. Vai nav burvīgi un reizē dīvaini? Bet nē, nē, es šodien patiešām gribu un gribu būt priecīga. Un pa saujai sava prieka dāvāt jums. Man šis gads ir bijis ļoti dažāds. Esmu mēģinājusi atrast savu vietu zem saules. Mēģinājusi realizēt savas ieceres un pamatus jau esmu nostiprinājusi. Šobrīd patiešām ir sajūta (tāpat kā mana mandala to jau vēstīja), ka es virzos uz savu neatkarību un stabilitāti, un uz kaut ko man dikti nozīmīgu.

Es jums novēlu noticēt sev, saprast, ko jūsu sirdis patiešām…

viens

Jā, apjautu, ka jau gads ir putnu lapai. Un kūka tač svētkos jāēd.
Tādu tipisku kopsavilkumu laikam nerakstīšu. Kam gan tas! Nojaušu, ka te ik pa laikam ieskatās daži mani draugi, daži paziņas, tad kāds, kuram patīk anonimitāte un kuru nodarbina rūpes par manu veselību, vēl kāds, kuram interesē man tuvu cilvēku dzīve, kāds, kuram vienkārši patīk tas, ko un kā es rakstu un vēl kāds nejaušs viesis, meklējot, piemēram, Imanta Ziedoņa dzeju.
Es vairākkārt esmu domājusi, vai vajag to darīt. Esmu pavisam gandrīz jau dzēsusi visas rindas ārā un putniem ļāvusi aizlidot. Bet tad tomēr pēc mazas analīzes un sarunas ar cilvēkiem, sapratu, ka šī lapa man pašai ir nozīmīga visupirms, jo rakstot es reizēm pati varu sakārtot savas dzīves prioritātes un vērtības. Un ja vēl kādu kaut kas no uzrakstītā iedvesmo vai pat dara priecīgu, vai citu reizi domīgu, vai vienkārši sajūtas saticies ar mani, tad tas noteikti silda arī manu sirdi.

Priekā!

Evita

Bērns.

Bērns. Tver pasauli ar katru maņu. Burtiski ēd to, gardi un droši. Bērns priecājas par visu jauno – o, kādi sniega kalni! Apskaties, cik skaisti! Arī tad, ja bērnam vēl nav attīstījusies valoda, viņš ir emocionāls ik mirkli, kopš piedzimšanas brīža. Bērnam patīk iekrist peļķē un uzkāpt augstākajā kalnā. Bērns ar interesi vēro cilvēku sejas, iespējams, lai saprastu kaut ko sev, kaut ko jaunu. Mazliet vēlāk visu novēroto bērns pārvērš jautājumā – kāpēc tante ir dusmīga? Kāpēc tramvajs brauc pa turieni? Kāpēc tev jāstrādā, mam? Kāpēc..? tā bērni iepazīst pasauli, mēģina kaut ko saprast un veidojas viņa uzskati.

Kāpēc es par bērniem? Tāpēc, ka ikdienas steigā un raizēs, mēs reti atceramies, ka arī reiz esam bijuši bērni, kas spējuši priecāties par it kā nenozīmīgiem sīkumiem. Un, protams, arī saskumt- acumirklī un acīm redzami, un nepārprotami. Tā – pa īstam, nemēģinot ielikt sevi rāmī.
Piemēram, kad iziet ārā un snieg pūkainas pārslas. Kad, dzerot saldējuma kokteili, atskan skaņa, kas li…

lietas, kas nemaz NAV lietas.

Labs rīts atkal jaunā nedēļā!

Kādi Tavi svētki un sajūta par tiem?

Man ir dažas lietas (kas nemaz nav lietas), ko pastāstīt.

- Par laimi lidmašīna izlidoja un ielidoja paredzētajā laikā. Un Kate mani sagaidīja Berlīnes lidostā. Jāatzīst, ka es tajā mazajā telpā, kur cilvēki sagaida savus čemokoferus, pat mazliet apmaldījos. Tālumā redzēju EXIT uzrakstu, bet veikli tam pagāju garām pāris reižu. Nu nekas, satikšanās beidzot varēja notikt un notika. Ne tikai ar manu draudzeni, bet arī ar viņas mēnesi jauno meitiņu, kura čučēja auto sēdeklītī. Berlīne pati mani ar neko tādu nepārsteidza, valoda man ne pārāk saprotama, pa ielām jābrien tāpat, kā šorīt bridu pa Pērnavas ielu. Taču sajūta, kas pārsteidz un reizē nepārsteidz, bija tāda, ka es esmu īstajā vietā un īstajā laikā, ar īsto cilvēku. Ir interesanti sajust to, ka nav pat svarīgi visu izrunāt, pārrunāt, bet būtiski ir vienkārši satikties. Tāda aizmugures sajūta, tāda mājas sienu sajūta, tāda miera izjūta. Jā, es sen nebiju tā gulšņājus…

dakter spēlītes.

Labs vakars, skaistie un skaistās!

Esmu atgriezusies. Biju ziemeļos. Un man tur patika. Notika arī maza ķibele. Un tad nu mazliet padomāju, ko tajā brīdī es pati domāju, kad mistiskā veidā notika kkas ļoti griezīgs un rezultātā robs zobā. Jāatzīst, ka tas man nudien šķiet briesmīgi, šausmīgi, nejauki, un kāpēc ar mani. Bet, ko lai es saku, tas ir noticis un neko padarīt. Es iedomājos par cilvēkiem, kuri saprot, ka pēc elkoņa atsitiena pret viņu muti, zobs ir pavisam kaut kur pazudis. Tā sajūta varētu būt pavisam nelāga. Brrr, es noskurinos un zinu, ka rīt no rīta zvanīšu savai zobārstei, lai mani iepriecina.

Ja sāku par ārstiem, tad nedēļas nogalē man bija interesanta pieredze ar vienu no austrumu ārstiem. Man bija iespēja aiziet līdzi uz vizīti pie viena no tādiem. Droši vien jau esat dzirdējuši, ka pēc acu krāsas (aknu darbība), mēles (gremošanas sistēma) un pulsa (asinsrite) šo to šis cilvēks var noteikt. Jāatzīst, ka es biju tik ļoti šokēta, ka visu vakaru kaut kā nebiju savā ādā.…

apkopojums plus prātuļojums.

Vairākas reizes veru šo lapu vaļā un ciet. Esmu sākusi pat rakstīt stāstu par nedēļas nogales notikumiem, bet tad to noglabāju citā mapītē. Ir tik daudz ko teikt, bet ir arī tik daudz no tā visa saudzējama, jo tas ir kkas ļoti personīgs, ļoti mans, ka negribu dalīties. Tas ir līdzīgi, kā nestāstu sev uzticētos stāstus tālāk. Tāpat kā neaprunāju savus draugus un nestāstu par viņu ikdienu, jo tā ir viņu dzīve un viņu izvēles.
Vienu brīdi es biju iestrēgusi tādā kā aplī, no kura netiku ārā. Taču beidzot ir sajūta, ka esmu no tā izlauzusies. Tev nav tā bijis, ka pēkšņi saproti, ka tas nav stāsts par tevi, ko kāds stāsta, ka par tevi ir pavisam cits stāsts?
Es reizēm esmu baidījusies no tā, kā cilvēki nodod tālāk manis sniegto informāciju. Kā pastāsta to, ko esi teicis. Reizēm laurus plūcot pats. Lūk, tāpēc vienmēr vajag ieklausīties, kā sis cilvēks runā par citiem – vienalga, kas tie arī būtu. Es reiz kādā sieviešu žurnālā, šķiet, lasīju, ka vajag paklausīties, ko vīrietis runā par savām i…

Halo, halloo!!

[www.typokunst.de/en]

‘Halo!.. halloo, es klausos!’
‘ Sveika!’
‘Labdien!’
‘Es laikam esmu nepareizi piezvanījusi..’
‘Jā, varbūt..’
‘Es atvainojos..’
‘Nekas, visu labu..’
‘uz redzēšanos!’


Apmēram šādi šodien skanēja mana saruna pa telefonu. Zvanīja man. Kāda sieviete. Pēc tās es sāku domāt par to, kas bija šī meitene un kuram viņa, nez’, zvanīja? Kāpēc viņai sanāca tā, ka kaut ko uzspieda nepareizi un piezvanīja svešam cilvēkam. Un ja es būtu turpinājusi sarunu, vai mums būtu, kas kopīgs? Varbūt mūsu paziņas vai tas, ko mēs mīlam visvairāk darīt, vai esam kādreiz pat dzīvojušas kaimiņos? es reizēm manu uz ielas cilvēku sejas, kas man kaut ko atgādina. Tad es domāju, kur, kur es esmu redzējusi šo cilvēku, kad esam tikušies un ko tad darīju es. Sejas es atceros ļoti labi, vārdus ne tik labi. Freids gan savai meitai reiz atzina, ka banāns tomēr reizēm esot arī banāns.. varbūt arī šoreiz tā bija meitene, kas vienkārši sajauca numuru, un viņas uzdevums bija mani 'piepacelt' no dīvāna, uz kā…

vienkārši kaut ko jauku, lūdzu!

Ziniet, mani ir raksturojuši dažādi – romantiska, skaista, ātra, asa, izturīga, maiga, atturīga, mīļa…

Droši vien kaut kas no ikviena raksturojuma manī ir. Ir situācijas, kurās esmu bijusi mīļa un kurās esmu bijusi ļoti nejauka vai izturīga. Bet visbiežāk es sevi raksturotu kā romantisku un melanholisku mazuliet. Tāpēc šodien man arī ļoti gribējās vienkārši kaut ko jauku. Ja man būtu spalva un tinte, es labprāt tagad rakstītu vēstules skaistā rokrakstā (es ļoti censtos..). Garas un ne tik. Pavisam drīz jau pasta nodaļas sāks šķirot krāsainās, lielās, apzīmētās aploksnes. Un kāds būs priecīgs vai pārsteigts, tās saņemot. Es ticu, ka ne visi saņems, un ne visi sūtīs, jo reizēm dzīve ir dzīve, kā es šodien jau rakstīju savai labai draudzenei. Ne viss notiek, kā tu pats vēlies. Bet vēlēties gan vajag, jo tad var sajust to kņudinošo sajūtu, kad kaut ko gaidi, kad tūliņ, tūliņ kaut kas notiks. Piemēram, sāks skanēt pirmā koncerta dziesma un, stāvot pūlim vidū, pēkšņi sadzirdēsi atpazīstam…

Plāns nevis plāns.

(bilde no: http://rachelleannemiller.com/its-snowing/)

Vakardienas sniegpārslu deja mani patiešām apbūra un vēderu sakutināja. Biju ārā un sāka snigt lielas pārslas. Laidās uz kokiem, skropstām un ķērās matos. Uz mirkli viss nudien aizmirsās. Laiks tādos mirklos skrien. Tas ir laikam līdzīgs stāsts par vienu minūti uz karstas krāsns un vienu minūti gara skūpsta. Tā atšķirīgā laika izpratne. Iedomājos, ka tā varētu būt laba terpija depresīvajiem, kuru nav mazums - atrasties starp dejojošām sniegpārslām. Taču drīz jau ziemas saulgrieži un tad atkal dabā viss mainās, sāksies gaišais laiks, kad nevis tērēsim, bet uzkrāsim. Tāpēc jādarbojas tā, lai no tā vismaz ir kaut kāda jēga un labums.

Lai nedēļas nogale būtu izdevusies, izdomāju, ka vajag plāniņu iedvesmai, ko darīt un pie kā pieturēties. Varbūt kāda ideja noder arī Tev:

1. Apciemot vecākus un savu māsu. Varbūt arī savu vecomammu izdosies apciemot, ja jau esmu tai pusē. Tas nozīmē, ka man ir jāatrod auto, ar ko, es un mana pavadošā svīta…