piektdiena, 2014. gada 21. marts

Sapnis vasaras naktī.

Vakardien, sazvanoties ar mammu, nevērīgi teicu, ka sēžu un dzēšu ārā mājas lapu. Mamma pēkšņi sašuta un man jautāja - kāpēc es tā daru? Ja neesot iedvesma rakstīt, lai nogaidot, bet, ka putnu lapa esot tomēr burvīga. Nē, putnu lapu nedzēšu pagaidām. Patiešām, ja nu atnāk lielā iedvesma un top kaut kas būtisks un interesants. Tā taču var notikt, vai ne? Paldies, mammu, par to, ka pasaki īstos vārdus īstajā brīdī.

Šodien es piedzīvoju 'sapni vasaras naktī'. Un sāku prātot, kā atrast līdzsvaru starp es gribu un es varu. Būtībā vajadzētu būt tā, ja es gribu, tad es arī varu. Un es daru vairāk, lai to, ko es gribu, es arī varu. Taču reizēm jāļauj lietām un notikumiem vienkārši notikt. Kā esmu teikusi savām draudzenēm, kad viņas ir bijušas pārdomās par dažādiem dzīves notikumiem - svarīgās lietas mēs nevaram palaist garām. Reizēm varbūt ir sāpīgi neiegūt to, ko tagad un tūlīt gribi, taču pēc laika saproti, ka tas, iespējams, ir bijis vienīgais veids, kā ieraudzīt kaut ko būtisku - cilvēku sev blakus, tālākos mērķus, nonākt vietā, kur sākas kāds jauns stāsts...

Arī es šodien satiekos ar dažādām izjūtām, ko nosaka 'es gribu' un ko diktē 'es varu'. Tajā pašā laikā klātesoša ir arī paļāvība un tas mani priecē, jo neļauj man iztērēt velti enerģiju. Šķiet, šādi mazie iekšējie konflikti mūsos notiek ik dienu - par ēdienu, ko lietojam uzturā, par sporta nodarbību, par iešanu vai neiešanu uz darbu vai skolu, par izdarīšanu tagad vai vēlāk, par piezvanīšanu vai nepiezvanīšanu, par bērnu audzināšanu, par laika sadalīšanu... Bet man jāpiekrīt tam, ko teicis Pūks: 'Vajag darīt tā, kā darīt vajag, bet darīt tā, kā nevajag darīt, nevajag.'  To jau laikam nosaka mūsu iekšējās vērtības. Man šķiet, mūsos katrā ir resurss, lai kaut ko dzīvē sasniegtu un lai mēs būtu labi. Tikai ļoti bieži trūkst pašdiscplīnas un motivācijas. Daudz vienkāršāk un ērtāk ir no rīta pagulēt ilgāk kā celties agri un pāris stundas mērķtiecīgi darboties. Grūti ir būt atšķirīgam un atteikt draugiem, kad viņi aicina uzsmēķēt.
Tik svarīgi ir sevi apzināties kā vērtīgu esam, kā unikālu un nevis mākslīgi sev to iegalvot, bet, caur izdarītajām izvēlēm, sevi iepazīt, ieraudzīt un nosaukt sevi vārdā. Būtiski ir darīt tāpēc, ka es to gribu un es zinu, ka no tā būs labums (vēl labāk, ja ne tikai man). Man šķiet, tad naktīs nāk miegs un veidojas labas un veselīgas attiecības ar citiem. Un tas ir to vērts.

Hmm, kas šodienai piestāv? Manuprāt, garas pastaigas, svaigi spiestas sulas, skaisti ziedi vāzē, sārtas lūpas un smaids. Pavasaris ir iestājies. Beidzot. Gaiss ir silts. Un tas, manuprāt, reti kuru padara vienaldzīgu. Mani noteikti ne.

pinterest.com

Uzraksti, kādi plāni tev ir pavasarim. Pamazām rīkojies, lai tas, ko tu vēlies, pamazām kļūst par realitāti. Drīz būs vasara un būs atkal jauni notikumi, sarunas, īsas naktis un vēl īsāki svārki.


Lai jums izdodas piepildīt jūsu sapni vasaras naktī.

Sirsnīgi,
Evita

trešdiena, 2014. gada 12. marts

7.klases eseju konkurss

Jā, es reizēm vēlos apaut savas kedas, pavirši iemest skatienu spogulī un skriet pie tevis. Pie tā tevis, kurš mani pieņems, paņems azotē, piepacels un apmīļos.
Un tad es tev skaitītu visas pirmās dzejoļu rindas, ko atceros, jo daudz jau es neatceros. Vēl es tev stāstītu, kā man ir gājis un cik smieklīgi negājis pa šiem daudzajiem nesatikšanās gadiem. Tad tu varētu kādu brīdi klusēt, un klausīties, cik juceklīgi mani vārdi skanētu, jo es knapi spēju apjaust, ka tos stāstu tev. Es noteikti steigtos, jo man šķistu, ka man nav daudz laika. Mani smiekli, es vienkārši mēģinātu mazināt šī mirkļa nozīmību un slēptu savu uztraukumu. Jā, jocīgi, ka tas uztraukums rodas vien iedomājoties. Visdrīzāk mēs  nemaz nestāvētu pie jūras kā rāda romantiskajās filmās, varbūt tas būtu veco ļaužu pansionāts vai kādā citā veco ļaužu saviesīgā pasākumā... Tad gan tas būtu mazliet jocīgi. Nē, tas būtu agrāk, un tas būtu pietiekami romantiski, lai vide nesabojātu pašu satikšanos. Vietu es ļautu tev izvēlēties.

Jā, es reizēm ļoti vēlos apaut tās kedas un brist pāri rudzu laukam, peldēt pāri dīķim un galu galā lasīt tev priekšā stāstus, ko paslepus vakaros un dažos rītos būtu sarakstījusi. Vēl es ēstu ķiršus un ar savu degunu pieskartos tavējam. Jā, to es darītu vairākkārt, jo tā tu būtu mana deguna galā. Visapkārt cilvēku balsis šķistu tikai fons un nesvarīgs troksnis, ja arī tas kopīgiem spēkiem mēģinātu man paziņot par pasaules galu. Es tev tūkstoškārt atvainotos, negaidot atbildi.

Es reizēm ilgojos pēc tā, kas vēl priekšā. 'Nepacietīgā', tad es sev saku. Domājot par izvēlēm un notikumiem. Nevaru neatcerēties atkal savas daudzkārt jau pieminētās kedas un mirkli, kad tu nevērīgi ēdi čipšus ar tomātu garšu, un es no tiem atteicos, jo pārāk ļoti tos gribēju, lai spētu tev to pateikt. Par pārpratumiem, ieradumiem, naidniekiem es klusētu. Vērtu vaļā savu sirdi un darinātu krelles.


Lūk, septītās klases eseju konkursa uzvarētāja,

Evita



piektdiena, 2014. gada 7. marts

Sāc ar sevi.

Šodien es nerakstīšu daudz. Ir sajūta, ka nevajag.
Katru dienu mēs izdzīvojam daudz un dažādus mirkļus - kā nu protam, risinām. Reizēm mums sanāk tīri tā neko, bet reizēm paliek tukšuma vai smaguma sajūta. Es pavisam nesen vēl pieķēru sevi pie domas, ka vajag taču pāraudzināt, pierādīt, ka otrs dara nepareizi. Šķiet, šī doma mani sasaitēja. Ziniet, nu tā - paņēma savu smago striķi un apvija to ap mani.
Nereti uz uzdoto jautājumu - kā klājas?, cilvēki ir teikuši, ka kaut kā jau cīnās. Un vienmēr es pēc tam esmu domājusi - kāpēc vajag cīnīties? Kāpēc mums tik bieži šķiet, ka bērnam arī ir jāiemāca cīnīties. Protams, seko pamatojumi - lai spēj dzīvē 'izsisties', lai cits "neuzkāpj" uz galvas, lai neviens neatļaujas nodarīt pāri, lai citi izjūt respektu. Un kaut kā tas mani nepārliecina. Šķiet, visos izteikumos pamatā ir bailes - ka nesapratīs, nepieņems, necienīs, nemīlēs. Vārds "cīņa", manuprāt, tomēr nes sevī kaut ko no agresijas. Ja ar mani nāk kāds cīnīties un man ir tāda pati dzīves notikumu uztvere, tad droši vien cīņa var sākties.
Uzvarēt vai zaudēt, protams, ir jāprot, bet jāapgūst visbiežāk tomēr ir prasme zaudēt. Droši vien bez agresijas dzīvē neiztikt. Un bez zaudējuma sajūtas arī. Tomēr vairāk ir vērts domāt par dalīšanos, piedzīvošanu, iepriecināšanu, izprašanu un rokas pasniegšanu otram, kuram tas nozīmētu daudz un ne vienmēr tam, kurš skaļi pēc tās kliedz un pieprasa.

Lūk, es būtu laimīga, ja mēs katrs spētu sākt ar sevi, lai varam teikt...

pinterest.com



Lai izdevusies nedēļas nogale.

Evita

Viens, divi, trīs un Tu esi brīvs

Labdien, labdien, mīļie, dārgie un attālie! Es nezinu, kā jums, bet mana ikdiena ir uzņēmusi labu tempu un ātrumu. Patīk. Man vienmēr ...