Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Tiek rādīti šajā datumā publicētie ziņojumi: novembris, 2010

šodienas trakums.

O, jā, aukstums un leduspuķes. Ir, ir. Ir arī vairākas segu kārtas un vilnas zeķes. Ir mazie vīrusi, kas arī Betijai liek padzīvoties pa māju un nevis skriet pie draugiem uz bērnudārzu. Bet vīrusu viņa uzveica. Un tas bija interesanti. Zāles jau sagatavotas, ko dot vajadzības gadījumā, temperatūra kāpj, kāpj, tad sasniedz 38,3°t un apstājas. Redzu, ka bērna sārtie vaigi paliek arvien gaišāki un apetīte atgriežas. Viss. Uzveikts vīruss, slavēju savu meitu un beidzu medmāsas pienākumu veikšanu.

Šodien, ejot ārā izvest suni, ne tikai man deguns sala, bet kaimiņam arī auto bija aizsalis un protestēja pret ikdienas pienākuma veikšanu. Tā nu viņš savu lielo laineri iestūma mūsu mazajā pagalmā. Prasu, vai varētu kā palīdzēt, pati īsti nemaz nesapratu – kā, ja atbilde būtu apstiprinoša. Varbūt mēģinātu pastumt, prātoju tagad. Nē, kaimiņš saka, ja vien man ir, cik tur tie volti, kas vajadzīgi, lai motors rūktu. Kratu galvu un skatos uz citu lielu mašīnu, norādu kaimiņam, ka cerēsim, ka šis cilv…

Viņa.

Viņa ietinas segā un pievelk kājas tuvāk krūtīm. Viņa dzird, kā viņas sirds dauzās. Viņa dzird, ka samtainā balss fonā viņas acīs liek parādīties asarām. Kontrasts. Tik liels kontrasts, šis sapnis, ne balss, sniegoti sasalušais gaiss aiz loga un viņa pati. Trausla. Un pēkšņi tik nepasargāta. Viņa vienmēr ir augsti vērtējusi godīgumu. Bet te pēkšņi viņas pašas godīgums tiek apšaubīts. Viņa jūtas apvemta. Apjukusi. Un nevar saprast, vai īstais adresāts patiešām ir viņa. Ziniet, kad pa retam gadās, ka kāds pārpratuma pēc uzdāvina tev kaut ko, ko neesi gaidījis, sajūtas ir labas, arī lietu atdodot īstajam. Bet, kad pārpratuma pēc uzvemj, tad... Ir jāiet dušā. Jā, duša. Patiešām, kā tas viņai ātrāk neienāca prātā! Kāpēc cilvēks pirms vemj, otru nepabrīdina? Kāpēc cilvēkiem patīk otru apvemt un vēl pasam justies, kā upurim. Ak, es nabadziņš, man dara pāri, jo es pats nevienam neko nevaru pateikt, tāpēc vismaz pa kluso varbūt varun kādam radīt nepatīkamas sajūtas. hmmm... meitene šai vietā p…

Tirgus.un politika. un..

Šī nedēļa ir tāda, ka es visu laiku kaut ko gaidu. Gaidu, kad es izlasīšu. Gaidu, kad pienāks trešdiena un man jādodas uz vecāku sapulci bērnu dārzā. Gaidu, kad pienāks ceturtdiena, un es došos pie savas supervizores un lieliskajām dāmām, kas kopā ar mani apgūst Marte meo terapiju. Vēl man ceturtdien jāpaspēj tikt līdz Dubultiem. Gaidu piektdienu un sestdienu, kad man atkal ir jābūt skolā un otrajā dienā man pat ir eksāmens, bet es gaidu, kad KĀDS (aūū) izdarīs darbiņu mana vietā. Man šodien ar to bija cītīgi jānodarbojas, bet es atlieku. Uz vēlāku. Atveru un atkal aizveru vajadzīgo dokumentu.
Lai vai ka ar mani nebūtu, šodien aizbraucu uz tirgu pēc dārzeņiem, atbraucu atpakaļ ar mandarīniem un kanēļmaizītēm. Tā teikt – viss notiek pēc plāna. He.
Tas mans mazais ievads. Novēršanās no tēmas. Ziniet, šodien man palika skumji. Pirmo reizi man palika tā jocīgi par ministra pieņemtajiem lēmumiem, par atkal mistisko naudas taupības režīmu. No vienas puses jau šķiet, ka labi, ka kāds vispār ko…

Zālīšu mīļotājiem..

Šodien saņēmu informāciju par gana interesantu semināru. Man pašai arī vairāk tīk dzīvās zālītes, pašiedvesma un dabīgās lietas nevis antibiotikas, ilgviļņi un pulveris, ar ko var berzt gan grīdas, gan podus, gan zobakmeni noņemt.
Tā kā, ja jums ir laiks un interese, piebiedrojaties līdzīgi domājošajiem. Līdz šim Berģu bodē vienmēr ir bijusi laba noskaņa un neuzbāzīga attieksme.
Kopš es uzzināju, ka mēs VARAM nodzīvot līdz pat 150, tad bez tējām, īpašiem rituāliem, kuru laikā mēs iegūstam spēku un veselību, kā arī bez smieklu un humora devas mums neiztikt.
Tas man nelielais ievads un iedrošinājums. Lūk, pats ziņojums no Berģu bodes:

"Sveiki .
26.nov. plkst. 18.00 Rīgā Berģu Bodē seminārs "Zāļu sievas padomi", Ziemassvētku saulgrieži!
Semināru vadīs Līga Reitere (sk.att.), kurai līdzi būs 100 augu paraugi, un ap 400 „špikeri” – kartiņas par augiem, kurus derētu iepazīt.
Lūk, ko Līga Reitere pati par sevi :” Esmu dzimusi un uzaugusi netālu no Ventspils, kur Ventiņu valoda un…

mani svētki.

Brīvdienas. Urrā, brīvdienas! KO darīsim, kur iesim, ko ēdīsim, ko sagaidīsim, kur būsim… tādi jautājumi ik pa laikam viens otru nomainīja. Tā kā es cītīgi vēl apgūstu maģistrantūras kursu, tad tieši, kā par spīti, lekcijas man BIJA gan piektdien, gan sestdien. Bet kopumā man šajās dienās bija daudz prieku. Un ne tikai man. Manai trīsgadniecei, kurai jau nākot četri, arī. Tad nu nedaudz par man būtiskākajiem notikumiem un mazliet to analīze arī.

1. Svētki bērnu dārzā. Meitenēm jāpin bizes un jāliek košas atlasa lentas, jāvelk balta blūzīte un zeķītes tādā pašā krāsā. Tā kā Betijai vēl vārda diena bija gaidāma nedēļas nogalē, tad vēl cienasts jānes. Un vēl baseins. Biju tā neko nokrāvusies. Bet, braucot mājās, mans bērns trolejbusā sāka dziedāt dziesmu – mana mīļā zemīte ir Latvija.. un es jutu, ka man iztaisnojās mugura, un es smaidīju. Jā, cik bažīga es pirms kāda laika biju par valsts pirmsskolām, tik šobrīd es esmu gandarīta. Bērniem tiek dots ļoti daudz, viņi tiek mācīti svinēt sv…

Maza bērna lielā pasaule.

Šodien palasīju dažus stāstiņus no Lindes fon Keizerlinkas grāmatas iedvesmai, citām sajūtām. Droši vien mammām jau šie viņas stāsti ir labi zināmi. Tiem visiem ir labas beigas, kā pasakām. Arī ikdienā mums taču ir vajadzīgs labais.
Šo stāstu lasot un pēc tam arī rakstot, es sapratu un sajutu, cik liela ir mazā bērna pasaule. Cik daudz notikumu viņam ir svarīgi, un tie visi krājas viņa mazajā sirsniņā kā tādas ledenes stikla traukā. Un cik labi, ka ir tik gudras mammas, kas pamana, ka ar bērnu notiek izmaiņas, ka viņš kļūst bēdīgs, ka viņš gribētu kaut ko pateikt, bet vēl tā neprot izstāstīt. Cik labi, ka ir mammas, kas pamana, ka viņu bērni priecājas un nosvin to kopā – ar skatienu, ar smaidu vai apskāvienu.
Lūk arī stāsts:

"Lillīte, Lēnīte un Lotīte dabūja jaunas kleitas, jo viņas kopā ar vecākiem bija ielūgtas uz lielām kāzām Hamburgā.
Kad viņas ieradās kāzu namā, noskaidrojās, ka mazajai Lolītei kopā ar kādu tikpat mazu brālēnu uzticēs kaisīt puķes, bet lielākajai Lillī ar kādu …

par domām un to ganiem.

Šodienas vakars dikti domīgs izvērties. Jāatzīst, ka man brīžiem gribas šķobīties par to, cik esmu sentimentāla, melanholiska, romantiska, domīga, analītiska, sajūtīga, iejūtīga, saprotoša. Un še tev, atkal domīgums ir klāt. Bet priecē, ka ne tas gaudulīgais, drīzāk tāds sevi barošais. Es šodien savai mammai teicu, ka mēs (vairāk jau es domāju sevi) esam tādi nūģi. Kaut ko gribam, bet nedarām. Pēc kaut kā ilgojamies, bet pie tā arī paliekam – ilgas dzīves garumā. Ir ideja, bet atliekam, meklējam ieganstu, ka tā tak nav labi, ka tā nav pieklājīgi, un vispār, kā tas no malas izskatīsies, un ko kāds padomās. Un tad es šodien pierakstīju vienu rindiņu klāt savam profilam, ja tā var teikt – es mācos dzīvot tā, kā es to vēlos, nevis tā, kā kāds to sagaida. Visas eksistenciālās tēmas jau droši vien ir aprakstītas un izlasītas. Taču tieši tā fakta pēc, ka esam mirstīgi, es palieku pie tā, ka jādzīvo tā, kā patīk un ir labi. Lai arī tas liktos – oi, nu šitas gan ir viegli (par ko gan tā te run…

krāsas.

Un nedēļas nogale pavadīta – skrienot pa bērnu rotaļlaukumu, gatavojot pusdienas, skatoties filmas un multfilmas, mazliet piekopjot māju un vienkārši pagulšņājot. Patīk, ka esam visi kopā. Paldies arī Tev, mam, ka beidzot atbrauci ciemos. Un daudz laimes vārda dienā! Lūdzu saudzē sevi!



Tā nu vakardien sākām runāt par to, kā un kur cilvēki dzīvo. Kādas ir viņu mājas. Es atzīšos, ka man patīk ielūkoties pa logu kādā no mitekļiem, kur ir redzama kāda detaļa no interjera. Man patīk redzēt, kā cilvēki jūt pasauli, kā kopj savu vidi un kā to izrāda. Mans maršruts ir paredzams un zināms, tikai reizēm to izmainu, atkarībā no tā, cik ļoti gribu staigāt. Vienvakar es atkal nodarbojos ar to – ka ielūkojos kādas mājas logā. Un es ieraudzīju kaut ko pavisam negaidītu. Dzīvokļa telpas bija patiešām katastrofālas, sienas notecējušas, noteikti tur bija vecā krāsniņa, bet man bija sajūta, ka tas varētu būt pagrabs vai kāda cita lauku mājas telpa, kas noteikti nav domāta dzīvošanai. Es apstulbu arī no …

asaras.un ne tikai.

Asaras. Ko Tev tas nozīmē? Raudāt. Ko Tev tas nozīmē – redzēt, ka raud? Asaras mani nekad tā īsti vienaldzīgu neatstāj. Esmu redzējusi asaras, kas skaisti ‘izspiestas’, kārojot kaut ko. Asaras, kas pašas plūst un nespēj rimties. Asaras, kas tikko pamanāmas. Asaras, kas liek raudāt līdzi. Asaras, kas ir no prieka, saviļņojuma, pārguruma vai uzvaras. Asaras saistās ar kaut kādām noteiktām emocijām. Kad strādāju, man asaras liek domāt, ka kaut kas ar klientu/cilvēku notiek, ka kaut kas viņam izraisa spēcīgas jūtas. Tad es prātoju, kas varētu būt ar to saistīts, bieži arī to jautāju, kas ar tevi tagad notiek? Ja man pašai ir jāskaita līdz desmit, jo gribas raudāt līdzi, es prasu sev, kas notiek ar mani pašu, ko tas man atgādina par manu dzīvi.

Jāatzīst, ka bija laiks, kad es nevarēju paraudāt. Un tas man šķita jocīgi. Reizēm speciāli skatījos tādas filmas, lai vienkārši izraudātu kaut kādu spriedzi, pieredzi, bet nē, nenāk, es gaidu, nupat, nupat, bet nē. es biju sevī kaut ko aizslēgusi. …

kad es augu, bija tā.

Šodien es iešu skatīties filmu. Parasti es to daru sava mazajā ekrāna, bet šodien tātad sanāks skatīties lielākā. Prieks gan par to, gan par to, ka mani uzaicināja. Tādās reizēs es izjūtu dziļu aizkustinājumu. Droši vien arī tāpēc, ka es pēdējā laikā reti kur kādu aicinu. Tad apskatījos, ko interneta vidē saka par šo filmu. Un, jā, domas dalās. Bet pārsteidz tas, ka cilvēki tik ļoti visu vērtē pēc savas patīk/nepatīk, labs/nelabs, vajag/nevajag vērtējuma sistēmas. Šī filma, cik sapratu, ataino pusaudžu grūtības un viņu būtiskās lietas. Kas noteikti saistās arī ar sevis pieņemšanu, spēju izturēt citu cilvēku psiholoģisko „spiedienu” par tev būtiskām lietām. Man šķiet, ka ne tikai pusaudži ar šādām lietām saskaras, bet arī jau krietni gados cilvēki. Cilvēki tik bieži taču saka, ko par mani padomās, ja es neuzkrāsošu acis/ nepasveicināšu/ ieradīšos iereibis/ nolamāšos/ atļaušos paust savas domas/ atzīšos jūtās. Es vēl nezinu, kāda būs filmas struktūra, kādi tuvplāni un dialogi, bet, manu…