trešdiena, 2010. gada 28. aprīlis

in memoriam (a la)

‘Un putni mani aplido ar spārnu skaņu savādo.. kāpēc, es tiešām nezinu, kāpēc… ‘ iedomājieties Igo lielisko balsi un šo dziesmu, kas tikko skanēja iz mana mazā radio aparāta..

Un kāpēc tieši šodien šī dziesma? Un ko tā man atgādina? Jā, to briesmīgo vakaru, kad tu aizgāji. (Drīzāk jau to dienu, kad vajadzēja oficiāli tev teikt – paliec sveiks, man bija prieks ar tevi iepazīties.) Un es zinu, ka tu nebūsi šogad manās dzimšanas dienas svinībās. Kaut gan tu reti esi bijis. Bet es atceros, kā tu man uzdāvināji pulksteni, ko tik ļoti vēlējos. Tātad es tev rūpēju, kaut to tikai varēja nojaust, ne sadzirdēt. Bet tu biji tieši tāds. Neuzbāzīgs, kluss, vērotājs. Dzīvoji savu dzīvi, kuru tu nemīlēji, kuru tu pat nīdi. Un tad tu aizgāji. Pavisam. Tā arī mums neko nepasakot. Un es tev vēlu visu labu. Es tev vēlu justies laimīgam. Es tev vēlu beidzot justies brīvam. Un laikam tikai tagad, pēc pusgada es to varu tev pateikt. Jeb es to varu uzrakstīt sev, jo tu jau neesi. Un jā, paldies, ka tu neļāvi man iekrist akā. Varbūt tas arī bija tavs lielais uzdevums?

p.s.
Es šodien pamodos ar pamatīgam galvassāpēm. Visu nakti manīju, ka galva pulsē. Parasti es ķeru pēc ibumetina, jo es zinu – ar savām galvassāpēm nevaru jokot. Bet šoreiz man nebija ne pat vienas tabletītes. Iznākums bija savādāks, bet tas līdzēja. Un šobrīd esmu tikai tādā vieglā reibonī ( ne alkohola:), galvassāpes attālinās. Un atkal es pārliecinājos, ja kaut kas sāp un ir grūti, negribas neko, ne runāt, ne interesēties par kaut ko, gribas tikai gulēt un domāt, cerēt, ka tā stulbā galva pārstās sāpēt.

te dziesma. tā, kas skanēja shoriit un arii tad.
http://www.youtube.com/watch?v=_CuCCHpSAio

piektdiena, 2010. gada 23. aprīlis

dienas šādas un tādas.



Ir dienas, kas atšķiras. It kā jau diena kā diena. Tev ir savi plāni, ko gribi izdarīt, ir savi darbi, kas jau padarīti. Un tad tu sajūti, ka šī diena ir savādāka. Tev gribas klausīties mūziku, kas tevī vairo šo izjūtu. Tu satiec cilvēkus, kuri tevi iedvesmo. Tu pēkšņi piezvani savai mammai un tētim , lai pateiktu, ka viņus mīli. Iespējams, tev piezvana pēkšņi kāds cilvēks, kura zvanu tu jau gaidi gadiem, bet varbūt vispār negaidi. Varbūt tu pats kādam piezvani, jo jūti, ka ir īstais brīdis. Tu izņem no atvilktnes savu vēstuļu papīru un raksti vēstuli. Sev. Jo tieši šodien tu saproti, cik ļoti tu sevi mīli. Un dzīvi, ko dzīvo. Jūti, tevī ir, ko dot, tevī ir, ar ko dalīties, tevī ir prieks. Šādās dienās Tev instinktīvi gribas īpaši labi izskatīties. Sev par prieku. Tu sakārto rūpīgi matus un uzsmaidi spogulim. Tu varbūt jau esi nomodā sešos no rīta. Un šis rīts pieder tev vienai.
Vēl es iedomājos, ka ir dienas, kurās notiek kaut kas nelāgs. It kā diena ir jauka, bet tu pēkšņi iegriez ar nazi pirkstā vai izmežģī kāju. Man pašai šādas sadzīves traumas ļoti nepatīk. Tās mani pamatīgi izsit no līdzsvara. Iespējams, tieši tāpēc tās notiek, lai saprastu, esmu ar to tikusi kārtībā (pieņēmusi - aizmirsusi) vai tomēr nē. Varu nomierināt. Nē, neesmu. Vēl joprojām tās mani tracina. Vai arī, piemēram, uzbrauc mašīnu pamatīgam akmenim, vai braucot apciemot vecmammu, iestrēgsti dubļos. Ū, cik labi pazīstamas situācijas. Un jā, vēl ir tie atgadījumi, kurus vispār negaidi – kad bērns saslimst vai nokrīt uz betona kāpnēm. Man arī tā ir bijis, kad sacenšoties ar māsu, esmu ieskrējusi aizvērtās durvīs. Bet tagad, kad bērnam ir tas puns pierē, nez’, kāpēc, man sāp vairāk.
Un ziniet, vēl es iedomājos par to, kā jūtas cilvēki tajās dienās, kad viņiem lemts aiziet no šīs dzīves, šīs pasaules, jāšķiras no visa tā, kas viņus te ir saistījis. Mjā, tās droši vien ir tādas pašas dienas kā ikviena, bet tomēr savādākas. Es domāju enerģētiski savādākas.
Es vēl joprojām ticu, ka būs diena, kad mūsu platuma grādos sāksies silts laiks.
Lai izdodas burvīgas brīvdienas – skrituļojot, ejot pārgājienā, piedaloties lielajā talkā vai sēžot un lasot grāmatu.

p.s. atceros, šo dienasgrāmatu sāku rakstīt, jo es mazliet baidījos no tā, ka man Igaunijā nebūs, ko darīt. Darīt bija ko, pat īsti Tallinas centru neesmu izstaigājusi. Bet ziniet, šis laiks ir paskrējis. Šī nedēļa ir pēdējā te.

Ar mīļiem sveicieniem no Mustamae,
Evita.

otrdiena, 2010. gada 20. aprīlis

mans izvēlētais ceļš...


Psihologs. Psihoterapeits. Psihoanalītiķis. Citiem tas ir viss viens. Citi zina atšķirību. Citiem tie saistās ar to, ka slimie, trakie tur tač' iet. Citi baidās, ka uzzinās KāDS cits, ka viņi TO apmeklē. Vari sev arī pajautāt, ko un cik daudz Tu par to zini?
Kā zināms, visiem šiem speciālistiem ir savs ētikas kodekss, pēc kā viņi vadās. Jāatzīst, ka skolotājs bieži gribot vai negribot pazemo bērnus klases priekšā, stāstot par kādu viņam nozīmīgu informāciju. Bet viņiem ir tikai rājiens no direktora, ja vispār tāds ir. Žurnālisti arī bieži atļaujas nosaukt kāda traģiska dzīvesstāsta „varoņa” vārdu, kas var būtiski iedragāt šī cilvēka/ bērna psihisko veselību. Bet psihologi un terapeiti cik vien var šifrē, aizkrāso, glabā šos vārdus pie sevis, jo viņiem būtiski ir aizstāvēt, pasargāt savu klientu. Viņi neatļaujas publiskot savu klientu vārdus un nestāsta NEVIENAM, ko uzzinājuši konsultāciju laikā, jo citādi viņi riskē ar savu sertifikātu, kas dod tiesības praktizēt, kā arī tiek saukti ētikas komisijas priekšā.
Senākos laikos, kad studēju, un man kā šim profesijas pārstāvim pašterapija ir obligāta, gāju pie kāda sava kolēģa, kuram sesijas laikā skanēja radio. Tikai tagad saprotu, ka tā patiesībā ir attieksme pret klientu. Nu ja, ko tur censties, ja tas tikai kaut kāds students, galvenais, ka maksā. Ar to gribu teikt, ka arī pašiem ir jābūt uzmanīgiem un izvēlīgiem ar sava speciālista atrašanu.
Vakar, braukājot pa pilsētu, man ienāca prātā doma..nu jā, mēs paši sev esam visinteresantākie, tāpēc psihologs vai terapeits ir tas, kas patiešām 100% jūsos klausīsies un ne tikai klausīsies, bet jūs kopā atrisināsiet to, kas jums šķiet grūti, nepatīkami, sāpīgi...
Jā, arī es esmu gatava uzsākt savu privātpraksi un būt kopā par visiem 100% ar SAVIEM klientiem, kuri ir/būs izvēlējušies mani kā savu speciālistu.

Paldies par uzticiibu un tiekamies atkal citu reizi,
Evita.

sestdiena, 2010. gada 17. aprīlis

blakus būt.


Vai tev ir bijis tik auksti, ka gribas apsegties ar visbiezāko segu? Vai tev ir bijis tā, ka zem segas vēl joprojām salst? Tik auksti, auksti… tu trīci un gribas sarauties. Tev gribas savilkties mazā čokuriņā, ko mēdz saukt arī par – mama, raģi meņa obratno! Vējš nepūš un istabā ir laba temperatūra, bet drebulis nepāriet. Tu dzer siltu tēju, bet vēders ir sarāvies. Tu gribi sevi „saņemt rokās”, bet … un tevī ir tik daudz jautājumu, bet pārāk maz atbilžu..lai mierinātu, lai mazinātu sāpes, lai parādītu to gaismiņu tuneļa galā, lai atspoguļotu milzum lielos resursus, lai iedrošinātu… tu gribi teikt, bet tas, ko pasaki… adresāts vienkārši to nedzird.. nē, viņš dzird, bet šobrīd nesaprot. Viņam sāp, viņā ir dusmas, neizpratne, nodevības sajūta.. viņā ir tik daudz kā, ka man sāp līdzi. Un cilvēcīgi pēkšņi ļooti gribas nopirkt, sameklēt, uztaisīt burvju nūjiņu. Gribas kā pasakās - pavicināt un lieta darīta. Bet es uzklausu. Es klausos, klausos un ļauju tām strutām nākt ārā. Nē, man nav pretīga tā smaka un tas saturs. Un es zinu, ka tā brūce tik drīz nesadzīs, jo tikko uzplēsta. Un galvenais – tikko apjausta.
Ja ticam reinkarnācijām un iepriekšējām dzīvēm, tad es šiem cilvēkiem noteikti esmu solījusi būt tuvumā, kad viņiem ir grūti. Un te nu es esmu.

ceturtdiena, 2010. gada 15. aprīlis

nākamā pietura - hipodroms.


Tieši šodien ir tāda diena, kad nekas īsti nevedās. Tev tā nav bijis? Galvā iet tāda filmiņa par to, ko vajadzētu izdarīt, bet kājas un rokas kaut kā nespēj tikt līdzi.
Šodien es beidzot ļāvos eksperimentam – nu pabrauksim pa šo ielu, kur tā, nez’, aizved! Es parasti tā neļaujos. Šajā ziņā esmu neelastiiga. Braucu pa zināmiem ceļiem, eju pa zināmām taciņām. Iespējams, tā ir mana vēlme kontrolēt situāciju, notikumus, cilvēkus, kontaktus... Bet, re, ar mani vēl nav tik traki! Šodien es to paveicu, aizbraucu uz hipodromu. Ļāvos izzināšanai. Hipodroms galīgi nebija tā vieta, kur man vajadzēja nokļūt. Tāpēc ieslēdzu kreiso pagriezienu un veicu pagriešanās manevru. Un viss beidzās pavisam veiksmīgi. Pēc vairāku minūšu braukšanas, es pat atrados pie veikala, kuru jau atpazinu un tālāk ceļu jau zināju pavisam labi. Jā, drošāk ir tur, kur jau esi bijis, kur atpazīsti garšas un smaržas, īpašības un ieradumus. Bet reizēm tik ļoti vajag pamēģināt arī ko jaunu, jo tas dod jaunu pieredzi, ļauj saprast, kas ar pašu notiek tādos brīžos, arī bailes ļauj apzināties. Un galu galā neļauj iestrēgt.
Kas vēl tāds par šodienu? Saplēsu glāzi. Bet tas jau uz laimi un atkal jauniem notikumiem manā dzīvē.
Tagad gan es ļoooti gribu ēst. Un kaut ko garšīgu.
Lai garda nedēļas nogale!

evita.

trešdiena, 2010. gada 14. aprīlis

sagribējās dzejoli.

I. Ziedonis
Mīlestība

Mīlestība divreiz neatnāk,
Mīlestība mūžā ir tik viena,
Tā kā tava zārka smagais vāks,
Tā kā tava piedzimšanas diena

Tā nav mīlestība, kura māk
Gadiem ķircināt un gadiem plosīt,
Mīlestība tā kā zibens nāk -
Atnāk, balta uzliesmo un nosti.

Tā mēs ejam. Dienas dziest un aust.
Uguns šautrās ilgu spriegums krājies.
Zibens! Tavs! Un atkal tas nav tavs,
Uzliesmo tavs draugs un blakus gājējs.

Viens pēc otra sadeg smaidoši
Zilā zibens trāpītie un ķertie.
Ejam tālāk! Ejam gaidošie,
Zibens netrāpītie, nenospertie!

sestdiena, 2010. gada 10. aprīlis

vajag, vajag..


Ziniet, ir tik diivaina sajūta. Par to, ka tie, kuri baidījās, vairāk nebaidās. Tie, kuri dusmojās, dusmojās vēl joprojām, tikai vairs ne uz tiem, kuri baidījās un kuri nu jau nebaidās. Vēl dīvaini šķiet tas, ka cilvēki reizēm absolūti negrib pieņemt notikušo. Reizēm viņi tik ļoti to noliedz, ka, no malas skatoties, patiešām var apmulst.
Tie, kuri dzīvojot vieni, esot stipri cilvēki. Tie, kuri izbauda vienas attiecības pēc otrām, esot barinieki(cilvēki, kuri vadās pēc līdzīgiem principiem kā bara dziivnieki, kuri nespēj palikt vieni, kuriem visu laiku vajag KĀDU, iespējams, arī par atkarīgajiem varētu tos dēvēt). Un esot dvēseliskās un karmiskās ģimenes.
Un es piekrītu. Māju ar galvu un saku, jā, jā, tā tas ir. Varu atrast daudz piemēru no savas un sev pazīstamo cilvēku pieredzes.
Bet viens noteikti ir skaidrs. Vajag mīlēt. Nevis izlikties, ka mīli, bet pa īstam mīlēt. nebaidiities to dariit, nebaidiities atziities, ka miili. Un ja jūti, ka nav, kam dot to visu, kas ir tevī, tad… pieņem kādu lēmumu.
Un sevi pieņemt – tieši tādu, kāds esi – reizēm ar izpūrušiem matiem un reizēm ar vēlmi „uzmest lūpu”. Bet ja tas netīk, vajag kaut ko darīt, lai patiktu. Mainīties? Iepazīties ar sevi tuvāk? Nolaisties no tiem augstumiem, kur pats esi sevi uzcēlis, baidoties no sāpēm?
Pēc kāda laika droshi vien jau varēsi redzēt un just, cik viegli ir elpot, sirds un galva nesāp,dusmoties arii negribas, nemiera vietā stājies kaut kāds dīvains miers.

Nu jā, es nemaz nezinu, kāpēc to rakstu..laikam tā vajag.

Lai briinumu pilna nakts un diena...

evita

trešdiena, 2010. gada 7. aprīlis

melnbaltie.

un jā, viņi ir klāt. putni ar garajām kājām un melnbalto spalvu. stārķi. es shodien pamaniiju septiņus.
tātad, dāmas un kungi, ar prieku jums pavēstu - pavasaris ir klāt!
putni ir gudri.
viņi taču jūt labāk.
un es viņiem ticu.

nav pareizo atbilžu.


jā, nav taču pareizo atbilžu uz jautājumiem. ir tikai dažādi atbilžu varianti. un jā, ne visas atbildes, kas der man, der arī tev.
es arvien vairāk pārliecinos, ka nav nejaušību. (reizēm pat šķiet, ka tas vīriņš tur augšā ar smaidīgu seju bīda šaha/cilvēku figūriņas, kur tām jābūt kādā konkrētā briidii. un pat pasmej par situācijām un cilvēku uzvediibu.) arvien pārliecinos, ka atbildes ir manī pašā, kaut laiku pa laikam tās meklēju visapkārt. un es ticu, ka viss, kas notiek manā dzīvē, notiek tieši tajā brīdi, kad es esmu tam gatava. iespējams, man jāpieņem kāds lēmums. iespējams, man kaut kas jāiemācās. iespējams, man tiek dota kāda iespēja - pirmā, otrā vai vienīgā.
un man arvien labāk patīk notikumus vērot it kā no malas. tāda sajūta, ka skatos kādu filmu, kur galvenā varone ir līdzīga man. jā, protams, kad esmu visa tikai emocijās, tad tas nav tik viegli. tāpēc ir burvīgi, ja tādos brīžos blakus ir kāds pa īstam savējais.

Par savējiem! Es jūs mīlu.

evita.

pirmdiena, 2010. gada 5. aprīlis

ko redzam un kā ir pa īstam.

Līst jau vairāk kā nedēļu. Tā gribētos sākt šo ierakstu. Un savā ziņā tā arī ir. Pavasaris ar ziemu ir sajaucies. Tāpat kā prieks ar satraukumu. Tāpat kā kafija ar pienu. Tāpat kā draudzība ar mīlestību. Tāpat kā sapņi ar realitāti.




Ne jau viss ir tā, kā mums šķiet. Bet šķiet mums bieži. Ne vienmēr redzam, kā otrs jūtas. Tas otrs bieži vien to slēpj. Un tas jau tikai saprotami. Tikpat ļoti, kā saprotams ir tas, ka katrs var justies kā vēlas (un reizām arī nevēlas). Un kāpēc lai mēs to vienmēr gribētu stāstīt? Vakar satiku puisi no Venecuēlas. Viņš ir lielisks cilvēks, kā arī labs sportists. Uz sporta arēnas arī burvīgs šovmens. Izdara brīnumlietas, bet, kad redz, ka ir kļūdījies, to pasniedz caur jokiem, smejoties. Un ir tik viegli uz viņu skatīties, jo pozitīvais un dzirkstošais mūsu skatienus taču pievelk. Otra stāsta jeb sejas daļa ir tā, ka viņa mamma ir smagi slima. Viņš atrodas otrā pasaules malā, reizēm neiet ar draugiem vakariņot ārpus mājas, jo sazvanās ar viņu. Domājot par viņu un vērojot, gribas jautāt, kur viņš ņem to spēku un dzīvelīgo enerģijas devu, ko pauž apkārtējiem. Redz, cilvēkos jau no dabas ielikts izdzīvošanas instinkts plus daudz un dažādi aizsargmehānismi (tā teikt, katrai dzīves situācijai). Un tas viss, lai mēs spētu izturēt slodzi, vientulību, sāpes – gan fiziskās (pie augstākās sāpju pakāpes smadzenes izdala pat endorfīnus, tā palīdzot tās pārvarēt un paciest), gan psiholoģiskās, stresu utt. Gudrs ir mūsu organisms.
Un vēl es patiešām apbrīnoju, ka šis puisis spēj dzīvot savu dzīvi nevis mammas. Spēj sekot savam sapnim par jaunām un jaunām sportiskajām uzvarām. Jo šajā situācijā ļoti bieži varētu sākt dzīvot slimā cilvēka dzīvi, apkopjot viņu un aizmirstot par savām vajadzībām. Iespējams, ka viņam ir vieglāk to pārdzīvot, esot tālumā, jo attālums tomēr maina izjūtas un skatījumu uz lietām. Manuprāt, tik bieži taču mums gribas dzīvot kāda dzīvi – bērnu, vecāku, vīra vai sievas, māsas vai draudzeņu... Un robežas šķērsošanu reizēm ir grūti pamanīt.

Lai jums burvīga nedēļa!
Piepildiet to, par ko sen jau esat sapņojuši un ko vēlējušies izdarīt!
Vēlot veiksmi un turot īkšķus,

Evita

Bilde tapusi sadarbiibā :) ar http://www.ballet.co.uk

ceturtdiena, 2010. gada 1. aprīlis

aprīļa sākums. saule silda. un kupenas rūk.


ja es tagad varētu, es gribētu sēdēt uz saules pielietas terases un vērot cilvēkus. kā tie smejas, dusmojas, izliekas, viļas, satiekas, runājas, dejo, pielabo frizūras, spēle bumbu, ēd saldējumu, brauc ar tikko no ziemas guļas izvilkto riteni, krāso lūpas, sačukstas...

Dzīve kafijas tasē

Tuk turuk, šodiena, otrdiena, ik pa laikam snieg, Igaunija, ātri kļūst tumšs, gribu daudz gulēt, saņemu pāris zvanus no nepazīstamiem cilv...