pirmdiena, 2010. gada 5. aprīlis

ko redzam un kā ir pa īstam.

Līst jau vairāk kā nedēļu. Tā gribētos sākt šo ierakstu. Un savā ziņā tā arī ir. Pavasaris ar ziemu ir sajaucies. Tāpat kā prieks ar satraukumu. Tāpat kā kafija ar pienu. Tāpat kā draudzība ar mīlestību. Tāpat kā sapņi ar realitāti.




Ne jau viss ir tā, kā mums šķiet. Bet šķiet mums bieži. Ne vienmēr redzam, kā otrs jūtas. Tas otrs bieži vien to slēpj. Un tas jau tikai saprotami. Tikpat ļoti, kā saprotams ir tas, ka katrs var justies kā vēlas (un reizām arī nevēlas). Un kāpēc lai mēs to vienmēr gribētu stāstīt? Vakar satiku puisi no Venecuēlas. Viņš ir lielisks cilvēks, kā arī labs sportists. Uz sporta arēnas arī burvīgs šovmens. Izdara brīnumlietas, bet, kad redz, ka ir kļūdījies, to pasniedz caur jokiem, smejoties. Un ir tik viegli uz viņu skatīties, jo pozitīvais un dzirkstošais mūsu skatienus taču pievelk. Otra stāsta jeb sejas daļa ir tā, ka viņa mamma ir smagi slima. Viņš atrodas otrā pasaules malā, reizēm neiet ar draugiem vakariņot ārpus mājas, jo sazvanās ar viņu. Domājot par viņu un vērojot, gribas jautāt, kur viņš ņem to spēku un dzīvelīgo enerģijas devu, ko pauž apkārtējiem. Redz, cilvēkos jau no dabas ielikts izdzīvošanas instinkts plus daudz un dažādi aizsargmehānismi (tā teikt, katrai dzīves situācijai). Un tas viss, lai mēs spētu izturēt slodzi, vientulību, sāpes – gan fiziskās (pie augstākās sāpju pakāpes smadzenes izdala pat endorfīnus, tā palīdzot tās pārvarēt un paciest), gan psiholoģiskās, stresu utt. Gudrs ir mūsu organisms.
Un vēl es patiešām apbrīnoju, ka šis puisis spēj dzīvot savu dzīvi nevis mammas. Spēj sekot savam sapnim par jaunām un jaunām sportiskajām uzvarām. Jo šajā situācijā ļoti bieži varētu sākt dzīvot slimā cilvēka dzīvi, apkopjot viņu un aizmirstot par savām vajadzībām. Iespējams, ka viņam ir vieglāk to pārdzīvot, esot tālumā, jo attālums tomēr maina izjūtas un skatījumu uz lietām. Manuprāt, tik bieži taču mums gribas dzīvot kāda dzīvi – bērnu, vecāku, vīra vai sievas, māsas vai draudzeņu... Un robežas šķērsošanu reizēm ir grūti pamanīt.

Lai jums burvīga nedēļa!
Piepildiet to, par ko sen jau esat sapņojuši un ko vēlējušies izdarīt!
Vēlot veiksmi un turot īkšķus,

Evita

Bilde tapusi sadarbiibā :) ar http://www.ballet.co.uk

2 komentāri:

  1. Man nesen bija sapnis, pēc kura pamostoties gribējās, lai tas būtu īstenība. Bet pirmo reizi tas bija ne tāpēc, ka pašas dēļ gribētos. Bet tāpēc, ka kāda svarīga cilvēka dēļ... Vai nav dīvaini? :)

    AtbildētDzēst
  2. jā, es atpazīstu šo izjūtu. un sapņus, kurus gribas paildzināt jeb pārvērst par īstenību.

    AtbildētDzēst

Viens, divi, trīs un Tu esi brīvs

Labdien, labdien, mīļie, dārgie un attālie! Es nezinu, kā jums, bet mana ikdiena ir uzņēmusi labu tempu un ātrumu. Patīk. Man vienmēr ...