Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Tiek rādīti šajā datumā publicētie ziņojumi: februāris, 2010

kā pie svētdienas.

es katru dienu izkāpju no gultas un dodos lēnā solii uz virtuvi. uztaisu sev siltu citronūdeni. uzlieku fonā mūziku un mostos. tad seko kafija ar pienu. es skatos pa logu. piemiedzu ar aci pretējās mājas kaimiņam, kurs, iespējams, brokasto. viņs jau to neredz. un tieshi tas dara mani prieciigu. man nepatiktu skaidrot, kāpēc un ko tas noziimee. vai tad nevar tāpat? laiks kā vienmēr steidzas. bet man nepatiik traukties tam liidzi. es esmu mazliet čamma. tie, kuri mani zina, tagad māj ar galvu un krata ar pirkstu. nu ja, es tāda esmu, bet kas par to. kavēshu, iespējams, autobusu, tāpēc izvēlos shodien braukt ar auto. skrienot pa trepēm es esmu prieciiga, jo priekshaa man lieliska diena. man jānosūta draudzenei vēstule. jā, man patiik to dariit kā senos laikos. sniegs ir balts, un tas liek atcerēties, ka esmu shodien izlēmusi iegādāties baltu krekliņu. lai izceltos rudie mati. bet varbūt tomēr zaļu? nu labi, tas jau tāpat notiks nejaushi, un varbūt beigu beigās tā būs lillā kleitiņa.vēl s…

mežs

nudien negribēju shodien nekur iet. bet tad caur mākoņiem saredzēju sauli. un sevi pierunāju (vispār jau arii mans suns un mana meita:). netālu mums no mājas ir mežs. un tajā ir cita pasaule. pavisam cita. maģiska es pat gribētu teikt. tā vien gribas kā no kalna skriet lejā, smieties, priecāties un elpot - dziļi un no visa spēka. tā, lai ar ieelpu saņemu visu labo, ko mežs var man sniegt, bet ar izelpu...hmmm..saņem manu nemieru un steigu? bet mežs jau tiks ar to galā. un es tikai ieelpoju un izelpoju. rezultāts fantastisks. esmu gatava atkal ķerties klāt pie psihodiagnistikas, lai ko shis vārds katram noziimētu. man tas noziimē daudz domāt un rakstiit.
tagad uztaisiishu sev banānu kokteili. un ķershos pie saviem darbiem...

buchas tiem, kurus es paziistu un kuri paziist mani (un kurus tik sen neesmu satikusi, peec kuriem ilgojos utt.:), bet miiļi sveicieni tiem, kuri iemaldiijushies shajās rindās, bet kurus vēl neesmu paspējusi iepaziit un, iespējams, to nekad neizdariishu..

veiksmi vēlo…

good morning...

Tallina sāk liidzināties Ziemeļpolam. mashiinas ieputinātas, kupenas varenas, cilvēki satuntuļojushies - citi bauda, citi pretojas...
vakar braucu no riigas uz tallinu. sajutos kā skudriņa. vējsh tādu sniega danci izveda. skatiijos un briiniijos. un mazliet luudzos, lai dejā mani neierauj. lai benziins nebeidzas, lai mājās sagaida ar vakariņām. un ziniet, lūgums tika uzklausiits.
veel vakar biju interesantā lekcijā. uzzināju tādas lietas, kas man deva iespēju padomāt un paprātot. to, ka mūsdienu problēma ir plastiskā ķirurģija, tas jau, sķiet, tomēr ir nojaushams, bet tā tomēr tik un tā ir un paliek problēma. dismorfofobija (bailes izskatiities negliitam) saistās ar absolūti vāju ego spēku, ar meiteņu (arii noteikti puishu)zemo pashvērtējumu, bailēm tikt nepieņemtām, atstumtām... ziniet, kā tas aizsākās? ar vjetnamietēm, mazajām, smalkajām sievietēm, kuras kara laikā vēlējās patikt un vēlējās savaldzināt amerikāņu kareivjus. tad viņas visādos veidos mēģināja palielināt savas krūtis, lai…

tu esi mans draugs, un es tevi mazliet...

lai nav domstarpiibu un tiesas prāvu:), virsrakstā izmantoti BrainStorm dziesmas 'Rudens' vārdi...

bērnība. katram sava.

esmu sākusi pievērsties tiem darbiem, kas steidzami un laikietilpiigi. arii sarežģiiti. un briižiem bezgala smagi.
esmu dzirdējusi sakām (droshi vien arii tu), ka bērniibaa gan zaale bija zaļāka un debesis zilākas, pankūkas iipashaakas un mammas parfiims - ar savu burvestiibas devu. un tas liecina, ka bērniibā ar mums bija viss kārtiibā. jā, protams, bija nedarbi, bija draugi, bija asaras par vecāku aizliegumiem, bija vecāku nesavtiigaa miilestiiba un liidz ar to droshiibas izjūta, kas bērnam ir tik būtiska.
es nesen satiku kādu cilvēku, kuram bērniiba neasociējas ar ieprieksh rakstiito. tajā vairāk ir dominējis sekojoshais: bailes, meli, vainas izjūta, draudi, emocionālā un fiziskā vardarbiiba, nemitiiga jurģoshana utt.
cik dažādas mēdz būt bērniibas un atmiņas par to, vai ne? es ticu, ka abos gadiijumos vecāki taču gribēja, lai bērns uzaug par pieklaajiigu un normālu cilvēku. taču daži vecāki mēdz būt nekritiski pret savām audzināshanas metodēm. cilvēki galu galā otram spēj dot tikai …

slinkum, atlaidies.

foto:http://www.ghumakkar.com/wp-content/uploads/2008/09/tulip-2005-trip-4.jpg


slinkums ņem virsroku pār mani, pār rakstīšanu, pār uzmanības izrādīšanu. un manī nerodas spītība, lai pierādītu pretējo. varu uzlikt tikai fonā katie melua 'i cry for you' vai 'just like heaven' un klausīties, klausīties. tāds tas noskaņojums. un ļauties ir labākais šobrīd. jo zinu, ka rītdiena būs savādāka.
kopā būšana ar vecākiem šajā nedēļā manī ir atnesusi arī dažas visai nozīmīgas atziņas. tik bieži mēs pazūdam tulkojumā. un tik bieži cenšoties atrast šo tulkojumu, mēs sapināmies savos vārdos un otra cilvēka reakcijās. man arī ir bijuši brīži, kad gribas izskaidrot pārpratumu, bet to darot, jūtu, ka nespēju to, ka no malas tas liekas smieklīgi un neticami. tad es apklustu. nesaku neko.
novērojums, ka vecāki ir laimīgi, gatavojot kopā ar bērniem vakariņas, ir iedvesmojošs. tad viss iegūst citu krāsu. var paciest domstarpības un katra individuālo garšas izjūtu.

p.s. es nudien esmu gatava pav…

endorfīnu deva

hallo.. ir saule un spriganums reizē ar to..
esmu izdariijusi maz, bet sodien par to daudz nepārdziivoju.
tikko esmu sanjeemusi mazu lapeliiti, par ko biju tik laimiiga. man jaaiet uz pastu. man atnaakusi paciņa. no vācijas. kate noteikti kaut ko būs uzrakstiijusi. un tieshi tā, kā viņa to pieprot.
un tādās reizēs, kad draugi viens otru iepriecina, man sķiet, esmu iemiilējusies. gatava dot no sevis tik daudz.
varu padaliities ar savām idejām, smaidu, fizisko spēku (nav pārāk daudz:), jokiem, uzrakstiitām rindām, atmiņām, skaisto dziedāshanu...

hmm. lūk, par ko shajaa briidii aizdomaajos. laikam tā arii ir viena no likumsakariibaam, ja saskaries ar skaudrumu, nepatiikamiem notikumiem, tad mistiskais KĀDS otrajos svara kausos iepilina dazhas piliites ar endorfiiniem jeb laimes hormoniem. un man tie ļauj vismaz kādu briidi aizmirst to, ka man nav darba, ka man jādziivo tallinā, ka man katru ceturtdienu jādodas ceļā, ka...

esmu beidzot atradusi savu veco canon, par ko jau rakstiiju ieprieks,…