svētdiena, 2010. gada 28. februāris

kā pie svētdienas.



es katru dienu izkāpju no gultas un dodos lēnā solii uz virtuvi. uztaisu sev siltu citronūdeni. uzlieku fonā mūziku un mostos. tad seko kafija ar pienu. es skatos pa logu. piemiedzu ar aci pretējās mājas kaimiņam, kurs, iespējams, brokasto. viņs jau to neredz. un tieshi tas dara mani prieciigu. man nepatiktu skaidrot, kāpēc un ko tas noziimee. vai tad nevar tāpat? laiks kā vienmēr steidzas. bet man nepatiik traukties tam liidzi. es esmu mazliet čamma. tie, kuri mani zina, tagad māj ar galvu un krata ar pirkstu. nu ja, es tāda esmu, bet kas par to. kavēshu, iespējams, autobusu, tāpēc izvēlos shodien braukt ar auto. skrienot pa trepēm es esmu prieciiga, jo priekshaa man lieliska diena. man jānosūta draudzenei vēstule. jā, man patiik to dariit kā senos laikos. sniegs ir balts, un tas liek atcerēties, ka esmu shodien izlēmusi iegādāties baltu krekliņu. lai izceltos rudie mati. bet varbūt tomēr zaļu? nu labi, tas jau tāpat notiks nejaushi, un varbūt beigu beigās tā būs lillā kleitiņa.vēl sen nesatikti draugi. apkampshanās un atziishanās. prieks un kaut kāda nostaļģija.kas no riita atkal liek pierakstiit un domāt - ko tas viss noziimēja? tāds tas mans sapnis.

riit, starp citu, jau marts. iespējams, ditas mazulis jau nākamajā nedēlā būs klāt. un tas atkal sķitiis varens briinums. gaidu to.

evita

pirmdiena, 2010. gada 22. februāris

mežs

nudien negribēju shodien nekur iet. bet tad caur mākoņiem saredzēju sauli. un sevi pierunāju (vispār jau arii mans suns un mana meita:). netālu mums no mājas ir mežs. un tajā ir cita pasaule. pavisam cita. maģiska es pat gribētu teikt. tā vien gribas kā no kalna skriet lejā, smieties, priecāties un elpot - dziļi un no visa spēka. tā, lai ar ieelpu saņemu visu labo, ko mežs var man sniegt, bet ar izelpu...hmmm..saņem manu nemieru un steigu? bet mežs jau tiks ar to galā. un es tikai ieelpoju un izelpoju. rezultāts fantastisks. esmu gatava atkal ķerties klāt pie psihodiagnistikas, lai ko shis vārds katram noziimētu. man tas noziimē daudz domāt un rakstiit.
tagad uztaisiishu sev banānu kokteili. un ķershos pie saviem darbiem...

buchas tiem, kurus es paziistu un kuri paziist mani (un kurus tik sen neesmu satikusi, peec kuriem ilgojos utt.:), bet miiļi sveicieni tiem, kuri iemaldiijushies shajās rindās, bet kurus vēl neesmu paspējusi iepaziit un, iespējams, to nekad neizdariishu..

veiksmi vēlot,
evita

svētdiena, 2010. gada 21. februāris

good morning...

Tallina sāk liidzināties Ziemeļpolam. mashiinas ieputinātas, kupenas varenas, cilvēki satuntuļojushies - citi bauda, citi pretojas...
vakar braucu no riigas uz tallinu. sajutos kā skudriņa. vējsh tādu sniega danci izveda. skatiijos un briiniijos. un mazliet luudzos, lai dejā mani neierauj. lai benziins nebeidzas, lai mājās sagaida ar vakariņām. un ziniet, lūgums tika uzklausiits.
veel vakar biju interesantā lekcijā. uzzināju tādas lietas, kas man deva iespēju padomāt un paprātot. to, ka mūsdienu problēma ir plastiskā ķirurģija, tas jau, sķiet, tomēr ir nojaushams, bet tā tomēr tik un tā ir un paliek problēma. dismorfofobija (bailes izskatiities negliitam) saistās ar absolūti vāju ego spēku, ar meiteņu (arii noteikti puishu)zemo pashvērtējumu, bailēm tikt nepieņemtām, atstumtām... ziniet, kā tas aizsākās? ar vjetnamietēm, mazajām, smalkajām sievietēm, kuras kara laikā vēlējās patikt un vēlējās savaldzināt amerikāņu kareivjus. tad viņas visādos veidos mēģināja palielināt savas krūtis, lai tās būtu neparastu formu un izskata. mērķis taču jāsasniedz, nu tad ar pilnu atdevi. iedomājieties? mazās vjetnamietes ar lielajām krūtiim. ticu, ka uzmaniibu viņas piesaistiija.
shobriid aktuāla problēma kļuvusi arii sho operāciju blaknes. ne tikai tas, ka organisms ciinās, lai vispār ko tādu saprastu un pieņemtu, bet vēl arii medikamentu lietoshana, ko dismorfofobijas upuri lieto, lai pārvarētu saapes utt. tie lielā mērā atstāj iespaidu uz imūnsistēmu, kā arii izraisa audzējus. bet ir, ir, protams, pasaulē piemēru, ka var nodziivot arii liidz 70 gadiem, sevi nepaartraukti uzlabojot (ceru, ka atradiishu shiis varones bildi, tad pievienoshu). taapeec meitenes un puishi, dariet kā un ko vēlaties, tikai atcerieties, ka juus esat upuri - reklāmas, savu vecāku, ārstu, savu baiļu... varbūt tomēr ir vērts, aiziet ar kādu parunāt un saprast, kas ir manas vēlmes patiesais cēlonis, kas man liek sevi nepieņemt, pirms ķerties pie skalpela.. reklāmas un kino industrija fantastiski prot cilvēkus apmulsināt. cik redzams mūsu tv reklāmās, tad, kļūstot vecākām, sievietes var rūpēties par trauku un veļas tiiriibu, tad jāizliidzina tās brrrriesmiigās grumbas, tad jārūpējas, lai nepūshas vēders, jo noteikti tā būs problēma, un briivajaa laikā - var liimēt protēzes.. vai nav atspoguļotas burviigas vecumdienas mums?
:)

burviigas briivdienas,
evita

p.s. par citām aktuālām un interesantām tēmām citu reizi, labi? ;)

dažas bildes (tanti vēl neatradu), kur cilvēki sevi uzlabojushi:

piektdiena, 2010. gada 12. februāris

bērnība. katram sava.


esmu sākusi pievērsties tiem darbiem, kas steidzami un laikietilpiigi. arii sarežģiiti. un briižiem bezgala smagi.
esmu dzirdējusi sakām (droshi vien arii tu), ka bērniibaa gan zaale bija zaļāka un debesis zilākas, pankūkas iipashaakas un mammas parfiims - ar savu burvestiibas devu. un tas liecina, ka bērniibā ar mums bija viss kārtiibā. jā, protams, bija nedarbi, bija draugi, bija asaras par vecāku aizliegumiem, bija vecāku nesavtiigaa miilestiiba un liidz ar to droshiibas izjūta, kas bērnam ir tik būtiska.
es nesen satiku kādu cilvēku, kuram bērniiba neasociējas ar ieprieksh rakstiito. tajā vairāk ir dominējis sekojoshais: bailes, meli, vainas izjūta, draudi, emocionālā un fiziskā vardarbiiba, nemitiiga jurģoshana utt.
cik dažādas mēdz būt bērniibas un atmiņas par to, vai ne? es ticu, ka abos gadiijumos vecāki taču gribēja, lai bērns uzaug par pieklaajiigu un normālu cilvēku. taču daži vecāki mēdz būt nekritiski pret savām audzināshanas metodēm. cilvēki galu galā otram spēj dot tikai tik daudz, cik pashi ir saņēmushi. pamazām pieaugot, mēs - cilvēki, katrs ar savu dziivesstāstu, nododam savu mantojumu tālāk un tālāk. ir jābūt gan sakritiibām, gan lielam gribasspēkam, lai sho ķēdiiti pārrautu.

evita

otrdiena, 2010. gada 9. februāris

slinkum, atlaidies.


foto:http://www.ghumakkar.com/wp-content/uploads/2008/09/tulip-2005-trip-4.jpg


slinkums ņem virsroku pār mani, pār rakstīšanu, pār uzmanības izrādīšanu. un manī nerodas spītība, lai pierādītu pretējo. varu uzlikt tikai fonā katie melua 'i cry for you' vai 'just like heaven' un klausīties, klausīties. tāds tas noskaņojums. un ļauties ir labākais šobrīd. jo zinu, ka rītdiena būs savādāka.
kopā būšana ar vecākiem šajā nedēļā manī ir atnesusi arī dažas visai nozīmīgas atziņas. tik bieži mēs pazūdam tulkojumā. un tik bieži cenšoties atrast šo tulkojumu, mēs sapināmies savos vārdos un otra cilvēka reakcijās. man arī ir bijuši brīži, kad gribas izskaidrot pārpratumu, bet to darot, jūtu, ka nespēju to, ka no malas tas liekas smieklīgi un neticami. tad es apklustu. nesaku neko.
novērojums, ka vecāki ir laimīgi, gatavojot kopā ar bērniem vakariņas, ir iedvesmojošs. tad viss iegūst citu krāsu. var paciest domstarpības un katra individuālo garšas izjūtu.

p.s. es nudien esmu gatava pavasarim.

bučas,
evita

trešdiena, 2010. gada 3. februāris

endorfīnu deva

hallo.. ir saule un spriganums reizē ar to..
esmu izdariijusi maz, bet sodien par to daudz nepārdziivoju.
tikko esmu sanjeemusi mazu lapeliiti, par ko biju tik laimiiga. man jaaiet uz pastu. man atnaakusi paciņa. no vācijas. kate noteikti kaut ko būs uzrakstiijusi. un tieshi tā, kā viņa to pieprot.
un tādās reizēs, kad draugi viens otru iepriecina, man sķiet, esmu iemiilējusies. gatava dot no sevis tik daudz.
varu padaliities ar savām idejām, smaidu, fizisko spēku (nav pārāk daudz:), jokiem, uzrakstiitām rindām, atmiņām, skaisto dziedāshanu...

hmm. lūk, par ko shajaa briidii aizdomaajos. laikam tā arii ir viena no likumsakariibaam, ja saskaries ar skaudrumu, nepatiikamiem notikumiem, tad mistiskais KĀDS otrajos svara kausos iepilina dazhas piliites ar endorfiiniem jeb laimes hormoniem. un man tie ļauj vismaz kādu briidi aizmirst to, ka man nav darba, ka man jādziivo tallinā, ka man katru ceturtdienu jādodas ceļā, ka...

esmu beidzot atradusi savu veco canon, par ko jau rakstiiju ieprieks, un sho to esmu jau noknipsējusi. Betija gan visu laiku sastāda man konkurenci. ņem to man nost.
ziniet, es reizēm savu viiru baru par izklaidiibu, aizmārsiibu... o jā, pati tādā krāsā. es aizmirsu vadu, ar kā paliidziibu bildes jums parādiit. tāpēc tās būs kaut kad vēlāk. :)

pag. paciņa ir klāt. veru vaļā. vispirms man bija jādejo. lai to dabūtu.

asaras mani atkal nodod. esmu aizkustināta. par uzmaniibu. par kates vēstuliiti uz rūtiņu lapas. iipashi viens teikums man ir noziimiigs. par helmuta hamburgu (40.to eksemplāru no 50). skatoties bildes, mazliet skumji kļūst, jo viņi tur vairs nav. bet ir atmiņas un izjūtas par ikvienu vietu tajā.
viņiem sākas atkal jauns dziives posms, ja tā var teikt. iespējams, atkal ar citām izjūtām un jaunām atmiņām, un fotogrāfijām. paldies jums.

neskopojieties ar labiem darbiem un vārdiem.

sūtot laimes hormonus (:,
evita.

p.s. kate, cik tev daudz kopiigu foto? savaa datoraa atradu tikai sho. un nav pats labākais. hhehehe
p.p.s. helmut, kad būshu ieks Berlin, tev būs darbiņs. :)

Viss ir viens. Viss ir vienots.

Viņas somā bija tikai dažas mantas - atslēgas, noputējusi kastīte, dažas drēbes, mazliet nauda un atmiņas. Ceļš bija gana tāls, lai viņa ik...