trešdiena, 2014. gada 18. jūnijs

Reiz kāds tev uzdāvinās saulespuķi....

Atvaļinājums. Tātad esmu no kaut kā atvaļināta. Tas varētu nozīmēt, ka arī brīva. Jā, esmu brīva no braukšanas uz darbu, bet ne brīva no celšanās vienā noteiktā laikā. Bet, ziniet, nav nemaz tik grūti pamosties. Lai arī laikapstākļi ir tādi, kad gribas sasegties siltāk un iegrimt atkal sapnī, man tomēr šķiet, ka atvaļināšana ir jāizgaršo. Tā es arī cenšos darīt - braucu uz tirgu un rūpējos par to, lai zemenes nebūtu par maz un lai bļodā nepaliek par daudz.
Runājot par to brīvību, esmu jau teikusi, ka tā, manuprāt, drīzāk ir iekšēja sajūta un iekšējs psihiskais stāvoklis. Pēdējā laikā man pavisam patīk skatīties un ausīties, kas notiek ar mani, kad es savas izjūtas nosaucu skaļi. Bailīgās pārtop panesamās. Izrādās, tas velns nav nemaz tik melns. Reizēm prāts nāk palīgā, un es spēju atrast izskaidrojumu kaut kam, kas un kāpēc ir noticis. Gan vienā, gan otrā gadījumā mēs gribam justies labi un brīvi. Un labi, ka ne savādāk.
Nevaru dzīvot un piedzīvot to, kas tev ir jāpiedzīvo, bet varu sajust, kā tas atbalsojas manī. Reizēm ir interesanti to apzināties, lai arī tik daudz reižu gribas neapzināties, aizmirsties, būt paviršai un vispār paļauties uz likteni, jo Viņš taču zinās, kā man labāk. Var tā un var savādāk. Pēdējā laikā es atkal esmu atsākusi ieklausīties, kā tu atbalsojies manī, un kā tas ietekmē mani - gan fiziski, gan garīgi.  Tik vienoti jau mēs arī esam. Ja metīšu netīrumus pa savu logu, vienā brīdī tie būs arī tie netīrumi, kuriem tu centies katru rītu tikt pāri. Ja visu laiku bāršos. Ja ik rītu novēlēšu Tev labu dienu...

Lai vai kā, uzdrīkstieties biežāk uzdrīkstēties. No tās kastītes var izkāpt, var izurbināt caurumu, var noņemt vāku, var tajā nekāpt, var palūgt tai netuvoties, var apklāt ar audumu, var tajā izveidot paslēptuvi tiem brīžiem, kad vajag laiku un telpu tikai sev, savām domām un nedalītam gaisam. Tik daudz iespēju, kā jau vienmēr. Lai ko arī izvēlēsies, tā būs tava izvēle. Un nav vērts ne gaidīt no citiem apstiprinājumu, ne vainot citus par izvēli. Darīt sev par prieku. Un reiz kāds tev uzdāvinās saulespuķi. Esmu pārliecināta.


Priekā,

Evita





piektdiena, 2014. gada 6. jūnijs

Piparmētru smarža un citas brīnumzālītes.

Būtībā neko jau daudz nevajag. Sakopt vidi, kurā atrodies, sarunāties ar cilvēkiem, kas tev apkārt, nebūt paviršiem pret tiem, ko satiec un kas uzticēts, piemērotu apģērbu laikapstākļiem, ticību saviem spēkiem un emocionālu atvērtību pasaulei un notikumiem, kas nāk un iet.

Tātad, kas šodien piedāvājumā:

- pastaiga;
- uzklāts galds vasaras baudīšanai;
- mūzika, kas fons;
- šampanietis un, protams, zemenes;
- kails ķermenis zem vēsa palaga;
- ziedu klēpis tavā istabā;
- vēsa duša un trīs dungojamās dziesmas;
- pašītis, ko nekad nevienam nenosūtīt;
- izvēle sevis, ne pienākuma pēc;
- vējš matos un vēlams arī svārkos;
- drosme;
- jaunas grāmatas iegāde un tātad arī mazliet sapņu garnējums, bet tikai mazliet;
- piparmētru smarža un masāža nogurušajiem pleciem;
- pēcpusdienas snauda;
- basas kājas un piecpadsmit jaunas labsajūtas receptes;
- trīs 'nē' un pieci 'jā';
- aukstā zupa bez lokiem, protams;
- būt apmierinātam, mazliet kautrīgam un patiesam....

Tas tikai iesākumam... bet patiesībā jau mums nudien vajag maz, ieskatīties otram acīs un zināt, ka viss būs labi. Varbūt ne vienmēr tā, kā mēs to esam iztēlojušies, bet noteikti  tā, lai mirklis būtu sajūtams, lai mēs nepalaistu garām to, kas attiecas uz mums. Un reizēm mirkļi atkārtojas, kamēr... kamēr ..... kamēr tu beidz tiem pretoties.
Paldies draugiem, kas sabar un samīļo.


Lai jums garda nedēļas nogale, draugi un draudzenes, lielie un mazie, skaistie un skaistās, drosmīgie un bailīgie, skanīgie un zīmējošie, tālie un tuvie, slinkie un čaklie, mani un ne mani!

pinterest.com

Tiekamies,

Evita

Viss ir viens. Viss ir vienots.

Viņas somā bija tikai dažas mantas - atslēgas, noputējusi kastīte, dažas drēbes, mazliet nauda un atmiņas. Ceļš bija gana tāls, lai viņa ik...