piektdiena, 2014. gada 31. janvāris

Rituāli

Kādi parasti ir tavi darba dienu rīti? un vakari? Vai tie atšķiras no brīvdienu rītiem. Visdrīzāk jau jā, vai ne?
Mani rīti nudien bieži sākas ar auzu pārslu putru un kafiju ar pienu. Melnu kafiju, šķiet, esmu dzērusi tieši vienu reizi. Lai arī reizēm jūtu, ka kafijai nav vairs tā patīkamā garša, ar ko man tā asociējas, tik un tā ļoti reti to nedzeru, lai arī reizēm tikai pāris malkus un skrienu uz darbu.
Un tad es tā prātoju, cik liela nozīme mūsu dzīvē ir rituāliem. Tie it kā pietur, patur, satur un būtībā - dod drošības izjūtu, ka viss ir tieši tā, kā tam vajag būt. Tu katru rītu mosties, izstaipies, nobučo mīļos, iešļūc vilnas zeķēs un dodies uz virtuvi izbaudīt akurāt 7 minūšu vienatni. Pēc tam jau pieslēdzas kaut kādas automātiskas darbības, piemēram, es piecpadsmit reizes (reizēm pietiek ar vienu, divām, desmit, trīspadsmit) teikšu meitai, lai mostas un kaut kur fonā jau skanēs dziesmas. Savā ziņā tā ir tāda rutīna, kas paredz skaidrību. Nekas nav jāizdomā, jo tu jau vairākus gadus iepriekš esi izdomājis, kā tam būs būt. Un ir arī. Nu jā, iespējams, ka tajā rīta sadaļas veidošanā, lielu lomu ieņēma arī tavi vecāki. Un ne tikai rīta sadaļas.
Mums taču ir dažādi rituāli - apkampšanās ar mīļiem cilvēkiem, glāze piena pirms miega, silta ūdens glāze no rīta, šķobīties pie spoguļa, īstā pildspalva, parakstot svarīgus dokumentus, pakasīt muguru bērnam pirms miega, vingrošana, visai ģimenei izmasēt pēdas, saruna ar vecmammu vienreiz nedēļā, draudzenes dodas uz skaistumsalonu, kungi - spēlēt pokeri, pirts katru svētdienu, satikšanās ar draugiem, diendusa, grāmatas, grāmatas, grāmatas, skriešana, pasaka bērniem ik vakaru, sagaidot gadumiju, vienoties par vēl vienu burvīgu gadu kopā....

Ja sākam domāt par rituāliem, tad savā ziņā varam saprast, kas man dzīvē ir svarīgi un kas ne tik ļoti. Kādi izskatās mani rituāli, vai tādi man ir? Kādus rituālus es noteikti gribētu ieviest savā ikdienā? Kas mani visvairāk pārsteidz, ieraugot savu rituālu sarakstu?

Domāju, ka rituāli arī ļoti labi liek savākties. Negribu no rīta līst ārā no gultas. Bet kā tad tikšu pie savas supergardās putras? Man šķiet, ir burvīgi meklēt, radīt un piedzīvot jaunas izjūtas jaunos rituālos. Reizēm nav jādomā, kāpēc es to daru, vienkārši daru un viss. Par visu pārējo, kādu citu reizi.


Lai jums silti!

Evita



piektdiena, 2014. gada 24. janvāris

Baltais zvirbulis.

Bērnu acis priecājas - no sirds un tīra prāta. Veras pasaulē ar skaidru prātu. Izjūt katru doto mirkli. Pieaugušais stostās, prāto, kā to mirkli izbaudīt, kā to prieku piesaukt un laimi pielabināt...

Nezinu, kas man tā liek domāt, bet, manuprāt, pieaugot un gudrākiem kļūstot, mēs palaižam garām to, ko kādreiz mums tik viegli sanāca samanīt un izgaršot. Taču, šķiet, kad sevi notveram mirklī, kurā kā kutināti smejamies, lecam no laipas ezerā vai ālējamies kaut kādā sev neraksturīgā veidā, ļaujoties mirkļa jūtām, atceramies, cik dzīvē šie momenti dārgi, cik tie piesātināti, cik ļoti tie ļauj just dzīvības spēku.

Ar draudzeni esot teātra izrādē, es prātoju, kā tā nākas, ka visi aktieri kā aktieri, bet viens ir tik ģeniāls, ka gribas vērot viņu ar apbrīnu. Un arī pārējo prasme būt fonam ir fantastiska. Sporta spēlēs kāds vienmēr ir pirmais, vai vienmēr tas, kurš vairāk ieguldījis darbu vai tas, kuram parametri piemērotākie? Nedomāju, ka tas tik vienkārši. Ir tik daudz nianšu un sīkumu, kas noved pie kaut kāda galarezultāta. Man tomēr prātā atkal nāk vārds attieksme. Tik liela nozīme ir tam, kā tu kaut ko dari, kā veido attiecības ar sevi, ar savām domām, ar apkārtējiem. Man šķiet, tas rezultāts jau arī ir tā tiesa un virzītājspēks. Kaut tik bieži ir arī redzēti ārēji skarbi un neganti, bet ļoti talantīgi un lieliski sava darba pratēji.

Lai izdodas pamanīt sīkumus, kas veido smaidu tavā sejā - kristāla zīmējums uz loga, satikšanās prieks, kakao smarža, smiekli aiz sienas, mirklis izelpojot un ieelpojot vēso gaisu. 
Lai izdodas spert pirmo soli pretī tam, kas paredz būt drosmīgam. Lai garda mazo uzvaru garša.

Tiekamies,
Evita




piektdiena, 2014. gada 17. janvāris

Ziemas sajūtu meklējot.

Vakar sāku meklēt klusumu. Nu to, kas mūsu apziņā. Prāts reizēm (diezgan bieži jau) traucas līdzi tiem uzstādījumiem un prasībām no malas. Līdz ar to man ik pa laikam gribas atrast klusumu sevī. Tas ir viens mirklis, kad notver šo sajūtu un to sevī noglabā, lai vajadzīgajos mirkļos atkal pēc tās pasniegtos. Kad to esi atradis, sajutis, noglabājis, padzīvojies, tad visapkārt var uguņot un zibeņot, bet tevī ir kaut kāds sakārtots miers, skaidrība un vienkāršība.
Tā kā mums visiem ir iespēja dzirdēt un redzēt, par ko satraucas vai interesējas citi cilvēki, tad ir vieglāk un (reizēm pavisam grūti) saprast, kur tu pats esi, kā tu pats domā, un kā tu gribētu. Mēdz teikt, ja tas, kā tu redzi sevi tagad, kā tevi redz citi, un kā tu gribi redzēt sevi, ļoti atšķiras, tad ir izveidojies kaut kāds iekšējs konflikts un plaisa starp reālo un vēlamo. Vēl jāatceras, ka citiem cilvēkiem vienmēr būs, ko pateikt, vienmēr būs viedoklis, ko ir labi darīt un kas ir pilnīgi traki, nepieņemami. Droši vien ir vērts sadzirdēt, bet tomēr neuzskatīt par pilnīgu patiesību. Nereti šie cilvēki rīkojas pilnīgi pretēji tam, ko pauž publiskajā telpā. Tāpēc visbiežāk iedvesmo tieši darbi, ne tikai vārdi. Taču tas ir neizbēgami - katram no mums līdz kaut kādām savas dzīves atziņām ir jānonāk pašam, sajūtot un saredzot savu pieredzi, piedzīvojot kļūdas un no jauna mēģinot. Es reizēm pavisam samulstu, skatoties, cik ļoti cilvēki cenšas kļūt bagāti un vēl bagātāki, slaveni un vēl slavenāki, skaisti un vēl skaistāki. Pavisam traki ir, kad mums nekad nav gana, kad nenovērtējam un nepamanām, cik daudz patiesībā mums dots. Šķiet, tad cilvēks arī attālinās no savas sūtības un būtības, no sava veseluma un veselā saprāta. Bet reizēm vajag tikai vienu roku, kas palīdz piecelties, vai gluži otrādāk - iedunkā, sapurina, un kaut kas pamazām atkal mainās. Es nezinu, kā ir patiesībā, es tikai tā to jūtu. 
Ja uz visiem jautājumiem būtu pareizās atbildes, tad gan droši vien mēs te nemaz nesarunātos un nesatiktos, tad dzīvotu vieni kādā mēģenē, jo nebūtu jau, uz ko tiekties. Bet jautājumi, manuprāt, nozīmē virzību. 

Ziema man asociējas ar:

- sniegpārslu deju uz tramvaju jumtiem;
- dūraiņiem, kas pieglaudušies sargā plaukstas;
- siltu segu, kas aicināt aicina pasapņot;
- mierīgiem spēļu vakariem;
- meža zvēru pēdu nospiedumu meklēšanu sniegā;
- laimi, kas meklē mājas;
- ieģērbtiem cilvēkiem, kuri izelpo garaiņus;
- piedzīvojumu garšas meklētājiem, kuri laižas pa, no, ap visu, kas balts;
- laiku, kad visbiežāk vakariņas norit sveču gaismā un gaisā virmo laimība.

Viss patiesībā notiek, un mums ir ļauts to piedzīvot. Tā gan ir viena lieliska atziņa. 

Evita

P.S. Meklējot kādu skaistu foto šim ierakstam, atradu video (es ļoti tādu arī vēlētos prast izveidot), kas, manuprāt, ietver visu, par ko iepriekš runāju. Jā, tieši citu gribasspēks, pasaules izjūta, sasniegumi un mērķtiecība arī mūsos veido vēlmi gribēt un redzēt vairāk, plašāk un pa īstam. Ja tev ir divas minūtes laiks, tad, lūk, video: http://vimeo.com/51536124

piektdiena, 2014. gada 10. janvāris

Vai labs nāk ar gaidīšanu?

Beidzot saku jums - labrīt jaunajā gadā, skaistās un jaukie!

Labs nāk ar gaidīšanu, tā mēdz teikt, bet, protams, ka es tā nedomāju. Tās ir kārtējais pašsuģestējošais triks, lai vieglāk varētu pārciest brīdi, kad tūliņ, tūliņ kaut kas būs, bet tomēr, kā nav, tā nav...
Labo vajag veidot pašam. Un solīto izpildīt. Vai arī nesolīt to, par ko neesi drošs. Manuprāt, ja šādi ķēdītē cits citam padosim   šādas attieksmies ķieģelīti un piemēru, tad būs mums visiem varētu būt vieglāk. Kā reiz es vakardien no rīta novēroju, ja priekšā braucošais auto parāda pagrieziena rādītāju, tad arī nākamais šoferis seko šim piemēram, ja nē, tad arī seko un nerāda. Arī pie sevis to novēroju. Skatos, o, bmw markas auto parāda pagriezienu, nobraucot no lielceļa, man taču arī ir jāparāda. Un nevis tāpēc, ka jāseko, bet tāpēc, ka lieku reizi atgādina.

Viss patiesībā ir vienkārši, vai ne? Un arī man neko negribas sarežģīt. Pēdējā laikā esmu notvērusi sajūtu, ka gribas tā čubināties ap savējiem. Man patīk savs darbs, taču, šķiet, esmu pāri posmam, ka vajag sevi izdzīt un izkārtu mēli iet mājās, jo tikai tā es sev un citiem varu pierādīt, ka esmu labi strādājusi. Kaut vakar man nudien šķita, ka vajadzēja vairāk izdarīt, tā tik un tā jau ir cita sajūta. Iespējams, tas ir saistīts ar iekšēju briedumu, iekšēju sajūtu par sevi, kas noteikti visu laiku arī mainās līdz ar dzīves notikumiem. Un tā bilde par savu portretu nudien ir kļuvusi jau diezgan skaidra. Esmu sev piedevusi tās dažas neveiklās situācijas, kurās sevi esmu bijusi ievilkusi, meklējot atbalstu vai pat apbrīnu. Ko lai saka, tā nudien ir laba sajūta. Tā, manuprāt, smaržo pēc tādas kā iekšējās brīvības. Reiz ar labu paziņu runājām par draudzību. Un viņa man teica, ka vairs nerunā tādos terminos kā labākais draugs. Es ļoti labi saprotu, ko viņa teica. Manuprāt, pieliekot kādam šo birku, mēs uzliekam viņam kaut kādu atbildību pret mums, ka, redz, tu esi labākais mans draugs/draudzene, un tev ir tā arī jārīkojas un jāuzvedas. Taču pienāk brīdis, kad tu saproti, ka vienlīdz brīvas un godīgas attiecības veido ar tiem cilvēkiem, kuri ir tavi ceļabiedri, jo neba velti viņi iet soli solī ar tevi. Pie manis šī sajūta ir atnākusi/kļuvusi saprotamāka tikai nesen. Tas nozīmē, ka neieliec ne citus, ne pats sevi kaut kādā rāmī, bet spēj uzaicināt uz tēju vai sarunu cilvēku, kurš tev ir interesants šajā brīdī. Tu pret katru izturies ar cieņu, vadoties pēc savas  iekšējās vērtību sistēmas un godaprāta.

Ja vēl neesi šo sajūtu notvēris vai esi ceļā uz to, no visas sirds novēlu atrast tev savu iekšējo brīvības izjūtu! Kad to izjutīsi, uzreiz sapratīsi, par ko es te rakstu. Ikdienā redzu, cik ilgu laiku cilvēkiem neizdodas aizmirst pāri darījumus. Beigu beigās tu nesaproti, kāpēc no tevis cilvēki izvairās un, iepsējams, arī par to aizvainojies. Taču iemesls ir tieši tas, ka cilvēkiem negribas saņemt žultainu apskāvienu un naidpilno skatienu, kas laiku pa laikam izlaužas caur skaisti nopūderēto seju. Tieši šī iespēja sajust citus un redzēt viņu reakcijas uz notikumiem, man ir palīdzējusi sakārtot savas izjūtas un prioritātes. Viena no tādām ir labi justies tādai, kāda es esmu. Tad kāpēc lai es necenstos iztīrīt no zirnekļtīkliem savus tālākos kaktus? Vēlme justies labi ir lielāka, kā vēlme atgremot žulti un melot sev, tāpēc es eju un daru, es ietērpju vārdos izjūtas, kas manī pamostas kaut kādos noteiktos mirkļos un rīkojos tā, lai darītu galu savam iekšējam konfliktam, kas ik pa laikam sāpīgi iekož. Un patiesībā jau labi, ka iekož. Pamēģini arī tu, ja tu jūties līdzīgi.


Prieks atkal virtuāli satikties. Beidzot. Biju nudien pēc jums noilgojusies.


Evita

Dzīve kafijas tasē

Tuk turuk, šodiena, otrdiena, ik pa laikam snieg, Igaunija, ātri kļūst tumšs, gribu daudz gulēt, saņemu pāris zvanus no nepazīstamiem cilv...