piektdiena, 2014. gada 10. janvāris

Vai labs nāk ar gaidīšanu?

Beidzot saku jums - labrīt jaunajā gadā, skaistās un jaukie!

Labs nāk ar gaidīšanu, tā mēdz teikt, bet, protams, ka es tā nedomāju. Tās ir kārtējais pašsuģestējošais triks, lai vieglāk varētu pārciest brīdi, kad tūliņ, tūliņ kaut kas būs, bet tomēr, kā nav, tā nav...
Labo vajag veidot pašam. Un solīto izpildīt. Vai arī nesolīt to, par ko neesi drošs. Manuprāt, ja šādi ķēdītē cits citam padosim   šādas attieksmies ķieģelīti un piemēru, tad būs mums visiem varētu būt vieglāk. Kā reiz es vakardien no rīta novēroju, ja priekšā braucošais auto parāda pagrieziena rādītāju, tad arī nākamais šoferis seko šim piemēram, ja nē, tad arī seko un nerāda. Arī pie sevis to novēroju. Skatos, o, bmw markas auto parāda pagriezienu, nobraucot no lielceļa, man taču arī ir jāparāda. Un nevis tāpēc, ka jāseko, bet tāpēc, ka lieku reizi atgādina.

Viss patiesībā ir vienkārši, vai ne? Un arī man neko negribas sarežģīt. Pēdējā laikā esmu notvērusi sajūtu, ka gribas tā čubināties ap savējiem. Man patīk savs darbs, taču, šķiet, esmu pāri posmam, ka vajag sevi izdzīt un izkārtu mēli iet mājās, jo tikai tā es sev un citiem varu pierādīt, ka esmu labi strādājusi. Kaut vakar man nudien šķita, ka vajadzēja vairāk izdarīt, tā tik un tā jau ir cita sajūta. Iespējams, tas ir saistīts ar iekšēju briedumu, iekšēju sajūtu par sevi, kas noteikti visu laiku arī mainās līdz ar dzīves notikumiem. Un tā bilde par savu portretu nudien ir kļuvusi jau diezgan skaidra. Esmu sev piedevusi tās dažas neveiklās situācijas, kurās sevi esmu bijusi ievilkusi, meklējot atbalstu vai pat apbrīnu. Ko lai saka, tā nudien ir laba sajūta. Tā, manuprāt, smaržo pēc tādas kā iekšējās brīvības. Reiz ar labu paziņu runājām par draudzību. Un viņa man teica, ka vairs nerunā tādos terminos kā labākais draugs. Es ļoti labi saprotu, ko viņa teica. Manuprāt, pieliekot kādam šo birku, mēs uzliekam viņam kaut kādu atbildību pret mums, ka, redz, tu esi labākais mans draugs/draudzene, un tev ir tā arī jārīkojas un jāuzvedas. Taču pienāk brīdis, kad tu saproti, ka vienlīdz brīvas un godīgas attiecības veido ar tiem cilvēkiem, kuri ir tavi ceļabiedri, jo neba velti viņi iet soli solī ar tevi. Pie manis šī sajūta ir atnākusi/kļuvusi saprotamāka tikai nesen. Tas nozīmē, ka neieliec ne citus, ne pats sevi kaut kādā rāmī, bet spēj uzaicināt uz tēju vai sarunu cilvēku, kurš tev ir interesants šajā brīdī. Tu pret katru izturies ar cieņu, vadoties pēc savas  iekšējās vērtību sistēmas un godaprāta.

Ja vēl neesi šo sajūtu notvēris vai esi ceļā uz to, no visas sirds novēlu atrast tev savu iekšējo brīvības izjūtu! Kad to izjutīsi, uzreiz sapratīsi, par ko es te rakstu. Ikdienā redzu, cik ilgu laiku cilvēkiem neizdodas aizmirst pāri darījumus. Beigu beigās tu nesaproti, kāpēc no tevis cilvēki izvairās un, iepsējams, arī par to aizvainojies. Taču iemesls ir tieši tas, ka cilvēkiem negribas saņemt žultainu apskāvienu un naidpilno skatienu, kas laiku pa laikam izlaužas caur skaisti nopūderēto seju. Tieši šī iespēja sajust citus un redzēt viņu reakcijas uz notikumiem, man ir palīdzējusi sakārtot savas izjūtas un prioritātes. Viena no tādām ir labi justies tādai, kāda es esmu. Tad kāpēc lai es necenstos iztīrīt no zirnekļtīkliem savus tālākos kaktus? Vēlme justies labi ir lielāka, kā vēlme atgremot žulti un melot sev, tāpēc es eju un daru, es ietērpju vārdos izjūtas, kas manī pamostas kaut kādos noteiktos mirkļos un rīkojos tā, lai darītu galu savam iekšējam konfliktam, kas ik pa laikam sāpīgi iekož. Un patiesībā jau labi, ka iekož. Pamēģini arī tu, ja tu jūties līdzīgi.


Prieks atkal virtuāli satikties. Beidzot. Biju nudien pēc jums noilgojusies.


Evita

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Viens, divi, trīs un Tu esi brīvs

Labdien, labdien, mīļie, dārgie un attālie! Es nezinu, kā jums, bet mana ikdiena ir uzņēmusi labu tempu un ātrumu. Patīk. Man vienmēr ...