Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Tiek rādīti šajā datumā publicētie ziņojumi: 2015

Darīt.

Pavisam mierīgi. Kā jūra pēc vētras. Kā pilsēta pēc pusnakts. Kā māja pēc svētkiem. Tā pavisam lēnām un mierīgi es tev sekotu, paceltu, palīdzētu apsēsties un dziedātu miega dziesmas, kad tevi mocītu bezmiegs. Pavisam nemanāmi. Tā, it kā manis nemaz nebūtu. Kā viegla vēja brāzma vasaras rītā. Es skrietu līdzi tavam ritenim, kas no kalna trauktos lejā un mēģinātu atglaust tavus matus. It kā gribētu nosargāt. Pasargāt.
Vai tas būtu iespējams? Pasargāt no puniem un neveiksmēm. Vai tas būtu jēgpilni? Cik ātri Tu sadusmotos par visiem maniem centieniem pasargāt?
Drīzāk lūgt un domās vēlēt labu. Rādīt piemēru un piepildīt savu dzīvi ar smiekliem. Raut līdzi rudens lapu dejām un vēl un vēl. Mīlēt.


Es gribēju rakstīt par mīlestību. Bet tas tā banāli, vai ne?  Taču tomēr es rakstu. Par labiem vārdiem un darbiem. Darīt labu katru dienu, nevis tikai izkārt karogus un līdzi just. Pēc tam nolamāties par 'kārtējo nejēdzību', jo es taču esmu tik pareizs.
Pacelt papīru, nevis norādīt uz to …

Salnas laikā lapas [ikdienu] krāsot

Labrīt!

Sen neesam tikušies, vai ne? Ir atnākušas pirmās salnas, atrasti iepriekšējā gada dūraiņi un adītās šalles. Ir oktobra pēdējās dienas. Pa vidu piedzīvoti pārsteigumi, skaisti vēlējumi un ļoti dažāda sajūtiņa.
Jā, dzīve mēdz pārsteigt. Vai esam gatavi šiem pārsteigumiem? Droši vien ne vienmēr. Taču esmu pārliecināta, ka tie ir mūsu mazie dzīves gudrību uzdevumi, kas jāpiedzīvo un jāiet uz priekšu. Kā cietais rieksts - 'atkosts' tas rada gandarījuma sajūtu pakrūtē, apstiprinājumu, ka es varu. Bet reizēm arī nevaru. Pēdējā laikā bieži jūtu, ka nevaru. Ir ļoti interesanti vērot sevi šajā 'nevaru' procesā. No sākuma cīnies pret. Būtībā pret sevi, lauz, mēģini no jauna, labāk. Bet pienāk viens manāmi nemanāms mirklis, kad pieņem savu nevarēšanu. Ideāla nav. Nav ideālo formulu, kā dzīvot un pēc kā risināt šos 'cietos riekstus' vai grūtības savā ikdienā. Tāpat kā nav ideālu cilvēku, mammu, tētu, draudzeņu. Ideāls, manuprāt, vispār ir viens smieklīgs vārds. Ta…

Eņģelis čukst - audz!

Labrīt!

Nu jau varam piedzīvot dzestros rītus, kas neizbēgami mums stāsta, ka notiek pāreja. Patiesībā mums tiek dota iespēja sagatavoties. Pārcilāt drēbju skapī esošos siltos džemperīšus, atcerēties par kurpniekiem, kuri gādā, lai varam klaudzināt pa ielām un sveicināt apkārtējos ar pieklājīga paskata papēžiem. Sagatavoties psiholoģiski citam gadalaikam, citai gaisa temperatūrai un arī - lielākiem izdevumiem, piepildot telpu ar siltumu:) Tajā visā ir sava burvība, sava burvestība. Ikdiena ir kļuvusi steidzīgāka. Vismaz mana. Kaut tajā pat laikā izturama, kas man ir nozīmīgi. Esmu pieradusi pie noteikta pulksteņa laika, kad jāceļas, pie noteiktas kārtības un ritma, tikai vakaros gan - ātrāk kā vasaras brīvdienās gribas palīst zem segas un ļauties miegam. Esmu arī no šā tā atteikusies par labu mieram.Vēl aizvien ir atsevišķi mirkļi, kad neatminos, pa kuru laiku atbraucu no A punkta līdz punktam Z, acīmredzot nebiju klātesoša, biju domās aizceļojusi. Tad, kā saka - jāsauc sevi mājās, pi…

Ceļā

Labrīt!

Cik brīnišķīgi skan šis sveiciens, viss vēl ir priekšā, viss vēl būs. Rītam zelts mutē- ir kaut kur lasīts un dzirdēts. Es teiktu, ka arī rasa acīs. Rīti ir un nav manējie. Man patīk tie vēlie. Un reizēm esmu priecīga par agrajiem.

Lūk, vienu rītu pamodos agrāk. Pakrūtē kņudināja, it kā satiktos ar viņu (to viņu, pēc kura katra reizēm ilgojas). Bija paredzēts pārgājiens. Biju beidzot ar draudzeni sarunājusi doties mazā pārgājienā. Viens man bija skaidrs, ka nebūs spēka izsīkuma, nebūs sevis laušana, jo ejam pārgājienā sev par prieku. Protams, 30 km noiet ar smagu somu plecos pilnīgi fiziski viegli nav. Tās bija lieliskas stundas, kad ar katru kilometru saproti un ieraugi kaut ko jaunu - gan sevī, gan apkārtnē. Pēkšņi ogu ieraudzīšana šķiet tik priekpilns mirklis. Gavilē un pat nodejo ogu deju, metot tās mutē un izgaršojot katru garšas niansi. Abas ļāvāmies aizvest viena otru arī neceļos. Pamēģināt, kur ved šis ceļš vai taka. Iziet cauri pamestai un nesakoptai atpūtas vietai, i…

Es sapni redzēju.

Pamosties agrāk

Tā ir tāda laba sajūta, kad pamosties agrāk kā citi tavējie, kuri vēl miegā ķer kādu taureni vai peld straujā upē un miegā grimasē. Sapņi ir brīnumaina lieta. Reizēm tie atkārtojas. Ir arī tādi, kas pārsteidz, cik reāli tie šķiet, vēl pamostoties nevari saprast, kurā pusē atrodies.

Tad es klusi aizlavos uz virtuvi, pagatavoju sev brokastis, paskatos pa logu un mēģinu piefiksēt, kā es jūtos. Ziniet, reizēm tā ir, ka jūti ķermenī saspringumu, lai arī pamatu tam it kā neredzi. Un tie ir zelta vērti mirkļi, kad sazemējies ar tagadni. Redzi, jūti, dzirdi, satausti un sasmaržo... Savu dzīvi.

Izjūta, ka neviens tavā vietā nevar pieņemt lēmumus, liek sasparoties. Reizēm jau mums katram ir vēlēšanās, lai kāds mūs padara laimīgākus, turīgākus, skaistākus, vienkāršākus, tad mums patīk padusmoties, ja tā nenotiek. Jauki jau, ka nenotiek. Tas dod iespēju saredzēt savus iekšējos un vēl neiepazītos resursus, noteikt jaunus mērķus, jo tieši mērķi padara mūsu dzīvi dzīvu, padara to jēgpilnu. Tāpēc ne…

Dārgumu lādīte.

Šodien nofotografēju kastīti, kurā sakārtoju savas rotaslietas. Patiesībā to man nemaz nav daudz, drīzāk varētu teikt - izcilāju savus auskarus. Nofotografēju. Šī bilde man kaut ko atgādināja. Nevaru saprast, ko tieši, bet tā manī radīja sakārtotību, tagadnes klātesamību un mieru. Varbūt var vilkt paralēles ar to, ko vecmamma mācīja, ja sirds vai prāts trako, sakārto istabu.
Es sakārtoju pavisam mazu kastīti un priecājos, cik skaisti viss  kopā izskatās. Neviens necenšas būt pārāks, katram ir sava vieta un nozīme, katrs auskars ir atšķirīgs un tieši tāds, kādam tam jābūt. Lūk, šī fotogrāfija un miers mani pat pamudināja par to pastāstīt jums.


Atļaujiet man atgādināt (jo jūs jau to zināt:),

lai kādi mēs esam, mēs esam tieši tādi.
Lai cik ļoti gribētu izpatikt otram, vienā brīdī apjautīsim, cik tālu no sevis esam aizceļojuši.
Katrai lietai, notikumam un satiktiem cilvēkiem ir sava vieta mūsu dārgumu lādītē, ir muļķīgi to slēpt, justies vainīgam vai pārāk ilgi uz to aizskatīties.
Cilvēki…

Vēstule Galvenajam.

Dārgais, Ego,
es nojaušu, ka tu vēlies, lai iepazīstu tevi vēl vairāk, ciešāk, skaudrāk. Lai skatos tev acīs un atzīstu, ka esi ņēmis virsroku pār manu skatienu, ķermeņa valodu, asaru kanāliem un gribu. Tu nepazīsti ne kauna izjūtu, ne sātu, ne robežas. Tev vajag tagad un tūliņ. Tiklīdz esmu paveikusi vienu Tavu vēlmju piepildījumu, Tu nekaunīgi atvēzējies un sper pa manu tikko nopirkto, koši sarkano ādas krēslu, lai tas skanēdams nokristu un es pat sarautos. Tu bezkaislīgi nogrozi galvu, kad vēlos, ko pavisam mazu, mazu, mazu, kaut ko pavisam vienkāršu. Kad es Tevi neklausu, Tu sadusmojies, tu tā auro, ka man jāliek spilvens uz galvas un jāsauc palīgā Tavi citi brāļi no citas mātes. Tu taču nenoliegsi, ka tā bija?
Taču pamazām viss mainījās, vai ne? Tavu aurošanu es uztvēru kā vienu satrakojušos sievišķi, kura grib, bet neiegūst (parasti to, ko nav iespējams iegūt). Kad Tu citu reizi taisīji  ierasto trādirīdi, un es arī līdzi sašūpojos savā gribā un vērtībās, es vairs neliku spilve…

Paspēlēsimies.

Labrīt, dārgie un dārgās, dārgās un ne tik lētie :)

Paspēlējos ar vārdiem. Zinu dažus meistarus, kuriem tas sanāk daudz pārliecinošāk. Bet ne par to. Nu ko, sen neesam runājušies, vai ne? Esmu iesēdusies savā dīvaniņā, savā sarkanajā, lielajā krūzē pagatavojusi kafiju un man ir dažas stundas laika, lai atgūtu savu rakstītprasmi, izvestu pastaigā suni un sapucētos. 

Vakardien biju nodarbībā, kur spēlējām spēli. Jā, tik vienkārši, samaksāju naudu, lai paspēlētu spēli. Arī iemācījos to vadīt. Satiku gan redzētus, gan ne reizi vēl nesatiktus cilvēkus. Es parasti no šādām tikšanās reizēm aizeju priecīga, pozitīvi uzlādēta, jo cilvēki ir tik interesanti - kā viņi smaida, kā reaģē uz jautājumiem, kā prot pasmieties par sev, kā apmuslt, kā domā. Vēl tik interesanti ir redzēt, kā noslēgtie cilvēki atveras, kā āriņa un smaržu buķete, ko viņi ap sevi nēsā, kalpo kā žogs - drošībai. Es šādās reizēs visbiežāk esmu tā, kura jauc robežas un kura klauvē pie uzceltā žoga vārtiņiem. Reizēm gan es arī ne…