piektdiena, 2015. gada 20. novembris

Darīt.

Pavisam mierīgi. Kā jūra pēc vētras. Kā pilsēta pēc pusnakts. Kā māja pēc svētkiem. Tā pavisam lēnām un mierīgi es tev sekotu, paceltu, palīdzētu apsēsties un dziedātu miega dziesmas, kad tevi mocītu bezmiegs. Pavisam nemanāmi. Tā, it kā manis nemaz nebūtu. Kā viegla vēja brāzma vasaras rītā. Es skrietu līdzi tavam ritenim, kas no kalna trauktos lejā un mēģinātu atglaust tavus matus. It kā gribētu nosargāt. Pasargāt.
Vai tas būtu iespējams? Pasargāt no puniem un neveiksmēm. Vai tas būtu jēgpilni? Cik ātri Tu sadusmotos par visiem maniem centieniem pasargāt?
Drīzāk lūgt un domās vēlēt labu. Rādīt piemēru un piepildīt savu dzīvi ar smiekliem. Raut līdzi rudens lapu dejām un vēl un vēl. Mīlēt.


Es gribēju rakstīt par mīlestību. Bet tas tā banāli, vai ne?  Taču tomēr es rakstu. Par labiem vārdiem un darbiem. Darīt labu katru dienu, nevis tikai izkārt karogus un līdzi just. Pēc tam nolamāties par 'kārtējo nejēdzību', jo es taču esmu tik pareizs.
Pacelt papīru, nevis norādīt uz to otram. Es vēlētos mācēt mīlēt bez nosacījumiem un vardarbības. Es izvēlos būt kopā ar tiem, kuri domā līdzīgi. Apzināti, katru dienu sev atgādinot par darbiem, kurus varu paveikt.


Lai jums izdodas vispirms redzēt sevi un tad to otru, kas ne tā un ne šitā.
Lai man arī tas izdodas.

Evita

piektdiena, 2015. gada 30. oktobris

Salnas laikā lapas [ikdienu] krāsot

Autumn Artwork Change is Beautiful Art by RoseHillDesignStudio:
Pinterest com


Labrīt!

Sen neesam tikušies, vai ne? Ir atnākušas pirmās salnas, atrasti iepriekšējā gada dūraiņi un adītās šalles. Ir oktobra pēdējās dienas. Pa vidu piedzīvoti pārsteigumi, skaisti vēlējumi un ļoti dažāda sajūtiņa.
Jā, dzīve mēdz pārsteigt. Vai esam gatavi šiem pārsteigumiem? Droši vien ne vienmēr. Taču esmu pārliecināta, ka tie ir mūsu mazie dzīves gudrību uzdevumi, kas jāpiedzīvo un jāiet uz priekšu. Kā cietais rieksts - 'atkosts' tas rada gandarījuma sajūtu pakrūtē, apstiprinājumu, ka es varu. Bet reizēm arī nevaru. Pēdējā laikā bieži jūtu, ka nevaru. Ir ļoti interesanti vērot sevi šajā 'nevaru' procesā. No sākuma cīnies pret. Būtībā pret sevi, lauz, mēģini no jauna, labāk. Bet pienāk viens manāmi nemanāms mirklis, kad pieņem savu nevarēšanu. Ideāla nav. Nav ideālo formulu, kā dzīvot un pēc kā risināt šos 'cietos riekstus' vai grūtības savā ikdienā. Tāpat kā nav ideālu cilvēku, mammu, tētu, draudzeņu. Ideāls, manuprāt, vispār ir viens smieklīgs vārds. Tajā pat laikā - katrs ir ideāls - tāds, kāds viņš ir. Lūk, bet, kas notiek, kad pieņem savu nevarēšanu? Pieņem, ka tā vienkārši notiek. Ir kaut kas, kas ir par tevi - visdrīzāk tad vēlamies runāt par labajām pusēm, iezīmēm, prasmēm, ideāliem un skaistuma mērauklām, taču pavisam noteikti arī nevarēšana ir kaut kas par mani. Jā, un tad paliek viegli. Tik vienkārši un viegli, kad ļauj sev nevarēt, kad pieņem savu nevarēšanu. Kad vairs nelauzies atvērtās durvīs. Jā, jā, atvērtās, nevis aizvērtās. Aizver tās mūsu iedomas, patiesībā, tās ir vaļā - vai nu ej iekšā, vai ej garām.
Esmu lauzusies. Uh, kā lauzusies un...aplauzusies. Jūs jau zināt, kā tas ir. Ja kāds tiešām nezina, jo viņam vēl jūra līdz ceļiem, tad tas ir tad, kad tu pieliec maksimāli daudz pūļu, lai iegūtu kaut ko kārotu, nereti iedomu izskaistinātu, reizēm par spīti kādam, lai neatstātu sevi muļķīša lomā. Pēc tam tu raudi, jo izrādās, ka tas nav par tevi, tu esi arī sāpinājis kādu sev svarīgu cilvēku. Un tad ir skumji. Ne vienmēr mazliet. Visdrīzāk esi saistītajā pierakstā rēķinājis kādu dzīves uzdevumu un guvis kaut kādu mācību, gudrību vai muļķību, kuru, ja būsi modrs, paņemsi azotē, lai nākamajā reizē dotu sev iespēju padomāt un dziļi ieelpot pirms rīkojies.
Katram savi notikumi, katram savi motīvi un katram sava mēraukla. Es gribu teikt, ka reizēm ir jāļauj notikt. Reizēm ir jābūt drosmīgam un jāiestājas par sev svarīgiem cilvēkiem. Manuprāt, vērtība ir mūsu attiecības ar cilvēkiem. Taču vēl svarīgāk ir būt patiesiem šajās attiecībās. Tāpēc reizēm ir jāiestājas par sevi, lai arī reizēm tas ir pavisam grūti.
 Esmu ievērojusi, ka es nereti esmu gatava aiziet no tādām starppersonu attiecībām, kas grauj, kas rada mani ilgstoši nepatīkamas izjūtas un vēlāk - sajūtas. Iespējams, tas ir mans 'cietais rieksts', lai mainot savu attieksmi, mainītos manas jūtas. Ideālas receptes nav - ne vēdās, ne citās zinātniskās teorijās. Sekot [akli, neizvērtējot] kaut kam tāpēc, ka tas ir forši, un gudri cilvēki tā saka, manuprāt, nozīmē nedzīvot pašam. Vienmēr ir vērts sadzirdēt, lasīt, iedvesmoties un iedvesmot, tikpat svarīgi ir sadzirdēt, ko par to saka tava iekšiņa. Noticēt sev.
Patiesībā jau katrā situācijā, pieņemtajā lēmumā esi tu un tava konkrētā mirkļa izvēle. Ik pa laikam ir vērtīgi ieskatīties spogulī un sadzirdēt, ko stāsta tavas acis?
Do you want to develop an effective lead generation program? Consider these 3 metrics.:
Pinterest.com

Šodien:
- klausīties, ausīties, novērot dabu;
- domāt par tevi;
- izlasīt dažas grāmatas lapaspuses;
- parunāt ar ģimeni, vecākiem, vecvecākiem;
- izvest pastaigā suni;
- ļaut sev piedzīvot;
- mīlēt pasauli.


Lai jums izdodas! Sveicienus sūtu uz tik daudz dažādām pasaules vietām, kur lasa manis uzrakstīto. Paldies par pacietību un labajiem vārdiem. Sildīsim sevi un viens otru.


Evita


piektdiena, 2015. gada 11. septembris

Eņģelis čukst - audz!

Labrīt!

Nu jau varam piedzīvot dzestros rītus, kas neizbēgami mums stāsta, ka notiek pāreja. Patiesībā mums tiek dota iespēja sagatavoties. Pārcilāt drēbju skapī esošos siltos džemperīšus, atcerēties par kurpniekiem, kuri gādā, lai varam klaudzināt pa ielām un sveicināt apkārtējos ar pieklājīga paskata papēžiem. Sagatavoties psiholoģiski citam gadalaikam, citai gaisa temperatūrai un arī - lielākiem izdevumiem, piepildot telpu ar siltumu:)
Tajā visā ir sava burvība, sava burvestība. Ikdiena ir kļuvusi steidzīgāka. Vismaz mana. Kaut tajā pat laikā izturama, kas man ir nozīmīgi. Esmu pieradusi pie noteikta pulksteņa laika, kad jāceļas, pie noteiktas kārtības un ritma, tikai vakaros gan - ātrāk kā vasaras brīvdienās gribas palīst zem segas un ļauties miegam. Esmu arī no šā tā atteikusies par labu mieram.Vēl aizvien ir atsevišķi mirkļi, kad neatminos, pa kuru laiku atbraucu no A punkta līdz punktam Z, acīmredzot nebiju klātesoša, biju domās aizceļojusi. Tad, kā saka - jāsauc sevi mājās, pie sevis. 

Vakar, atnākot mājās pēc darba, es pēkšņi pamanīju, ka māja ir, teikšu kā bija - nekārtīga. Biju skarba secinājumos - te nedzīvo sieviete. Kaut manī kaut kas pretojās un pīkstēja. Aizdomājos, kāpēc to pamanu tikai ceturtdien? Vai ceturtdienu vakaros es kļūstu par sievieti? Kas tieši mainās, kad zini, ka nākamajā dienā nebūs jāskrien uz darbu, plānojot savu laiku pa minūtēm? It kā nemainās, bet tomēr mainās. Mainās fokuss. Uz iekšiņu. Uz savu iekšiņu. Es nezinu un neapgalvoju to par tevi, runāju par sevi. Man šķiet, es apzināti, pārvarot ikdienas stresu, uz kaut ko apzināti koncentrējos un apzināti kaut ko izslēdzu. Es uzmanību nesadalu sīkumos, bet virzu to uz kaut ko konkrēti tajā brīdī nozīmīgu. Taču es nezinu, vai nudien tā ir, es tikai prātoju.
Kā stāsts turpinājās? Protams, namā un manī ienāca sieviete. Nekur gan viņa, protams, nebija aizgājusi, ja tā godīgi.  Sieviete manī samīļoja katru izlietnē atstāto šķīvi un dakšu, padzirdīja puķes, un grīdai deva iespēju sasmaržot svaigo gaisu. Man nav ne jausmas, kā ir pareizi. Taču man ir prieks, ka ir kaut kas tāds, ko ar laiku tu sevī pamani, kam pirms tam nebiji pievērsis uzmanību. Pamani, kā mainās tava attieksme, mainās fokuss, izdari izvēles, klausoties sevī. šaubas it kā  atkāpjas tādos mirkļos, jo tev ir absolūti liela sajūta, ka tā vajag.  
Tas stiprina pārliecību un, lai cik neparasti tas varbūt izklausās - iedveš mieru. 
Es neapšaubāmi sajūtu, ka esmu pateicīga par iespēju redzēt, dzirdēt, piedzīvot mirkļus, būt mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem, pateikties un vēlēt viņiem labu, jo manī ir sajūta, ka savādāk nemaz neprotu. Ja vēl nesen es baiļotos, kā mani saprot otrs un vai nepārprot manus labos vārdus, jo droši vien bija daudz šaubu pašai par sevi, tad šobrīd es dalos savā dzīves mīlestībā, atstājot bailes aiz muguras.
 Jā, ik pa laikam vēl aizvien ir mirkļi, kad gribas palīst zem segas, kad gribas norādīt, kā labāk dzīvot un dusmoties, ja tas tā nenotiek. Esmu apņēmusies tos mirkļus ne tikai pamanīt. Esmu apņēmusies samazināt tos lielumā, daudzumā, ilgumā un nozīmībā. To, ka viss ir slikti (visdrīzāk attiecībā pret mani) un kā pareizi otram ir jādzīvo, šķiet, to jau mēs ikviens, domājams, zinām labāk. Taču, ja to esmu pamanījusi, nebūtu godīgi, to ignorēt, vai ne?
pinterest.com
 'Pār katru zāles stiebru ir noliecies eņģelis, kurš tam nepārtraukti čukst - audz, audz!'

Es pievienojos un arī tev saku - audz! Ļauj augt līdzcilvēkiem sev blakus.


Nu tad - par lieliem darbiem un tavu skaisto dienu,

 Evita

P.S. Vakar izlasīju sarunu ar mācītāju Juri Rubeni. Iedvesmota, uzklausīta, mazliet domīga un kaut ko īpašu auklējam azotē, aizmigu. Ir sajūta, ka izlasītais ir kaut kā vēl jāpaauklē, nesteidzoties to salikt pa plauktiņiem. Ir brīnišķīgi, ka mums ir tādi cilvēki, no kuriem plūst miers un sakārtotība, patiesums un skaidrība. Nevis pamācības, bet tāds plūdums, kurā tu vari smelties, ja tev ir tāda iespēja un vajadzība. Es nudien tā domāju.    

P.P.S. Šorīt pamodos ar sajūtu, cik labi, ka man ir iespēja ar jums satikties, dzirdēt, baudīt jūsu radīto, lasīt uzrakstītās domas, ieraudzīt dažādību un ieklausīties dabas cikliskumā. Protams, es šobrīd mazliet idealizēju, jo es koncentrējos uz to skaisto. 
Mūsos ikvienā un ikkatrā ir kaut kas īpašs, kaut kas neatkārtojams un skaists, kaut kas atšķirīgs. Mūsos arī ir melnais, skaudīgais, īgnais, agresīvai, bailīgais. Reizēm es sabīstos no tā, ko jūtu, jo šķiet, ka nav mans, bet ir. Esmu pārliecināta, ka mūsos ir liels radošais potenciāls, kas visbiežāk ieslodzīts rāmjos un neticībā. Esmu pārliecināta, ka noteiktos apstākļos, varam sevi pārsteigt gan pozitīvi, gan gluži pretēji.  Bieži vien redzot melno citos, novēršamies, sakām, ka tas ir briesmīgi. Savukārt, kad esam nejauki pret līdzcilvēkiem paši, tas ir kaut kā saprotamāk, jo ir taču apstākļi tādi. 
Ar to vēlos teikt, ka, manuprāt, svarīgi ir būt godīgiem vispirms pret sevi. Svarīgi ir sevī attīstīt iejūtību. Esmu pārliecināta, ka tas ir darbiņš ik dienu ikkatram. Bet tas ir darbiņš, kas paveicams un kas attīsta spēju būt labvēlīgam, labsirdīgam. Kā sacīt jāsaka - vajag tik' rakt!  


sestdiena, 2015. gada 11. jūlijs

Ceļā

Labrīt!

Cik brīnišķīgi skan šis sveiciens, viss vēl ir priekšā, viss vēl būs. Rītam zelts mutē- ir kaut kur lasīts un dzirdēts. Es teiktu, ka arī rasa acīs. Rīti ir un nav manējie. Man patīk tie vēlie. Un reizēm esmu priecīga par agrajiem.


Lūk, vienu rītu pamodos agrāk. Pakrūtē kņudināja, it kā satiktos ar viņu (to viņu, pēc kura katra reizēm ilgojas). Bija paredzēts pārgājiens. Biju beidzot ar draudzeni sarunājusi doties mazā pārgājienā. Viens man bija skaidrs, ka nebūs spēka izsīkuma, nebūs sevis laušana, jo ejam pārgājienā sev par prieku. Protams, 30 km noiet ar smagu somu plecos pilnīgi fiziski viegli nav. Tās bija lieliskas stundas, kad ar katru kilometru saproti un ieraugi kaut ko jaunu - gan sevī, gan apkārtnē. Pēkšņi ogu ieraudzīšana šķiet tik priekpilns mirklis. Gavilē un pat nodejo ogu deju, metot tās mutē un izgaršojot katru garšas niansi. Abas ļāvāmies aizvest viena otru arī neceļos. Pamēģināt, kur ved šis ceļš vai taka. Iziet cauri pamestai un nesakoptai atpūtas vietai, iztēlē uzburot galvaskausus, ko cilts aiz sevis atstājusi. Padomāt par cilvēkiem, kuri atmet ar roku, padodas, neļauj sev gribēt skaisti. Tad izslieties, pamest nevērīgu skatienu pa labi un kreisi, līst caur dzeloņdrāšu sētu un doties drošā solī uz priekšu.


Cik sen tu esi priecājies kā reiz bērnībā, spēlējot ar čaļiem vai meitenēm kariņus?

Galamērķis bija jūra. Skaista, tajā vakarā šalkojoša un bangojoša, ar pūķotājiem pilna. Skats bija tik neikdienišķs. Apēst līdzpaņemto bija viegli. Ļoti. Izstiepties garākām, paslēpjoties aiz kāpas no vēja un skatīties debesīs - baudpilni. Jokoties un smieties- pats par sevi saprotams.

Cik bieži pamosties no rīta un ļaujies sajūtām sevi aizvest tur, kur tās ved?

Vakars bija maģisks. Jā, jā, tieši tik labi arī viss bija. Jūrā krita saule - silta, spoža, sarkana. Tai pretī spīdēja apaļš un pilns mēness - auksts, balts. Pa vidu mēs. Tās, kuras ļāvās. Tās, kuras skrēja gar krastu, lai vāktu dažādus kokus un spiegtu aiz prieka. Iztēlojoties kā rāpuļi no mums bēg. Sauli noķērām plaukstās, mēness uzraudzītas. Teltī iztēlojāmies, ka esam uz vientuļas salas un mums nav ne jausmas, kas notiek naktī. Bet nogurums ņēma virsroku un cietais, grubuļainais pamats nespēja mūs noturēt nomodā.

Cik bieži esi ļāvis aizmigt sev koka zarā vai piemājas siena kaudzē? 


Rīts. Tieši tas pats, kuru sākotnēji pieminēji. Solīja daudz un deva vēl vairāk. Ar zeķēm aiziet līdz jūrai un izstaipīties. Nomazgāt muti un pavērties plašumā. Saule jau sildīja. Domāju, tā noteikti kā pasakās smaidīja un bija gatava mūs uzrunāt. Tāds miers un bauda dvēselei. Dabas spēks.

 Izdziedinātas. 

Ceļā. Pie sevis. Pie tevis. Piedzīvot. Izjust. Pateikties. Turpināties. Atlaist. Ne par kādu naudu nemainīt. Saplūst. Novērtēt. Doties uz priekšu.

Paldies, Sandra. Par iespēju piedzīvot. Par to, kas rakstītajās rindās un vēl vairāk par to, kas starp rindām.


Lai jums savi pārgājieni, ceļi un takas, sabiedrotie un garšas,

Evita

trešdiena, 2015. gada 10. jūnijs

Es sapni redzēju.



“Es sapni redzēju. Es tādu redzu katru nakti. Tu viena dejoji, skaitot soļus un taktis..”

Neapšaubāmi ir lietas, vietas, cilvēki, kas atmiņā tiek iekapsulēti. Pasaule griežas, virpinās, ritinās, bet kapsula neskarta ceļo līdzi. Ir dzīves notikumi, kas it kā atkārtojas. Acīm redzi, ka esi to jau piedzīvojis, tikai, laimīgi smaidot, saproti, ka tava reakcija ir mainījusies. Tu esi kļuvis citādāks, it kā jau tāds pats, tomēr kaut kāds lielāks spēks tevī ir radies. Acis pieredzējušas daudz vairāk, sirds jutusi daudz plašāk, kapsulas saturs ir iesmaržināts, uzpucēts, neglītumi kļuvuši par tādiem kā neizmazgātiem traipiem, kurus atceries un redzi tikai tu pats. 

Ja mēs zinātu, kuras izvēles ir pareizās.. jā, ko tu darītu? No sākuma tas varētu priecēt. Kur ej, tur lasi dālderus, redzi smaidīgas sejas un feju spēles. Taču vienā brīdi, manuprāt, cilvēks sāktu meklēt pats kādu pakalnu, kur viss nav tik paredzams un saredzams. Gaidītu, lai kaut kas pārsteidz. Nesagatavotu. Es noteikti atrastu kādu kalnu, kurā uzkāpt, stumtu sevi, ja vajadzētu -  vilktu aiz matiem, reizēm palamātos, tad histēriski pasmietos un pēcāk atkal dotos uz priekšu. Šie visi neparedzamie, interesantie notikumi ir tā dzīves garša. Manuprāt. Kad speciāli neko nedari, lai būtu, bet ir. Ir tieši tā, kā acīmredzot vajag. Vēl vakar dzirdēju sevi sakām kādam – nebrien pret straumi. Laid, lai nes. Paļaujies. Lai arī ne vienmēr ir skaidrs, kur tiksi nogādāts, vismaz ir vērtīgi sevi ieraudzīt – tādu, kāds esi – domīgs, bailīgs, apmulsis vai dusmīgs...  Tāpat to kapsulā noglabāsi, ja būs vērtīgi un atmiņās auklēsi, ja gribēsi pieturēt. 

Bilde no pinterest.com
Lai jums interesanti, kāpjot iztēles vai reālajos kalnos, iepazīstot tuvāko vai tālāko apkārtni un uzņemoties atbildību par to, ko izvēlaties. Labā ziņa ir tā, ka es jūsu vietā nevaru būt laimīga, tāpēc centīšos par sevi. Jūs atkal darāt visu, lai sajustu savas dzīves smeķi. Slikto ziņu nav. Labs sākums. Vasarai. Zemenēm. Atvaļinājumam. Draudzībai. Peldsezonai. Jaunām idejām. Mieriņam. 


Skaujot un smaidot,
Evita

P.S. Pēdējās naktis nudien ir sapņu piepildītas. Skaties, smejies un raudi.
P.P.S. Atļāvos citēt vārdus, kas tīk un kas [at]skan. Dāmas un kungi - Prāta Vētra. :)

svētdiena, 2015. gada 10. maijs

Pamosties agrāk

Tā ir tāda laba sajūta, kad pamosties agrāk kā citi tavējie, kuri vēl miegā ķer kādu taureni vai peld straujā upē un miegā grimasē. Sapņi ir brīnumaina lieta. Reizēm tie atkārtojas. Ir arī tādi, kas pārsteidz, cik reāli tie šķiet, vēl pamostoties nevari saprast, kurā pusē atrodies.

Tad es klusi aizlavos uz virtuvi, pagatavoju sev brokastis, paskatos pa logu un mēģinu piefiksēt, kā es jūtos. Ziniet, reizēm tā ir, ka jūti ķermenī saspringumu, lai arī pamatu tam it kā neredzi. Un tie ir zelta vērti mirkļi, kad sazemējies ar tagadni. Redzi, jūti, dzirdi, satausti un sasmaržo... Savu dzīvi.

Izjūta, ka neviens tavā vietā nevar pieņemt lēmumus, liek sasparoties. Reizēm jau mums katram ir vēlēšanās, lai kāds mūs padara laimīgākus, turīgākus, skaistākus, vienkāršākus, tad mums patīk padusmoties, ja tā nenotiek. Jauki jau, ka nenotiek. Tas dod iespēju saredzēt savus iekšējos un vēl neiepazītos resursus, noteikt jaunus mērķus, jo tieši mērķi padara mūsu dzīvi dzīvu, padara to jēgpilnu. Tāpēc nebaidieties tos izvirzīt, un izgaršot ceļu, kad uz tiem virzāties.

Šodien ir mātes diena. Būt mammai. Un būt meitai. Esmu abās šajās lomās. Būt mammai, kura dod iespēju sajusties droši savam bērnam. Meitai, kura meklē patvērumu nedrošās situācijas.

Mana mamma man ir ļāvusi būt, būt pašai un piedzīvot stāstu par pašcieņu un brīvību. Mammas paļaušanās un ticība man devusi spēku noteikt mērķus, nebaidīties mīlēt un izzināt pasauli. Tādas īpašas attiecības. Mūža attiecības, kuras pamazām mainās, transformējas, bet sajūta, ka tevi kāds 'piesedz', paliek.

Lai skaists pavasara, plaukšanas, zaļošanas laiks. Lai izdodas izbaudīt. Ļaut sev piedzīvot piedzīvojamo. Atļaut sev būt tieši tādam, kāds esi. Meklēt iespējas redzēt tālāk un just plašāk.


Mīlestībā,
Evita



svētdiena, 2015. gada 8. marts

Dārgumu lādīte.

Šodien nofotografēju kastīti, kurā sakārtoju savas rotaslietas. Patiesībā to man nemaz nav daudz, drīzāk varētu teikt - izcilāju savus auskarus. Nofotografēju. Šī bilde man kaut ko atgādināja. Nevaru saprast, ko tieši, bet tā manī radīja sakārtotību, tagadnes klātesamību un mieru. Varbūt var vilkt paralēles ar to, ko vecmamma mācīja, ja sirds vai prāts trako, sakārto istabu.
Es sakārtoju pavisam mazu kastīti un priecājos, cik skaisti viss  kopā izskatās. Neviens necenšas būt pārāks, katram ir sava vieta un nozīme, katrs auskars ir atšķirīgs un tieši tāds, kādam tam jābūt. Lūk, šī fotogrāfija un miers mani pat pamudināja par to pastāstīt jums.

Mana sakārtotā lādīte.

Atļaujiet man atgādināt (jo jūs jau to zināt:),

lai kādi mēs esam, mēs esam tieši tādi.
Lai cik ļoti gribētu izpatikt otram, vienā brīdī apjautīsim, cik tālu no sevis esam aizceļojuši.
Katrai lietai, notikumam un satiktiem cilvēkiem ir sava vieta mūsu dārgumu lādītē, ir muļķīgi to slēpt, justies vainīgam vai pārāk ilgi uz to aizskatīties.
Cilvēki, kuri cenšas tavu nozīmību mazināt, ir jāmīl vēl vairāk, jo mīlestība ir viņu svešvārds.
Palīdzēt mēs varam vienmēr (un tas tevi pašu padara par vēl labāku cilvēku), taču reizēm otram ir jāļauj nokrist/aiziet, lai pats saviem spēkiem atrastu veidu, kā piecelties vai atrastu īsto taku taciņu.
Patīkami vārdi nevienam ļaunu nenodara, ne vienmēr tas nozīmē, ka teicējs kaut ko no tevis grib.
Pieņem to, ka tu vari.
Laimes formulas sastāvdaļas ik dienu, ik gadu mainās, tāpat kā smaržu un garšu nianses, ko ar laiku sāc ievērot, esi vērīgs, manīgs, atvērts.

Tāpēc es saku - Tu esi neatkārtojams, Tavi smiekli skan gardi un Tavs smaids mani apbur, Tava nopietnā sejas izteiksme man liek domāt līdzi, Tavu spēju klusēt es novērtēju.

Šodienai piestāv:
- es tevi mīlu;
- sakārtota dārgumu lādīte, viens stūrītis tevī pašā;
- pieklājība;
- tāda prieka, dulluma, laimības un mīlestības fotokartīte;
- kopības izjūta vai sen pelnīta vienatnes deva;
- gards, vitamīniem bagāts dzēriens un skaidras domas;
-  būt vienkāršākam;
- ziedi, protams, krāsaini vai balti (tādi ir tikuši man);
- viena gara ieelpa un apņēmības izelpa...



Priecīgi,

Evita

piektdiena, 2015. gada 27. februāris

Vēstule Galvenajam.

Dārgais, Ego,

es nojaušu, ka tu vēlies, lai iepazīstu tevi vēl vairāk, ciešāk, skaudrāk. Lai skatos tev acīs un atzīstu, ka esi ņēmis virsroku pār manu skatienu, ķermeņa valodu, asaru kanāliem un gribu. Tu nepazīsti ne kauna izjūtu, ne sātu, ne robežas. Tev vajag tagad un tūliņ. Tiklīdz esmu paveikusi vienu Tavu vēlmju piepildījumu, Tu nekaunīgi atvēzējies un sper pa manu tikko nopirkto, koši sarkano ādas krēslu, lai tas skanēdams nokristu un es pat sarautos. Tu bezkaislīgi nogrozi galvu, kad vēlos, ko pavisam mazu, mazu, mazu, kaut ko pavisam vienkāršu. Kad es Tevi neklausu, Tu sadusmojies, tu tā auro, ka man jāliek spilvens uz galvas un jāsauc palīgā Tavi citi brāļi no citas mātes. Tu taču nenoliegsi, ka tā bija?

Taču pamazām viss mainījās, vai ne? Tavu aurošanu es uztvēru kā vienu satrakojušos sievišķi, kura grib, bet neiegūst (parasti to, ko nav iespējams iegūt). Kad Tu citu reizi taisīji  ierasto trādirīdi, un es arī līdzi sašūpojos savā gribā un vērtībās, es vairs neliku spilvenu uz galvas. Es pilnīgi noteikti ieraudzīju sevi. It kā nebūtu vēl vakar uz sevi skatījusies spogulī, mēģinot izpatikt Tavai gaumei.  

Dārgais, Ego, es gribu atvainoties, ka saucu Tevi tajos nesmukajos vārdos. Tu jau neesi tas nezvērs, ko mēģināju likt krātiņā - dusmodamās, šņākdama, rēkdama, skriedama, pavēlēdama. Tas nezvērs esmu pati, kad neiegūstu, ko gribu, kad neiegūstu uzreiz, kad neiegūstu vairāk, kad ļaujos tavam - tev vajag, man vajag...
Ego, tu parādīji, cik augstos kalnos varu kāpt, pati saviem spēkiem, cik sāpīgi ir kūleņot lejā, cik patīkami ir dzert aukstu avota ūdeni, klausoties dabas skaņās, samīļoties, cik skaudīga es varu būt, nenovīdīga, cik liela un plaša ir mana sirds, cik daudz tajā ir maiguma, siltuma un mīlestības...

Kad pamodos tajā maģiskajā rītā un biju pateicīga Tev par iespēju gribēt tik daudz, un pateicīga dzīvei, ka visu neieguvu. Pateicos par to žēlumu, ko tajā brīdī izjutu pret sevi, cik tas izskatījās smieklīgi, kad sēdi un raudi par tukšuma sajūtu, par to, ko šķietami gribi un vajag, par dusmām, kuras seko pēc zaudējuma... 
Jā, nudien, pienāk viena diena, un viss it kā saslēdzas, tu vari pasmaidīt par to, kā tas ir bijis un pieņemt, ka vēl visādi arī būs. Bet paldies par to absolūto fizisko nogurumu, kad gribēju būt supermamma un par tiem dažiem rītiem,  kad izvilku sevi no gultas aiz matiem, jo es gribēju būt varoša...

Lai arī tik ļoti daudz šķietami mums vajag, mēs esam laimīgi mazumiņā no tā visa, jo nav jāraud par lielo plašumu, kas šos punktus (kur esmu un kur gribu būt) šķir, bet vari priecāties (nu vismaz būt saviļņojošās gaidās), ka tas atkal būs viens liels piedzīvojums, kad virzīsies uz priekšu un iepazīsi sevi atkal no jauna. 

Piii, Ego, nevaru vien sagaidīt, kāds šoreiz būs ceļojums, kad vairs nevajag par katru cenu, perfekti un daudz.

Pinterest.com

Ego, es dzirdu Tavas domas, neesi nu tik uzbāzīgs. (smaidu)




Evita

piektdiena, 2015. gada 30. janvāris

Paspēlēsimies.

Labrīt, dārgie un dārgās, dārgās un ne tik lētie :)

Paspēlējos ar vārdiem. Zinu dažus meistarus, kuriem tas sanāk daudz pārliecinošāk. Bet ne par to. Nu ko, sen neesam runājušies, vai ne? Esmu iesēdusies savā dīvaniņā, savā sarkanajā, lielajā krūzē pagatavojusi kafiju un man ir dažas stundas laika, lai atgūtu savu rakstītprasmi, izvestu pastaigā suni un sapucētos. 
pinterest.com

Vakardien biju nodarbībā, kur spēlējām spēli. Jā, tik vienkārši, samaksāju naudu, lai paspēlētu spēli. Arī iemācījos to vadīt. Satiku gan redzētus, gan ne reizi vēl nesatiktus cilvēkus. Es parasti no šādām tikšanās reizēm aizeju priecīga, pozitīvi uzlādēta, jo cilvēki ir tik interesanti - kā viņi smaida, kā reaģē uz jautājumiem, kā prot pasmieties par sev, kā apmuslt, kā domā. Vēl tik interesanti ir redzēt, kā noslēgtie cilvēki atveras, kā āriņa un smaržu buķete, ko viņi ap sevi nēsā, kalpo kā žogs - drošībai. Es šādās reizēs visbiežāk esmu tā, kura jauc robežas un kura klauvē pie uzceltā žoga vārtiņiem. Reizēm gan es arī neklauvēju.
Spēle, ko spēlēju un ieguvu tiesības to spēlēt ar citiem, ir domāta, lai jaunieši (un ne tikai) ieraudzītu, cik katrs mēs esam dažāds. Apskatoties iepriekš rakstīto, kā jutos pēc spēles un kas mani tajā saistīja, varam secināt, ka spēle strādā. Es tiešām ieraudzīju, cik atšķirīgi mēs esam, un tas nav biedējoši, bet tieši otrādāk, domās pārcilāju, ko ar katru no viņiem varētu kopā sadarīt, par ko runāt. Un noteikti ar katru būtu kas tāds, par ko aizrunāties. Cik labi ir ļaut sev sajust ko vairāk par patīk/nepatīk.

Es spēlē izvilku savu pirmo jautājumu - vai tu zini kādu, kurš šobrīd varētu būt noskumis? Kā tu varētu viņam palīdzēt? 
Kā ir ar jums, vai jūs zināt? Un vai jūs zināt, kā viņu varētu iepriecināt, mazināt skumjas. Mūsu grupa minēja daudz piemēru, un pavisam konkrētas lietas - nopirktu biļeti uz kino, un abas aizietu uz komēdiju, lai varam izsmieties, minēja arī teātri, minēja, ka izrunātos un kopā paraudātu, apskautu... Cik daudz patiesībā mēs varam darīt, ja vien sajūtam, saredzam, neesam truli vai dvēseliski akli.

Vēl nesen aiz saguruma un reizēm bezspēcības es domāju (varbūt pat dusmojos), ka gribu vienkāršāku pasauli, vienkāršākus cilvēkus, mazāk selfiju un mākslīgo ādu, vieglākas izvēles un paškritiskuma kripatu ikkatrā. Kad esi mazliet nomierinājies un atguvis spēku, tad saproti, man ir visas iespējas tādam būt. Jo godīgi - vienkāršāk ir sagaidīt no citiem, lai viņi mainās, jo es taču tik laba un pareiza. (pasmaidu)

Un te nu tu stāvi krustcelēs, uz kuru pusi iesi? Ne vienmēr īsākais ceļš ir vieglākais, ne vienmēr garākais - drošākais. Taču tikai tu pats vari izdarīt izvēli un to pieņemt, negaidot no malas applausus, uzslavas vai kādu citu vērtējumu.

Tikai es pati varu  dot sev otro vai trešo iespēju būt vienkāršai, godīgai, meklēt un pazaudēt. Un visas iespējas to arī, protams, nedarīt.

Nu labi, met kauliņu un izvēlies jautājumu, uz ko šodien atbildēsi!


Lai interesantas atbildes,


Evita





Viens, divi, trīs un Tu esi brīvs

Labdien, labdien, mīļie, dārgie un attālie! Es nezinu, kā jums, bet mana ikdiena ir uzņēmusi labu tempu un ātrumu. Patīk. Man vienmēr ...