Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Tiek rādīti šajā datumā publicētie ziņojumi: 2014

Sirdsapziņa

Vakardien manī bija tāda sajūtiņa, kurai nevarēju rast nosaukumu. Tā bija ar skumju pieskaņu. Tieši tāpēc es sapratu, ka man vajag zināšanas, tāpat kā cilvēkiem vajag zināšanas par nāvi, lai to spētu pieņemt un pārdzīvot, kad tā skar kādu no mīļiem cilvēkiem. Arī man vajadzēja zināšanas par sirdsapziņu, lai izprastu, saprastu kaut kādā veidā mēģinātu paskatīties uz notikumiem racionālāk.  Kā tā veidojas? Kā tā klusē, kad jāizvēlas un gribas būt uzvarētājam? Cik lielā mērā tad mēs sadzirdam sirdsapziņu, kad par jebkādu cenu vēlamies kādam aiz muguras izdarīt metienu savā labā. Un tikai savā. Savas vēlmes pēc varas labā. Sportā, manuprāt, rīcība tiek nodefinēta kā nesportiska rīcība un piešķirta tehniskā piezīme. Bet dzīvē? Kādas mums ir tehniskās piezīmes, kad izbradājam otra 'namu', 'templi' ar netīriem, smirdīgiem zābakiem, tikai lai apmierinātu un pabarotu savu vājo ego. Tā rīkojas vāji un garā slimi cilvēki, bet tas visu neizskaidro. Kāpēc nereti citi cilvēki iet vi…

Mākslinieki

Pienāk noteikts mirklis dzīvē, kad kaut kas nenovēršami mainās - cilvēki atnāk vai aiziet, emocijas palēnām "spiež pie zemes", mainās vara, gūsti traumu, saslimsti vai izlasi grāmatu, kas tevi līdz sirds dziļumiem satriec, tādā veidā dodot iespēju ienākt tevī jaunajam, gaismai, tumsai, krēslai, bet tevī nenoliedzami ir izmainījusies sajūta šajā pasaulē.
Vai esi piedzīvojis tādu mirkli, kad stāvi un saproti - tā kā iepriekš nekad vairs nebūs. Nekad. Tas tevi satriec un neļauj izkāpt kādu laiku no gultas. Kamēr mēs, cilvēki, sākam meklēt kā pielāgoties, kā izmainīt savu attieksmi pret sevi, pret citiem, pret pasauli, meklējam iespēju pieņemt notikušo, mēģinām atvainot, attaisnot, nomelnot, noliegt, izkliegt... Un tā tas ir. Vienmēr kāds iestrēgs notikušajā un turpmāk būs dusmīgs uz pasauli un aizvainots uz dzīvi. Un vienmēr būs kāds, kas saredzēs iespēju sākt iepazīt jauno pasauli vai  uztvers notikušo kā mācību, ko jāapgūst. Un mums taču vienmēr ir iespēja izvēlēties. Arī tad…

Pagātne tagadnē.

Viņa trīspadsmit gados devās prom no mājām, no savas ģimenes, jo bija vecākā meita, un vecāki nevarēja visus pabarot. Tā viņa nonāca pie saimniekiem, pie kuriem strādāja ilgus gadus. Protams, arī iemīlējās. Saimniece pret viņu izturējās labi, daudz iemācīja, taču ar saimnieka dēlu  precēties neļāva. Viņa daudz nestāsta par to, kā tajā brīdī jutusies. Drīzāk stāsta uz priekšu, par to, ka vajadzēja strādāt. Daudz un smagi. Piedzīvojusi zaudējumus. Kara laikā ēduši kartupeļu mizas, baiļu sajūta ir bijusi tik tuvu, tik klātesoša. Tas viss viņā nocietinājis pārliecību, ka jūtām te nav vieta, jo jādzīvo kā ir, jāiztiek ar to, kas ir. Jāpabaro bērni un jātiek ar visu galā. Stiprai jābūt. Jāpaļaujas uz sevi. Reizēm jāsamelojas un jāpacieš kauna izjūta. Tikai vēlāk viņa izteiksies par to, kā ierasts un kā vieglāk izdzīvot. 'Mīlestība, vecomam, bet kā ar to lielo mīlestību?', mazmeita viņu taujās pēc vairākiem gadiem. Viņa mirkli apdomājās, it kā viņā mītos vieni atmiņu zibšņi ar citiem…

Pa baltai kaijiņai tev un man.

Ar basām kājām rasa izskrieta. Kailpelde arī bijusi. Draugi satikti. Kartupeļu talka piedzīvota. Un vismaz viens grozs ar bekām, beciņām pielasīts. Bērns devies uz savu pirmo skolu, uz savu pirmo klasi pie savas pirmās skolotājas.
Skatoties šorīt pa logu , ir skaidrs - rudentiņš, bagāts vīrs, ir klāt. Tā jau notiek katru gadu, vai ne? Nekas jauns jau tas nav - gadalaiki mainās, gadu skaitļi arī, bet reizēm gribas ļaut sev sevi apzināt kā vienu mazu, bet vērā ņemamu puteklīti šajā Visuma noteiktajā kārtībā.

Šorīt runājot ar sev svarīgu cilvēku, sapratu, ka ik pa laikam aizbēgu no atbildības, no realitātes, paslēpjoties fantāzijās un sapņos. Noteikti, ka tā ik pa laikam izdara vairākums, tikai katram var būt atšķirīgi iemesli, kāpēc viņš to dara. Skatoties, cik ļoti bieži mums gribas kādu pamācīt un pastāstīt, kā viņam dzīvot, es aizdomājos, kā šo mehānismu nododam tālāk saviem bērniem. Staigājam tādi nepārliecināti zombiji un paveram muti tad, kad izklausāmies svarīgi un statuss vai lo…

Par tiem rītiem.

Labrīt!

Cik atšķirīgi mēdz būt rīti, tik atšķirīgas mēdz būt sajūtas no rīta. Un domas. Reizēm pamostoties šķiet, ka viss ir iespējams, ka dzīvi vajag vienkārši dzīvot - ieklausīties sienās, izelpā, skaņās, kas visapkārt, un tās tev parādīs ceļu, ja būsi apjucis. Galvenais ir uzticēties. Sev. Vispirms sev. Būt drošam savā izvēlē. Citi rīti pauž gluži pretējo - nelīst ārā no gultas ne ar labo, ne kreiso kāju. Kāpēc es to tā saku? Jo esmu piedzīvojusi gan vienus, gan otrus rītus. Esmu veikusi dziļas ieelpas un izelpas, lai sevi nomierinātu, lai iedvesmotu, lai sadzirdētu un visvairāk, lai apzinātu. Esmu arī vilkusi segu uz galvas un iekšēji šņukstējusi.

Dzīve ir skaista. Mēdz būt iedvesmojoši uzraksti. Taču reizēm atsevišķu cilvēku dzīve nebūt nav skaista, tajās ir daudz vardarbības, ciešanu un sāpju. Tas vienmēr liek domāt par kaut kādu netaisnību un liek izjust duālas izjūtas. Taču ne mums to izmainīt. Ne mums ar savu vardarbīgo palīdzību to izmainīt. Tikai pats cilvēks var sākt ieelp…

Reiz kāds tev uzdāvinās saulespuķi....

Atvaļinājums. Tātad esmu no kaut kā atvaļināta. Tas varētu nozīmēt, ka arī brīva. Jā, esmu brīva no braukšanas uz darbu, bet ne brīva no celšanās vienā noteiktā laikā. Bet, ziniet, nav nemaz tik grūti pamosties. Lai arī laikapstākļi ir tādi, kad gribas sasegties siltāk un iegrimt atkal sapnī, man tomēr šķiet, ka atvaļināšana ir jāizgaršo. Tā es arī cenšos darīt - braucu uz tirgu un rūpējos par to, lai zemenes nebūtu par maz un lai bļodā nepaliek par daudz.
Runājot par to brīvību, esmu jau teikusi, ka tā, manuprāt, drīzāk ir iekšēja sajūta un iekšējs psihiskais stāvoklis. Pēdējā laikā man pavisam patīk skatīties un ausīties, kas notiek ar mani, kad es savas izjūtas nosaucu skaļi. Bailīgās pārtop panesamās. Izrādās, tas velns nav nemaz tik melns. Reizēm prāts nāk palīgā, un es spēju atrast izskaidrojumu kaut kam, kas un kāpēc ir noticis. Gan vienā, gan otrā gadījumā mēs gribam justies labi un brīvi. Un labi, ka ne savādāk.
Nevaru dzīvot un piedzīvot to, kas tev ir jāpiedzīvo, bet varu s…

Piparmētru smarža un citas brīnumzālītes.

Būtībā neko jau daudz nevajag. Sakopt vidi, kurā atrodies, sarunāties ar cilvēkiem, kas tev apkārt, nebūt paviršiem pret tiem, ko satiec un kas uzticēts, piemērotu apģērbu laikapstākļiem, ticību saviem spēkiem un emocionālu atvērtību pasaulei un notikumiem, kas nāk un iet.

Tātad, kas šodien piedāvājumā:

- pastaiga;
- uzklāts galds vasaras baudīšanai;
- mūzika, kas fons;
- šampanietis un, protams, zemenes;
- kails ķermenis zem vēsa palaga;
- ziedu klēpis tavā istabā;
- vēsa duša un trīs dungojamās dziesmas;
- pašītis, ko nekad nevienam nenosūtīt;
- izvēle sevis, ne pienākuma pēc;
- vējš matos un vēlams arī svārkos;
- drosme;
- jaunas grāmatas iegāde un tātad arī mazliet sapņu garnējums, bet tikai mazliet;
- piparmētru smarža un masāža nogurušajiem pleciem;
- pēcpusdienas snauda;
- basas kājas un piecpadsmit jaunas labsajūtas receptes;
- trīs 'nē' un pieci 'jā';
- aukstā zupa bez lokiem, protams;
- būt apmierinātam, mazliet kautrīgam un patiesam....

Tas tikai iesākumam...…

Parole?

Par tavām un manām acīm. Par taisnību un baltajiem meliem. Par mirkļa burvību. Par absurdām domām. Par pasaules likumiem. Par sniegbaltiem sapņiem. Par vakara pasakām. Par mirkli pirms saulrieta un lēkta. Par dzejas rindām. Par kailumu, kas apģērbts. Par pieņemto kārtību. Par ticību. Par mulsumu. Par sarunām un neizteiktiem vārdiem.
Par ko tu gribētu runāt ar mani?
Vislabāk man patīk apsēsties nomaļus. Būt malā un redzēt. Tomēr visbiežāk es nebūt neesmu malā. Es paņemu vārdus un saku tos, lai otram tie netraucētu. Sarauju ziedus savā piemājas dārzā un nesu tos kaimiņam. Tāpat vien, jo man tā patīk. Uztaisu saldējuma kokteili un nebeidzu brīnīties, cik ļoti vienmēr gribas ar salmiņu sūkt līdz tam brīdim, kad dzirdu atskanam skaņu, kas nozīmē, ka glāze ir tukša. Smejoties es piemiedzu acis, un skatos otra smējēja acīs. Acu kontakts, kāds teiktu. Nē, mirkļa burvība, teiktu es. Dzīve. Nebēdnīgums. Apciemojot slimnieku, es viņu apskauju tik uzmanīgi un saudzējoši, ne tāpēc, ka žēlotu, bet …

Dzīve ir prieks

Labrīt brīvdienā, skaistie un skaistās!

Mazliet ieildzis klusums. Pie gandrīz visa, šķiet, ar laiku mēs varam pierast. Tāpat kā pierodam pie tā, kad kāds no mūsu dzīves aiziet - varbūt uz laiku, varbūt pavisam. Sākumā ir neizturami, grūti, emocionāli, bet tad palēnām spēcīgās izjūtas samazinās un iestājas miers un atmiņas. Nāk jauni notikumi, satiec citus cilvēkus, pats audz un attīsties. Reizēm viss sajūk, sabrūk, samudžinās, reizēm atkal viss izdodas un sanāk. Te augšā, te lejā. Spēks un vājums. Klusums un troksnis. Prieks un dusmas. Mīlestība.
Es nedomāju, ka kāds mums var noteikt, kā dzīvot vai justies. Taču uzskatu, ka tikai mijiedarbojoties ar otru, mēs varam saprast, kas mūsos dzīvo. Vai tas ir mīļš mājdzīvnieks, prusaks vai lauva. Tikai piedzīvojot celšanos, krišanu, dusmas, laimi, bezspēku, kaunu, varam iepazīt un saprast, kas mums ir nozīmīgs un kādi esam. Cik daudz esam gatavi piekāpties, upurēties, piedot, cik bieži atrodam spēku lūgt piedošanu un vēl tajā visā neiestrēgt,…

Sapnis vasaras naktī.

Vakardien, sazvanoties ar mammu, nevērīgi teicu, ka sēžu un dzēšu ārā mājas lapu. Mamma pēkšņi sašuta un man jautāja - kāpēc es tā daru? Ja neesot iedvesma rakstīt, lai nogaidot, bet, ka putnu lapa esot tomēr burvīga. Nē, putnu lapu nedzēšu pagaidām. Patiešām, ja nu atnāk lielā iedvesma un top kaut kas būtisks un interesants. Tā taču var notikt, vai ne? Paldies, mammu, par to, ka pasaki īstos vārdus īstajā brīdī.

Šodien es piedzīvoju 'sapni vasaras naktī'. Un sāku prātot, kā atrast līdzsvaru starp es gribu un es varu. Būtībā vajadzētu būt tā, ja es gribu, tad es arī varu. Un es daru vairāk, lai to, ko es gribu, es arī varu. Taču reizēm jāļauj lietām un notikumiem vienkārši notikt. Kā esmu teikusi savām draudzenēm, kad viņas ir bijušas pārdomās par dažādiem dzīves notikumiem - svarīgās lietas mēs nevaram palaist garām. Reizēm varbūt ir sāpīgi neiegūt to, ko tagad un tūlīt gribi, taču pēc laika saproti, ka tas, iespējams, ir bijis vienīgais veids, kā ieraudzīt kaut ko būtisku - …

7.klases eseju konkurss

Jā, es reizēm vēlos apaut savas kedas, pavirši iemest skatienu spogulī un skriet pie tevis. Pie tā tevis, kurš mani pieņems, paņems azotē, piepacels un apmīļos.
Un tad es tev skaitītu visas pirmās dzejoļu rindas, ko atceros, jo daudz jau es neatceros. Vēl es tev stāstītu, kā man ir gājis un cik smieklīgi negājis pa šiem daudzajiem nesatikšanās gadiem. Tad tu varētu kādu brīdi klusēt, un klausīties, cik juceklīgi mani vārdi skanētu, jo es knapi spēju apjaust, ka tos stāstu tev. Es noteikti steigtos, jo man šķistu, ka man nav daudz laika. Mani smiekli, es vienkārši mēģinātu mazināt šī mirkļa nozīmību un slēptu savu uztraukumu. Jā, jocīgi, ka tas uztraukums rodas vien iedomājoties. Visdrīzāk mēs  nemaz nestāvētu pie jūras kā rāda romantiskajās filmās, varbūt tas būtu veco ļaužu pansionāts vai kādā citā veco ļaužu saviesīgā pasākumā... Tad gan tas būtu mazliet jocīgi. Nē, tas būtu agrāk, un tas būtu pietiekami romantiski, lai vide nesabojātu pašu satikšanos. Vietu es ļautu tev izvēlēties.

Sāc ar sevi.

Šodien es nerakstīšu daudz. Ir sajūta, ka nevajag.
Katru dienu mēs izdzīvojam daudz un dažādus mirkļus - kā nu protam, risinām. Reizēm mums sanāk tīri tā neko, bet reizēm paliek tukšuma vai smaguma sajūta. Es pavisam nesen vēl pieķēru sevi pie domas, ka vajag taču pāraudzināt, pierādīt, ka otrs dara nepareizi. Šķiet, šī doma mani sasaitēja. Ziniet, nu tā - paņēma savu smago striķi un apvija to ap mani.
Nereti uz uzdoto jautājumu - kā klājas?, cilvēki ir teikuši, ka kaut kā jau cīnās. Un vienmēr es pēc tam esmu domājusi - kāpēc vajag cīnīties? Kāpēc mums tik bieži šķiet, ka bērnam arī ir jāiemāca cīnīties. Protams, seko pamatojumi - lai spēj dzīvē 'izsisties', lai cits "neuzkāpj" uz galvas, lai neviens neatļaujas nodarīt pāri, lai citi izjūt respektu. Un kaut kā tas mani nepārliecina. Šķiet, visos izteikumos pamatā ir bailes - ka nesapratīs, nepieņems, necienīs, nemīlēs. Vārds "cīņa", manuprāt, tomēr nes sevī kaut ko no agresijas. Ja ar mani nāk kāds cīnītie…

Brīvdiena

Iedot sev brīvdienu. Vai tiešām laiku pa laikam nevarētu paņemt dienu sev? Bez telefona zvaniem, sarauktiem deguniem, savilktām pierēm, sapulcēm, vainas izjūtas, pienākumiem, papīriem, atbildības izjūtas...

Izvilkt no skapja apakšas skriešanas kurpes, atrast īsto apģērbu un doties, kur deguns rāda, kur kājas nes. Izstaigāt takas, ierastus un neierastus maršrutus. Elpot, dziļi un jaušami.

Radīt sev sajūtās vieglu dienu. Neiziet uz kompromisiem, ļaut savam ego diktēt noteikumus. Parādīt mēli aizmugurē braucošajam smēķējošam šoferim par viņa neiecietīgo izturēšanos.  Noslāpa, johaidi, vai nevar nesteigties!? Ieslēgšu vēl avārijas gaismas un dejošu, skaļi dziedādama Your love is like a soldier, loyal till you die.... Jā, mazliet bērnišķīgi, bet, kāpēc es tāda nevaru būt? Reizēm taču varu.

Atlaist cilvēkus, kurus esi turējis sev cieši klāt, baidoties zaudēt iedomāto pamatu. Iedot bērniem brīvdienu no kontroles un pienākumiem, moralizēšanas un zināšanas labāk. Iztaisnoties un dot sev atļauj…

Piektdiena!? Piektdiena.

Piektdiena.Piektdiena!Piektdiena?Piektdiena!?Piektdiena...

Cik intonācijās vari šo vārdu izteikt? Kā jau vienmēr - pietiekami, lai pieskaņotu tekstu savam gara stāvoklim, vai ne? Tāpēc nereti, lasot uzrakstīto, rodas pārpratumi. Neredzam ne smaidu uz lūpām, ne koķeto vai bargo acu skatienu, un vispār - neko neredzam, tikai to, ko gribam. 

Šodien es apsēdos pēc rīta darbiem un skrējiena, uztaisīju sev kafiju un izvēlējos divas konfektes, kas manu mirkli saldināja. Jā, ziniet, man patīk mirkļus pasaldināt. Eh, kā man patīk tādi izjusti, vienkārši, nesteidzīgi, patiesi mirkļi. Un sarunas - iedomātas, reālas, notikušas, sacerētas, vēl nebijušas.
Tas, ko arvien vairāk apzinos un par ko nereti domāju un pamanu, ka emocionālais briedums iet roku rokā ar spēju uzņemties atbildību - par saviem vārdiem, darbiem, rīcību. Arī tad, ja reizēm kļūdāmies, rīkojamies, apmierinot savu alkatīgo Ego, tomēr spējam izturēt to neganto sajūtu, kas liek noliegt visu iepriekš minēto un ļauj nosaukt realitāti, …

Rituāli

Kādi parasti ir tavi darba dienu rīti? un vakari? Vai tie atšķiras no brīvdienu rītiem. Visdrīzāk jau jā, vai ne?
Mani rīti nudien bieži sākas ar auzu pārslu putru un kafiju ar pienu. Melnu kafiju, šķiet, esmu dzērusi tieši vienu reizi. Lai arī reizēm jūtu, ka kafijai nav vairs tā patīkamā garša, ar ko man tā asociējas, tik un tā ļoti reti to nedzeru, lai arī reizēm tikai pāris malkus un skrienu uz darbu.
Un tad es tā prātoju, cik liela nozīme mūsu dzīvē ir rituāliem. Tie it kā pietur, patur, satur un būtībā - dod drošības izjūtu, ka viss ir tieši tā, kā tam vajag būt. Tu katru rītu mosties, izstaipies, nobučo mīļos, iešļūc vilnas zeķēs un dodies uz virtuvi izbaudīt akurāt 7 minūšu vienatni. Pēc tam jau pieslēdzas kaut kādas automātiskas darbības, piemēram, es piecpadsmit reizes (reizēm pietiek ar vienu, divām, desmit, trīspadsmit) teikšu meitai, lai mostas un kaut kur fonā jau skanēs dziesmas. Savā ziņā tā ir tāda rutīna, kas paredz skaidrību. Nekas nav jāizdomā, jo tu jau vairākus g…

Baltais zvirbulis.

Bērnu acis priecājas - no sirds un tīra prāta. Veras pasaulē ar skaidru prātu. Izjūt katru doto mirkli. Pieaugušais stostās, prāto, kā to mirkli izbaudīt, kā to prieku piesaukt un laimi pielabināt...

Nezinu, kas man tā liek domāt, bet, manuprāt, pieaugot un gudrākiem kļūstot, mēs palaižam garām to, ko kādreiz mums tik viegli sanāca samanīt un izgaršot. Taču, šķiet, kad sevi notveram mirklī, kurā kā kutināti smejamies, lecam no laipas ezerā vai ālējamies kaut kādā sev neraksturīgā veidā, ļaujoties mirkļa jūtām, atceramies, cik dzīvē šie momenti dārgi, cik tie piesātināti, cik ļoti tie ļauj just dzīvības spēku.

Ar draudzeni esot teātra izrādē, es prātoju, kā tā nākas, ka visi aktieri kā aktieri, bet viens ir tik ģeniāls, ka gribas vērot viņu ar apbrīnu. Un arī pārējo prasme būt fonam ir fantastiska. Sporta spēlēs kāds vienmēr ir pirmais, vai vienmēr tas, kurš vairāk ieguldījis darbu vai tas, kuram parametri piemērotākie? Nedomāju, ka tas tik vienkārši. Ir tik daudz nianšu un sīkumu, kas…

Ziemas sajūtu meklējot.

Vakar sāku meklēt klusumu. Nu to, kas mūsu apziņā. Prāts reizēm (diezgan bieži jau) traucas līdzi tiem uzstādījumiem un prasībām no malas. Līdz ar to man ik pa laikam gribas atrast klusumu sevī. Tas ir viens mirklis, kad notver šo sajūtu un to sevī noglabā, lai vajadzīgajos mirkļos atkal pēc tās pasniegtos. Kad to esi atradis, sajutis, noglabājis, padzīvojies, tad visapkārt var uguņot un zibeņot, bet tevī ir kaut kāds sakārtots miers, skaidrība un vienkāršība.
Tā kā mums visiem ir iespēja dzirdēt un redzēt, par ko satraucas vai interesējas citi cilvēki, tad ir vieglāk un (reizēm pavisam grūti) saprast, kur tu pats esi, kā tu pats domā, un kā tu gribētu. Mēdz teikt, ja tas, kā tu redzi sevi tagad, kā tevi redz citi, un kā tu gribi redzēt sevi, ļoti atšķiras, tad ir izveidojies kaut kāds iekšējs konflikts un plaisa starp reālo un vēlamo. Vēl jāatceras, ka citiem cilvēkiem vienmēr būs, ko pateikt, vienmēr būs viedoklis, ko ir labi darīt un kas ir pilnīgi traki, nepieņemami. Droši vien ir…

Vai labs nāk ar gaidīšanu?

Beidzot saku jums - labrīt jaunajā gadā, skaistās un jaukie!

Labs nāk ar gaidīšanu, tā mēdz teikt, bet, protams, ka es tā nedomāju. Tās ir kārtējais pašsuģestējošais triks, lai vieglāk varētu pārciest brīdi, kad tūliņ, tūliņ kaut kas būs, bet tomēr, kā nav, tā nav...
Labo vajag veidot pašam. Un solīto izpildīt. Vai arī nesolīt to, par ko neesi drošs. Manuprāt, ja šādi ķēdītē cits citam padosim   šādas attieksmies ķieģelīti un piemēru, tad būs mums visiem varētu būt vieglāk. Kā reiz es vakardien no rīta novēroju, ja priekšā braucošais auto parāda pagrieziena rādītāju, tad arī nākamais šoferis seko šim piemēram, ja nē, tad arī seko un nerāda. Arī pie sevis to novēroju. Skatos, o, bmw markas auto parāda pagriezienu, nobraucot no lielceļa, man taču arī ir jāparāda. Un nevis tāpēc, ka jāseko, bet tāpēc, ka lieku reizi atgādina.

Viss patiesībā ir vienkārši, vai ne? Un arī man neko negribas sarežģīt. Pēdējā laikā esmu notvērusi sajūtu, ka gribas tā čubināties ap savējiem. Man patīk savs darbs…