maza bērna lielā sirds

Ja bērns uzraksta mammai vēstulē, ka viņš viņu mīl un ka viņa vienmēr būs viņa sirdī, tad kaut kāda atbalss atskan arī manā sirdī. Lai arī tas nav mans bērns, taču tas ir bērns, kuram šobrīd un tieši tagad pietrūkst kāds ļoti, ļoti tuvs cilvēks. Ja vecākam šķiet, ka viņš jau tikai kādas dienas izrausies no ikdienas, no bērnu aprūpes un atpūtīsies, aizbraucot aplūkot citu valsti, tad bērns to uztver kā pasaules sagrūšanu. Viņa iekšējās pasaules kārtības sagrūšanu. jā, pēc tam viņš to būvē un būvēs no jauna. bet nu jau viņš zina, ka mamma ne vienmēr būs kopā ar viņu, un viņš pats to nemaz daudz nevar ietekmēt. Taču viņa sirdī viņa būs vienmēr. Vai tas nav lieliski, kā bērns atrod veidu, kā nepazaudēt mammu, to sajūtu, ka viņa ir tepat blakus, cieši klāt, ar viņu.
Vēl būtiski ir tas, ka viņam ir kāds, ar kuru padalīties savās izjūtās, kurš viņu saprot, un dod drošības izjūtu.
Tajā pat laikā es domāju arī par sevi, par to, ka arī šorīt mans bērns nevēlējās šķirties. iespējams, arī viņam sagruva iekšējā pasaulē būvētā pils.
Noteikti tā mēs katrs varam atcerēties mirkļus, kad mūsu iekšējā pasaule sagruva, kad mēs to esam lipinājuši kopā, veidojuši no jauna, centušies aizkrāsot vai esam dzēsuši. Protams, bez tās pieredzes mēs atkal būtu pavisam citi un savādāki, bet es ticu, ka tieši tas mums ir bijis vajadzīgs, lai mēs atrastu atbildes, lai vēlētos kaut ko mainīt, lai pamanītu sevī to, ko nekad nebūtu iespējams pamanīt.

Un, ziniet, šodien skatoties uz bērnu, kurš pie manis bija atnācis uz konsultāciju un pēc tam teica - paldies par palīdzību, es domāju, cik viņš ir bagāts, jo viņš spēj runāt par savām emocijām un jūtām, viņš tās spēj atpazīt un nosaukt un to sauc par emocionālo inteliģenci. un es zinu, viņš dzīvē būs uzmanīgs, mērķtiecīgs un tāds, kuram nebūs vienalga, vai otram sāp.


Lai jums izdevušās brīvdienas! Lai arī man patīk savs darbs, taču brīvdienas es gaidu ļoti! 

Evita

Viņš uzpina man pieneņu vainagu

'Iedomājieties, ka vīrieši ir no Marsa, bet sievietes - no Veneras. Tas bija ļoti sen, kad marsieši reiz, skatoties savos teleskopos, atklāja venērietes. Tās ieraugot vien, marsiešos pamodās agrāk nepazītas jūtas. Viņi iemīlējās un, ātri izgudrojas pārvietošanās līdzekli kosmosā, aizlidoja uz Veneru.'
Šis ir citāts no grāmatas, ko man savulaik ieteica lasīt kāda pasniedzēja. Šodien, esot darbā, pavisam nejauši šo grāmatu atradu. Tagad prātoju, kāpēc pasniedzējai šķita, ka man tā jāizlasa, iespējams, es kaut ko ļoti biji ieņēmusi galvā kā vienīgo patiesību.
Taču no mazā citāta, es varu izsecināt, ka homoseksualitāte uz Marsa nebija novērojama un ka tēviņi dēļ mātītēm dara brīnumlietas. Kā arī - lai iemīlētos, nav vajadzīga ķermeņu saskare. Tātad, lūk, šis varētu būt kāda resurss.
Ejam tālāk.

'Kad sieviete nelūgta piedāvā palīdzību vai mēģina palīdzēt vīrietim, viņai nav ne jausmas, ka vīrietis to var uztvert kā kritiku un noniecinājumu.'

Es parasti esmu no stereotipu lauzējām un dumpiniecēm, taču es absolūti piekrītu, ka katram ir sava vieta un lieta, taču tas, ko sievietes noteikti varētu iemācīties ir mazliet piebremzēt savu iniciatīvu un ļaut lēnām čubināt vīrišķim to iesākto vai neiesākto kartupeļu lauku. Vienmēr jau var pajautām - kas ir tas, kāpēc tik ļoti gribi izdarīt visu pati? Savukārt vīrieša ego jau pietiekami šajā gadījumā ir/nav aptekalējusi māmuliņa.

Liekam jaunu bildi iekšā.

'Izjūta, ka viņš nav vajadzīgs, vīrietim ir lēna nāve.'

Šķiet, ka jāatceras, ka vīrietis ir tas,  kurš ir iekarotājs, iekārotājs un valdzinātājs. Cik daudz stāstu ir dzirdēts, kad jaunie puiši, jūtot atraidījumu, ilgstoši nespēj izveidot jaunas attiecības, jo ir aizmirsuši, ka viņu pamata vajadzība ir izjust to, ka viņi ir kādai vajadzīgi tieši tādi, kādi viņi ir. Un patiešām - nav jau tikai viena vienīgā uz pasaules, kura spēj iedvesmot. Apskatieties, kā tās nobriedušās/vēlīnās dāmas spēj priecāties par vīrieša klātbūtni.

'Vīrietim tiek uzlikta pārāk liela emocionālā slodze, ja viņš kļūst par vienīgo mīlestības un morāla balsta avotu.'

Nesen runāju ar kādu savu labu paziņu, un viņa man teica, ka viņas dēla draudzene tik cieši ir vienmēr klāt viņam, pat tur, kur parasti tiekas tikai čaļi. Un prasīja, vai tas ir normāli? Uz ko es atsmēju, ka vecāsmammas parasti mēdz teikt, ka puisim jāstaigā līdzi, lai tas nekur nepaslīdētu un purvā neiekristu. Taču, man šķiet, ka visskaistākā vispirms sieviete pati sev būs tad, ja viņai būs savas intereses un sava dzīve, savas grāmatas, savs stūrītis, kur vienmēr padomāt vai parakstīt, apmeklēt izstādes vai aizrauties ar fotografēšanu. Līdz ar to arī vīrietis neizjūt kā obligātu pienākumu rūpēties par sievietes labizjūtu un drošību. Tas vienkārši notiek, jo katrs jūtas pašpietiekams un brīvs.

Vēl autors iesaka rakstīt mīlestības vēstules, kas ne vienmēr nozīmē atzīšanos mīlestībā uz divām lapām, bet gan savu izjūtu izteikšanu, plus nobeigumā pierakstīt, ko tu vēlies sagaidīt atpakaļvēstulē. Es neesmu bieži, bet tomēr vēstules esmu šad tad rakstījusi. Varbūt šoreiz jāpamēģina uzrakstīt arī ar sagatavotu scenāriju, ko vēlos saņemt atpakaļ. Piemēram, skūspstus, sākot no deniņiem līdz pirkstu galiem vai nebēdnīgu nakti festivālā, dauzoties smiltīs, vai..vai..

Nu ko, reizēm ir interesanti atrast senas grāmatas un atrast starp rindām to, kas tevi uzrunā vai to, kas noteikti nav tavs gadījums.

P.S. Rakstot nelielos citātus, es apjautu sajūtu, ka par šīm lietām biju runājusi ar puišiem. un viņi nudien ir teikuši - bet nevajag teikt, kad tu to izdarīsi, jo ir skaidrs, ak mēs sapratīsim, ka saki - tu neesi nekam derīgs. Atliek vien novēlēt - mazāk vārdu, vairāk sapratnes.

Evita

mans maijs.

ticiet vai nē, bet pēc četrām minūtēm būs maijs. līdz pabeigšu ziņu, tas jau būs ieskandināts. un ticiet vai nē, tad sanāks, ka man pēc vienas dienas ir dzimšanas diena. tas, ko man būs nepieklājīgi prasīt, bet tas, ko es ar prieku teikšu, ka man ir 30. ticiet vai nē, bet 30 es jau sen biju savā galvā iztēlojusies un šis skaitlis manā prātā ir kalpojis kā robežšķirtne. starp to, kāda es esmu un kāda es būšu. viens no atslēgasvārdiem ir - sievišķība. tad, kad es domāju par saviem 30, tad, protams, es biju 12 gadus jaunāka. re, cik tomēr tas laiks ir relatīvs. absolūti labi atceros, kā svinēju savus 18 Gaujmalā un uz svinībām bija ieradusies visa mana atraktīvā klase. atmiņas, kas šķietami ar roku aizsniedzamas. un tomēr - es arī esmu no tiem, kuri saka, ka negribētu vairs savus 18 vai 20. tā teikt - gana. lai arī man noteikti vēderprese bija stingrāka, sejas āda jaunāka un man šķita, ka visa pasaule man ir pie kājām, es šobrīd esmu laimīga par to, ka noteikti vairāk zinu, ko vēlos šajā dzīvē un vairāk zinu, ko no sevis varu sagaidīt un kādas ir manas pamata vērtības un galvenais - mēģinu tam visam nepieķerties kā absolūtai patiesībai.
dzīvē ir sanācis tā, ka patiešām šajā gadā ir notikušas daudz dažādu lietu un varu teikt, ka mana zemapziņa ir signalizējusi īstos signālus. esmu sasniegusi savus pirmos mazos mērķus, esmu priecīga, ka neesmu sevi pievīlusi, skrienot pakaļ 'modei', bet esmu bijusi uzticīga savai sirdij. tas nemaz nav tik viegli. un tas, kuram tas ir aktuāli, sapratīs.
esmu gatava turpināt iegūt jaunu pieredzi, izzināt pasauli un cilvēkus, atrast jaunas un jaunas atziņas, kā arī vietas, kas silda, veltīt laiku sev, vēl joprojām esmu gatava mācīties pacietību un ļaut par sevi pasmieties. nu, ko, lai tie gadi nāk.

maiju es vienmēr esmu izjutusi kaut kā tā īpaši, ar katru zaļo lapu, ar vēso laiku ievziedu laikā, ar vasaras sākuma sajūtu, ar hokeja aktualitātēm un prātnieku albumiem. izskatās, ka arī šoreiz tās sajūtas ir precīzas un atkārtojas vēsture.

lai jums ļoti labi - ar sevi, kopā ar ģimenēm, meklējumos vai atradumos, grāmatu rindās vai starp tām...

Gaisa skūpsts. un vieni no maniem mīļākiem ziediem.

Evita


bilde, protams, atrasta manā iedvesmas kartotēkā: http://browndresswithwhitedots.tumblr.com

mazais, romantiskais stūrītis

Nu ko. šķiet, šis ir tāds pēdējais rīts, ko varu raksturot kā lēnu un savām vajadzībām pielāgojamu.[šo es sāku rakstīt ceturtdien:] bet nekas, man tas pat patīk. esmu no tiem cilvēkiem, kuri jaunām iespējām saka vairāk - jā kā nē. dzīves ritums esot ciklisks. te vienu noteiktu laiku uz augšu, te uz leju, te taisni jo taisni, te zigzagā, te atkal kaut kā. nekad nedomā, ka viss, kas tev šobrīd ir, tas ir mūžīgs un mūžīgi. katram savas grūtības un pārbaudījumi šķiet teju neizturami vai vismaz grūtāk izturamas kā citiem. vienu brīdi man arī šķita, ka es kaut ko neprotu izdarīt tā, lai viss notiktu viegli [nu kā tiem pārējiem] un domāju, ka tie citi gan tā prot, viņiem viss tā viegli nāk, sanāk, notiek. ir jau arī tādi, protams, kuriem patiešām nav daudz nekas jādara, bet viss jau notiek. iespējams, ka viņi tai iepriekšējā dzīvē smagi pastrādājuši un tagad var atpūsties vairāk un biežāk. taču, ja pavēroju savus apkārtējos cilvēkus, paziņas, draugus un draugu draugus, tad viņi tieši tāpat katru rītu ceļas agrāk, lai bērnus nogādātu bērnudārzos un skolās. Lauza galvas par saviem plāniem, citi mēģina komunicēt, citi mazāk. Ar draudzeni nesen runājām, ka tiem, kuriem nav bērnu, ir vairāk uz sevi vērsti. un tas absolūti nav pārmetums, vai dalīšana un apdalīšana, tikai tāda prātošana par to, kā tas ir[bija]- nesatraukties, vai zobi bērnam iztīrīti,vai par pulciņu laicīgi ir samaksāts, vai bērns šodien domās līdzīgi tev vai nē... Taču man jāsaka, ka es šobrīd esmu ieraudzījusi citu realitāti un citus plašumus, to, par ko iepriekš biju varbūt vairāk klausījusies vai lasījusi. tāpēc man sāk šķist, ka šo lapu man drīzāk būtu kaut kā jāpārdēvē, piemēram, par manu mazo/naivo romantisko stūrīti, kur es laiku pa laikam uzburtu kādu burvīgu ainiņu un aprakstītu tik maznozīmīgas grūtības. Atveldzētos pēc intensīva, analītiska darba, kura laikā mēģinu kaut kā emocionāli atbalstīt bērnu, kurš mājās tiek uztverts kā robots vai kā mājkalpotājs, vai... Taču tāds ir mans darbs, un man tas patīk. Reizēm gribas tikai secināt, ka pieaugušie mēdz būt tik ļoti apmaldījušies, ka, iespējams, reizēm nemaz nepamana, ka viņi ir kļuvuši par vecākiem, kas nozīmē - uzņemties atbildību un spēt par bērnu vai bērniem rūpēties. un šīs nudien nav pasakas.

Nezaudējiet sevī cilvēcīgumu! Skaistas brīvdienas, Evita bilde te.

topdogi jeb iedomātais nepatiesais.

sākšu ar biklu atzīšanos. es par jums domāju bieži. ne tikai domāju, jo es vairākkārt esmu sākusi rakstīt pāris rindkopu. un pielikusi punktu. lai cik ļoti esmu gribējusi turpināt, man nesanāk. absolūti nav ne jausmas, kas notiek. taču man ir aizdomas, ka savai mūzai esmu izrāvusi dažas spalvas no viņas spārniem vai vismaz tās apgriezusi. ar ko, jūs vaicāsiet? ar saviem labākajiem cilvēka instrumentiem: ar prātu, ar savu nenogurstošo racionalizāciju, ar domāšanu citu vietā, ar šaubīšanos, ar izpatikšanu, ar ... jā, ar to var nodarīt pāri tik pietiekami, lai viņa (tā mana skaistā mūza) kompulsīvi raustītos manā iztēlē. es jau sen mēdzu teikt, ka cilvēki ir absolūti dīvaini. un nav otra tāda. cilvēki reizēm satraucas par mazām lietām, bet lielajām nenotic.
taču atliek vienkārši pieiet pie spoguļa un uzdrīkstēties ieskatīties savās acīs un ieraudzīt to, par ko jau sen zināji. nē, nē, ne par to, ka tev tās ir ļoti skaistas un tā, jo to no bērnības mamma ar visām sētas tantēm kladzinājusi. ieskaties un pasaki sev, ko tieši tu vēlies. kas tieši tev patīk savā dzīvē, un ko vēlētos mainīt. un tad dieva dēļ nenokrist bezspēkā no sāpēm par to, ka patiesībā visu biji iztēlojusies savādāk. nu ko, tagad mazliet morāles - pati taču esi atbildīga par savu dzīvi. pati labprāt mānīji sevi, iespējams, arī nemānīji, bet ilgi dzīvoji pieņēmumos par to, kāda esi, jo tev tā katrā ziņā bija vieglāk, ierastāk utt.
tā taču ir, ja kāds jau taciņu iemin tavā vietā, iešana ir vieglāka, bet vai vienmēr vajadzīga? es nezinu. man šķiet, ka vislabāk ir reizēm sevi saniknot tik ļoti, ka esi gatavs arī apskatīties, kas tavam lācītim vēderā. un tad jau atkal vari domāt tālāk, kas ir stāsts par tevi, bet kas ir tas, ko esi piedomājusi. es arvien biežāk sevi pārsteidzu pie savas komunikabilitātes un pie tā, ka mēdzu krist cilvēkiem ap kaklu un mēdzu viņus arī skūpstīt. taču tas gluži nav tas pats, ko es kādreiz par sevi biju iedomājusies - ka esmu princese stikla kalnā. jāsaka, ka man arvien labāk patīk būt man pašai. un pagaršot, vai tiešām man tie sīpoli negaršo, vai tomēr man to kāds ir iemācījis, ka negaršo. ar to viss kārtībā. vēl aizvien zosāda no tiem un pa gabalu tos saožu. Kā ar tevi? Vai tu esi sevi pārsteidzis darot kaut ko, ko parasti taču tu nemēdz darīt vai vismaz tev tā šķiet, ka tu to nedari?

Lai jauni atklājumi, pērles, jaunas izjūtas, patiesums un esiet laipni lūgti papildināt šo sarakstu pēc savām sajūtām.

mīļi,
evita


p.s. mazliet baidos publicēt bildes un likt atsauci uz to, jo kāds fotogrāfs man stingri pajautāja, vai devis atļauju, ko tādu darīt? varbūt kāds zina, ko tad galu galā drīkst un ko nedrīkst?

bilde no http://enchanted4ever.blogspot.com/