Ziņas

Mammu un meitu lietas

Attēls
Kādu vakaru, liekot gulēt mazāko, es sajutu, cik ļoti viens paliek mans vecākais bērns. Paliek aiz durvīm ar Tv, dienā piedzīvoto un vēl gana sarežģīto vecumposmu, kad viss nepatīk un krīt uz nerviem, mamma nesaprot līdz galam. Tas ir tik neparasti, vai ne? Vairākus gadus tev ir bijuši vecāki uz visiem 100, bet tad vienā dienā ienāk mazs, jauks brālis, kuru tu it kā arī vēlies, jo tas liek sajust, ka tev ir vēl kāds īpašs cilvēks uz šīs zemes, un ikdiena mainās.
Jā, varētu teikt - tev taču tik daudz jau bijusi uzmanība, ko tad vēl vēlies! Muļķīgi jau izklausās, pasakot vien. To jau zinām, ka uzmanība, glāsts, saruna, acu skatiens, palīdzība ir vajadzīga jebkurā vecumā.
Tāpēc es šodien aktualizēju tēmu, ko kopā var darīt ar savu meitu, kas teju, teju jau ir pusaudzis (pazīmes liecina, ka jau agrīns pusaudzis noteikti ir - 10gadi).

Vispirms varētu izveidot kopīgu kolāžu ar saviem mērķiem, ko kopā gribat izdarīt. Tas jau varētu parādīt gan bērna gaidas, gan mammas gaidas, gan reālo sit…

nav ko vilkt mugurā. tiešām?

Attēls
Labdien un esiet sveicināti!

'Mammu, man nav ko vilkt mugurā', teica mana meita noteiktā balsī ar asarām acīs.

Tātad uz šo teikumu var paraudzīties dažādi - izaugusi no apģērba, kas pirms laika derēja vai arī - gribas kaut ko citu - morāli novecojušas tās lupatiņas. Vēlas laiku ar mammu. Uzmanības pievēršana.


Šādus teikumus es reizēm mēdzu pateikt pati. Jāatzīst, mana garderobe ietilpst mums visiem domātajā skapī. Un reizēm man šķiet, ka vajag vairāk svārku, vairāk kleitu (ļoti daudz, ko nevelku jau man ir), un tomēr visvairāk man vajag kaut ko, nezinu ko.
Tad nu vienā pārbraucienā ar auto, es dzirdēju kolosālu raidījumu par to, ko mēs patērējam, kā dzīvojam, ko mums patiesībā vajag un ko izliekamies, ka vajag (mana interpretācija). Un tad es apjautu, cik labi, ka mums ir cilvēki, kuri domā plašāk, daudz plašāk un spēj kritiski izvērtēt prioritātes. Domāju pirms gadiem desmit vides saudzētājus uzskatīja par gana lieliem dīvaiņiem, kuri grib izglābt pasauli (muļķi tādi, ne?). Ta…

Bāc un cieņa. Cieņa un bāc.

Attēls
Labrīt,

skatoties pa logu, redzu, ka zeme sasalusi. Taču rīta ziņās Kristaps ziņoja, ka tuvākajās dienās būs silts gaiss. Vakardien, ejot uz vingrošanu ar savu mazo puiku, es iedomājos, cik tas būs kolosāli - pavasarī izmantot dienu pastaigām, saulīte sildīs, putniņi čivinās un tu pati trallināsi.
Šķiet, ka tas jau mums ierasts - mazliet domās skriet tagadnei pa priekšu. Iet pa ceļu, kas ved uz tiltu, bet jau domās būs pār to un vēl tālāk.

Janvāris man ir tāds klusais mēnesis. Nē, ne tā, ka es nerunāju, vai nevienā neklausos,  bet es daru minimumu. Kas ir minimums? Droši vien tā arī varētu būt kaut kāda spēju līmeņa norma šajā noteiktajā situācijā un apstākļos. Es esmu ar mazu bērnu mājās. To arī daru. Viendien es sāku domāt, kāpēc tas šķiet maz? Godīgi, vai jums tā nešķiet? Noteikti tā šķiet visām tām mammām, kuras ir uzsākušas, paralēli bērna auklēšanai, tamborēt, šūt, apgleznot, vienvārdsakot - izpausties.
No vienas puses ir skaidrs, ka jāmeklē nodarbe, kur tu aizmirsties, ļauji…

Braukt ar ragaviņām pa piparkūku kalniņu.

Attēls
Labrīt!

Kamēr viens mazs čuč, viens liels velta laiku sev. Kā nu kuro reizi - tīra māju, raksta rakstus, lasa grāmatu, paijā suni, uzliek anti-stress sejas masku, sildās siltā dušā vai arī čuč blakus.

Skatos, tik sen neesmu rakstījusi. Kaut, jāatzīstas, ka novembrī esmu iesākusi rakstu, taču to neesmu pabeigusi. Taču ik pa laikam man ir nepieciešamība rakstīt un to jau esmu teikusi vairākkārt.
Decembris šogad ir pienācis ātri. Paldies novembrim par tām dažām sniegotajām dienām, kas padarīja to izturamāku, priekpilnāku un smaidpilnāku.
Decembris parasti formāli uzliek kaut kādus pienākumus - iepriecināt citus ar dāvanām, likt lietā enerģiju un izdomu, piemēram, kā rūķi iekļūst kurpju kastē vai zeķē, vecāki kļūst par rokdarbniekiem, šujot lellēm jakas un lāčiem ausis. Atzīšos, es reizēm no tā visa gribu izkāpt. Ja gribu, nereti to arī izdaru. Jautājums - kur un kā svinēsiet jauno gadu - man reizēm šķiet tik nebūtisks. Arī šogad. Mana sajūta, ka vajag piedzīvot foršu dienu. Tieši tik pri…

Braukt vai palikt. Rudens.

Attēls
Esi sveiks!

Kaut kā tā mēs skolā sasveicinājāmies ar fiziskās stundas skolotāju. Stundas man parasti patika, jo padevās. Man šķiet, ka viss man sanāca - gan pa virvi kāpt, gan bumbiņu mest, gan skriet dažāda attāluma distances. Ne velti es pieminu fizisko kultūru. Šodien, ejot pa līdzenajām lielpilsētas ielām, patiesībā es biju iemaldījusies kaut kādā pagalmā, pamežģīju potīti. Šodien laikam es nevarētu teikt, ka varu uzrāpties pa virvi un sprintiņā tevi apdzīt, jo nevaru.

Taču šodien es pavisam noteikti sajutu gaisā to, ko sauc par aukstu rudens gaisu. Un ir pilnīgi skaidrs, ka vasara tik drīz neatgriezīsies. Jocīgs tas cilvēks, viņš cer uz kaut ko neiespējamu pat tad, kad skaidri zina, ka tas nenotiks. Es nezinu, vai es ceru uz vasaru, bet laikam tas drīzāk ir protests pret to, kas notiek, ko tu patiesībā nevari izmainīt. Un tādā veidā es varbūt vēl labāk izprotu, kāpēc reizēm protestē bērni - neēdot, krītot zemē, kliedzot, dusmojoties, jo viņi zina, ka maz var ietekmēt.
Rudens ir…

Viņas stāsts par Viņu.

Attēls
Viņai patika no rītiem pamosties agrāk. Domās. Parasti viņa pamodās mazliet vēlāk par agrāk. Slinki ietinās segā, iešļūca kājas savās čībās un ar vienu atvērtu aci devās pēc silta ūdens. Izdzert siltu ūdens glāzi bija viens no viņas ieradumiem. Parasti patika tieši viena konkrēta glāze, kaut sevi neuzskatīja par ieradumu cilvēku un nepieķērās lietām. Viņai bija sajūta, ka dara sev labu. Ar to ūdens glāzi. To viņai kādreiz bija iemācījusi dzert kāda bioloģijas skolotāja.  Kurš gan it kā klausa skolotājas? Nu labi, varbūt sākumskolas audzēkņi. Viņai vispār bija grūti kādam paklausīt. To viņa noformulēja sev pavisam nesen, skatoties kādu TV raidījumu. Kaut televizors arī nebija viņas mīļākais priekšmets.Viņa nevarētu būt bijusi aktrise, jo nespētu klausīt režisoru. Droši vien izdarītu kaut ko ļoti pa savam. Piemēram, novilktu augstpapēžu kurpes un tās atstātu uz skatuves. Jā, augstpapēdenes un viņa - nebija pārītis. Bet par to varētu noteikti rakstīt kādu citu stāstu ar nosaukumu - '…

Stāsts par būšanu mammai

Attēls
Sveiciens trešdienas pēcpusdienā.

Esmu vairākkārt domās izcilājusi  vārdus un pulējusi burtus, domājot, cik skaisti varētu uzrakstīt un gribētu uzrakstīt par to, ko piedzīvoju, ko esmu apguvusi un ko esmu sastapusi, sapratusi.
Taču, jūs jau saprotiet, burti ir nopulēti un pazuduši, tā vietā nākuši jauni, nenopulētie. Mēģināšu kaut kā tos sarindot, taču, neesiet dikti bargi pret mani, jo pēdējā laikā man bieži gadās aizmirst teikuma beigas, notikumus un dienu nosaukumus.

Neesmu līdz galam pārliecināta, vai vēlos rakstīt par mammošanos, taču tā kā arī tas ir bijis temats, kas vairākkārt manās domās nofiksēts, mazliet uzrakstīšu gan. Tas, protams, būs personisks stāsts, tātad rakstīšu to dikti uzmanīgi un sajūtīgi. Patiesībā jau tas ir stāsts par sievieti un to, kādas pārmaiņas notiek, kad kļūsti par mammu - un nav svarīgi pirmo vai ceturto bērniņu sagaidot. Tas visdrīzāk katru reizi būs citādāk. Un katru reizi mums būs iespēja izjust ko jaunu, ieraudzīt sevī ko jaunu,  un tas vienmēr d…