svētdiena, 2018. gada 17. jūnijs

Viss ir viens. Viss ir vienots.

Viņas somā bija tikai dažas mantas - atslēgas, noputējusi kastīte, dažas drēbes, mazliet nauda un atmiņas. Ceļš bija gana tāls, lai viņa ik pa brīdim sev ļautu atcerēties. Viņa zināja, ka ceļš vedīs cauri mežam. Tas būs posms, kas arī bērnībā viņu audzināja. Laikam tāpēc viņa varēja skolā visus noskriet, jo parasti, sasniedzot mežu, viņa sāka skriet. Skrēja tik ātri, sirds dauzījās, it kā grasītos pāršķelt krūškurvi un beigās viņai šķita, ka nomirs, elpa bija tik saraustīta. Bet vienmēr, izskrienot cauri mežam, viņu sagaidīja pļava un Viņš, kurš  katru dienu gaidīja. Protams, tad viņa nenojauta, ka viņš viņu gaida, katru dienu aizstaigā līdz mežam, vai sadzirdēs atkal viņas ātros soļus un elsas. Parasti tad viņi apķērās, sēdēja, dalīja desmaizes un raudzījās mākoņos. Dzīvē tad šķita, ka vislielākās bailes mīt mežā. "Cik bērnišķīgi!", viņa skaļi noteica, raugoties uz mežu, kam viņa tuvojās. Kājas mazliet smeldza, jo šoreiz viņa gribēja iet visu ceļa gabalu ar kājām. Tāpat kā reiz ziemā, sapņojot par siltu tēju un dalot ar māsu cauros cimdus.
Dzīves ritums. Dzīves ritums. Dzīves ritums. Viss plūst un mainās. Viss ir pārejošs. Karš. Desas no cilvēkiem. Kartupeļu mizas. Vācu virsnieki. Beigas.
"Kā es varēju būt tāds mazs muļķa skuķēns?", viņa sev teica. Dzīvi tvēru ar malkiem - reizēm lieliem, reizēm bailīgiem, reizēm negausīgi. Kāds vienmēr kādu gaida. Kāds vienmēr gaida vairāk. Kāds vienmēr... Asaras tecēja pār viņas vaigiem.
Reiz viņa bija līdz ceļgaliem iegrimusi dubļos. Viņai šķita, ka zeme viņu aprīs. Viņa domāja tikai par savām bailēm. Bailes valdīja pār prātu, ķermeni, garu. Šķita, ka tas ir notikums. Viņu ātri izvilka no zābakiem un tad jau arī ar lāpstu zābaki tika izvilkti no dubļainā lauka kādā rudens dienā. Tik neaprakstāmi laimīga viņa tad bija - izvilkta no zābakiem.
"Kas tagad mani darītu laimīgu?" Protams, ka tas, ka meža galā viņu sagaidītu. Viņa dotu desmaizes, ļautos viņa mēles glāstiem un turētu viņu cieši savā klēpī.



Viņš viņu gaidīja. Gaidīja viņas smieklus, jautrās dejas, kad viņa domāja, ka neviens to nemana. Viņš ilgojās pēc viņas glāstiem un stāstiem. Stāstīt viņa tik ļoti prata, ka viņš nereti iesnaudās. Balss viņu padarīja gurdenu, ļāva atslābt un iesnausties. Viņam patika snauduļot. Patika atrast viņas ķermeni, uzlikt galvu un gulēt. Tie bija mirkļi, ko viņš gaidīja.
Kāds vienmēr kādu gaida. Kāds vienmēr gaida vairāk. Kāds vienmēr gaida ilgāk. Kāds sagaida, bet vienmēr kāds nesagaida. 
Viņš zināja, ka viņa vienmēr atnāks. Reizēm viņš tikai tāpat vien aizstaigāja līdz mežam. Citiem pat varbūt šķita, ka aizgāja paskatīties, kā vāveres skraida vai stirnas laužas cauri zariem. Bet viņš gaidīja viņu. Tie bija skaistākie mirkļi, ko piedzīvot. Reiz viņa mācīja viņam dejot. Tad atkal teica, lai skatos mākoņos. Neko es nespēju saskatīt, bet es skatījos, jo tad viņa smējās un man ļāva patverties klēpī. 
Tagad es gaidu. Es nevarēšu viņu sagaidīt pie meža. Bet ik pa laikam paceļu galvu, jo man šķiet, es viņu dzirdu. Es sakopoju spēkus un ceļos. Es krītu. Kaut kas smags man gulstas virsū. Es dzirdu balsis, kas mani mierina. Es dzirdu Viņu. Es jūtu viņu. Es varu sasmaržot viņu, bet varbūt tu teiktu - saost? Kāds man ver ciet acis. Kāds mani glāsta. Es jūtu, viņa tuvojas. Tu esi mans cilvēks. Tu esi mans vienīgais cilvēks. Kāds mani cieši satver. Es tevi jūtu. 
Kāds vienmēr kādu gaida. Kāds vienmēr kādu mīl. Kāds vienmēr kādu jūt. Kāds vienmēr aiziet. Kāds vienmēr paliek. Kāds turpinās. Viss ir viens. Viss ir vienots

Mežam izskriet šoreiz šķita tik neparasti viegli. Šķiet, visi nezvēri, kas reiz tur mituši, vēlēja viņai veiksmi. Par satikšanos, par mūžību, par skaistajiem mirkļiem un klusumu viņi čukstēja. Ar katru soli, balsis kļuva drošākas, viņas elpa skaļāka, rīkle sāpēja, un asaras bija izsmērējušas visu viņas no rīta pavirši klāto acu tušu. 

"Vai Tu mani pagaidīsi mazliet?", viņa prombraucot bija jautājusi. "Drīz būšu Tev pakaļ!" Viņam patika braukt. Patika skriet pa pļavu un patika doties kopā. Tad viņš tikai pavirši bija iedevis buču. Un viņa pavirši sabužinājusi.  Tā viņi šķīrās. It kā pavirši, jo zināja, ka nekas viņus nespēj šķirt. Un nekad par īstu šķiršanos nebija runājuši.

Tur viņš gulēja. Mazs un nevarīgs.
Viņa viņu satvēra cieši. Turēja viņu tik cieši, kā to darīja bieži. Tikai šoreiz viņš nepagriez vēderu un neuzlika savu ķepu uz rokas.
Reizēm par viņu mīlestību brīnījās un pasmējās. Ne viņi paši. Tā bija īsta. Suņa un viņa īstā cilvēka mīlestība. Tas ir stāsts par mazu suni ar lielu sirdi. Par uzticību, gaidīšanu, sāpēm, prieku, ilgām un turpināšanos. 

Viss ir viens. Viss ir vienots. Tu esi devies pēc savas zvaigznes. Un lai kā tur arī būtu, es tevi mīlu. Un vienmēr es tevi mīlu tagadnē, jo mīlestībai nav laika formu, tai nav robežu. Un tikai šodien es tev saku - ej! 
Kāds vienmēr kādu gaida. Kāds gaida vairāk. Kāds aiziet pirmais. Un atkal gaida. Tā mēs roku rokā ejam, mācāmies dzīves skolā, izdomājam dažādus noteikumus, ļaujamies skrējienam, saņemam savu drosmi rokās un lecam nezināmajā! Tu esi pats drosmīgākais! Es tevi cieši satveru un beidzot saku: "Ej!"


Evita








ceturtdiena, 2018. gada 15. marts

Kā es pēc Tevis ilgojos.

Čau,

pavasari jūti? nejūti? Es arī ne pārāk. Bet mirkļos, kad saules stars noglāsta vaigu, gribas kustināt degunu un smaidot nočukstēt: 'Kā es pēc Tevis ilgojos!'
Lai arī ik gadu piedzīvojam četrus gadalaikus, ap šo laiku veidojas izteikta vēlēšanās satikt pavasari ātrāk. Katru reizi, pavadot ziemu, ir sajūta, ka atvadas ir pavisam viegli izturamas, jo priekšā gaida lieliski silti rīti un silti vakari, sienāžu sisināšana, skrējiens agri no rīta pa pustukšo pilsētu, satikšanās ar arvien smaidīgākiem cilvēkiem un vēl, un vēl... Lai arī tā ir dzīvošana nākotnē un šobrīd daudz un pamatoti runā par esošā mirkļa izbaudīšanu un sajušanu, tomēr tā dod vienu lielisku resursu - izturēt. Šīs domas ir kā tiltiņš, kas ļauj pasmelties spēku un labas sajūtas brīžos, kad zobs uz zoba neturas, kad rokas nosalušas, un tu skaties, kur suņu kaka tevi atkal pārsteigs.
Pinterest.com
Šodien, lēnām nākot mājās, sarāvos no kāda bļāviena. Tēvs uzkliedza savai meitai, jo viņam šķita, ka viņa grasās iet pie sarkanās gaismas. Tā ir, gribot pasargāt, izdarām to ne visai labā veidā un nereti sāpinām. Pirmais, kas man ienāca prātā, ka tā taču bērns vēl valodu sāks raustīt. Bet noteikti šis vīrs man teiktu, ka labāk, lai stostās kā ir mirusi. Tāds tas mūsu ego. Liels. Es nosodoši uz viņu noskatījos, pakratot vēl galvu. Kā īsta kundzīte. Un iedomājos par to, ar ko mēs ikdienā dalāmies. Ko es iedodu saviem bērniem, draugiem, sev, savam vīram, vecākiem ik dienu?

Sociālajos tīklos parasti ir tik daudz informācija, ka grūti izsekot līdzi, reizēm uzspiežot ne to taustiņu, Tevi jau interesē pasākums, par kā programmu nav mazākās jausmas. Tad ir dažādi izglītojošie video, analītiski raksti vai emocionāli stāsti. Un mēs dalāmies. Dalāmies. Dalāmies. Dalāmies. Ar kaut ko dalāmies, jo nepieciešams dalīties (tā tu vari palīdzēt kādam), vajag dalīties, jo arī mazliet gribas dalīties, jo ierasts dalīties. Es ticu, ka šeit nostrādā arī tas, ka Tu paud tādā veidā savu attieksmi, Tu radi par sevi priekšstatu -  varbūt reizēm sociāli vēlamu priekšstatu, tā Tu arī izreaģē savas dusmas, piesaisti uzmanību vai vienkārši īsini laiku, vēl reizēm Tu demonstrē, ka mūsu pāra attiecībās viss ir kārtībā. Taču no šīs dalīšanās patiesībā nav emocionāla piepildījuma, vai ne? Izdzer ātri glāzi vodkas, noreibsti, bet tā dzīve tāpat jādzīvo tālāk, nekas nav mainījies, problēmas tās pašas, kuras diemžēl kaut kā jārisina. Sociālos tīklos Tu, savukārt, sagaidi kādu komentāru, kādu 'laiku', kādu izsaucienu, kādu novērtējumu. Par kādu papriecājies, par kādu pavīpsnā, par kādu sakod zobus un dod pretī. Bet pēc laika atkal iestājas klusums un tukšums. Tas man mazliet arī atgādina tādu bērnudārza draudzību - draudzējies ar mani, jo, re, man ir čurājošā lelle, un tad es tev iedošu ar viņu paspēlēties. Protams, ziņas un informācija patiešām reizēm ir vērtīga un noteikti kāds saņem atbildi uz savu jautājumu, kāds pamudinājumu, atgādinājumu vai pievienojas kādai domu grupai, kas apstiprina Tavas intereses, gaidas, vēlmes.
Taču es šoreiz vairāk domāju tādā tiešā veidā - ar ko ES pats ikdienā dalos?
Vai es dalos ar savām personīgajām zināšanām?
Vai es personīgi paceļu nomesto papīru?
Vai es atsakos no sava savtīga labuma, lai labumu gūtu vairāki?
Vai es esmu labs sev un ļauju sev ēst veselīgi, nepieēdoties pa kluso 'štruntus', bet mājās lasu lekciju, cik svarīgi ēst veselīgi?
Vai es smejoties pielipinu smieklus vēl dažiem telpā?
Vai es skaļi un droši paužu savu viedokli atklāti?
Vai es aizraujoši pastāstu par uzzināto arī tiem, kuriem tas interesē?
Vai es pamanu, ka kādam ir nepieciešams uzmundrinājums?
Vai es saku paldies, labdien, lūdzu, lai tev veicas?
Vai es izdaru kādu darbiņu, kas man pārāk nepatīk, bet ir vērtīgs sabiedrībai kopumā?
Vai es pasaku, cik svarīgi man ir ģimenes locekļi?

Man šķiet, tas ir daudz vērtīgāk abām pusēm, tas ir kaut kas pa īstam, ko vari sajust, un kas tevi iedvesmo vēl vairākas dienas. Kas atkal kalpo kā tiltiņš uz Tavu paša izaugsmi un raisa jaunas domas, idejas, ir virzītājspēks. Satiekot nesen savas sfēras profesionāli, es tieši aizdomājos par šo dalīšanos, ka daloties mēs patiešām kļūstam bagāti, mūsu emocionālā pasaule kļūst piesātināta un tur neatstāj tukšumu, kas kliedz pēc 'laikiem' publiskajā telpā. Un kad tie dabūti, tad apetīte aug, un tad mēs publiskajā telpā sākam sacensties, kurš skaistāks, asprātīgāks, kurš labāk prot asi nokritizēt. Un te nu es atkal negribu teikt, ka tā dara visi un ka tas ir slikti. Es gribu teikt, ka tā tendence ir sajūtama, ka reizēm vienkārši pašam vajag sajust to mirkli, kad novilkt 'roceni' un iet skatīties saules rietu vai saulaustu, kad iet apgūt kādu jaunu prasmi, kad sākt sajust un apzināties sevi ik dienu vairāk un vairāk. Dzīvā satikšanās mums dod piepildījumu, jo varam uzlikt roku uz pleca, varam saprast joku, smejoties skatāmies acīs, tā ir abpusēji dzīva saruna.
Tik labi ir justies tajos mirkļos, kad citu pasaules redzējums neuzliek tev robežas. Varu iedomāties daltoniķus, cik viņiem šķiet neparasti, kad saucam krāsas, bet vai tāpēc viņi nespētu sajust sevi un savas vajadzības, vai tāpēc viņi netieksies pēc saviem mērķiem, jo citi redz citādāk krāsas?
Dalīšanās, manuprāt, ir uzņemties atbildību par saviem vārdiem un par saviem darbiem, ļaut sev kļūdīties un turpināt meklējumus. Dalīšanās ir arī iespēja uzzināt pašam par savām zināšanām vai mēģināt sajust, kā tu par to jūties. Kāpēc vajag zināt, kā tu par to jūties? Mēģini nu atbildēt pats!



Kā es pēc Tevis ilgojos,
Evita

p.s. un, jā, mani stāsti kā 'meitenei ar putniem' ir izstāstīti. šis bija pēdējais. čau. un tiekamies dzīvajā formātā.


otrdiena, 2018. gada 23. janvāris

Jogotāja

Ziema ziemīgi ziemu ziemo.... Ar to gribēju teikt - čau, sniegs, un čau tas, kurš par to priecājas, un čau parējie!

Lai nu kā gribētos domāt, ka laikapstākļi neietekmē noskaņojumu un vēlmi darboties vai nedarboties, tomēr saku, ka ietekmē gan. Nu varbūt neietekmē tos, kuri tikko iemīlējušies vai tos, kuri ļoti omm, bet visdrīzāk arī to omm izbauda Indijā vai Taizemē, kur silti. 

Lūk, es arī gribēju un gribu omm. Un patiesībā, man ir dažas atziņas, ko varu pateikt jau sākumā, ja nu Tev nepietiek uzmanība izlasīt līdz galam (tā šobrīd mēdzot ar mums būt - uzmanības deficīts, nu neko darīt,).

- līdz kaut kā realizēšanai mūs šķir viens konkrēts solis - darīšanas solis (kas sevī ietver darīšanu, kļūdīšanos, mēģināšanu, mainīšanos, attīstīšanos);
- ne visiem izdodas pamosties un labi justies uzreiz, tas ir varens darbiņš ar saviem putniem, nezālēm un vēl šo to, kas jāuzrušina, jāpabaro, jāapčubina, bet kustēšanās noteikti ir ļoti nepieciešamais ingredients, lai spētu saņemties uz to labo pašattieksmi (šis ir mans pēdējā laika radītais vārds).

Kā zināms, esmu atbraukusi līdzi vīram uz Igauniju (lai cik ļoti gribētu teikt, ka es te karjeru būvēju, kaut paralēli kaut kas notiek jau tāpat, taču tomēr tas viss ir pakārtots bērna skološanai un mazākā ikdienai),  lai vienā brīdī abi nepieņemtu lēmumu, ka vispār jau forši ir satikties četras reizes gadā, tad tika pieņemts lēmums par labu visiem būt šeit.

Līdz ar to veidojas virknīte - sveša vieta, telpa, nesaprotama valoda, nav draugu, nav miera ielas, nav ecocatering, meitai nav draugu un ir savas grūtības ar adaptēšanos, mazākais ir 24/7 ar mani, ēst gatavošana (ko es reāli reizēm noignorēju) bieži, mājas tīrīšana arī bieži, jo visi tak mājās, mēģināšana pieņemt esošo situāciju un sapņot par darbiem, ko darīšu kaut kad - tad... Pazīstama situācija? Nav? Šis ir mans stāsts, ar manām emocijām, manām sajūtām un maniem putniem, bet varbūt kaut kas norezonē arī tevī..

Tad nu par to darīšanas soli. Paredzu, ka neizdosies īsi uzrakstīt, tāpēc uztaisi kofe un nāc atpakaļ!

Kopš esmu te, čīkstu un ne tikai pie sevis, protams, arī skaļi čīkstu, ka vēlos vingrot, jo to esmu laikam darījusi vairāk vai mazāk, bet vienmēr. Mēģinu pati pie TV, bet bērns klāt un jautā -bū, bū, kā nav bū, bū, tā ir kājas gaisā, kliedzieni un asaras straumēm. Nepatīk, ka traucē manā īpašajā sevis izvingrināšanas mirklī. Neslēdzu TV, jo bērnu arī negribu pieradināt pie tv un bū, bū, labāk eju ārā, ko patiesībā arī nemaz tik ļoti nevēlos, jo vienmēr jau gribas to, ko tajā brīdī nevari dabūt (lasīt grāmatu, iet uz teātri, runāties ar draudzenēm, veidot lekciju...). Labi, ka tagad sniegs mazliet izglāba to iešanas lietu.
Bet vienā dienā notika brīnums, un es saku, ka eju uz tuvāko sporta klubu. Neviens, protams, neiebilst un tikai saka, ka sen jau varēji tā darīt. Protams, ka varēju, bet nu nedarījās. Vajadzēja pačīkstēt, pabārties, ielīst aliņā, pameditēt, padusmoties, vēl 300 un vienu lietu padarīt. Jāatzīst, ka man arī jāpielāgojas dienai, kad varu tikt un kad puiku pieskata vīrs. Tāpēc eju uz dažādām nodarbībām dažādos laikos. Bet ne par to. Gribu pastāstīt, kā es piedzīvoju jogu.
Pinterest.com

Vispār jogu es visdrīzāk neizvēlētos, jo man patīk spēka treniņi, bet tieši tajā dienā nebija citu variantu. Un es pieņēmu, ka nodarbības noslēgumā noteikti būs kaut kāds miera brīdis (un bija), kad varēšu mēģināt tikt pie tā omm, kas nozīmē, ka varēšu paelpot un paklausīties sevī, nediskutēt ar sevi, bet vienkārši būt.  Saliku savas sporta drēbes un, pasakot visiem - čau!,- prom esmu. Jau aizverot durvis, jūtos tik labi, viena, viena, viena eju pār ceļu, kur gribu, skatos, uz ko gribu un domās varu ieslīgt, nebaidoties nepamanīt, kur bērns ir uzkāpis.
Kāpēc es vēlos izcelt tieši jogas nodarbību? Lasi vien tālāk.

Esmu tikusi pie savas personīgās skapīša atslēgas, pie savas kluba kartes, esmu pilntiesīgs sporta kluba biedrs un droši dodos iekšā. Lai tiktu uz nodarbību karte jāpieliek pie mehānisma, dators rāda nodarbības, izvēlies, uzspied, izprintē lapu (nedomā viņi par vidi un zero waist gan nemaz, bet es taču uz jogu). Meklēju pa kabatām to magic karti, izvelku lūpukrāsu, nebūs,  izvelku smago slēdzeni, ai, nē, karti ieliku somā laikam. Jūtos tiiik neveikli, tā rakājoties pa kabatām, pa somu, cepure uz acīm, cimdus stūķēju no vienas kabatas otrā, pašai jau nāk smiekli, jo mugurā arī savilkusi ntās kārtas, lai silti. Ehh, es. Karte atrasta (yes!), administratore steidz jau palīgā, kas laikam nozīmē tikai to, ka no malas tomēr arī neveikli izskatījās. Juhū, eju uz ģērbtuvi. Tur man atkal ar to atslēgu iet kā iet. Atslēgai divas daļas, beidzot saprotu, kāpēc tā bante dota, nu labi, nākamreiz uzlikšu, lai aizslēdzot slēdzeni rokās nepaliek viena pati maza atlēdziņa, kuru ir viegli pazaudēt un nav iespējams nekur piestiprināt.
Redzu -  ģērbtuvē līgani ienāk sieviete, nodomāju - o, tipiska jogotāja, nevis iet, bet tā kā peld, slīd, gandrīz nemanāmi pārvietojas, noteikti arī mazliet apgarota (man smiekli par sevi nāk, ne viņu).  Jau sāku prātot, vai tikai neiet uz skrejceliņa vienkārši paskriet, bet tad sarodas citas dāmas. Esmu atkal iedvesmota iet uz savu nodarbību, ņemu naudas maku, lai meklētu to atslēgas otru pusi. Oi, cik neveikli sanāca, smagā slēdzene kaut kā sasveras, un VISS maka saturs, ko sastāda tieši neizmantotā sīknauda, izbirst pa grīdu! Kolo-kolo-kolosāli! Juhuu, cik neveikla es tomēr esmu. Sasmaidos ar blakus sievieti, kura par laimi nepalīdz, rāpoju pa grīdu, lasot savas kapeikas. Mazliet ķikinu, jo amizanti tak - mammīte uz jogu iet. Vismaz nauda man ir! Ha! Esmu gatava arī uzvilkt savu kreklu ar garajām piedurknēm, jo, redz, es taču esmu padomājusi par to, lai nodarbības beigās nesalst. Ar vērienu un pārliecinātām kustībām (jo kam gan negadās naudu izbārstīt!;)) griežu uz pareizo pusi savu tērpu, kad ieraugu, ka tas viss ir nosmērēts ar kaut ko baltu! Aaaaaa, Miķeliiiiii! Tikpat strauji un pārliecināti to saveļu bumbā un iemetu atpakaļ skapī.
Viss, slēdzu ciet, tur atkal man ķibele ar atslēgu. Nē, es it kā neesmu tizla un neapķērīga, bet nu darbi runā savu.
Nodarbība sākas, sasveicinos ar pasniedzēju, palūdzu, vai var arī angliski šo to pateikt, viss labi. Reizēm arī kaut ko pateica. Priekšā stāv vīrietis ar cieši saspiestām kājām, paskatos pa labi, pa kreisi -  visi tā stāv, tāpēc es arī saspiežu kopā savas kājas, un joga var sākties. Omm.
Pa vidu visam un jogai bija, protams, pasniedzējas dziedošais - uuuuuuks, kaaaaaks, kas man šķita izteikts ļooti muļķīgā intonācijā - nu, kāpēc vajag to balsi tā pārveidot! Bet nepagāja ilgs laiks, līdz es biju visa nodarbībā un uzdevumos, kas jāveic, kļūstot arvien laimīgāka, ka esmu izvēlējusies šodien atnākt. Domājot par to visu, varu teikt, ka patiesībā tā dziedošā balss piestāvēja un viss tika darīts tā, lai būtu efekts. Samazinātais apgaismojums sniedza miera sajūtu un apkārtējie cilvēki šķita tavi ceļa biedri, ar kuriem kopā ir patīkami būt. 


Jaunas situācijas vienmēr laikam paredz arī atkāpi no ierastā tevis. Tā vienmēr ir kaut kāda iespēja, ja vēlies, lai tā būtu. Kaut vai - laiku pa laikam paskatīties uz sevi no malas. Kaut vai (otro reizi) - nu tak pārbaudi, vai tas drēbes gabals ir tiešām tīrs!
Kustēšanās izmaina mūsu noskaņojumu, jo notiek visi bioķīmiskie procesi, ko mēs zinām un arī, ko nezinām, efekts ir. 
Pasmiešanās par sevi nekad ļaunu nenodara, drīzāk uzlabo garastāvokli un ļauj vieglāk tikt galā ar grūtībām.
Un galu galā - cik daudz plusiņu tu sev ieliec, kad izvēlies izdarīt. Tā veidojas pozitīvā pašattieksme, kad esi labs sev. Esmu ievērojusi, ka citam nemaz nav tik grūti uzsmaidīt vai pateikt labu, bet nu sev - šitas nav labi; tas tālu no kaut kāda vidējā ideāla un iedomātā perfektā.
Darīšana ir atbilde. Lai kā tev sanāktu, tas process ir tā vērts.
Citi nevar izdzīvot Tavu vēlēšanos, lai arī nereti gribas to laimi saņemt gatavu iesaiņotu dāvanu papīrā. 
Tāpat ir skaidrs, ja mana ikdiena būtu piesātināta ar sapulcēm, termiņiem un pārlidojumiem, nez' vai, šāds ieraksts taptu. Bet man ir prieks, ka varu uzrakstīt, par it kā neko tādu īpašu un sajust kaut ko īpašu. 

Es jau teicu, ka būs, ko lasīt! Un paldies par to!

Ejam jogot?


Pa pikai,
Evita

otrdiena, 2017. gada 5. decembris

Dzīve kafijas tasē

Tuk turuk,

šodiena, otrdiena, ik pa laikam snieg, Igaunija, ātri kļūst tumšs, gribu daudz gulēt, saņemu pāris zvanus no nepazīstamiem cilvēkiem, rēķinu ar meitu matemātikas uzdevumus, ļoti patīk pakustināt un paasināt prātu..

Paskatoties un palasot, kas notiek apkārt, protams, ka vairākums gatavojas un domā par Ziemassvētkiem. Arī es esmu pāris kartītes jau nosūtījusi tālākajiem draugiem.

Šodien, atverot ziņu portālu, redzu, ka miris aktieris, režisors. Pēkšņi manā galvā noskan - bezjēdzīga nāve. Parasti jau mēdz to teikt par dzīvi, vai ne? Šī ir vismaz otrā reize, kad tā nodomāju. Šķiet, ka varēja citādāk.
Tā kā man šobrīd ir gana laiciņš padomāt, stumjot ratus un gaidot, kad pamodīsies mans puika, tad es to arī daru. Un nonācu pie viena. Jā, līdzīgi kā Ziedonis, skaitīja un nonāca pie viena..
Par to, ka šobrīd daudz tiek runāts - esam atbildīgi par sevi, savu dzīvi, mums jādzīvo sava dzīve   (vai citādāk maz iespējams!?) un jāpiepilda ar to, ko no sirds vēlamies. Tā jau arī ir, svarīgi sadzirdēt sevi un to, kas tevi dara gandarītu. Vecākiem nereti sakām - laid to bērnu vaļā, viņam sava dzīve. Arī it kā nekas nepareizs, šķiet pat dabisks un nozīmīgs process, ja to pats apzinies. Un tad tu tā pēc inerces laid arī, varbūt pat atstum, jo nezini jau, kā būtu labāk, pareizāk. Kāds teica un tu dari - negatavs, nesaprasts, neesot ar sevi un notikumu kontaktā. Kad pietrūkst kāds, nezvani, jo nevar taču uzbāzties, ko padomās par mani vai arī - lai pats zvana. Bet pats arī nezvana, pats ķepurojas pa dzīvi, kā prazdams, arī gaida, kad piezvanīs, pajautās, atbalstīs. Kaut kas tajā visā šķiet greizi, vai ne? Varbūt tāpēc, ka nav pa īstam, nav izprasts, nav saprastas manas un tavas robežas, un eksistē bailes, ka tas viens var mani sāpināt!?
Skaļi domāju. Nav jau viena pareizā scenārija. Visbiežāk tā iekšējā sajūtiņa jau pasaka to labāko veidu, bet, kurš tad to dzird. Nav laika.

Smaidu.

Vai es varētu būt laimīga un gandarīta, ja zinātu, ka man tuvam cilvēkam klājas šobrīd grūti? Es zinu, ka nevarētu. Tāpēc, man šķiet, ka esam iebraukuši tajā grāvī, ko nu jau arī presē var redzēt - filmējam, kā citi glābj dzīvību, jo varbūt tā youtubē varēs ko nopelnīt. Jo tas taču ir svarīgi - būt atpazīstamam un nopelnīt. Liekam laikus bildēm, kuras ir pat neizdevušās, lai tikai pamana, ka esmu ielicis 'like'. Man šķiet, ka dikti daudz cilvēku tā arī dzīvo. Virspusēji. Ārpusēji (tā, lai no ārpuses smuki, jo iekšpusi jau neredz, un pats ar laiku arī var noskalot to pēcgaršu ar gardu alko kokteili;).

A ko gribi tu? Tu, tu? Jā, Tu? Patiesībā gribu, lai mīl, pamana, tic, lai, nejautājot daudz, iedod roku un saka - aiziet, tu to vari, tā paužot uzticību, mīlestību un ticību. Lūk, te ir tas viens līdz kam nonākam, esam sasaistē ar pasauli, notikumiem, enerģiju, domām, līdzcilvēkiem, izvēlēm.
Tas, ka blakus kāds cieš, ir grūti būt laimīgam. Un, jā, jā, es zinu, ka to nevar vienkāršot. Citi vēl gribētu, lai uzskaitu zinātniskos pētījumus, kuri, starp citu, arī nu jau tiek apmaksāti un pielāgoti tirgum. Un vienmēr var piesaukt arī karmu. Varbūt arī vajag, un arī tas ir kā atspēriens, lai izprastu, pieņemtu vai attaisnotu. Iespējams, rādot piemēru, kā no bedres var izkāpt, mēs varam arī otru piepacelt, nevis uz viņa muguras pakāpties.

Ko es ar to gribu teikt? Pavisam vienkāršas lietas. Sadzirdi vispirms sevi un atpazīsti to, ko jūti. Piedod sev un arī tiem, kuri nav pratuši padot roku, bet sekojuši baram, neizprotot ne sevi, ne līdzcilvēkus. Tā mēdz būt. Apstājies un izšķir - būtisko  un steidzamo, būtisko un nesteidzamo, atpazīsti, kas ir  nebūtisks un nav arī steidzams. Tā tu ietaupīsi to laiku, kurā izšķīstam.
'Padod' roku tam, kuram tā būs iespēja - uzaicini uz deju, pagatavo tēju, nosūti ziedus, uzraksti sms, aiznes pārtikas grozu, ja šobrīd tev ir vairāk... Ar savu priekšzīmi un darbu rādi, kā ir iespējams turpināties. Nevis ar asprātībām un dzēlībām, bet ar darbu. Svētīgi ir bieži sev pajautāt, ko tev tas nozīmē, kā tu par to jūties, jo vienmēr jau kaut kas arī mūsos kūsāt kūsā.  Ja nepieciešams, pasaki stop, iepauzē. Tā nekļūsi par glābēju, tā nodarot pāri gan sev, gan citiem.
Mēs, protams, neesam atbildīgi par otra cilvēka izvēlēm, taču mēs varam dalīties un būt vērīgi, lai tas nav kā attaisnojums mūsu nevērībai un vēsumam - tas viņa ceļš. Es arī esmu sajutusi, ka ir notikumi, kurus mēs nevaram ietekmēt, lai cik ļoti to vēlētos. Tas vienkārši notiek - kliedz, raudi, dusmojies, bet tā tam būs būt. Kaut kāds ceļš noteikti ir iepriekš noteikts, mēs varam tikai palīdzēt uzbūvēt tiltiņus, bet citreiz pat nevaram vai nepaspējam, varam padarīt izturamākus kāda grūtos mirkļus vai priecāties līdzi. Vēl mēs varam pieņemt palīdzību, ja šoreiz esam otrā pusē.
Pinterest.com


Lūk, tādas pārdomas šodien manā kafijas tasē. Iespējams, kāds teikums būs tieši laikā, varbūt nesapratīsi, varbūt steigsi pie sena drauga, uz kuru biji aizvainojies, bet vairs pat neatceries, par ko, varbūt piezvanīsi mammai vai tētim, varbūt apskausi bērnus un sabučosi sievu vai vīru, varbūt uzrakstīsi man ziņu vai atnāksi uz kafiju, padalīsies pieredzē, stāstā, sajūtiņā, varbūt es piezvanīšu vai atkal uzrakstīšu, varbūt radīsies ideja kādam skaistam projektam, varbūt būs cita sajūta par dāvanām, varbūt....

Oi, nu lai priecīga gaidīšana! Un tās dāvanas - nu tak mēģinām nesajukt prātā!


Cieši,
Evita





svētdiena, 2017. gada 8. oktobris

Keep going!

Labrīt! Labdien! Labvakar!

Ir gan mazliet pāri divpadsmitiem, taču sajūta man, ka vēl ir agrs rīts. Varētu uzburt ainiņu ar siltu kafiju, grāmatu, vilnas zeķēm un šūpuļkrēslu, taču es sēžu pie balta galda, un kafija jau mazliet atdzisusi. Tas, par ko es pēdējā laikā gana daudz domāju, kā tas nākas, ka notiek tā, kā tas notiek. Un ar to sajūtu, ka citādāk nemaz nevar notikt.
Pēdējā laikā man ir tik izteikta sajūta, ka mūsu dzīves notikumi ir jau kaut kur ierakstīti. Izklausās pēc ku-kū, bet, domājams, tik traki ar mani vēl nav. Lasīju, ka nevajag tiem pretoties, jo tie, kuri pretojoties dzīves plūsmai, tos dzīve mazliet paspīdzina. Šo droši vien var tulkot dažādi, saprast dažādi un izpildīt dažādi.
Mani dzīves notikumi viens pēc otra ļoti pārliecinoši šobrīd ir atveduši uz kaimiņzemi. Un te nu es esmu - ar putekļiem acīs (laikam jāizsūc paklāji), rakstu jums ziņu. Man pat ir interesanti, ko dzīve mums ir sagatavojusi, kādas izvēles es vēl izdarīšu un kā tās turpināsies. Vairs nepretojos. Taču viegli jau tas nav - pieņemt kaut kādu lēmumu (me to, ko šodien ēdīsim vakariņās), it sevišķi, ja ir arī lielāki bērni, kuru dzīvi tas, protams, arī ietekmē.
Ir cilvēki, kuri strādā 40 gadus vienā un tajā pašā darba vietā, varbūt pat amatā. Cik daudz grāmatu par to raksta - viņš jau 36.gadu šajā maiznīcā mīca mīklu pēc sevišķās receptes. Iespējams, ka vārds 'sevišķs', viņam neļauj no tās abras atrauties un, mazliet sevi mānot, turpina to darīt. Katru rītu mosties 5 no rīta un braukt uz maiznīcu mīcīt mīklu, lai pēc tam pilsēta priecātos par viņa īpašo maizi. Vienkārši ir cilvēki, kuriem rutīna dod drošību un varbūt pat viņi sapņo redzēt, kas ir aiz horizonta, taču paši zina atbildi, ka nekad turp nedosies. Savukārt ir tādi cilvēki, kuri jūtas dzīvi tad, ja var mainīt savu ikdienu, kāpt ārā no ierastā, meklēt jaunus izaicinājumus. Ir cilvēki, kuri vienkārši plūst tur, kur viņus nes. Viņi gana labi pielāgojas jauniem apstākļiem un nepieķeras vecām lietām. Es domāju, ka viņi, iespējams, arī sapņo reizēm palikt ilgāk vienā vietā vai pieķerties kādam cilvēkam, kurš būtu tikai viņa, bet paši zina atbildi, ka tas tomēr nav un nebūs par viņiem, jo viņos ir 'dīdītājs'. Paies noteikt laiks, kad atkal pakrūtē kaut kas sāks kņudināt un līgavai vai līgavainim vienu dienu būs atstāta zīmīte - tiekamies citā dzīvē, tu esi super.

Pinterest.com


Mēs esam tik dažādi, ja tagad varētu atcerēties savus klasesbiedrus (mazliet sasprindzinot savas pelēkas šūnas) un aprakstīt, kas katram bija svarīgs, mēs vēl jo vairāk apjaustu, ka katram tās bija atšķirīgas lietas. (Susim - āboli un akrobātika, ticēt visam, ko stāsta visgudrie puiši, Kanēlim - rosīties tā, ka visu laiku rosīties, kaut kāju kustināt stundas laikā un sirsnīgi smieties, Silai - džemperi ar caurumiem un visu zināt bioloģijā u.c.priekšmetos, vēl tā gaišā citu cilvēku pieņemšana, Zane G. - labi izdarīt darbus (frizūras, grimēšana, matemātika), ātri runāt,  Katei  mest bumbiņu uz aizmuguri, labi prast pildīt uzdoto, tīri tā neko izskatīties triko  un ar puķēm galvā, smieties par manu mazo neveiksmīti uz skatuves un kopā ar Zani Č.- skriet mastā, protams, ;) Zanei Č. - palīdzēt man uzzīmēt ģeometrijā zīmējumus (paldies, paldies, paldies) un citiem neatteikt palīdzību zināšanu apguvē, augstu lēkt un būt taisnīgai, Gatonam - kārtību koferī, baudīt suņu barību un baltas botas, Putnai - visiem neļaut iet gulēt, bet pašai aizmigt gandrīz šī paša teikuma galā,  Garajam - laivu braucienā labi izgulēties, nevienu netraucējot, Zanei V. - piedalīties dažādos skolas pasākumos un kā nesen atklājās - rakstīt draudu vēstules puisim I., kurš slikti izturējās pret meitenēm, Intam - dejot tā, lai meiteņu svārki vienmēr būtu knapi pāri pēcpusei, nenodot draugu, Ingusītim - kāršu spēle uz urrā un rītos pats svarīgākais - izgulēties, jo skola tomēr ir ikdiena un nav zaķis, neaizbēgs, Kasparam - cilāt meitenes un būt gana kārtīgam, Kurmim  -būt teicamniecei, bet neradīt teicamnieces iespaidu, Paulam - pēc iespējas darīt daudz un daudz vietās uzreiz, draudzēties ar teju visu skolas saimi un nekautrēties būt uzmanības centrā, Jancim - uzpīpēt, bet vienmēr labā kompānijā, Sābim - pārsteigt ar talantiem (ātri skriet, spēlēt klavieres..), un ļaut iesmaržoties mums pārējām ar jaunajām Ultraviolet, Bibai - domāt, runāt, dzīvot angļu valodā un kaut kas par Nirvanu tur ar' bija, Inītim - būt tādā labā garastāvoklī un lieliski kustēties, tērpjoties aizkaros. Oi, citi droši var paturpināt, jo šie nebūt nav visi mani klases biedri. Sirsnīgs sveiciens jums! Jūs esat labākie klases biedri.) Taisnība - gandrīz katram citas lietas.


Pinterest.com


Tas, ko parasti cilvēkiem mēdz ieteikt, kad tie saskaras ar kaut kādām dilemmām - ļaut notikt. Vienkārši ļaut notikt. Līdzīgi kā sievietēm mēdz teikt dzemdībās - ļaujies sāpēm. Viegli teikt, vai ne? Taču, manuprāt, vienmēr pienāk kaut kāds noteiktais punkts, laiks, īpaša situācija, kad nav citu variantu, kā ļauties, lai notiek. Nereti tas ir mirklis, kad dzīve mainās, notiek, un tevī rodas jaunas atziņas par savu dzīvi, attiecībām, notikumiem, par būšanu, aiziešanu, turpināšanos, likumsakarībām.

Kādā psiholoģijas rakstā atradu ieteikumus, ko ņemt vērā, izdarot izvēles par labu kaut kādām dzīves izmaiņām. Nereti jau tā notiek, kad pats ko piedzīvo, rodas interese tēmu paplašināt. Tad nu lūk, tulkots aptuveni un papildināts ar maniem iestarpinājumiem.

1. Savas emocijas mēģini 'nolikt malā' un paskatīties uz faktiem.
Emocijas ir burvīgas, taču nereti tās traucē paskatīties uz faktiem kā vienkārši faktiem. Padomā, kā tu reaģē, kad esi izsalcis vai dusmīgs. Emocijas mainās ik sekundi, tāpēc svarīgi atrast laiku, lai nomierinātu emocijas un paskatītos uz būtiskajiem faktiem. Bailes ir emocijas un tās spēlēsies ar tavu prātu līdz tu pieņemsi lēmumu tās uzvarēt un virzīsies uz priekšu.

2. Domā nevis par to, ko Tu zaudēsi, bet - ko tu iegūsi, pieņemot šo lēmumu.
Reizēm ir ļoti viegli saredzēt to, ko mēs zaudējam, pieņemot šo lēmumu. Taču šoreiz svarīgi arī paskatīties uz to, ko tu zaudē, ja nepieņem šo iespēju.

3. Iztēlojies sevi abos scenārijos.
Mēģini iztēloties sevi pēc mēneša vai pat pēc gada - kāds scenārijs tev liek justies labāk? Tas, kurā tu izvēlējies doties drosmīgi uz priekšu par spīti bažām vai tajā, kurā tu vadi savi parasto ikdienu? Ja tu varētu laiku it kā pagriezt atpakaļ un izdarīt izvēli no jauna - kāda tagad tā būtu?

4. Pārstāj sevi šaustīt.
Tu nevari pieņemt lēmumu, ja visu laiku sevi šausti. Lēmumam vajadzētu būt tādam, kas dod kaut kādu jaunu iespēju (iepazīt citu valstu kultūru, redzēt savus resursus, uzlabot svešvalodu, satikt cilvēkus no dažādām pasaules vietām utt.) - pat ja tas šķiet biedējoši. Lēmumam nevajadzētu būt tādam, kas liek justies tev nevērtīgam vai mazina laimes sajūtu.

5. Atceries, ka Tu pēc laika atkal vari pieņemt jaunu lēmumu.
Dažreiz vienīgais veids, kā uzzināt, kas ir krasta otra pusē, ir spert soli nezināmā virzienā. Reizēm virziens ir kā monēta, bet tu zini, ka tev jāiet vienā vai citā virzienā.
Nereti virziens ir pareizais, tad turpini virzīties uz priekšu. Ja gadā, ka pieņemtais lēmums tev nenes vajadzīgo, apstājies, izanalizē, atjaunojies un tad pieņem jaunu lēmumu.
Mēs pieņemam riskantus lēmumus neatkarīgi no tā vai to vēlamies vai nē - tā ir daļa no procesa, kas mūs attīsta, liek augt, kas vēlas katru dienu dzīvot pilnvērtīgi.
Reizēm ir gana ar sajūtu, ka tu esi mēģinājis, pieņēmis izaicināju, darījis to tā, kā tev paticis. Lai arī ne vienmēr mēs saņemam to tieši tā, kā esam iztēlojušies, noteikti ceļā esam satikuši cilvēkus, kuri mums ir devuši iespēju paraudzīties uz sevi, uz attiecībām, uz likumsakarībām.

Atliek vien papildināt, ka jebkurš ceļš, ko ejam, ir mūsu. Ceļā ir tā jēga, galvenais uzsvars uz virzību. Viens mums sniedz dzīves mācības, kāds māca pateicību, mīlestību visplašākajā nozīmē, kāds - lūgt palīdzību, cits - otram dot roku vai krist brīvajā kritienā. Ko tikai nepiedzīvojam ik dienu!

UN tā mēs virzāmies, rīts un vakars mūs virza, ik dienu izdarām mazākas vai lielāks, nozīmīgas vai mazāk nozīmīgas izvēles. Kaut nu jau man šķiet, ka jāpaķiķina par to, ka lēmumu pieņemam mēs, jo tā vien rādās, ka tas jau sen tevi gaida. Lielais vilnis Tevi gaida, kad to noķersi, tad tas kaut kur tevi arī nesīs. Eh, kaut kur nesīs noteikti!
Pinterest.com


Re, ceļš! Zaļš, sūnains, skaidrām debesīm, svešiem ļaudīm...
Dodamies uz priekšu! Tā teikt - keep going! 


Lai interesanti notikumi, skaisti cilvēki un vērtīgas sarunas vai līdzās būšana.

Sirsnīgs paldies maniem ceļabiedriem, draugiem un sirds cilvēkiem, kuri mani iedrošina un atbalsta, lutina un silda.

Lai notiek,
Evita

otrdiena, 2017. gada 29. augusts

Scenārijs. Gandrīz filmas.

Labrīt!

'Man ir tikai viena pati sirds, bet jums taču arī ir sirdis...', skan fonā dziesma no Imantdienām...' tad noplēsiet visus pīlādžus, un tie visu ziemu jūs dzirdīs' ...
Vēl fonā Miķelis ar savu balsi ik pa laikam pieprasa šo un to, es cenšos tomēr neatrauties no mērķa - uzrakstīt dažas rindiņas.
Kādu laiku es nepērku glancētos žurnālus, jo ļoti daudz man tajos šķiet tāda blefošana ar mērķi kaut ko pārdot - tad sveci, tad pakalpojumu, tad skaistas drēbes un, protams, kosmētiku, kas mūsu novecošanās procesu aizkavēs. Jā, novecošanās, varētu būt vārds, kas tuvākajā laikā nekur nepazudīs. Galvenais, meklēt tās vērtības, kas spēcīgākas par pašu neizbēgamo procesu. Bet man vajag vairāk par sveci un krēmu, man gribas kaut ko īstu, nozīmīgu, emocijām piepildītu, to var dot un saņemt tikai mijiedarbībā ar citiem, redzot un dzirdot citu cilvēku pieredzi. Skaists taču ir arī krunkains, ja no iekšpuses nāk dzīves gudrība un pieredze. Jā, man vajag tieši to. Taču reizēm žurnāli iedod to dzirksteli, lai idejas sāktu augt kā garā pupa.

Labdien!

Nu jau ir cita diena un pat nedēļa. Tieši tā man arī šobrīd šķiet - kaut ko iesāku un tomēr līdz galam neizdodas novest. Ir vairāk gribēšana kā varēšana. Bet varbūt, kā teiktu mana laba draudzene - domas jākoncentrē tikai uz to, ko patiešām gribi. Un nebūs daudz melots, ka tā arī pēdējā laikā cenšos darīt. Manuprāt, ļoti bieži cilvēkus aicinu izkāpt no ierastā, droši pieņemt dzīves izaicinājumus un drosmīgi doties uz priekšu. Un es jūtu, ka šoreiz ir mana kārta būt drosmīgai un pieņemt neordinārus lēmumus. Ko tas no manis prasīs, ceru pastāstīt drīz. Nesen savai paziņai rakstīju, ka, manuprāt, mēs tik ļoti ļaujam savai nedrošībai noteikt, ko mums gribēt, ko mīlēt, kā izturēties un ar ko tikties. Taču mēs reizēm varam paeksperimentēt. Nu, kā tad būs, ja darīšu citādāk, atšķirīgāk!? Kaut vai sevi mazliet pamuļķot - es te tikai mazliet pafantazēšu, tikai mazliet padziedāšu, tikai mazliet publiski uzstāšos, tikai mazliet pamācīšos peldēt. Tikai mazliet visbiežāk pārvēršas jaunos hobijos, interesēs, sirdslietās.
F Ar ko Tu sāktu, ja Tu pamostos no rīta un saprastu, ka viss ir jāsāk no nulles? Tev ir Tavs esošais vecums, pieredze, no šodienas tavs esošais darbs neeksistē, taču ir sajūta, ka jāiet citā virzienā. Kā tādā jautrā filmā!

Pamodelēsim? Pamodelēsim!

- Daži vingrinājumi mundrumam un drosmei;
- Smaids pa visu seju;
- Smūtijs jaunai dzīvei par godu;
- Pateikt 'stop' un 'bye bye' cilvēkiem, kuri bradā pa Tavu personīgo teritoriju ar sū... zābakiem;
- Uzrakstīt visas senās un nesenās idejas par to, kas Tevi piepilda, patīk, ko gribas uzzināt;
- Pieteikties darbā restorānā, sporta centrā par administratori un pateikt draugiem, ka esi 'brīvais aģents', jo nauda noteikti būs nepieciešama arī jaunajā dzīvē;
- Izveidot blogu, kur apraksti savas veiksmes un citus novērojumus jaunajā ampluā;
- Izskatīt kursu, skolu programmu piedāvājumus un apjaust savas prasmes un intereses;
- Sazināties ar cilvēkiem, kuri Tevi iedvesmo, apbur, interesē, ar kuriem ir patīkami sarunāties;
- Uzrakstīt tos dažus pieturas punktus, kas ved uz lielo mērķi...

Bilde putnumeitene.blogspot.com


Vienmēr ar kaut ko ir jāsāk, vai ne? Jāsameklē sevī drosme un jāsāk. Un ne tikai filmās ir brīži, kad ir sajūta, ka jāsāk viss no jauna. Nereti mūsu sajūtās labu laiku ir ierakstītas nulles un mīnusi, taču mēs velkam arvien smagāk paliekošo vezumiņu, attaisnojot savu rīcību -  ierasta taciņu, droša profesija un zināmi gājieni. Nekad jau nevar zināt, varbūt pēc laika tieši Tu būsi tas, kurš saņems vēstuli no kāda cilvēka, kuru būsi iedvesmojis ļauties dzīves pārmaiņām.
Padomā, ar ko Tu sāktu savu jauno scenāriju!? Ko esi vēlējies jau sen realizēt, bet kaut kā vienmēr pietrūcis? Aiziet, aiziet! Aiziet!
Atvasarai jau piestāv smaržīgas puķes, lapa un zīmulis, vilnas jaka, skaista mūzika un skanīgas sarunas ar sevi, ar draugiem, kaimiņiem, svešiniekiem un ģimeni.


Prieku jums, drosmi, mīlestību un skaistas domas, draugi!

'Man ir tikai viena pati sirds, bet jums taču arī ir sirdis, tad noplēsiet visus pīlādžus, un tie visu ziemu jūs dzirdīs' .


Evita


piektdiena, 2017. gada 7. jūlijs

No nepabeigtās grāmatas

Ja es aizvērtu aizkarus, es varētu gulēt vēl dažas stundas. Viņa domāja, galvu mazliet pacēlusi no spilvena. Saule šodien bija īpaši spilgta, bet varbūt viņai tikai tā šķita. Reizēm ar viņu tā notika, ka viss šķita par daudz, par spilgtu, par krāsainu, reizēm atkal viss šķita pārāk vienmuļš. Sasodīti pelēks, visi dziedāja vienas dziesmas, skatījās visus melot labāk, havai un beztabu pēc kārtas. Garlaicīgi.
Pilsēta bija kļuvusi par copy paste pasauli, kur visi fano par viena veida pastalām, t krekliem, mūziku klausās tikai to, kuru citi ir pateikuši, ka forša, grāmatas stāv ar putekļu kārtu, bet inteliģence runā, ka tām mājās ir jābūt. Kāpēc? Vai kāds vēl šodien jautā - kāpēc man to vajag? Tieši man. Ko es no tā iegūstu vai neiegūstu? Taču, ja tā padomā, lai viņi klausās, lasa un runā. Lai liek savos sociālajos tīklos kādus grozus un pārsteigumus viņiem atsūtījuši mārketinga daļa, kamēr kādsvēlas nopirkt gluži vienkārši garšīgu, īstu rupjmaizi. Uz kurieni pasaule ved cilvēkus? Nē - kurp cilvēki dodas?
Tā viņa bija domājusi, guļot savā centra dzīvoklī pirms nedēļas, kurā bija matracis un spogulis. Bija sākusi rakstu kādam portālam un tad sajutusi to  falšo garšu. Par laimi, vasara tā arī tikai solījās sākties vai turpināties. Par laimi? Protams, nē. Bet tas netraucēja satīties mammas dāvinātajā aitas vilnas segā (nav reklāma) un baudīt lietus lāses, rakstīt savus memuārus, jo tā viņa nopelnīja sev iztiku. Pietika. Viņai nebija pat kaķa, par kuru būtu vēl jārūpējas, viņa varēja atļauties gana egoistiskas izvēles.  Taču pats svarīgākais - tas, ko viņa darīja, viņai sniedza gandarījumu. Izurbties grāmatu kalniem, ko savākusi jaunajā bibliotēkā un citās mazajās, tad rakstīt un fantazēt par dažādām vides problēmām vai cilvēku attiecībām. Tas bija viņas devītais vilnis. Cilvēki ir tik ļoti ietekmējami indivīdi. Katru dienu viņam kaut ko saki un pēc laika skaties - jau noticējis. Viņa arī ticēja. Ticēja kaut kam lielam, patiesam, ticēja, ka tam, ko viņa dara vai nedara, ir jēga.
Guļot un skatoties uz aizkaram līdzīgo lupatu, viņa prātoja, kāpēc reizēm ir tik gļēva. Kāpēc viņai vajag šo mazo būdeli, kur no visiem paslēpties? Kas bija tas dzīvniekveidīgais viņā, kas lika vienā brīdī aizlaisties. Viņa vienmēr bija gana pašapzinīga un arī naiva nebija. Taču satiekoties ar savām ilgām, viņas pašapzinīgums satilpa mazās somiņas mazajā kabatā. Tieši tad arī viņa savā ceļasomā sameta visu savu dzīvi un kādu mantu, devās uz savu veco fiat (arī nav reklāma) un brauca uz lauku būdeli upes krastā, ko vecmamma bija paglabājusi tieši viņai. Ak, kaut viņa biežāk pēdējā laikā būtu viņu apciemojusi, samīļojusi ilgāk, paturējusi roku un smaidījusi, kad viņa vērīgi raudzījās viņas sejā. Izlikšanās. Tik daudz vietu aizņem izlikšanās. Izliekamies, ka priecājamies satikt, kaut domās jau sen esi okeāna otrā pusē, izliecies, ka pasniegtais ēdiens ir gards, nu , labi - interesants, izliekamies, ka neilgojamies, izliekamies laimīgi, izliekamies slimi, izliekamies turīgi, izliekamies, ka protam izlikties. Ha, reizēm viņai arī izdodas izlikties. Tikai ne toreiz, kad ēstuvē satikās ar savām ilgām. Minstinājās un vārdus teikumā jauca. Ai, cik forši, ka reizēm kāds neļauj tev izlikties! Viņa sen par to nekautrējās. Pieņēma savu ātri pukstošo sirdi, pieņēma mulsumu un tam pat uzsmaidīja. Taču pēc mirkļa viņa jau lika to savu dzīvi ceļasomā un devās uz būdu. Pakrūtē nesa līdzi kaisli, baudu, skūpstus, nepabeigto stāstu, savas šaubas, prieku un milzu apņēmību. Būdelē viņa turpināja rakstīt savu grāmatu. Par to, kā dzīvi redz viņa. Kaili, dzīvi un viņai jau pašai šķita, ka gana izklaidējoši. 
Satiksimies! No iepriekšējās reizes istabā uz grīdas mētājās aprakstīta lapa. Viņas lapa, taču rakstītā atbilde lika sarosīties. Rokraksts atpazīstams. Tomēr neticami. Tas pat viņai šķita kā no kāda romāna.
Pilsēta viņai atkal šķita labirints, kur cilvēkiem vieglāk paslēpties. Pāriet ielai, kad redzi kādu labāk ejam prom, uzlikt mūzikas austiņas un noslēpties aiz saulesbrillēm. Bet te, būdelē, tevi kāds aicina satikties.


Lai jums drosme satikties!

Evita

Viss ir viens. Viss ir vienots.

Viņas somā bija tikai dažas mantas - atslēgas, noputējusi kastīte, dažas drēbes, mazliet nauda un atmiņas. Ceļš bija gana tāls, lai viņa ik...