otrdiena, 2017. gada 21. februāris

nav ko vilkt mugurā. tiešām?

Labdien un esiet sveicināti!

'Mammu, man nav ko vilkt mugurā', teica mana meita noteiktā balsī ar asarām acīs.

Tātad uz šo teikumu var paraudzīties dažādi - izaugusi no apģērba, kas pirms laika derēja vai arī - gribas kaut ko citu - morāli novecojušas tās lupatiņas. Vēlas laiku ar mammu. Uzmanības pievēršana.

Pinterest.com

Šādus teikumus es reizēm mēdzu pateikt pati. Jāatzīst, mana garderobe ietilpst mums visiem domātajā skapī. Un reizēm man šķiet, ka vajag vairāk svārku, vairāk kleitu (ļoti daudz, ko nevelku jau man ir), un tomēr visvairāk man vajag kaut ko, nezinu ko.
Tad nu vienā pārbraucienā ar auto, es dzirdēju kolosālu raidījumu par to, ko mēs patērējam, kā dzīvojam, ko mums patiesībā vajag un ko izliekamies, ka vajag (mana interpretācija). Un tad es apjautu, cik labi, ka mums ir cilvēki, kuri domā plašāk, daudz plašāk un spēj kritiski izvērtēt prioritātes. Domāju pirms gadiem desmit vides saudzētājus uzskatīja par gana lieliem dīvaiņiem, kuri grib izglābt pasauli (muļķi tādi, ne?). Taču šobrīd arvien vairāk cilvēku pievienojas šiem 'dīvaiņiem', kuri domā par klimata pārmaiņām, par mūsu ietekmi uz vidi, kā, apmierinot savas neizsmeļamās vajadzības, mēs izsmeļam dabas resursus. Šī noteikti ir gana plaša tēma. Un man noteikti vajadzētu vairāk iedziļināties tajā, lai izteiktu precīzākus secinājums. Taču, manuprāt, viens ir skaidrs, ka mums ir tik daudz iespēju kaut ko mainīt. Un tas pat neko nemaksā. Kaut vai mainīt dažus savus ieradumus. Ticu, ka tas nav viegli. Nu mums vismaz gribas domāt un attaisnot nedarīšanu ar to, ka tas taču tiiiik grūti. Mainīt ikdienas ieradumus vai uzvedību parasti sākam tad, kad kaut kas mums sāk traucēt, kļūst neērti vai ir kāda akūta nepieciešamība pēc tā.
Taču mēs gandrīz katrs varam divas dienas nedēļā iet ar kājām uz darbu vai braukt ar velosipēdu, kad tas ir iespējams. Vai vienmēr mums vajag veļas žāvējamo aparātu darbināt? Mēs varam atbalstīt recycling ideju, iegādājoties/atdodot apģērbu. Tas nebūt nenozīmē - tagad visi staigāsim bēdīgi lupatlasīši un nekad neko nepārstrādātu neiegādāsimies. Bet mēs varam tam sākt pievērst uzmanību. Visa esence noteikti ir mūsu attieksmē.
Esmu par to, lai skolās par to runā bērnu vecumposmam atbilstošā valodā, lai, noklausoties stāstu, bērni atnāktu pie vecākiem un teiktu - mums jāsāk šķirot atkritumus. Lai bērnam tiek dotas skaidras instrukcijas, ko un kā var izdarīt. Tad svarīgi būtu sadzirdēt, un pārņemt bērna entuziasmu. Atvērt datoru un palasīt par šo tēmu vairāk. Gan bērns jutīsies nozīmīgs, sadzirdēts un spējīgs ietekmēt situāciju, gan mēs paši būsim gandarīti par rezultātu.
Eh, reizēm mana pašas attieksme ir tik paredzama, tik neiecietīga, tik ietekmējama, it sevišķi, ja notiek kaut kas ne tā, kā iecerēts - gribi labu un tad sākas - sasit kāju, nolauz puķi, bērns izgāž bioeko zemi, suns slims utt. Bet tā vienkārši mēdz notikt. Jāturpina rakt. Zinu, ja nomainām to ierasto reakciju, mainās visas vibrācijas ap tevi - kaķis nebēg, suns nāk klāt un pieglaužas, cilvēki negriež galvu prom, tevi ieraugot (un ja tā dara, tad tas tomēr stāsts vairāk par viņu pašu) un svarīgākais - tu iekšēji smaidi. Un jūs jau atkal zināt, kāds aplis sākas jeb turpinās, ja esi uz 'viļņa'!?
Man šķiet, ideja par vides saudzēšanu ir daudz plašāk interpretējama. Bet nekur tālu jau netiksim, ja gaidīsim, kad kāds izdarīs to mūsu vietā. Tāpēc.. 1,2,3..sākam.

Noslēdzot ierakstu, gribu teikt, ka 'nav, ko vilkt mugurā', nozīmēja - man pietrūkst tava mīlestība. Tālāk mēs izveidojām sarakstu, kā meita sajutīs, ka es viņu mīlu. Viss vienkārši un mazliet arī sarežģīti. Bet šoreiz pamanīts un izrunāts. Ja šādu teikumu pasaku es pati, tad man laiks pievērsties prieka uzburšanai.


Prieks manī zied un plaukst, kad:
- tu tiec negaidīti aizvesta uz kolosālu mākslas kafejnīcu, un laiks paskrien nemanot. paldies, Kristīn.
- izstāsti ceļu svešiniekam un pavadi kādu gabaliņu;
- ir klusums prātā;
- esi izgulējies (tas nozīmē vismaz četras stundas netraucēta miega)'
- draudzene pagatavo visgardākās pusdienas;
- saule pakutina vaigus;
- tu paļaujies;
- esi patiess;
- dzirdi skaistu dziesmu un dungo piedziedājumu līdzi;
- iedomājies, ka viss ir viegli;
- smaržo pēc tīrības un kārtības visās izpausmēs un arī attiecībās;
- esi noderīgs;
- vari pateikt un saņemt paldies;
- uzzini ko jaunu;
- radi vai skaties skaistas bildes;
- bērni smejas;
- atļauj sev sajust vairāk;
- nedzenies pēc tā, kas citiem ir un ko patiesībā tev nemaz nevajag...

Katram mums sava prieka un ikdienas recepte. Droši vien ne jau katru dienu var noķert to svētku sajūtu. Bet... bet kāpēc gan ne? Arī nopirktās zāles sunim, tomēr man liek cerēt, ka viņam kļūs labāk. Turam īkšķus.



Starp citu, ko Tu tagad redzi aiz loga? Es redzu, skaisti sniegam milzu sniegpārslas. Redzu februāri. Bet dzirdu pavasari. :)


Tiekamies,
Evita







ceturtdiena, 2017. gada 26. janvāris

Bāc un cieņa. Cieņa un bāc.

Labrīt,

skatoties pa logu, redzu, ka zeme sasalusi. Taču rīta ziņās Kristaps ziņoja, ka tuvākajās dienās būs silts gaiss. Vakardien, ejot uz vingrošanu ar savu mazo puiku, es iedomājos, cik tas būs kolosāli - pavasarī izmantot dienu pastaigām, saulīte sildīs, putniņi čivinās un tu pati trallināsi.
Šķiet, ka tas jau mums ierasts - mazliet domās skriet tagadnei pa priekšu. Iet pa ceļu, kas ved uz tiltu, bet jau domās būs pār to un vēl tālāk.
Paldies, Sandra par bildi un kompāniju.

Janvāris man ir tāds klusais mēnesis. Nē, ne tā, ka es nerunāju, vai nevienā neklausos,  bet es daru minimumu. Kas ir minimums? Droši vien tā arī varētu būt kaut kāda spēju līmeņa norma šajā noteiktajā situācijā un apstākļos. Es esmu ar mazu bērnu mājās. To arī daru. Viendien es sāku domāt, kāpēc tas šķiet maz? Godīgi, vai jums tā nešķiet? Noteikti tā šķiet visām tām mammām, kuras ir uzsākušas, paralēli bērna auklēšanai, tamborēt, šūt, apgleznot, vienvārdsakot - izpausties.
No vienas puses ir skaidrs, ka jāmeklē nodarbe, kur tu aizmirsties, ļaujies, jo kāds no tevis ņem, ņem, ņem un vajag arī uzpildīties. No otras - es tiešām varu apbrīnot, ja ar vienu roku var šūpulī bērnu ieaijāt, ar otru ēst, un ar pārējām:) - darīt to sirdslietu. Es zinu, ka citām nudien tas sanāk. Iespējams, to nosaka iekšējais spēks, gēni un resursi. Es sākotnēji arī centos šo to darīt, jāatzīst, ka arī pa druskai šo to daru arī tagad, bet vienā brīdī es sapratu - ka es no sevis prasu par daudz. Un tieši es pati prasu, ne jau citi. Tas ir tas pats vecais stāsts par to, ka cilvēks, ja plāno, tad uzreiz plāno ideālu. Proti, neņemot vērā realitāti, savas spējas, ieradumus, laikapstākļus, stundu skaitu diennaktī.
Un tad attapties palīdz lielais nogurums, kad pie sevis saki:
a) bāc,
b) bāc, bāc, bāc,
c) pii, pii, piiiii...

Lūk, kad tas ir izskanējis, tad iestājas klusais periods. Kad Tu no sevis neko nesagaidi, neprasi, bet vienkārši esi. Ja ir mirklis brīvs un ir sajūta, ka vari, tad palasi, uzraksti kādu stāstu, piezvani draudzenei, nomazgā traukus, apskati spogulī savu seju un uzzied kādu krēmu, aplej puķes, izvāri putru. Ko Tu tad dari?
Vienu pēcpusdienu, braucot mājās pēc lieliskas pastaigas pa mežu un ciemošanās pie draudzenes, es klausījos bbc ziņas (jo man tak jāuzlabo tā angļu valoda, man arī ne pārāk patīk, kad cilvēki piesaka sevi soc.tīklos nepareizā svešvalodā, kaut no otras puses - malači un man droši vien vienkārši skauž, ka es pati neizsakos:). Klausījos, kā divas sievietes no Amerikas atgriezušās mājās - Kenijā un Afganistānā, atvērušas tur skolu meitenēm. Lai arī vairākkārt vīrieši nākuši un brīdinājuši, lai to nedara, jo meitenēm nevajag iet skolā. Viņas par to runāja ar tādu prieku, par savām audzēknēm, par to, cik burvīgi ir redzēt, kā meitenes progresē. Reiz atnākusi 14 gadīga meitene, kura gaidījusi bērniņu, baidoties, vai viņu uzņems skolā. Ne tikai uzņēma, bet sievietes bija laimīgas, ka cilvēki vēlas izglītoties, ka ir iespēja kaut ko izmainīt savā valstī. Šo skolu atvēršana ir izaicinājums un realitāte ir tāda, ka šajās valstīs ir augsts nedrošības līmenis, tāpēc katru dienu ir jāpārbauda teritoriju, ūdeni, ko dzer, meiteņu somas, jo vienmēr var kaut kas notikt, kāds var kaitēt... Un tas, ko viņas novēl savām meitenēm, beidzot skolu  - 'to be kind, dream big and follow your dreams..'
Vēl gribu teikt, ka atbraucot mājās, izslēdzu mašīnai motoru un turpināju klausīties, jo šo abu sieviešu balsīs bija kaut kas mierinošs, kaut kas liels, patīkams. Tas, ko es sadzirdēju, bija CIEŅA. Viņu cieņa pret savām skolniecēm un to, ko viņas dara.  

Man šķiet, mums šī cieņa ir kaut kur pazudusi. Ne visiem, ne visur, protams. Bet tomēr sabiedrībai kopumā 'cieņa' ir aizmirsusies. Pāru attiecībās, komunikācijā ar otru (tas ir subjektīvi, bet man šķiet, ka komunicējam tā, it kā otrs būtu zemāks, dumjāks, ja nav, tad vismaz tā viņam ir jājūtas), izglītības sistēmā, varas spēlēs, audzinot bērnus, braucot ar sabiedrisko transportu...
Mums ir citi vārdi un jaunas vērtības:
taisnība;
neiecietība;
mana taisnība;
cīņa;
vajag dot pretī, lai nedomā, ka tu esi kaut kāds memļaks;
stulbs;
ko tad tas saprot utt.

Pēdējā laikā, palasot cilvēku izteikumus par dažādiem notikumiem, es samulstu. Cilvēkiem ir TĀDAS domas. Ir tādi viedokļi, sarežģītu vārdu izmantošana, pretargumenti, it kā viņi tik labi orientētos situācijā, it kā viņi būtu veiksminieki un paraugs (diemžēl tā jau nemaz ar' nav). Šajos izteikumos reti, kad ir sadzirdama cieņa, vēl jo vairāk - mums jau tomēr šķiet, ka zinām labāk, ja nezinām, tad vismaz varam skaļi - rakstiski padusmoties.

Labs i'. Es pasludinu Cieņu par šī gada karalieni!


Sirsnīgi,
Evita




pirmdiena, 2016. gada 19. decembris

Braukt ar ragaviņām pa piparkūku kalniņu.

Labrīt!

Kamēr viens mazs čuč, viens liels velta laiku sev. Kā nu kuro reizi - tīra māju, raksta rakstus, lasa grāmatu, paijā suni, uzliek anti-stress sejas masku, sildās siltā dušā vai arī čuč blakus.

Skatos, tik sen neesmu rakstījusi. Kaut, jāatzīstas, ka novembrī esmu iesākusi rakstu, taču to neesmu pabeigusi. Taču ik pa laikam man ir nepieciešamība rakstīt un to jau esmu teikusi vairākkārt.
Decembris šogad ir pienācis ātri. Paldies novembrim par tām dažām sniegotajām dienām, kas padarīja to izturamāku, priekpilnāku un smaidpilnāku.
Decembris parasti formāli uzliek kaut kādus pienākumus - iepriecināt citus ar dāvanām, likt lietā enerģiju un izdomu, piemēram, kā rūķi iekļūst kurpju kastē vai zeķē, vecāki kļūst par rokdarbniekiem, šujot lellēm jakas un lāčiem ausis. Atzīšos, es reizēm no tā visa gribu izkāpt. Ja gribu, nereti to arī izdaru. Jautājums - kur un kā svinēsiet jauno gadu - man reizēm šķiet tik nebūtisks. Arī šogad. Mana sajūta, ka vajag piedzīvot foršu dienu. Tieši tik priecīgi un sajūtīgi, kā mēs to varam, jo reizēm jau nemaz nevaram. Veltot kādu mirkli sev, apkārtējiem, dabai, klusumam. Manis rakstītais teikums par decembra ātro pienākšanu vien liecina, ka laiks griežas pa savam un mums tad ir jātrenē tā līdzsvara prasme - neiekrist grūtsirdībā pārāk ilgi vai eiforijā, bēdās, priekā, aizvainojumā, nulles punktā.
Un, lūk, nulles punkts ir sajūta, kas šobrīd manī gurkst. Tieši šobrīd man šķiet, ka mans prāts ir apklusis, kaut kas būs, kaut kas mainīsies, kaut kas taps, bet man nav ne jausmas, kas un kā. Man arvien muļķīgākas šķiet sistēmu pieņemtās varas un sodi, 'norakstītie' cilvēki vai uz pjedestāla paceltie. Arvien vairāk pievelk cilvēki, kuri ir drosmīgi ierastajam pateikt nē.
Man ir bijis prieks satikt burvīgus cilvēkus, kuri pratuši būt līdzās gana klusu, bet tajā pat laikā devuši iespēju ieraudzīt skaisto vai uz to tiekties. Šādi cilvēki prot pavilkt kādu gabaliņu līdzi. Tālāk jau pašam jāuzņem agriezieni. Un tad tikai - uz priekšu.
Man pēdējā laikā ir bijusi neapšaubāmi sajūta, ka es daudz no sevis dodu, un mans resursu spainītis paliek arvien tukšāks. Patīk vērot, kā tu - cilvēks parastais - meklē mazās iespējas, kā to piepildīt.
Man emocionāli interesants mirklis bija rakstīt pastkartes cilvēkiem, kuri atsaucās manam impulsīvajam aicinājumam tās saņemt. Reizēm roka pati rakstīja vārdus, reizēm šķita, ka tai vajadzīga īpaša iedvesma. Un tad man bija jāpieslēdzas kaut kādam pasaules lielajam mīlestības kanālam. Ir, ir tāds, ja tu šaubies!
 Un tad ir nudien viegli, jo tu mīli cilvēkus, tu neatdali, neiedali, bet raksti no sirds. Es to iesaku, un, ja vajag iemeslu, atrodiet to.

Ko darīt šodien, rītdien, parītdien, svētkos un ikdienā, ko darīt tagad un tūlīt. Ko Jūs esat iecerējuši/darāt?
Es:
- ceļu sniegavīru, braucu ar ragaviņām pa piparkūku kalniņu;
- es saku labo uzreiz;
- veidoju eglītei rotājumus;
- ar bērniem dodos uz mežu izgreznot ar burkāniem egli un ievelku caur nāsīm skuju smaržu;
- pakalpoju savam mazākajam, mēģinu viņu sasmīdināt, guļu uz grīdas, aplaudēju par viņa jaunajiem sasniegumiem;
- lasu, jūtu, prātoju, esmu;
- pinu bizi, samīļoju;
- nopērku beidzot vienu riktīgi smuku lūpu krāsu un iedodu vīram riktīgi smuku buču;
- braucu ciemos,
- ietinos lindrakos, satuntulējos un eju pastaigā, esmu atklājusi, ka tas ir veids, kā vistiešāk varu būt ar sevi, kā atjaunojos;
- dungoju pie sevi kādu dziesmu, smejos skaļi, atceroties kādu sev jancīgu mirkli;
- uzsmaidu pretimnācējām (jūs tā mēdzat darīt?), darīt labu - citiem un sev;
- es aiznesu saldumu kasti visīgnākajai tantītei pasaulē;
- daru to, kas man patīk...
Pinterest.com

Cilvēki mēdzot plānus veidot uzreiz ideālus, neņemot vērā savu slinkumu un citus bremzējošos faktorus. Es zinu, ka tāpat sarakstā būtu jāliek, ka dusmošos, reizēm cietīšu no 'es gribu un ko es varu' starpības.
Taču pamēģiniet rakstīt sarakstu tagadnē, nevis darīšu, bet daru.

Pavisam noteikti es katru dienu turpināšu klausīties, kā es elpoju. Tas man kļuvis kā labs ieradums.Nav noslēpums, ka straujais ritms un pieaugošās prasības mums pašiem pret sevi, liek mums sekli un ātri elpot, tādējādi radot apmaldīšanās sajūtu un uztraukumu par neatbilstību kaut kam. Lai arī tas izklausās 'viņa gan ir mazliet dīvaina', tieši tas man ļauj saglabāt ticību sev, augstākajam, lielākajam, draugu esamības sajūtai, došanas-saņemšanas enerģijas apmaiņai...

Mīļie draugi, TU vari darīt pavisam konkrētu lietu. Šobrīd Tev ir iespēja ziedot, pasūtot dziesmu dodpieci.lv akcijā #dzīvošodien #dodpieci Kādam Tu ļoti tā vari palīdzēt.

Lai veiksmīga diena! Kāds vairs sen nečuč, bet ložņā pa grīdu.

Buča uz vaiga,

Evita

p.s. Paldies jums par mirkļiem kopā. un paldies, ka atrodat laiku izlasīt.

pirmdiena, 2016. gada 24. oktobris

Braukt vai palikt. Rudens.

Esi sveiks!

Kaut kā tā mēs skolā sasveicinājāmies ar fiziskās stundas skolotāju. Stundas man parasti patika, jo padevās. Man šķiet, ka viss man sanāca - gan pa virvi kāpt, gan bumbiņu mest, gan skriet dažāda attāluma distances. Ne velti es pieminu fizisko kultūru. Šodien, ejot pa līdzenajām lielpilsētas ielām, patiesībā es biju iemaldījusies kaut kādā pagalmā, pamežģīju potīti. Šodien laikam es nevarētu teikt, ka varu uzrāpties pa virvi un sprintiņā tevi apdzīt, jo nevaru.
Pinterest.com


Taču šodien es pavisam noteikti sajutu gaisā to, ko sauc par aukstu rudens gaisu. Un ir pilnīgi skaidrs, ka vasara tik drīz neatgriezīsies. Jocīgs tas cilvēks, viņš cer uz kaut ko neiespējamu pat tad, kad skaidri zina, ka tas nenotiks. Es nezinu, vai es ceru uz vasaru, bet laikam tas drīzāk ir protests pret to, kas notiek, ko tu patiesībā nevari izmainīt. Un tādā veidā es varbūt vēl labāk izprotu, kāpēc reizēm protestē bērni - neēdot, krītot zemē, kliedzot, dusmojoties, jo viņi zina, ka maz var ietekmēt.
Rudens ir laiks, kad es visbiežāk iedomājos, kā tas būtu, ja mēs uz laiku aizceļotu. Es pieņemu, ka tas ir gandrīz tas pats, kas - gribu pie mammas vai gribu zem segas, vai - lieciet mani mierā. Interesantākais ir tas, ka mani neviens neatbalsta. Protams, kādam taču jābūt vainīgam, ka es atlieku savu sapni - ceļot, piedzīvot, sauļoties. Bet, ja nopietni, tad vislielākais protestants ir mana meita. Interesanti, ka tieši viņa. Protams, ka negribas zaudēt draugus. Tad - skola, mūzikas skola, kas ar treniņiem. Es saku - gan atradīsim, mācīsies mājmācībā, tālmācībā. Ieguvumi būs daudz vairāk. 'Nē, nē', viņa nosaka un aiziet. Patiesībā, cik ļoti pieķeramies lietām, vietām, nodarbēm, rutīnai... Cik grūti ir būt nepiesaistītam! Kas rada šo sajūtu, kas velk pie zemes? Droši vien katram to kreļļu virteni veido dažādas un līdzīgas bumbiņas. Un patiesībā, ne jau spēks ir aizbraukt, bet būtiskais, manuprāt, ir spēja mainīties, pielāgoties, izkāpt no sev tik ļoti ierastā, ērtā.
Ir jau laba tā fundamentālā sajūta, ka savējie ir tepat, tepat - piezvani sestdienas rītā draugiem un piesakies uz rīta kafiju. Izej ārā un jau zini, kuru no trim ierastajiem maršrutiem veiksi. Zini, ka viss ir iespējams arī tepat. Vajag tik rakt. Un arī nekur nebraucot, varam dot iespēju sev izkāpt no komforta, piemēram, sākot mācīties darīt ko jaunu. Tā ir mana šī rudens apņemšanās. Mācīties darīt kaut ko praktisku. Taču ceļošana - tas ļauj izjust pasaules elpu, tā ir iedvesma, pakāpiens.

Nu tad - sildām viens otru ar burvīgiem satikšanās mirkļiem, gardiem ēdieniem, laba rīta vēlējumiem un skaistām grāmatām!


Evita

sestdiena, 2016. gada 10. septembris

Viņas stāsts par Viņu.

pinterest.com
Viņai patika no rītiem pamosties agrāk. Domās. Parasti viņa pamodās mazliet vēlāk par agrāk. Slinki ietinās segā, iešļūca kājas savās čībās un ar vienu atvērtu aci devās pēc silta ūdens. Izdzert siltu ūdens glāzi bija viens no viņas ieradumiem. Parasti patika tieši viena konkrēta glāze, kaut sevi neuzskatīja par ieradumu cilvēku un nepieķērās lietām. Viņai bija sajūta, ka dara sev labu. Ar to ūdens glāzi. To viņai kādreiz bija iemācījusi dzert kāda bioloģijas skolotāja.  Kurš gan it kā klausa skolotājas? Nu labi, varbūt sākumskolas audzēkņi. Viņai vispār bija grūti kādam paklausīt. To viņa noformulēja sev pavisam nesen, skatoties kādu TV raidījumu. Kaut televizors arī nebija viņas mīļākais priekšmets.Viņa nevarētu būt bijusi aktrise, jo nespētu klausīt režisoru. Droši vien izdarītu kaut ko ļoti pa savam. Piemēram, novilktu augstpapēžu kurpes un tās atstātu uz skatuves. Jā, augstpapēdenes un viņa - nebija pārītis. Bet par to varētu noteikti rakstīt kādu citu stāstu ar nosaukumu - 'Papēdis" vai 'Stulbās augstpapēdenes'.  Lūk, tomēr klausa to skolotāju un dzer ūdeni. Katru rītu. Viņa apsēdās pie galda un uzlika kājas uz otra krēsla, lai ir ērti. Atvēra datoru un pārlaida ar acīm jaunākās ziņas. Neinteresē. Atvēra savu plānotāju un aizpildīja tukšās vietas. Ar smaidiņiem.
Viņai patika iztēloties, ka ir nesteidzīga, un viss pasaules laiks pieder viņai. Viņai vienai. Viņa un laiks. Kaut citi stāstīja, ka laiks 'skrien' ātrāk, jo tas ir piesaistīts telpai (varbūt tāpēc dzīvojam it kā ilgāk un izskatāmies jaunāki?), viņai patika laiku apstādināt. Pulksteni taču vienmēr var noņemt, ciparnīcu sagrozīt, un var apgulties un klausīties klusumā. Viņa tā darīja ik pa laikam, kad domāja, kad vajadzēja pa/apdomāt, bet nedomājās, kad 'katliņš bija pilns un draudēja nokrist vāciņš'. Pēc kā skan klusums? Viņa sev jautāja. Un tad klausījās aizvērtām acīm. Reizēm tas skanēja kā viņas sirds sitieni, reizēm klusums kliedza par neizdarīto, reizēm tas skanēja kā auto, reizēm tas neskanēja, jo viņa bija iesnaudusies. Patiesībā klusumam noteikti ir dažādas skaņas, un reti, kad tavs klusums izklausās kā manējais. Vari neko neteikt, tāpat es zinu labāk.
Viņai bija mērķis - uzrakstīt grāmatu. Tādu, kas vispirms aizrautu viņu pašu. To viņa darīja katru dienu. Mēģināja rakstīt grāmatu. Pagaidām izskatās, ka grāmata sastāvēs no dažādām divrindām, kas savā starpā nav saistītas. Piemēram, novilktās krāsainās zeķes, kas pavirši nomestas, izskatās pēc zirgāboliem. To smaržu var atsaukt atmiņā, aizbraucot pie vecmammas uz laukiem. Un tad vēlāk tiek uzrakstītas citas rindas - es tevi mīlu no tās vakardienas, kuru mēs abi atceramies, bet, kad mums ir paveicies un mēs nejauši satiekamies, mēs melojam sev, ka neatceramies...

Cilvēks, viņasprāt, ir gana garlaicīgs un pietiekami labi paredzams. Atsevišķu cilvēku uzvedība ir netipiska, taču arī paredzama. Citu cilvēku uzvedība ir šausmīga, un viņa jau no mazotnes brīnījās, kāpēc viņus arī dēvē par cilvēkiem. Viņai reiz jautāja, kāpēc reiz tuvs cilvēks pēc laika var būt tāls. Viņa strupi atbildēja par izdevīgumu, ka tas kādai no pusēm ir mazinājies. Taču reizēm tā notiek - pat paši sev mēdzam būt nesasniedzami.
Viņai patīk vēl joprojām agri rīti un dzert kafiju ar pienu. Pa kluso no skapja izvilkt kādu cepumiņu un baudpilni apēst. Viņai ļoti patīk uzdot dažādus jautājumus un pierakstīt atbildes. Rakstīšana ir viņas veids kā attīrīt prātu no liekā. Viņai patīk pierakstīt redzēto, izfantazēt nepiedzīvoto.
Šis ir viņas stāsts par Viņu. Viņa nekaunīgi staigā vienā apakšveļā pa māju un reizēm izaicina sevi uz kādu pārbaudījumu.
Lai vai kā jums jau sāk iepatikties Viņa. Šis stāsts ir galā. Un nav vairs arī rīts.

E.