Kā es pēc Tevis ilgojos.

Čau,

pavasari jūti? nejūti? Es arī ne pārāk. Bet mirkļos, kad saules stars noglāsta vaigu, gribas kustināt degunu un smaidot nočukstēt: 'Kā es pēc Tevis ilgojos!'
Lai arī ik gadu piedzīvojam četrus gadalaikus, ap šo laiku veidojas izteikta vēlēšanās satikt pavasari ātrāk. Katru reizi, pavadot ziemu, ir sajūta, ka atvadas ir pavisam viegli izturamas, jo priekšā gaida lieliski silti rīti un silti vakari, sienāžu sisināšana, skrējiens agri no rīta pa pustukšo pilsētu, satikšanās ar arvien smaidīgākiem cilvēkiem un vēl, un vēl... Lai arī tā ir dzīvošana nākotnē un šobrīd daudz un pamatoti runā par esošā mirkļa izbaudīšanu un sajušanu, tomēr tā dod vienu lielisku resursu - izturēt. Šīs domas ir kā tiltiņš, kas ļauj pasmelties spēku un labas sajūtas brīžos, kad zobs uz zoba neturas, kad rokas nosalušas, un tu skaties, kur suņu kaka tevi atkal pārsteigs.

Pinterest.com

Šodien, lēnām nākot mājās, sarāvos no kāda bļāviena. Tēvs uzkliedza savai meitai, jo viņam šķita, ka viņa grasās iet pie sarkanās gaismas. Tā ir, gribot pasargāt, izdarām to ne visai labā veidā un nereti sāpinām. Pirmais, kas man ienāca prātā, ka tā taču bērns vēl valodu sāks raustīt. Bet noteikti šis vīrs man teiktu, ka labāk, lai stostās kā ir mirusi. Tāds tas mūsu ego. Liels. Es nosodoši uz viņu noskatījos, pakratot vēl galvu. Kā īsta kundzīte. Un iedomājos par to, ar ko mēs ikdienā dalāmies. Ko es iedodu saviem bērniem, draugiem, sev, savam vīram, vecākiem ik dienu?

Sociālajos tīklos parasti ir tik daudz informācija, ka grūti izsekot līdzi, reizēm uzspiežot ne to taustiņu, Tevi jau interesē pasākums, par kā programmu nav mazākās jausmas. Tad ir dažādi izglītojošie video, analītiski raksti vai emocionāli stāsti. Un mēs dalāmies. Dalāmies. Dalāmies. Dalāmies. Ar kaut ko dalāmies, jo nepieciešams dalīties (tā tu vari palīdzēt kādam), vajag dalīties, jo arī mazliet gribas dalīties, jo ierasts dalīties. Es ticu, ka šeit nostrādā arī tas, ka Tu paud tādā veidā savu attieksmi, Tu radi par sevi priekšstatu -  varbūt reizēm sociāli vēlamu priekšstatu, tā Tu arī izreaģē savas dusmas, piesaisti uzmanību vai vienkārši īsini laiku, vēl reizēm Tu demonstrē, ka mūsu pāra attiecībās viss ir kārtībā. Taču no šīs dalīšanās patiesībā nav emocionāla piepildījuma, vai ne? Izdzer ātri glāzi vodkas, noreibsti, bet tā dzīve tāpat jādzīvo tālāk, nekas nav mainījies, problēmas tās pašas, kuras diemžēl kaut kā jārisina. Sociālos tīklos Tu, savukārt, sagaidi kādu komentāru, kādu 'laiku', kādu izsaucienu, kādu novērtējumu. Par kādu papriecājies, par kādu pavīpsnā, par kādu sakod zobus un dod pretī. Bet pēc laika atkal iestājas klusums un tukšums. Tas man mazliet arī atgādina tādu bērnudārza draudzību - draudzējies ar mani, jo, re, man ir čurājošā lelle, un tad es tev iedošu ar viņu paspēlēties. Protams, ziņas un informācija patiešām reizēm ir vērtīga un noteikti kāds saņem atbildi uz savu jautājumu, kāds pamudinājumu, atgādinājumu vai pievienojas kādai domu grupai, kas apstiprina Tavas intereses, gaidas, vēlmes.
Taču es šoreiz vairāk domāju tādā tiešā veidā - ar ko ES pats ikdienā dalos?
Vai es dalos ar savām personīgajām zināšanām?
Vai es personīgi paceļu nomesto papīru?
Vai es atsakos no sava savtīga labuma, lai labumu gūtu vairāki?
Vai es esmu labs sev un ļauju sev ēst veselīgi, nepieēdoties pa kluso 'štruntus', bet mājās lasu lekciju, cik svarīgi ēst veselīgi?
Vai es smejoties pielipinu smieklus vēl dažiem telpā?
Vai es skaļi un droši paužu savu viedokli atklāti?
Vai es aizraujoši pastāstu par uzzināto arī tiem, kuriem tas interesē?
Vai es pamanu, ka kādam ir nepieciešams uzmundrinājums?
Vai es saku paldies, labdien, lūdzu, lai tev veicas?
Vai es izdaru kādu darbiņu, kas man pārāk nepatīk, bet ir vērtīgs sabiedrībai kopumā?
Vai es pasaku, cik svarīgi man ir ģimenes locekļi?

Man šķiet, tas ir daudz vērtīgāk abām pusēm, tas ir kaut kas pa īstam, ko vari sajust, un kas tevi iedvesmo vēl vairākas dienas. Kas atkal kalpo kā tiltiņš uz Tavu paša izaugsmi un raisa jaunas domas, idejas, ir virzītājspēks. Satiekot nesen savas sfēras profesionāli, es tieši aizdomājos par šo dalīšanos, ka daloties mēs patiešām kļūstam bagāti, mūsu emocionālā pasaule kļūst piesātināta un tur neatstāj tukšumu, kas kliedz pēc 'laikiem' publiskajā telpā. Un kad tie dabūti, tad apetīte aug, un tad mēs publiskajā telpā sākam sacensties, kurš skaistāks, asprātīgāks, kurš labāk prot asi nokritizēt. Un te nu es atkal negribu teikt, ka tā dara visi un ka tas ir slikti. Es gribu teikt, ka tā tendence ir sajūtama, ka reizēm vienkārši pašam vajag sajust to mirkli, kad novilkt 'roceni' un iet skatīties saules rietu vai saulaustu, kad iet apgūt kādu jaunu prasmi, kad sākt sajust un apzināties sevi ik dienu vairāk un vairāk. Dzīvā satikšanās mums dod piepildījumu, jo varam uzlikt roku uz pleca, varam saprast joku, smejoties skatāmies acīs, tā ir abpusēji dzīva saruna.
Tik labi ir justies tajos mirkļos, kad citu pasaules redzējums neuzliek tev robežas. Varu iedomāties daltoniķus, cik viņiem šķiet neparasti, kad saucam krāsas, bet vai tāpēc viņi nespētu sajust sevi un savas vajadzības, vai tāpēc viņi netieksies pēc saviem mērķiem, jo citi redz citādāk krāsas?
Dalīšanās, manuprāt, ir uzņemties atbildību par saviem vārdiem un par saviem darbiem, ļaut sev kļūdīties un turpināt meklējumus. Dalīšanās ir arī iespēja uzzināt pašam par savām zināšanām vai mēģināt sajust, kā tu par to jūties. Kāpēc vajag zināt, kā tu par to jūties? Mēģini nu atbildēt pats!



Es pēc Tevis ilgojos,
Evita