Stāsts par būšanu mammai

Sveiciens trešdienas pēcpusdienā.

Esmu vairākkārt domās izcilājusi  vārdus un pulējusi burtus, domājot, cik skaisti varētu uzrakstīt un gribētu uzrakstīt par to, ko piedzīvoju, ko esmu apguvusi un ko esmu sastapusi, sapratusi.
Taču, jūs jau saprotiet, burti ir nopulēti un pazuduši, tā vietā nākuši jauni, nenopulētie. Mēģināšu kaut kā tos sarindot, taču, neesiet dikti bargi pret mani, jo pēdējā laikā man bieži gadās aizmirst teikuma beigas, notikumus un dienu nosaukumus.

Neesmu līdz galam pārliecināta, vai vēlos rakstīt par mammošanos, taču tā kā arī tas ir bijis temats, kas vairākkārt manās domās nofiksēts, mazliet uzrakstīšu gan. Tas, protams, būs personisks stāsts, tātad rakstīšu to dikti uzmanīgi un sajūtīgi. Patiesībā jau tas ir stāsts par sievieti un to, kādas pārmaiņas notiek, kad kļūsti par mammu - un nav svarīgi pirmo vai ceturto bērniņu sagaidot. Tas visdrīzāk katru reizi būs citādāk. Un katru reizi mums būs iespēja izjust ko jaunu, ieraudzīt sevī ko jaunu,  un tas vienmēr dos iespēju ļauties, paļauties un klausīties sevī un savā sievietes sirdī.


Pinterest.com


Tas, ko mēs (ļoti vulgarizēju, runājot par sabiedrību kopumā) no sievietes sagaidām (nereti arī pati sieviete to no sevis sagaida un pieņem par normu) - būt formā. Visādā ziņā formā - fiziskajā, emocionālajā, zināšanu, gudrības, šarma, mežģīņu, skaistuma utt.
Kad pirms diviem mēnešiem piedzima mans puisēns, arvien labāk izjutu to, ko sagaida no sievietes. Un te es tiešām negribu vispārināt un negribu arī rūgt. Es drīzāk vēlos nosaukt vārdā to, ko jutu tajā brīdī.
Kad pie manis negaidīti ieradās viesi, es savā ziņā vēlējos palīst zem gultas, tikai, lai mani tādu neredz - ļoti ievainojamu un ar līdz tam neierast vizuālo tēlu. Tas nozīmē, ka sieviete pēc dzemdībām ir tik ļoti vēl atvērta pasaulei, viņa ir piedzīvojusi ļoti daudz dažādu cilvēku viedokļus, pieskārienus, skatienus, emocijas, kā pēc dzemdību posmā gribas mazliet paslēpties, likt uzgaidīt mazuli ieraudzīt gribošajiem. Kad pēc mēneša atgriezos Dzemdību namā, lai aiznestu ziedus citai sievietei, kura laidusi pasaulē savu bērniņu, pilnīgi fiziski izjutu sieviešu saplosītās būtības. Redzēju, cik ļoti sievietes cenšas tikt galā ar visu, cenšas iet tā, lai nejustu sāpes, kuras, protams, nevar nejust. Un es tiešām domās viņas visas nopaijāju, smaidīju, it kā uzmundrinot, taču neviens cits nevar sevi sakārtot tik labi, kā to var izdarīt pati sieviete. Tu vari palīdzēt, protams. Tas jādara smalki, nemanāmi. Taču ir nepieciešams arī laiks, steigai, manuprāt, te nav vietas.

Laiks ir tas, kas ļauj pierast pie sevis un jaunā, ļauj sevi pamazām atgūt. Grūtniecības laikā mainās pat asins sastāvs. Kāpēc mēs sagaidām, ka sieviete jau pēc nedēļas gatavos svētku pusdienas un uzņems viesus, smejoties ar tiem runāsies un svinēs šo mirkli!? Noteikti ir sievietes, kas tā dara. Ir arī tādas, kuras atgriežas darbā un viņām ir savi motīvi un vajadzība pēc tā. Es nebūt nenosodu vai nemācu. Drīzāk iedrošinātu pamēģināt citu ceļu, ja ir sajūtiņa, ka tādu ir vēlēšanās iet. Katrai izvēlei savs grūtumiņš, iespējams, reizēm vieglāk sākt strādāt, jo kāds cits jau ir apmainījis autiņbiksītes, un, jā, reizēm tas ir riktīgi forši (tas par autiņbiksīšu nomaiņu)! Taču esmu pārliecināta, ka iztrūkst tāda neredzamās saites izveidošana ar bērnu, ko sajust var tikai mamma caur bērna izpausmēm.

Dot iespēju atgriezties pie sevis palēnām, ļaujot sev piedzīvot smieklus un asaras. Man patiešām tā arī bija, sāku smieties (vēl pie tam tik gardi kā nekad) un pēc tam sirsnīgi raudāju. Ja man jautāja, kas noticis - nekas tāds, par ko mēs esam pieraduši domāt, kad cilvēks raud. Sievietes dvēselei, ne tikai ķermenim, ir vajadzība attīrīties. Tā tas vienkārši notiek. Un nevajag baidīties, ka tā notiek. Nevajag teikt - viss būs labi, jo labi ir, ir tikai savādāk, ļoti pilns ir tas emociju un jūtu trauks, ļoti jūtīga uztvere un saasinātas maņas. Vienkārši esi blakus, ja vēlies kā palīdzēt, bez dižā padomiņa. Esi klātesošs, ja sieviete tā vēlas. Dod iespēju viņai 10 minūtes būt vienai.

Man ļoti patika (vēl aizvien patīk) nosaukt vārdā kā jūtos. Šobrīd ir to viegli izdarīt arī publiski. Man nebija bail to darīt publiski, tā bija iekšēja vajadzība pateikt pasaulei, ka es zinu, kā es jūtos. Tas, kā es jūtos, nenozīmē, ka es saucu palīgā. Tas ir kā tīt krāsainu kamolīti un redzēt, kā viena krāsa nomaina otru - tur taču mēs neiedomājamies, ka ir kāda sliktā krāsa, mēs vienkārši redzam krāsas, līdzīgi ir ar jūtām. Tās vienkārši ir, reizēm ļoti daudz un dažādas, reizēm kāda dominē, un tas nav ne slikti, ne labi, tās vienkārši tevī ir.
Kad draudzene man sirsnīgi reiz jautāja, kā lai man palīdz ar skumjām, ko paužu caur bildēm, es apmulsu. Paldies par to viņai. Tas man ļāva paskatīties no malas uz sevi, varbūt arī pievērsu uzmanību pēc tam, ko nu katrs izlasa manās ziņās un kam pievērš uzmanību - jo tas savā ziņā bija viņu stāsts par viņiem pašiem.
Tātad skumjas arī ir tas, ko sieviete izjūt pēc dzemdībām. To nevar noliegt, un kad kāds tik tieši pajautā, tu tās sasaisti ar sevi un situāciju vēl tiešāk. Tas arī palīdz tās izprast, pieņemt un nolikt malā līdz nākamajai reizei.
Un tām nav ne baltas, ne melnas nokrāsas, skumjas ir vienas no jūtām, ko izjūtam. Vajag ļaut tās piedzīvot. Nenobīties no tām. Es tās izdzīvoju divvientulībā, kaut apkārt man bija cilvēki, kuri manu ikdienu padarīja ļoti vieglu. Man ļoti daudz bija nepieciešamība būt fiziski kopā ar mazuli, gulēt, kad viņš guļ, skatīties, kā viņš elpo. Bija brīdis, kad piefiksēju, ka savu meitu pa īstam nepielaižu sev klāt. Kaut iepriekš biju izfantazējusi, kā mēs abas baudīsim mazuļa ienākšanu ģimenē. Nekā, nelaidu klāt un viss, ar visām zināšanām, prasmēm un tā tālāk. Tas bija mans ceļš, ko izstaigāt varēju tikai es, jo mazāk pretojos, jo vieglāks un saprotamāks kļuva solis.
Tas arī pāriet un mainās. Tas bija mans veids kā pierast, ka esmu divu bērnu mamma. Pierast, ka neesmu ideāla, un tas nav iespējams. Pierast, ka mana meita ir kļuvusi pieaugusi vienā dienā, viņa mani ienīst un mīl. Pieņemt, ka viņa šobrīd ar lielām dusmām griež mūsu emocionālo saiti, ar ko līdz šim cieši bijām satinušās, un es pati, pašai nemaz to negribot, viņai palīdzu - ar dusmām cenšoties to saiti noturēt tādu pašu kā iepriekš. Taču tas nav iespējams. Vienkārši nav. Un labi, ka tā. Bet tas mazliet sāp. Sāp pa īstam patiesībā. Vismaz man.
Kad bija pagājušas piecas nedēļas, kaut kas bija norimis, rutīna bija klātesoša, un jaunā situācija bija jau labāk izprotama un paredzama, kas ir ļooti svarīgi. Paredzēt, kā rīkosies vai jutīsies, kad piedzīvosi savu vai kāda cita tuva cilvēka emocionālo krīzi. Kāda būsi, kad mazulis pēkšņi raudās un apkārtējie par to satrauksies.
Tik palēnām es atgriezos atpakaļ pie sevis, droši vien izmainītās sevis. Divu bērnu mammas. Soli pa solim izgājusi tādu kā iniciācijas ceļu. Piedzīvojusi daudz emociju. Dzīvojusi pašas uzbūvētajā pasaulē, veidojot to ar iekšēju mieru un lielu mīlestību.
Es nevaru iedomāties, kāpēc sev tik ļoti gribētu darīt pāri un skriet piedzīvot pasauli uzreiz pēc mazuļa piedzimšanas (kaut biju apsolījusi, ka piedalīšos pasākumā pēc nedēļas, es, protams, to atcēlu). Mana pasaule -  lielā un mazā - bija un ir manā acu priekšā. Un es ticu, ka būs vēl daudz kairinātāju un aicinājumu, kuriem man būs grūti pretoties, bet es tagad arī zinu, kā ļaut tiem viegli notikt bez manis, kā apstāties.
Ir tik labi, ļaut sev būt tur, kur esi. Mierīgi. Ļaut sadzirdēt, ko vēlies, ļaut aiziet no nepatīkamā, ļaut sev gulēt 15 minūtes ar muti vaļā vai pamosties, kad bērns jau paēdis čuč, bet tu turpini to barot, pašai to neapjēdzot... Pasmaidīt par sevi. Pasmaidīt daudz. Teikt citiem labu. Šobrīd man tā ir fiziska nepieciešamība - pateikt, kā ir, pateikt labu, pateikt pa īstam. Šobrīd no tā nekautrējos, varbūt vēlāk. Iespējams, ka labo vēlos saņemt pati, kaut savā ziņā tas ir viens un tas pats.
Tas, kas man palīdzēja un vēl aizvien palīdz - manas ģimenes un draugu neuzbāzīgā palīdzība. Arī sociālo tīklu paziņu pateiktais, atzītais, man liek domāt, cik cilvēkiem ir skaistas sirdis un skaista viņu būtība. Es jūtos patiešām pagodināta būt ar viņiem saistītai.

Man šajos pāris mēnešospalīdzēja un varbūt tev noder, ja tava sieva, draudzene, māsa vai kāds cits tuvs cilvēks gaida vai ir tikko kā sagaidījis mazuli:

- pusdienu pagatavošana, ņemot vērā produktu sarakstu, ko labāk nelietot (piena produkti, auzu pārslas, riekstus un to izstrādājumus, zivis, piemēram) - ļoti aizkustināja manu draudzeņu ierašanās ar jau pagatavotu pīrāgu, savukārt, ja vīrs nebūtu šo svarīgo darbu darījis, droši vien es pārtiktu no maizes vien. Jāsaka, ka apetīte man ir milzīga, jāatzīst, ka sev neliedzu;
- iziet uz mirkli pastaigā ar mazuli, lai var ieiet dušā;
- pajautāt, vai vari kā palīdzēt;
- sadzirdēt - man bieži draudzenes zvanīja vai atsūtīja ziņu, kad bija laiks un sajūta, ka ir arī spēks un vēlēšanās runāt, atzvanīju;
- neapvainoties, ja uzreiz neatbild uz telefona zvanu vai ziņu;
- aiziet izvest pastaigā suni (ja tāds viņai ir un vīrs darbā, piemēram);
- nosūtīt ik pa laikam kādu ziedu pušķi vai sīkumiņu, lai ir sajūta, ka jūs domājat par viņiem abiem;
- ņemt vērā, ja sieviete, kur dosies, viņai līdzi būs mazulis, par to padomāt un, jā, VIŅA TO VISDRĪZĀK BAROS AR KRŪTI, iespējams, viņa kavēs;
- ciemošanos (it sevišķi sākumā) neievilkt, vērot un sadzirdēt un nebaidīties pajautāt - vai laiks nav doties prom;
- pagatavot kafiju vai tēju;
- ja ciemojies ilgāk vai ne tik, palīdz, ja nomazgā traukus, vismaz savējos, ja esi tos lietojis (it sevišķi pirmajā mēnesī);
- neaizmirst par vecāko bērnu, ja ejat ciemos pie mazākā, kaut vai šoko gabaliņš un mirklis uzmanības;
- mēģināt sajust to robežu - kad esi ļoti gaidīts un kad esi jau par daudz:);
- nosūti dziesmu, kas viņu no rīta varētu uzmundrināt;
- ļaut būt pašai, ja jautā, dalies ar savu pieredzi;
- joko un smejies kopā;
- 'Bērnu audzināšana franču gaumē' [to man arī draudzene uzdāvināja] - lasu un atzīmēju ar zīmuli man svarīgāko, laba ar to, ka nav pamācību un neliek justies kā mammai, kura nedara kā vajag, bet ļauj caur savu pieredzi, ko tagad arī pieredzi, sajust savu kontaktu ar bērnu un redzēt sevi šajās attiecībās;
- kad draudzene man izmasēja muguru un plecu daļu, es jutos kā septītajās debesīs, un tas ir tas, ko nevar nopirkt par naudu - draudzību - cilvēcību, empātiju, taktiskumu;
- atgādināt mammai - ka viņa pati ļoti labi jūt, ko bērniņš vēlas un kā viņam labāk, viņa visu zina, un pasaule patiešām nav atsevišķs objekts, no kā viņa ir izkritusi, bet pasaule ir viņa pati. Ja ir tāda vēlēšanās, arī ar mazu bērnu var daudz paspēt un daudz piedzīvot. Man personīgi ļoti patīk padzīvoties savā pasaulē ar mazuli, iedot to drošības izjūtu un mierīgu mammu. Pēc tam jau varēsim arī doties lielajā pasaulē daudz mierīgāki un laimīgi;

Noteikti ir vēl ir dažādas sīkas nianses, kas palīdz vai nepalīdz. Noteikti jau, ka kāds sen ir par visu šo rakstījis, es varbūt tikai atkārtojos, bet reizēm jau arī divreiz izlasīts ir noderīgs. Bet vissvarīgāk jau laikam, ka tas sanāk dabiski, ka tas nav piespiedu kārtā, un tas sagādā prieku - es domāju to palīdzēšanu vai nepalīdzēšanu.

Tas ir tikai mans stāsts par ļaušanu sev piedzīvot otra bērna ienākšanu ģimenē. Varu atzīt - jo vairāk es ļaujos, jo man ir vieglāk. Un no sirds saku, ka nav grūti naktī piecelties, kad tas ir nepieciešams, nesaku, ka ir ļoti viegla diena pēc tam, ja sanācis vairākkārt pamosties. Taču briedums un kaut kāda dzīves gudrība ļauj šo mammas būšanu uztvert ar tik lielu mieru, cik šobrīd tas ir iespējams, ar sajūtu, ka viss ir tieši tā, kā tam vajag būt. Man arī godīgi jāsaka, ka šobrīd mans puikiņš nedara neko tādu, kas satrauktu, reti raud, un es zinu viņa trīs iemeslus, kāpēc viņam kaut kas varētu nepatikt. Ja ir raudošs bērns, tas noteikti no mammas prasa daudz vairāk spēku un no tevis - lielāku palīdzību.

Lai tas viss nebūtu tik saldi (kaut es tomēr teiktu, ka līdz šim tas ir bijis gana saldi un vienkārši), varu teikt, ka pacietība man pietiek pārsvarā mazākajam, citiem man tās gandrīz neatliek nemaz. Varbūt meita pat teiktu skarbāk.

Lai jums skaista vasara. Un savi patiesie stāsti, ar ko dalīties. Dalīties vajag. Esmu par to pārliecināta.

Un paldies, draugi, ka jūs man esat tik lieliski!


Priecīgi,
Evita





Komentāri

Ierakstīt komentāru

Populāras ziņas