Pāriet uz galveno saturu

Karalis ir pliks!

Labrīt, labdien, labvakar un visās citās valodās jūs sveicinu.

Ir pavisam karsta pēcpusdiena. Esmu piekļuvusi pie datora, savā ziņā - pielavījusies. Pavisam smalka un jauna balstiņa fonā saka, ka tas nebūs uz ilgu. Tāpēc mēģināšu ātri rakstīt un ātri domāt.
http://browndresswithwhitedots.tumblr.com/

Ilgi gaidītā vasara ir klāt. Manā dzīvē, kā jau sapratāt, arī ir notikušas izmaiņas. Esam sagaidījusi savā ģimenē jaunpienācēju - puikiņu. Ir cits ritms un citas prioritātes, Esmu piedzīvojusi jaunas emocijas un izdarījusi jaunus secinājumus. Esmu mēģinājusi ar tiem dalīties sociālās vietnēs, sapratusi, ka man svarīgāk ir pateikt, nosaukt vārdā sajūtas, iedomātas domas, redzētas bildes - it kā akceptēt to, ko es jūtu, kas nāk pāri malām un tajā pat laikā pēc mirkļa mainās. It kā piederēt pasaulei, bet ar pateikto - aiziet no tās. Dzīvot savu dzīvi. Taču ik pa laikam atstāt istabas aizkarus līdz galam neaizvērtus.
Un man patīk, ka cilvēki arī dalās. Līdzīgās vai citādās sajūtās. Patīk, kad pasaka kaut ko tik personīgu un tajā pat laikā nozīmīgu citiem, kas liek padomāt vai priecāties par līdzīgo sajūtu, kas savā ziņā paijā tavu emocionālo stāvokli. Taču nereti arī tā ir iespēja teoretizēt, dot padomus. Plika teorija, ko vairums no mums zina, izlasa, aizmirst, dzīvo tālāk, izlasa, zina, aizmirst, dzīvo tālāk.
 Un tās varbūt arī ir jaunās izmaiņas. Nē, pat ne izmaiņas. Kad mazāk guli, esi sajūtīgāks, pārjūtīgāks un centies netērēt savu laiku lieki, jo zini, cik tev tas ir dārgs. Apstājies pie tiem pateiktajiem teikumiem, kas ir izteikts pēc būtības, nevis, lai nošarmētu.
Ieraudzīt, kā mainās mūsu ideāli un kā mainās teoriju uzburtās ainas. Iedomātie ideāli. Un tas ir lieliski, ka tādas izmaiņas var pamanīt un ka vispār notiek izmaiņas. Piedzīvo mazu pārsteiguma momentu, saprotot, ka šobrīd esi vai pirms mirkļa biji kaut kādā vienā vai otrā grāvja malā. Atrodies slapjā vietā, kur tikko ar skaļu blīkšķi esi ievēlies, proti, noskaties, kā sabrūk kāds rūpīgi gadu gadiem būvētais un lolotais ideāls.
Šajos teikumos nav nožēla vai - ak, cik tas ir traki!- un nav arī sajūsmas spiedzienu - re, re, kā es attīstos caur prieku un bēdām. Bet kaut kāds emocionālais fons noteikti ir visos nosauktajos gadījumos, jo šķirties no reālā vai iedomātā jau nemaz nav tik vienkārši.
Būtībā tas gluži vienkārši parāda, ka mūsos ir tik daudz uzpūsto burbuļu, aizvērto acu un izmainīto realitātes sajūtu. Ļoti daudz. Un nedomāju, ka vienā dienā tu pamosties un pēkšņi visu skaidri redzi vai arī - zini, kā jābūt (jo tā jau mums vairākumam arī šķiet), un vēl jo vairāk - tu zini kā otram būs būt.
Domāju, ka ilūzija ir arī mūsu aizsegs bailēm. Un labi, ka tā. Ilūzija brūk, arī bailes mainās, transformējas. Gan viena, gan otra ir mūsu pakāpieni, tiecoties uz priekšu, abas dod iespēju pakāpties dažus soļus arī atpakaļ.  Pēc ikviena kalna, seko ieleja. Kad tu brauc ar velosipēdu, tu jau zini, kas ir patīkamāk. Kad savukārt kāp pa karjeras kāpnēm, arī zini, kas ir patīkamāk. Taču kalni un ielejas - tikai abi kopā dod mums ko vairāk. Ko gan mēs saprastu no uzvaras, ja nezinātu, kā ir zaudēt!?

Ik pa laikam mūsu dzīvē notiek kādas izmaiņas - lielākas, mazākas, priecīgākas, mazāk priecīgas, kas ļauj mums skaļi (vai klusi pie sevis) pateikt - hei, karalis taču ir pliks!
Vai arī - hei, visa mana sociālo tīklu dzīve ir viens farss, jo man ir bail atzīt, kā ir pa īstam.
Vai arī - hei, es esmu laimīga un man ir gana!
Vai arī - hei, es pazūdu grāmatās, jo tā ir mana paslēptuve!
Vai arī - hei, kad man vajadzēs padomu, es tev to jautāšu!
Vai arī - hei, gribu dalīties, jo es tā liela augu!
Hei, es tevi iekāroju gadiem, pasaule!
Vai arī - hei, ....


Hei,
te runā Evita. Un man ir uzpampis acu plakstiņš, ataugušas krāsoto matu saknes, un es tik un tā jūtos piederīga un iederīga, un es vēl aizvien iekāroju tevi, pasaule.

Un galu galā -  hei, es šo rakstīju divos veiksmīgos mēģinājumos piekļūt pie datora.

Lai vasarā ir dažas lietas tev pa īstam. Tādas - īsti pa īstam, neklausoties citos un nesalīdzinot ar citiem, tev pa īstam un man pa īstam..





Komentāri

  1. Hei, tas bija forši! Man arī patīk ne teorijas un pusaizvērti aizskari! :) Lai top!

    AtbildētDzēst

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Mammu un meitu lietas

Kādu vakaru, liekot gulēt mazāko, es sajutu, cik ļoti viens paliek mans vecākais bērns. Paliek aiz durvīm ar Tv, dienā piedzīvoto un vēl gana sarežģīto vecumposmu, kad viss nepatīk un krīt uz nerviem, mamma nesaprot līdz galam. Tas ir tik neparasti, vai ne? Vairākus gadus tev ir bijuši vecāki uz visiem 100, bet tad vienā dienā ienāk mazs, jauks brālis, kuru tu it kā arī vēlies, jo tas liek sajust, ka tev ir vēl kāds īpašs cilvēks uz šīs zemes, un ikdiena mainās.
Jā, varētu teikt - tev taču tik daudz jau bijusi uzmanība, ko tad vēl vēlies! Muļķīgi jau izklausās, pasakot vien. To jau zinām, ka uzmanība, glāsts, saruna, acu skatiens, palīdzība ir vajadzīga jebkurā vecumā.
Tāpēc es šodien aktualizēju tēmu, ko kopā var darīt ar savu meitu, kas teju, teju jau ir pusaudzis (pazīmes liecina, ka jau agrīns pusaudzis noteikti ir - 10gadi).

Vispirms varētu izveidot kopīgu kolāžu ar saviem mērķiem, ko kopā gribat izdarīt. Tas jau varētu parādīt gan bērna gaidas, gan mammas gaidas, gan reālo sit…

nav ko vilkt mugurā. tiešām?

Labdien un esiet sveicināti!

'Mammu, man nav ko vilkt mugurā', teica mana meita noteiktā balsī ar asarām acīs.

Tātad uz šo teikumu var paraudzīties dažādi - izaugusi no apģērba, kas pirms laika derēja vai arī - gribas kaut ko citu - morāli novecojušas tās lupatiņas. Vēlas laiku ar mammu. Uzmanības pievēršana.


Šādus teikumus es reizēm mēdzu pateikt pati. Jāatzīst, mana garderobe ietilpst mums visiem domātajā skapī. Un reizēm man šķiet, ka vajag vairāk svārku, vairāk kleitu (ļoti daudz, ko nevelku jau man ir), un tomēr visvairāk man vajag kaut ko, nezinu ko.
Tad nu vienā pārbraucienā ar auto, es dzirdēju kolosālu raidījumu par to, ko mēs patērējam, kā dzīvojam, ko mums patiesībā vajag un ko izliekamies, ka vajag (mana interpretācija). Un tad es apjautu, cik labi, ka mums ir cilvēki, kuri domā plašāk, daudz plašāk un spēj kritiski izvērtēt prioritātes. Domāju pirms gadiem desmit vides saudzētājus uzskatīja par gana lieliem dīvaiņiem, kuri grib izglābt pasauli (muļķi tādi, ne?). Ta…

Bāc un cieņa. Cieņa un bāc.

Labrīt,

skatoties pa logu, redzu, ka zeme sasalusi. Taču rīta ziņās Kristaps ziņoja, ka tuvākajās dienās būs silts gaiss. Vakardien, ejot uz vingrošanu ar savu mazo puiku, es iedomājos, cik tas būs kolosāli - pavasarī izmantot dienu pastaigām, saulīte sildīs, putniņi čivinās un tu pati trallināsi.
Šķiet, ka tas jau mums ierasts - mazliet domās skriet tagadnei pa priekšu. Iet pa ceļu, kas ved uz tiltu, bet jau domās būs pār to un vēl tālāk.

Janvāris man ir tāds klusais mēnesis. Nē, ne tā, ka es nerunāju, vai nevienā neklausos,  bet es daru minimumu. Kas ir minimums? Droši vien tā arī varētu būt kaut kāda spēju līmeņa norma šajā noteiktajā situācijā un apstākļos. Es esmu ar mazu bērnu mājās. To arī daru. Viendien es sāku domāt, kāpēc tas šķiet maz? Godīgi, vai jums tā nešķiet? Noteikti tā šķiet visām tām mammām, kuras ir uzsākušas, paralēli bērna auklēšanai, tamborēt, šūt, apgleznot, vienvārdsakot - izpausties.
No vienas puses ir skaidrs, ka jāmeklē nodarbe, kur tu aizmirsties, ļauji…