mēs paši kā burvīgi skolotāji viens otram.

No satiktajiem cilvēkiem, es cenšos paņemt visu to labāko. Tā es šodien dzirdēju kādā TV pārraidē, kur pie tetovēšanas meistariem atnāca kundze gados un izģērbās kaila. Un es apbrīnoju šo puišu attieksmi un toleranci. Izrādījās, ka viņa ir pārliecināta nūdiste un tāds bija viņas uzdevums – būt pilnīgi kailai, kad veic tetovēšanu.
Jāatzīst, es arī mācos būt atvērta, nevis noliedzoša, jo tas dod iespēju pilnveidoties. Reiz, esot pavisam jaunai, man šķita, ka ‘es no svešiem neko neņemu’ (tāda tipiska aizsargreakcija), jo es taču esmu tāāda un ne šitāda. Redz, bet paiet laiks un cilvēki mainās, es arī. Esmu sapratusi, ka cilvēki mani bagātina. Viņi paver tās manas acis plašāk. Un reizēm pat liek paskatīties un domāt pavisam savādāk. Mēs bieži ar draudzenēm viena otrai sakām: re, kā tu forši pateici! Vai arī - atceries, tu teici, ka esmu ļoti atturīga, es tagad tam pievēršu uzmanību. Lūk, cik burvīgi! Stāvot spoguļa priekšā, mēs redzam tikai vienu savu daļu, bet daudz ko arī neredzam, vai ne? Un tie citi, ļauj to ieraudzīt, iepazīt, izbaudīt.
Visbiežāk satikšanās parasti ir neparedzamas un negaidītas. Tās var būt uz ielas, veikalā, mežā, stadionā vai, kā mana nesenā pieredze rāda, pat dāmistabā, kur ej tikai ar vienu domu, nu labi, varbūt divām ( es te domāju piepūderēšanos;)
Esmu novērojusi, jo atvērtāks cilvēks ir, jo vairāk iespēju viņam dzīve sniedz. Un iespējas, atkal nozīmē kaut ko jaunu, no kā gan vairumam ir mazliet bail. Taču tas jau ir cits stāsts citam vakaram.

evita.

shodien man nudien prātā pavasaris.

29ais.

shis riits ir pavisam savādāks. diena gan ir tikpat pelēka. un es vēl joprojām gaidu sauli.
esmu sazinājusies ar dazhiem saviem draugiem. esmu pameklējusi materiālus internetā. esmu noklausiijusies dazhas skaistas dziesmas. esmu ievērojusi, ka sniega sega ir pazudusi no ielas malā atstātajiem auto. esmu saņēmusi komplimentus.
esmu sapratusi, ka gribu mājās. un sāku jau skaitiit dienas.

sii juu sūn,
evita

cherries...

saldēti ķirši... gan stindzina, gan kārdina.. un atkal tas ir kkas par mani... tāda bija mana pirmā jeb spēciigākā doma, kad tos izņēmu no saldētavas..
tas man liek domāt par izvēlēm un par pretpoliem. draudzene shodien man jautāja- kā tad ir labāk sapņot un neiegūt vai neļaut sev sapņot vispār. protams, es atbildētu, sapņot, sapņot... un reizēm jau laikam sazemēties. shodien, iepaziistoties ar savu raksturojumu, ko piedāvā numeroloģija, sapratu, ka iztēle un sapņainiiba ir kaut kas par mani. vēl dažas lietas es uzzināju. nudien interesanti.
burviigi ir, ja ļaujamies mirklim. ja laujam sev lauties. nesteidzinām notikumus. un baudām. reizēm man sanāk sev pārmest, kāpēc riikojos tā un ne savādāk. bet tāda es esmu. dulla, reizēm impulsiiva un loti sajūtiiga. taču pagātnes notikumi (un it sevisķi notikumi, kas iegriež liidz kaulam) man dod pieredzi. un pateicoties tai, es zinu savas vērtiibas un iepaziistu cilvēkus, un pati sevi. iespējams, es atrodu ataisnojumu, lai tas būtu mazāk sāpiigi, bet tā es patieshām shobriid domāju. tāpat kā es domāju, ka vajag lauties upes plūdumam. spert pirmo soli un tad lauties. viss jau notiek tā, kā tas ir vislabāk mums. vai ne?
manās aciis varot visu nolasiit. tā saka mana māsa. viņa zinot, kad es esot laimiiga, skumja, viilusies, iemiilējusies un kad vienkārshi nogurusi. cita mana draudzene saka, ka manas acis kādu dedzinot. tāpat kā cita acis mani. jā, zinu. un es esmu laimiiga par to. ka acis nemelo. un par to, ka man ir iespēja to piedziivot.


pateiciibā,
evita

ne viss ir skaidri uzrakstīts un ne visu var saprast.

nē, nē, shodien es neko daudz nevarēshu pateikt. ir vajadziiga veesa dusha (varbūt ledus vanna?), tēja un fiziska izkustēshanās (no seerijas - neseedi un nedomaa, bet dari, dari, dari...).

p.s.
vakar, braucot mājās no koncerta, biju emocionāli uzlādēta. uuuu... tā atkal sen nebija bijis, kas sajuusmina un ne tikai. un tas nekas, ka ne vienmēr tu vari/driiksti/dabuu to, ko gribi jeb domā, ka gribi (un patiesiibaa baidies no tā). tā teikt - reizēm paliec ar garu degunu.
un lūk, sarunājam ar taksistu, ka viņsh aizvizina vienu kompāniju un atbrauc pēcāk mums pakaļ. kā soliits, taa notiek (varbuut jāzina konkrēti, ko vēlies, lai tas notiktu? hmm.. vispaar jau sen zinaama patiesiiba un gudriiba). shis bija viens no neparastaakiem braucieniem. veel tagad domāju par to visu.
taksists, ieraugot adresi, uz kuru mūs jāvizina, iepleta acis un sāka stāstiit, ka reiz shajaa namaa dziivojis. un vēl ļoti daudz par savu dziivi, kas nudien bijusi nepatiikamiem pārsteigumiem bagāta. un patieshaam es redzeeju, jutu, cik loti viņam sāp, runājot par to laiku, kas noritēja mājā, uz kuru viņs mūs veda.
bet kāpēc tā notika? kas no tā jāmācās? kas bija shoferis? un kādu ziņu viņam mums bija jānodod?

p.p.s. reizēm es gribētu dzirdēt citu domas. :) bet jā, tad nebūtu tik interesanti dziivot.... bet varbuut izzustu daudz paarpratumu? :)

tagad gan slēdzam ārā gaismas un meditējam.

evita

ričuks.

Es sen neesmu no rīta uzvilkusi savas šortbikses, izvēlējusies visvienkāršāko krekliņu, iešļūkusi kājas jēzenēs un devusies uz šķūni pēc riteņa. It sevišķi , kad aiz loga dzirdamas lietus skaņas. Mani tās fascinē un liek justies īpaši. Es zinu, ka neesmu vienīgā.
Bērnībā vislielākās peļķes bija manējās. Reiz, ar riteni braucot, es tajā iekritu, jo peļķe bija ar pamatīgu bedri. Man mazliet sāpēja, bet cik ļoti, to neatceros gan. Taču notikums ir manās atmiņās. Zinu, ka spīdēja saule, un peļķe bija no grants tāda rūsgana. Vienu vienīgu reizi es spēju sajust tīru gaisu pēc negaisa. Tieši tad biju izgājusi ārā.
Pirms pāris dienām es redzēju, kā peļķu prieku izbauda mana meita. Redzēju arī citu māmiņu sašutušās sejas. Ja man būtu gumijnieki, es droši vien bristu kopā ar viņu. Jā, nav jau vēl vasara. Bet ir taču tik cilvēcīgi būt nepacietīgam.
Man šovasar noteikti būs savs ritenis. Un vispār man ir laba sajūta par to, kas notiks šovasar.

Lai atliek laiks padomāt par to, ko patiešām vēlies pats!

Evita

Foto: http://celebrationfineart.com/volkov/images/rainyDay.jpg

iedvesmai.un zināšanai.

Tā ir impulsīva, uzstājīga, optimistiska un draudzīga krāsa, kas simbolizē pētniecisku prātu un intelekta attīstību. Šī krāsa dod iespēju paplašināt izziņas robežas ar aktīvu, radošu darbību. Tā ir arī mērķtiecības krāsa, kas virza uz priekšu, neļaujot sēdēt malā, paslēpties no pro­blēmām, bet liekot aktīvi darboties un risināt samezglotas situācijas. Oranžā krāsa līdz pārvarēt bailes un nedrošību. Ipaši labvēlīgi tā iespaido nerunīgus un noslēgtus bērnus, jo rosina viņus komunikācijas procesā kļūt drošākiem, atvērtākiem, pārliecinātākiem. Tā aktivizē ekstraversiju un komunikāciju.
Pēc ārsta E. Bebita krāsu terapijas ieteikumiem, oranžā krāsa palīdz depresijas, noslēgtības gadījumā, jo veicina emociju atbrīvošanos. Šīs krāsas gaismas stari izraisa pozi­tīvu terapeitisku efektu bronhiālās astmas, bronhīta, epilepsijas un reimatisma ārstēšanā, kā arī labvēlīgi iedarbojas uz gremošanas orgānu un nieru darbību.
Dzintara krāsa palīdz novērst šaubas un aizdomīgumu, rada pārliecību par sevi, stimulē prāta un gara darbību.

p.s.

un vēl.
esmu sapratusi, ka esmu gatava ar pilnu jaudu un atdevi nodoties darbam.

piedāvājumi?
(sāku atsaukt atmiņā savas spējas, prasmes un savus klupshanas akmeņus... komunikācija un cilvēki manu prioritāshu augshgalā.)

skrienu satikties ar māmiņu savu.

bye bye!!!
e.

es pati.un tikai.

tas, ko es gribētu teikt.. ir pārāk personīgi...
esmu sapratusi, ka arvien labāk spēju diferencēt būtisko no mazāk būtiskā, spēju kādam neatklāt man uzticēto (bieži taču nākas dzirdēt un teikt - tas vēl ir noslēpums, nesaki nevienam tālāk), arvien labāk spēju neuzbāzties ar savu viedokli, kad to neprasa... un jā, es arvien labāk spēju nejaukties sev nozīmīgu cilvēku dzīvēs un respektēju viņu izvēles, jo es viņus mīlu. es gribu, lai man tuvākie cilvēki ir laimīgi, lai ko tas arī katram no mums nozīmētu.
bet uzklausot "noslēpumus", gribot negribot man roka aizsniedzas līdz tā saucamajai dvēseļu mūzikai, kas šķietami kko manī uzārda (http://www.youtube.com/watch?v=L_LxaXoc7zM). (vispār drāmas man vienmēr patikusas.) iespējams, man ir skumji. gribētu teikt, ka ne par sevi, bet tomēr jau tad laikam par sevi.
itin bieži šādās reizēs es sevi iedomājos ceļojam. protams, es ceļoju viena. iespējams, lai neviens neredz manas skumjas. iespējams, es izvēlos vienkāršāko - es bēgu.

lai vai kā - pavasaris tuvojas. lai arī šodien nav saules, ir sajūtas par to. un apskatot, citu rakstītos blogus, es redzu un jūtu, ka tajos arī ir pavasarīgs noskaņojums.

ieprieciniet sevi. ar pastaigām, filmu, jaunu šalli, matu rotu vai jauniem deju soļiem spoguļa priekšā.

evita.

savējie sapratīs.

shodiena patiesiibā ir lieliska. un mani draugi ir iepriecinājushi. kā sarunājushi. ints ir atsūtiijis jaunumus par krūshu uzliimeem, kas noderees pludmales sezonai (kaut tu nekad nemainiitos:). arii padaliijies ar savām domām, kā sagatavoties maratonam, ko viņsh pats skries, bet es jau laikam nē, jo man iepriekshdien skolas salidojums.
dita man atsūtiija savas mazās kristiines bildi. un arii jēkaba, kas lielāks un kristiines brālis. es vēl aizvien nespēju tā pa iistam tam noticēt. bet sestdien aizbraukshu ciemos. es apsoliiju. un pati redzēshu mazo briinisķiigo meiteni.
ingriida man uzrakstiija epastu. un es par to priecājos, jo viņai klājas labi. lai arii sen neesam tikushās, zina bija jauka, nesalasiiju aizvainojumu vai dusmas. un tas mani arii priecē. es negribu justies vainiiga (zinu, zinu, ka tā jau mana problēma). iespējams, nākamās nedēļas nogalē viņa būs Tallinā.

draudziiba man vienmēr sķitusi kaut kas noziimiigs, kaut kas, kas man reizēm liek saņemties, kas iedvesmo, kas reizēm liek smieties un citu reizi raudāt. paldies, ka jūs man tādi esat.




un driiz tachu būs pavasaris, vai ne?

Lai labi,
evita.

nedēļas vārdi.

spilgta saule. samiegtas acis. smaids. sārti vaigi. saulesbrilles. labs noskaņojums. ilgas. sarkaniigas tulpes uz palodzes. jā, protams, mūzika, kas mazliet ieshūpo, apmiiļo. papiiru kaudze uz rakstāmgalda. suņu rejas. putnu dejas (nu tik labi saskan, ka nevarēju neuzrakstiit). shūpoles un to iidēshana. bērnu smieklu skaņas. nobastota lekcija (ja, man nudien ir attaisnojums, bet kuru gan tas interesē?)skaisti žurnālu vāki. darba meklēshana. puķu iemitināshana jauno podos. apģērba maiņa. novēroshana. labu vēlējumu nosuutiishana savējiem. balts aitādas paklājiņs, kas ļauj izcelties oranžajai nagu lakai. jaunas deju kurpes (lasi: sporta bikses labakai skrieshanai). daudz nesatiktu cilvēku. lētas aviobiļetes koshās krāsās drosmiigajiem. slēpes un absolūts nogurums.

re, vienā elpas vilcienā esmu tik daudz pastāstiijusi.

lai jums visiem labi, prieciigi, ceriigi, krāsaini...

tiekamies,
evita.

mana zaļā izjūta.

shodiena ir ar citām jūtām piepildiita. un paldies dievam par to. shodien izjūtās dominē zaļā krāsa. tas nekas, ka vēl kupenas un visapkārt balts. mani ir sasniedzis zaļais. atceros, lai paātrinātu pavasari izjūtās, mana mamma devās uz mežu pēc bērza zariem. tad tie tika ielikti māla vāzē un tika gaidiitas zaļās lapiņas. un nekas nav mainiijies, mamma dara tāpat. es savukārt mēdzu podiņos sasēt zāli un priecāties par to. bet katram droshi vien ir savs stāsts par pavasara gaidiishanu, rituāliem un izjūtām. un tad es shodien sāku domāt, kas tad ir tik hipnotizeejoss tajā zaļajā. tā ir absolūti mana favoriite starp krāsām. lūk, ko saka zinātāji par zaļo krāsu:
"Zaļā ir nemirstības un dabas krāsa. Tā simbolizē at­dzim­šanu, atjaunošanos, jaunību un izaugsmi.
Zaļā krāsa simbolizē harmoniju un līdzsvaru, jo tā stabilizē gan fizioloģiskos, gan psihiskos procesus. Šī krāsa ļauj apjaust savu veselumu un visaptverošu mīlestību. Zaļās krāsas ietekmē vieglāk veidot savstarpēju izpratni un saprašanos. Zaļā krāsa atrodas pastāvīgā attīstībā, tāpēc ir atkarīga no ārējiem apstākļiem. Tā ir krāsa, kas atjauno.
Nepatika pret zaļo krāsu var norādīt uz neapmieri­nā­tību ar savu emocionālo stāvokli, neatrisinātām smagām savstarpējām attiecībām, nesaprašanos vecāku un bērnu starpā, taču tieši šī krāsa palīdz kliedēt negatīvās emocijas."



Es vienmēr esmu jutusies tuvāka dabai. skatoties uz savu meitu, es jūtu, ka viņa arii ir dabas bērns. un tās attieciibas ir vienkārshas. ir tikai jāļaujas un jāmiil. bet ko noziimee miilēt, jūs jau droshi vien labi zināt.

Labu veiksmi darbos.
Evita

tieshi shodien es gribētu kafiju ar pienu. ar uzputotu pienu. mmm... tieshi shodien es gribētu saules pielietas debesis. tieshi shodien es gribētu smieties aiz bezrūpiibas, kā tas visdriizāk bija tajās vasarās pie vecmammas. vēl es shodien gribētu uzcept svētku piiragu, uzklāt galdu. un pie sevis baudiit, kā mani burviigie draugi jokojas un pārspriež kādus jaunumus.
tieshi shodien es visspilgtāk izjūtu kā tieku frustrēta. nedod man to, ko gribu. ne pa kam. es dzirdu, kā manas domas skraida, lai atrastu pareizās atbildes. un sirds sit kaut kā savādāk.