Es sen neesmu no rīta uzvilkusi savas šortbikses, izvēlējusies visvienkāršāko krekliņu, iešļūkusi kājas jēzenēs un devusies uz šķūni pēc riteņa. It sevišķi , kad aiz loga dzirdamas lietus skaņas. Mani tās fascinē un liek justies īpaši. Es zinu, ka neesmu vienīgā.
Bērnībā vislielākās peļķes bija manējās. Reiz, ar riteni braucot, es tajā iekritu, jo peļķe bija ar pamatīgu bedri. Man mazliet sāpēja, bet cik ļoti, to neatceros gan. Taču notikums ir manās atmiņās. Zinu, ka spīdēja saule, un peļķe bija no grants tāda rūsgana. Vienu vienīgu reizi es spēju sajust tīru gaisu pēc negaisa. Tieši tad biju izgājusi ārā.
Pirms pāris dienām es redzēju, kā peļķu prieku izbauda mana meita. Redzēju arī citu māmiņu sašutušās sejas. Ja man būtu gumijnieki, es droši vien bristu kopā ar viņu. Jā, nav jau vēl vasara. Bet ir taču tik cilvēcīgi būt nepacietīgam.
Man šovasar noteikti būs savs ritenis. Un vispār man ir laba sajūta par to, kas notiks šovasar.
Lai atliek laiks padomāt par to, ko patiešām vēlies pats!
Evita
Foto: http://celebrationfineart.com/volkov/images/rainyDay.jpg
Katram savas īpatnības!
AtbildētDzēst