piektdiena, 2012. gada 27. aprīlis

mazais, romantiskais stūrītis

Nu ko. šķiet, šis ir tāds pēdējais rīts, ko varu raksturot kā lēnu un savām vajadzībām pielāgojamu.[šo es sāku rakstīt ceturtdien:] bet nekas, man tas pat patīk. esmu no tiem cilvēkiem, kuri jaunām iespējām saka vairāk - jā kā nē. dzīves ritums esot ciklisks. te vienu noteiktu laiku uz augšu, te uz leju, te taisni jo taisni, te zigzagā, te atkal kaut kā. nekad nedomā, ka viss, kas tev šobrīd ir, tas ir mūžīgs un mūžīgi. katram savas grūtības un pārbaudījumi šķiet teju neizturami vai vismaz grūtāk izturamas kā citiem. vienu brīdi man arī šķita, ka es kaut ko neprotu izdarīt tā, lai viss notiktu viegli [nu kā tiem pārējiem] un domāju, ka tie citi gan tā prot, viņiem viss tā viegli nāk, sanāk, notiek. ir jau arī tādi, protams, kuriem patiešām nav daudz nekas jādara, bet viss jau notiek. iespējams, ka viņi tai iepriekšējā dzīvē smagi pastrādājuši un tagad var atpūsties vairāk un biežāk. taču, ja pavēroju savus apkārtējos cilvēkus, paziņas, draugus un draugu draugus, tad viņi tieši tāpat katru rītu ceļas agrāk, lai bērnus nogādātu bērnudārzos un skolās. Lauza galvas par saviem plāniem, citi mēģina komunicēt, citi mazāk. Ar draudzeni nesen runājām, ka tiem, kuriem nav bērnu, ir vairāk uz sevi vērsti. un tas absolūti nav pārmetums, vai dalīšana un apdalīšana, tikai tāda prātošana par to, kā tas ir[bija]- nesatraukties, vai zobi bērnam iztīrīti,vai par pulciņu laicīgi ir samaksāts, vai bērns šodien domās līdzīgi tev vai nē... Taču man jāsaka, ka es šobrīd esmu ieraudzījusi citu realitāti un citus plašumus, to, par ko iepriekš biju varbūt vairāk klausījusies vai lasījusi. tāpēc man sāk šķist, ka šo lapu man drīzāk būtu kaut kā jāpārdēvē, piemēram, par manu mazo/naivo romantisko stūrīti, kur es laiku pa laikam uzburtu kādu burvīgu ainiņu un aprakstītu tik maznozīmīgas grūtības. Atveldzētos pēc intensīva, analītiska darba, kura laikā mēģinu kaut kā emocionāli atbalstīt bērnu, kurš mājās tiek uztverts kā robots vai kā mājkalpotājs, vai... Taču tāds ir mans darbs, un man tas patīk. Reizēm gribas tikai secināt, ka pieaugušie mēdz būt tik ļoti apmaldījušies, ka, iespējams, reizēm nemaz nepamana, ka viņi ir kļuvuši par vecākiem, kas nozīmē - uzņemties atbildību un spēt par bērnu vai bērniem rūpēties. un šīs nudien nav pasakas.
Nezaudējiet sevī cilvēcīgumu! Skaistas brīvdienas, Evita bilde te.

otrdiena, 2012. gada 10. aprīlis

topdogi jeb iedomātais nepatiesais.


sākšu ar biklu atzīšanos. es par jums domāju bieži. ne tikai domāju, jo es vairākkārt esmu sākusi rakstīt pāris rindkopu. un pielikusi punktu. lai cik ļoti esmu gribējusi turpināt, man nesanāk. absolūti nav ne jausmas, kas notiek. taču man ir aizdomas, ka savai mūzai esmu izrāvusi dažas spalvas no viņas spārniem vai vismaz tās apgriezusi. ar ko, jūs vaicāsiet? ar saviem labākajiem cilvēka instrumentiem: ar prātu, ar savu nenogurstošo racionalizāciju, ar domāšanu citu vietā, ar šaubīšanos, ar izpatikšanu, ar ... jā, ar to var nodarīt pāri tik pietiekami, lai viņa (tā mana skaistā mūza) kompulsīvi raustītos manā iztēlē. es jau sen mēdzu teikt, ka cilvēki ir absolūti dīvaini. un nav otra tāda. cilvēki reizēm satraucas par mazām lietām, bet lielajām nenotic.
taču atliek vienkārši pieiet pie spoguļa un uzdrīkstēties ieskatīties savās acīs un ieraudzīt to, par ko jau sen zināji. nē, nē, ne par to, ka tev tās ir ļoti skaistas un tā, jo to no bērnības mamma ar visām sētas tantēm kladzinājusi. ieskaties un pasaki sev, ko tieši tu vēlies. kas tieši tev patīk savā dzīvē, un ko vēlētos mainīt. un tad dieva dēļ nenokrist bezspēkā no sāpēm par to, ka patiesībā visu biji iztēlojusies savādāk. nu ko, tagad mazliet morāles - pati taču esi atbildīga par savu dzīvi. pati labprāt mānīji sevi, iespējams, arī nemānīji, bet ilgi dzīvoji pieņēmumos par to, kāda esi, jo tev tā katrā ziņā bija vieglāk, ierastāk utt.
tā taču ir, ja kāds jau taciņu iemin tavā vietā, iešana ir vieglāka, bet vai vienmēr vajadzīga? es nezinu. man šķiet, ka vislabāk ir reizēm sevi saniknot tik ļoti, ka esi gatavs arī apskatīties, kas tavam lācītim vēderā. un tad jau atkal vari domāt tālāk, kas ir stāsts par tevi, bet kas ir tas, ko esi piedomājusi. es arvien biežāk sevi pārsteidzu pie savas komunikabilitātes un pie tā, ka mēdzu krist cilvēkiem ap kaklu un mēdzu viņus arī skūpstīt. taču tas gluži nav tas pats, ko es kādreiz par sevi biju iedomājusies - ka esmu princese stikla kalnā. jāsaka, ka man arvien labāk patīk būt man pašai. un pagaršot, vai tiešām man tie sīpoli negaršo, vai tomēr man to kāds ir iemācījis, ka negaršo. ar to viss kārtībā. vēl aizvien zosāda no tiem un pa gabalu tos saožu. Kā ar tevi? Vai tu esi sevi pārsteidzis darot kaut ko, ko parasti taču tu nemēdz darīt vai vismaz tev tā šķiet, ka tu to nedari?

Lai jauni atklājumi, pērles, jaunas izjūtas, patiesums un esiet laipni lūgti papildināt šo sarakstu pēc savām sajūtām.

mīļi,
evita


p.s. mazliet baidos publicēt bildes un likt atsauci uz to, jo kāds fotogrāfs man stingri pajautāja, vai devis atļauju, ko tādu darīt? varbūt kāds zina, ko tad galu galā drīkst un ko nedrīkst?

bilde no http://enchanted4ever.blogspot.com/

Kā es pēc Tevis ilgojos.

Čau, pavasari jūti? nejūti? Es arī ne pārāk. Bet mirkļos, kad saules stars noglāsta vaigu, gribas kustināt degunu un smaidot nočukstēt: &#...