sākšu ar biklu atzīšanos. es par jums domāju bieži. ne tikai domāju, jo es vairākkārt esmu sākusi rakstīt pāris rindkopu. un pielikusi punktu. lai cik ļoti esmu gribējusi turpināt, man nesanāk. absolūti nav ne jausmas, kas notiek. taču man ir aizdomas, ka savai mūzai esmu izrāvusi dažas spalvas no viņas spārniem vai vismaz tās apgriezusi. ar ko, jūs vaicāsiet? ar saviem labākajiem cilvēka instrumentiem: ar prātu, ar savu nenogurstošo racionalizāciju, ar domāšanu citu vietā, ar šaubīšanos, ar izpatikšanu, ar ... jā, ar to var nodarīt pāri tik pietiekami, lai viņa (tā mana skaistā mūza) kompulsīvi raustītos manā iztēlē. es jau sen mēdzu teikt, ka cilvēki ir absolūti dīvaini. un nav otra tāda. cilvēki reizēm satraucas par mazām lietām, bet lielajām nenotic.
taču atliek vienkārši pieiet pie spoguļa un uzdrīkstēties ieskatīties savās acīs un ieraudzīt to, par ko jau sen zināji. nē, nē, ne par to, ka tev tās ir ļoti skaistas un tā, jo to no bērnības mamma ar visām sētas tantēm kladzinājusi. ieskaties un pasaki sev, ko tieši tu vēlies. kas tieši tev patīk savā dzīvē, un ko vēlētos mainīt. un tad dieva dēļ nenokrist bezspēkā no sāpēm par to, ka patiesībā visu biji iztēlojusies savādāk. nu ko, tagad mazliet morāles - pati taču esi atbildīga par savu dzīvi. pati labprāt mānīji sevi, iespējams, arī nemānīji, bet ilgi dzīvoji pieņēmumos par to, kāda esi, jo tev tā katrā ziņā bija vieglāk, ierastāk utt.
tā taču ir, ja kāds jau taciņu iemin tavā vietā, iešana ir vieglāka, bet vai vienmēr vajadzīga? es nezinu. man šķiet, ka vislabāk ir reizēm sevi saniknot tik ļoti, ka esi gatavs arī apskatīties, kas tavam lācītim vēderā. un tad jau atkal vari domāt tālāk, kas ir stāsts par tevi, bet kas ir tas, ko esi piedomājusi. es arvien biežāk sevi pārsteidzu pie savas komunikabilitātes un pie tā, ka mēdzu krist cilvēkiem ap kaklu un mēdzu viņus arī skūpstīt. taču tas gluži nav tas pats, ko es kādreiz par sevi biju iedomājusies - ka esmu princese stikla kalnā. jāsaka, ka man arvien labāk patīk būt man pašai. un pagaršot, vai tiešām man tie sīpoli negaršo, vai tomēr man to kāds ir iemācījis, ka negaršo. ar to viss kārtībā. vēl aizvien zosāda no tiem un pa gabalu tos saožu. Kā ar tevi? Vai tu esi sevi pārsteidzis darot kaut ko, ko parasti taču tu nemēdz darīt vai vismaz tev tā šķiet, ka tu to nedari?
Lai jauni atklājumi, pērles, jaunas izjūtas, patiesums un esiet laipni lūgti papildināt šo sarakstu pēc savām sajūtām.
mīļi,
evita
p.s. mazliet baidos publicēt bildes un likt atsauci uz to, jo kāds fotogrāfs man stingri pajautāja, vai devis atļauju, ko tādu darīt? varbūt kāds zina, ko tad galu galā drīkst un ko nedrīkst?
bilde no http://enchanted4ever.blogspot.com/
Skaisti, ko teikt, ir smeldzigi varbūt ieskatīties pa taisno savā dvēsele.Bet , kad beidzot saskati sevi tā patiesi un godigi, man šķiet, ka kļust vieglāk virzīties uz prieksu, jo iluziju maldi ir palikuši aiz muguras. Es priecajos par tavu atskarsmi, lai izdodas būt pašai.Bet mammas jau vienmēr redz savus bērnus ar mīlestības acīm- īpašus un skaistus. Tikai dzivot viņu vieta tas nespēj, kaut bieži vien būtu gatavas darīt visu, lai tikai meitas justos laimīgas. Un ta atkal ir viena liela ilūzija...
AtbildētDzēstMan šķiet, ka būt pašai patiesībā ir tik grūti, bet arī tik interesanti, jo katrā ir pa pērlei, pa kādai slēptuvei. un kā teica kāds gudrais, ka viss ir relatīvs. vienā brīdī cilvēkam attīstībai vajag nepazaudēt sevi, citu reizi tas jau ir pats par sevi saprotams un ir būtiski nebaidīties palikt ar sevi. :) mīļš paldies par uzrakstīto. es arī esmu mamma un tik labi zinu to sajūtu - lai sāp man, ne viņai. taču labākais, ko varu darīt, ir būt klāt, kad viņa piedzīvo šo grūto attīstības posmu.
AtbildētDzēstPiedod par sīpoliem :) tiešām, gatavojot domāju par tevi (ne tikai es), laikam steigā paslīdēja roka..
AtbildētDzēstPar pārējo. Jā, mani arī pārsteidz cik ļoti lielā mērā cilvēki tomēr koncentrējas uz mazām lietām un tērē savu laiku! Bet nav jau variantu -katram savs ceļš.
Man šķiet.. nē es zinu.. ir jāļauj izsāpēt, ja jau sāp. Tas, ko varam iemācīt bērnam (ja iemācamies paši) - dzīvot, lai sāpētu mazāk. =nepieķeršanās (jebkam). Dot brīvību sev un citiem. Esmu par to, lai dzīvē mazāk ilūziju un vilšanos, bet vairāk racionālā. Tas gan nenozīmē mazāk prieka vai baudas ikdienā. You know :)
Varbūt svarīgāk ir nevis būt klāt meitai, kad viņai grūti, bet gan tas vai viņai vajadzēs/gribēsies tevi, kad būs tie grūtie brīži? Vai esi nopelnījusi uzticēšanos? [lc]
Smuki, smuki pateici. paldies.
AtbildētDzēstman šķiet, ka esot klāt tad, kad viņai ir grūti vai vismaz to redzot, es savā ziņā parādu, ka tas, kas ar viņu notiek, man rūp. es domāju, ka tieši tādā veidā vai nu vairoju, vai mazinu uzticēšanos arī nākotnē.
labi, ka sīpoli nav visa mana dzīve. dejas, lūk, tā ir dzīves sastāvdaļa. you know.:)