Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Tiek rādīti šajā datumā publicētie ziņojumi: jūlijs, 2011

nepazudusi.

nē, nē, neesmu pazudusi. neesmu ieputināta. esmu tikai kādus 120 km no galvaspilsētas. datoram vienkārši nav laika. te es nedomāju, vai uzacis pietiekami korektas, nedomāju, vai matu sasuka kārtībā. lecu iekš auto un ar bērniem braucam uz Burtnieku peldēties. kaimiņš cienā ar plūmēm. un mēs ar lietusmēteļiem dodamies uz ciema veikalu pēc gardumiem.
vēl tikai pāris dienas šādas.
tāpēc, lai izdevušās brīvdienas. mani gaida pankūkas!
pavisam drīz tiekamies!

Mīļi,
Evita

laikmeta iezīmētie.

arī tad, ja man vēl reizēm izspraucas pār lūpām (un tas taču ir tik cilvēcīgi)- nu nav, nav man, ko skaistu uzvilkt mugurā? - es aizvien vairāk saprotu, ka tikai lietas nespēj man sniegt vajadzīgās sajūtas, izjūtas. Tas absolūti nenozīmē to, ka varu staigāt šķība, greiza, nepareiza un man vienalga. šķiet, viens no tādiem ilglaicīgiem un pagrūtiem periodiem, kam nu jau saredzu galu, ir tieši to man mācījis. vēl tas man ir mācījis nebūt lepnai (bet pirms tam es tev varētu apgalvot, ka nekad taču neesmu bijusi lepna, tikai uzskatīju, ka ne ar visiem vajag sarunāties).

veseļoties! tas jau, šķiet, ir bezgalīgs process. un pavisam pataloģiskam nav šanses kļūt veselam. diemžēl. nosacīti veselie gan var saslimt. taču, griežot galvu pa labi vai kreisi, man šķiet, ka cilvēki arvien vairāk ir slimīgi pārņemti ar sevi. tikko mostoties, ņem kāmeru un fotografē sevi, pēc tam to steidz ielikt kādā no sociālajām vietnēm. puiši, laužot droši vien stereotipus, iežmiedz savu vīrietību mega stilīgās biks…

oficiāli un pārējais.

Oficiāli paziņoju, ka vakar baudīju gardāko siera kūku. Tā bija tieši tāda, kādu mana iztēle bija uzbūrusi. tāpēc štrunts par kalorijām, es šovakar gatavošu to pati. recepte.

pēc iepriekš rakstītā jau var noprast, ka vakar bijām uz helēnas četurtās dzimšanas dienas svinībām. dažas atziņas no tās.

Jubilāre un Betija.

- svētkiem vasarā ir daudz priekšrocību. viena no tādām:


- bērnu ballītēs bez traumām neiztikt. taču tas, ka mammām sāp divreiz vairāk, kad bērnam asiņo deguns, man ir pilnīgi skaidrs. tā teikt - pārbaudīts uz savas ādas.

- ēdieni, kuri viesiem paši kopā jāsaliek, rada tādu labu procesa sajūtu. novērojama liela rosība ap galdu un sastāvdaļām, izvēloties īstās. iznākums tieši tāds, kādu tu neesi paredzējis.

- nevajag baidīties no izmaiņām - izskatā, garšās, aktivitātēs, uzskatos. tā teikt, neesiet nu rigidi, mani dārgie!

Vietējā, kura nav baidījusies.

šobrīd teju visas draudzenes esam īsmatainas. bija laiks, kad es 'raudāju' par katru cm, ko atstāju frizētavā. nevarēju ie…

saskatīt brīnumu.

Skatos, mani virsraksti arvien poētiskāki kļūst. Nezinu, kas pie vainas. bet noteikti jau iekšējie procesi, kā jau vienmēr.
ir cilvēki, kuri uz jautājumu, kas jauns vai labs noticis, to it kā ignorē un sāk stāstīt par ķibelēm. par to, ka tas nav bijis, ka tas nav devis, ka tas nav sapratis, ka apvainojis utt. tā vieglāk, tā sanāk. tā patiesībā cilvēki ir audzināti un to nodod tālāk. atzīšos, ka es arī neesmu no tām ekstra pozitīvajām, kas visā spēj saskatīt labumu, priecāties par visām situācijām, kas man kaut ko iemāca (un visbiežāk iemāca jau tās skarbās, kuras šķiet pretdabiski iemīlēt). Tomēr esmu audzināta tā, ka neprotu es klačoties. mana mamma vienmēr to ir uzstādījusi kā vērtību - neteikt par otru sliktu, neaprunāt un nenoniecināt, bet runāt par tēmu. zinu, ka reizēm esmu neizturama ar savu tiešumu. esmu tā, kas pasaka, jā, es redzu, ka tev ir svarīgi ar visiem veidot tikai labas attiecības, lai ko tas arī prasītu no tevis paša. tas ir fakts. to es saredzu, un to es pasaku. nu …

atrast baudas avotu.

Reizēm ir tā, ka prāts skrien un skrien. Cilvēks jau ir noguris, bet grūti ir to apstādināt. cilvēkus arvien biežāk pārņem iekšējs nemiers, reizēm pat tam nav viena konkrēta iemesla. daži cilvēki nespēj ilgstoši aizmigt pat pēc 500ās aitas, parādās dažādi simptomi, kas sāk atkārtoties un ko šobrīd apvieno zem vārda veģetatīvie nervu sistēmas traucējumi.
Pozitīvajā psiholoģijā ir vairāki veidi, kā spēt atslābināties. Tādā veidā apturot lēkājošo prātu.
Viens no uzdevumiem ir sameklēt baudas avotu un ar to saplūst. Izjust, ka it kā esi daļa no tā. Piemēram, vējā šūpojošs koks, jūras skaņa, mūzika, vēja zvanu skaņa. Būtiski ir pievērsties arī savam elpošanas ritmam, tam jābūt lēnam, mierīgam, relaksētam. Tieši alfas ritms nodrošina nemieru, bet betas - nomierināšanos un pusnomoda stāvokli. Aizverot tikai acis, cilvēku trauksmes līmenis mazinās jau par 3 iedaļām, ja tā var teikt. Es zinu, cik ļoti cilvēki reizēm pretojas tādām lietām, jo uzskata, ka tas ir vājums un vispār to dara tikai ka…

Eksperimentālā daļa.

Kā jau iepriekš rakstīju, tā sākās ar saulrietu un sajūtu, ka tas vēl turpināsies.
Pirms kāda laika saviem draugiem biju izsūtījusi ziņu par to, ka labprāt viņus redzēšu pie jūras, kur manam vīram ir vectēva mājas. gribēju viņus satikt, parunāties pie ugunskura un pa dienu kaut ko radošu paķibināt.
Nebiju pārsteigta, jo pazīstu arī sevi, ka nedaru to, ko īsti negribu. No visiem, kurus aicināju, atbrauca viena ģimene uz abām dienām (paldies Līga&co) un svētdien pievienojās vēl pāris (paldies Dita&co un Kristīne&co)aicināto. Tas nav pārmetums draugiem, bet man pašai lieliska atziņa - tas, ka es gribu un domāju, ka būtu ļoti jauki, nenozīmē, ka citi to grib un viņiem arī tā šķiet. Tik vienkārši. Ja gribi,tad vienkārši rosies pats un priecājies, ja kāds atsaucas. galvenais ir pašam darīt to, ko vēlies un to svinēt ar vieglumu. priecīgi un vienkārši. man šķiet, ka man izdevās un draugiem arī.

Par laimi man nebija vilšanās sajūtas, iespējams, pirms dažiem gadiem tā tomēr būtu, jo g…

mērķtiecība

Vakar noskatījos saulrietu. kā saule ieiet jūrā. tik tuva, apaļa, sarkana. un līdz tai veda tikpat sarkans celiņš. mana meita pajautāja, vai tagad var saulei pieskarties. nevar gan, es atbildēju. un atcerējos par dullo dauku, par vēlmi redzēt, kas lācītim vēderā, par cilvēku vēlmi izzināt. vakardienas vakars bija silts, jūra - mierīga, un es patiešām tai brīdī ļoti vēlējos, lai vasara pie mums ir par dažiem mēnešiem garāka.

savukārt sarunu temats vakar bija par mērķtiecību jeb mērķtiecīgumu. satiekot draugus un redzot, cik ļoti viņi visu paspēj, es absolūti apjuku. tad es aizdomājos, varbūt tas tāpēc, ka man bērnībā nebija sevišķie uzdevumi. man nebija - ja izravēsi dobi, tiksi uz treniņu. man nebija - tavs uzdevums ir katru vakaru sanest katrai krāsnij pa klēpim malkas. man nebija jāpieskata mazākie, jo tādu vienkārši nebija. vienīgi par istabas kārtību bija jārūpējas, kas arī bija nosacīta. nu tā kārtība. varbūt tā ir atslēga. es neesmu pieradusi caur grūtu darbu tikt pie kārotā. esm…

par ko satraucamies

šodien, atverot savu epasta kasti, izlasīju atnākušo ziņu no savas kolēģes. ziņa mani apstulbināja. un kārtējo reizi pavērās citi plašumi. kolēģes mazajai meitiņai ir atklāts ļaundabīgs audzējs.
no rīta savukārt man kāds puisis pasniedza šokolādes tāfelīti par to, ka nonesu un atdevu viņam divas somas. proti, par neko. cik ļoti dažādas situācijas īsā laika sprīdī. es vēl pie sevis nosmaidīju - re, kaut kas dzīvē notiek.

kad biju pusaudzes gados, man kāds bija pastāstījis, ka katru minūti pasaulē nomirst un piedzimst kaut kāds skaitlis cilvēku. tad es gāju pa ielu un domāju, tikko kāds atvadījās no dzīves, un tikko kāds ieraudzīja šo pasauli. tas man šķita neaptverami un intriģējoši.

jebkurā gadījumā šādi notikumi liek pajautāt par vērtībām. cik būtiski šķiet raudāt par to, ka neesi gadu iepircies, vai to, ka netiec uz kādu vasaras festivālu, vai nevari braukt ar auto, vai ... nospļauties par to visu. domāju, ka mammai, kura dara visu, lai palīdzētu savam bērnam, ir pilnīgi vienalga, ka…

tikai sajūta, ka kaut kas īpašs notiek.

šodien no rīta es pie sevis nodomāju, jāuzraksta. kaut kas iekšā ir, nez', kā tas izskatīsies uz lapas! Te nu tas kaut kas top. Man galvā nav tēmas, bet ir sajūtas.
Vakarnakt es pieņēmu lēmumu, no kura kādu laiku izvairījos. Taču naktī viss sakārtojās skaidrā vienādojumā. Man saprotamā un man pieņemamā. Arī teiciens par to, ka dzīvojam taču vienreiz, pie manis pēdējā laikā ir 'atnācis' vairākkārt. to man saka draudzene, kas atrodas otrā pasaules malā, un jūtas laimīga. laimīga par to, ka neviens nepajautā viņai trīs reizes nedēļa, kāpēc viņai vēl nav bērns. par to, ka var justies tik brīvi, cik iekšēji pati tam ļaujas. iespējams, tu teiksi, ka tā iespējams arī te. bet es tomēr teikšu, ka daudz grūtāk, bet ne neiespējami. lai cik ļoti man pašai gribētos domāt, ka esmu brīva no pieņēmumiem un no tā, kā jābūt, es reizēm manu sevī, ka daru kaut ko tāpēc, ka to no manis sagaida, ka tā ir vēlams. man ir ļoti tuvs cilvēks, kurš ir pieņēmis visgrūtāko lēmumu savā dzīvē, dzirdējis p…