šodien no rīta es pie sevis nodomāju, jāuzraksta. kaut kas iekšā ir, nez', kā tas izskatīsies uz lapas! Te nu tas kaut kas top. Man galvā nav tēmas, bet ir sajūtas.
Vakarnakt es pieņēmu lēmumu, no kura kādu laiku izvairījos. Taču naktī viss sakārtojās skaidrā vienādojumā. Man saprotamā un man pieņemamā. Arī teiciens par to, ka dzīvojam taču vienreiz, pie manis pēdējā laikā ir 'atnācis' vairākkārt. to man saka draudzene, kas atrodas otrā pasaules malā, un jūtas laimīga. laimīga par to, ka neviens nepajautā viņai trīs reizes nedēļa, kāpēc viņai vēl nav bērns. par to, ka var justies tik brīvi, cik iekšēji pati tam ļaujas. iespējams, tu teiksi, ka tā iespējams arī te. bet es tomēr teikšu, ka daudz grūtāk, bet ne neiespējami. lai cik ļoti man pašai gribētos domāt, ka esmu brīva no pieņēmumiem un no tā, kā jābūt, es reizēm manu sevī, ka daru kaut ko tāpēc, ka to no manis sagaida, ka tā ir vēlams. man ir ļoti tuvs cilvēks, kurš ir pieņēmis visgrūtāko lēmumu savā dzīvē, dzirdējis par to atsauksmes. jo katram taču ir viedoklis. un katram šķiet, ka tas ir pats būtiskākais. bet es esmu laimīga par to, ka šis cilvēks ir patiess pret sevi. un patiesībā tuvāks arī citiem, jo ar uzvedību pauž to, ka ir neatkarīgs, spējīgs pieņemt lēmumus, lai arī tie neskaitās standarta. taču pēc lēmuma un pēc pretestību piedzīvošanas, iestājas iekšējs miers un iekšēja pārliecība - jā, dzīve ir skaista, jo es pats izvēlos, kā dzīvot un kam ticēt.
Es šodien gaidu pēcpusdienu, kad braukšu uz laukiem. vasara bez laukiem man vienmēr šķitusi nepiepildīta. es jau vairākkārt esmu teikusi, ka jūtos tiiik labi, kad apsēžos agrā un siltā rītā uz sliekšņa un dzeru savu rīta kafiju ar pienu. Arī tikšanos ar savu meitu es ļoti gaidu. tā ar tām mammām ir, reizēm šķiet - kāds varētu pieskatīt un iedot brīvu, bet, kad ir brīvs, tad jau ilgojas pēc saviem bērniem. es noteikti.
Lai arī jums skaistas satikšanās! vai varu piedāvāt tev konču? :)
Evita
šodien es klausījos martin confused. neteikšu, ka esmu daudz iepriekš viņu klausījusies. bet šodien man patika. un tagad vēl lietus. Lūk.
Paldies par konču, roka jau grib stiepties, kamēr prātā pavisam cita doma - viņas ir skaistas katra atsevišķi, taču visskaistākās tomēr visas kopā, tātad ar katru paņemto tas skaistums ies tik uz mazuma pusi. Iztēlē deguns ir sajutis šokolādes smaržu, mute pilna siekalām - šis nu laikam ir tas jaukākais brīdis - mirkli pirms saldums nokļuvis uz mēles, jo tālākais jau ir zināms - ņam, un vairāk nav ;)
AtbildētDzēstLūk, kārtējais pierādījums, ka patiesībā viss notiek galvā - tikko pacienājos ar konfektēm, kuras sen jau kāds cits ir nolocījis, bet sajūtas gandrīz tās pašas kā pa īstam ēdot :)
ļoti skaists iztēles radīts stāsts.
AtbildētDzēst