Eksperimentālā daļa.

Kā jau iepriekš rakstīju, tā sākās ar saulrietu un sajūtu, ka tas vēl turpināsies.
Pirms kāda laika saviem draugiem biju izsūtījusi ziņu par to, ka labprāt viņus redzēšu pie jūras, kur manam vīram ir vectēva mājas. gribēju viņus satikt, parunāties pie ugunskura un pa dienu kaut ko radošu paķibināt.
Nebiju pārsteigta, jo pazīstu arī sevi, ka nedaru to, ko īsti negribu. No visiem, kurus aicināju, atbrauca viena ģimene uz abām dienām (paldies Līga&co) un svētdien pievienojās vēl pāris (paldies Dita&co un Kristīne&co)aicināto. Tas nav pārmetums draugiem, bet man pašai lieliska atziņa - tas, ka es gribu un domāju, ka būtu ļoti jauki, nenozīmē, ka citi to grib un viņiem arī tā šķiet. Tik vienkārši. Ja gribi,tad vienkārši rosies pats un priecājies, ja kāds atsaucas. galvenais ir pašam darīt to, ko vēlies un to svinēt ar vieglumu. priecīgi un vienkārši. man šķiet, ka man izdevās un draugiem arī.

Par laimi man nebija vilšanās sajūtas, iespējams, pirms dažiem gadiem tā tomēr būtu, jo gaidītu no citiem to, ko savā iztēlē būtu uzbūrusi. šobrīd varu izbaudīt mirkli tādu, kāds tas ir.

Galu galā man bija lieliskas brīvdienas. Paldies atbraucējiem. Paldies odiem un kaijām par īpašajiem rituāliem, ko bijām spiesti ievērot. Un bērni tik labi jutās. apbrīnojami ātri izveidojot savu štābiņu jeb kā Līva to dēvēja - slepeno zemi Akmens.
Īsi pirms prombraukšanas sapratām, ka mūsu radošie eksperimenti tika veikti tikai uz grila. Tāpēc Līga man ierādīja vienu darbiņu, par ko ilgi, ilgi biju prātojusi. Mēs apvilkām senu krēslu ar skaistu, rūtotu audumu. Rezultāts pacēla spārnos, un dienas nogurums pagaisa, jo acīs iezagās degsme. Un tai vēl klāt ticība, ka tu pats vari daudz. nav jāgaida meistaru meistars, nav jābeidz amatniecības vidusskola, lai savam priekam kaut ko radītu. Šķiet, viss sākas ar pamēģināšanu, paeksperimentēšanu.

Ar sveicieniem pirmdienā.
Lai izdodas radīt svētkus sev!

Evita

māja.

p.s. un jā. nevaru nepieminēt. pateicoties Kni viesa statusam, man ir par vienu skaistu komentāru vairāk. paldies.