saskatīt brīnumu.

Skatos, mani virsraksti arvien poētiskāki kļūst. Nezinu, kas pie vainas. bet noteikti jau iekšējie procesi, kā jau vienmēr.
ir cilvēki, kuri uz jautājumu, kas jauns vai labs noticis, to it kā ignorē un sāk stāstīt par ķibelēm. par to, ka tas nav bijis, ka tas nav devis, ka tas nav sapratis, ka apvainojis utt. tā vieglāk, tā sanāk. tā patiesībā cilvēki ir audzināti un to nodod tālāk. atzīšos, ka es arī neesmu no tām ekstra pozitīvajām, kas visā spēj saskatīt labumu, priecāties par visām situācijām, kas man kaut ko iemāca (un visbiežāk iemāca jau tās skarbās, kuras šķiet pretdabiski iemīlēt). Tomēr esmu audzināta tā, ka neprotu es klačoties. mana mamma vienmēr to ir uzstādījusi kā vērtību - neteikt par otru sliktu, neaprunāt un nenoniecināt, bet runāt par tēmu. zinu, ka reizēm esmu neizturama ar savu tiešumu. esmu tā, kas pasaka, jā, es redzu, ka tev ir svarīgi ar visiem veidot tikai labas attiecības, lai ko tas arī prasītu no tevis paša. tas ir fakts. to es saredzu, un to es pasaku. nu jau ne vienmēr. arvien mazāk. bet laikam tas ir tāds jau profesionāls kretīnisms, kad reizēm nodomāju pie sevis gan - ak dievs, cik tipiski narcisam. vai arī - redz, cik skaisti obsesīvi kompulsīvi traucējumi. taču es biežāk vienkārši konstatēju, neieliekot tur kaut kādas emocijas un nevērtējot, ka tas ir labi vai slikti. tā vienkārši tas ir.

par to brīnumu saskatīšanu. apgūstot vienu intervences metodi, mans uzdevums ir saskatīt notikumus, kad kāds negaidot tev ir palīdzējis, vai kā savādāk iepriecinājis. tēlaini runājot, kad esi no kāda savā ziņā saņēmis svētību. Kāpēc tas svarīgi? jo reti, kad cilvēki saredz, ka patiesībā viņam apkārt ir brīnumaini cilvēki, kas gatavi dot, atbalstīt, pārsteigt. es mēdzu teikt, ka, satiekot tādus cilvēkus, es gribot negribot kļūstu labāka. es nekoķetēju, es patiesi izjūtu cieņu pret šiem cilvēkiem. un dažiem esmu par to jau pateikusies.
spējot saredzēt, ka man palīdz, ka notiek it kā brīnumi, cilvēki pārņem šo lielisko pieredzi un nebaidās arī citiem dot kaut ko no sevis. enerģija ir vitāli svarīga, vai ne? un enerģija nevar stāvēt uz vietas. tai jākustās. un šādi tas arī notiek - apmaiņas procesā.
tā kā Japānas zinātnieki jau pierādījuši, ka ūdens molekulas sastāvs mainās, sakot tam labus vārdus vai negatīvu informāciju. cilvēka organismā ir bagātīgs klāsts ūdens. tāpēc izdariet secinājumus, kādu informāciju tas saņem, dzirdot un sakot - paldies, jauki, brīnišķīgi, es tevi mīlu. un kādu informāciju tas saņem, dzirdot - nevaru, riebjas, stulbenis, pretīgi...
Mana ilūzija jau kādu laiku ir zudusi, ka es varu izmainīt cilvēku domāšanu. to var izdarīt tikai katrs pats. un tas ir ilgstošs process, bet tas ir iespējams.
Taču es noteikti varu dalīties ar to, kas man šķiet būtiski. Varbūt kāds uz mirkli aizdomāsies, iedomāsies, sajutīs, pastāstīs tālāk. vislabāk jau - ar savu piemēru, jo teorija bez praktiskās daļas ir tikai skaisti uzdrukāts burtu savirknējums uz baltas lapas.
Tāpēc vajag dalīties un vajag dot, vajag saskatīt, ka arī tev tiek dots. Lai interesantāk, paskaiti, cik reižu ar tevi tā notiek!


Zinu, ka šodien visi ceļi ved uz Salacgrīvu.
Lai izdodas atpūsties.
un, jā, es par tiem brīnumiem. (smaidu)

Evita