par ko satraucamies

šodien, atverot savu epasta kasti, izlasīju atnākušo ziņu no savas kolēģes. ziņa mani apstulbināja. un kārtējo reizi pavērās citi plašumi. kolēģes mazajai meitiņai ir atklāts ļaundabīgs audzējs.
no rīta savukārt man kāds puisis pasniedza šokolādes tāfelīti par to, ka nonesu un atdevu viņam divas somas. proti, par neko. cik ļoti dažādas situācijas īsā laika sprīdī. es vēl pie sevis nosmaidīju - re, kaut kas dzīvē notiek.

kad biju pusaudzes gados, man kāds bija pastāstījis, ka katru minūti pasaulē nomirst un piedzimst kaut kāds skaitlis cilvēku. tad es gāju pa ielu un domāju, tikko kāds atvadījās no dzīves, un tikko kāds ieraudzīja šo pasauli. tas man šķita neaptverami un intriģējoši.

jebkurā gadījumā šādi notikumi liek pajautāt par vērtībām. cik būtiski šķiet raudāt par to, ka neesi gadu iepircies, vai to, ka netiec uz kādu vasaras festivālu, vai nevari braukt ar auto, vai ... nospļauties par to visu. domāju, ka mammai, kura dara visu, lai palīdzētu savam bērnam, ir pilnīgi vienalga, kas viņai mugurā un ko citi par viņu domā.
vakar, kad ciemojāmies pie draugiem, runājām par to, kādas katram ir prioritātes. māte, kurai tūliņ dzims ceturtais bērns, saka, ka ir šokēta, kad jaunās kolēģes, kurām nav ne bērnu, ne ģimenes, pāris nedēļās pēc algas paziņo, ka nezina, kā iztiks līdz nākamajai. un vēl pajautā, kā viņa vispār var (tev taču tas bars ar bērniem)? un tad mēs nonācām pie prioritāšu saraksta.

bet ne jau stāsts par to, lai kāds justos vainīgs vai pazemots, vai abižots. Stāsts par to, ka katram pienāk brīdis, kad viņš skaidri zina savas vērtības un ir spējīgs sakārtot un pārkārtot savas dzīves prioritātes.


Veiksmīgu dienu,
Evita