trešdiena, 2011. gada 13. jūlijs

atrast baudas avotu.

Reizēm ir tā, ka prāts skrien un skrien. Cilvēks jau ir noguris, bet grūti ir to apstādināt. cilvēkus arvien biežāk pārņem iekšējs nemiers, reizēm pat tam nav viena konkrēta iemesla. daži cilvēki nespēj ilgstoši aizmigt pat pēc 500ās aitas, parādās dažādi simptomi, kas sāk atkārtoties un ko šobrīd apvieno zem vārda veģetatīvie nervu sistēmas traucējumi.
Pozitīvajā psiholoģijā ir vairāki veidi, kā spēt atslābināties. Tādā veidā apturot lēkājošo prātu.
Viens no uzdevumiem ir sameklēt baudas avotu un ar to saplūst. Izjust, ka it kā esi daļa no tā. Piemēram, vējā šūpojošs koks, jūras skaņa, mūzika, vēja zvanu skaņa. Būtiski ir pievērsties arī savam elpošanas ritmam, tam jābūt lēnam, mierīgam, relaksētam. Tieši alfas ritms nodrošina nemieru, bet betas - nomierināšanos un pusnomoda stāvokli. Aizverot tikai acis, cilvēku trauksmes līmenis mazinās jau par 3 iedaļām, ja tā var teikt. Es zinu, cik ļoti cilvēki reizēm pretojas tādām lietām, jo uzskata, ka tas ir vājums un vispār to dara tikai kaut kādi sektanti un jocīgie. It sevišķi vīrieši, kuri audzināti 'vīrieši neraud' garā, tā domā. Katram jau ir iespēja izvēlēties, vai naktīs slapjam lēkt augšā no miega (ja ir izdevies aizmigt) un saprast, ka sirdij tā ir milzīga pārslodze, vai tomēr veltīt katru vakaru 15 minūtes sev, lai gluži vienkārši palīdzētu savai miesai un garam.

Taču, ja esi ļoti par kaut ko satraucies (kaut vai publiska uzstāšanās), dari pretēji - vairākas reizes ātri izelpo. Tāda veidā palīdzēsi atgūt domāšanas ritmu, un domas nelēkās kā nepaklausīgs zaķis. Un tad vari pielietot iepriekš minēto tehniku, ja tas nepieciešams.

Šodienas jautājums - kā jums šķiet, kāpēc cilvēkiem tik ļoti neizturams ir klusums?

Kā saka gudrie- laimīgs cilvēks ir mierīgs cilvēks.

Lai izdodas!
Šodien klausos.
Evita

p.s. tikko no semināra. izrādās, pavisam nemierīgajiem pozitīvās psiholoģijas intervence neder. tiem jāsāk ar stresa menedžmentu. bet svārstīgajiem gan der, kuriem reizēm labi, reizēm slikti.

2 komentāri:

  1. Laikam jau viss ir relatīvs, tāpēc arī izpratne par klusumu katram varētu būt sava - ir novērots, ka lielai daļai rodas diskomforts no tā vien, ja kaut uz brīdi līdzās nav ierīces, kas ļautu klausīties ritmiskas pulsējošas skaņas ar mainīgu frekvenci, ko ikdienā saucam par mūziku. Viņu izpratnē tas ir klusums, it kā citu apkārtējo skaņu nebūtu... Bet ir taču tik skaisti izbaudīt ziemas dienu mežā, kur skaņas sapinas un noslāpst starp apsnigušiem kokiem, vai ieklausīties aukstas ziemas nakts klusumā, atgāztu galvu veroties zvaigžņotajās debesīs un nebeidzot brīnīties par to neizmērojamo bezgalību un skaistumu, kad vienīgās ausis sasniedzošās skaņas ir tālas suņu rejas un sniega gurkstēšana zem paša zābakiem :)
    Vai varētu būt, ka jo pašpietiekamāks cilvēks, jo mazāka nepieciešamība pēc stimuliem no ārpuses?

    AtbildētDzēst
  2. es domāju, ka bieži vien tas saistīts ar iekšēju nemieru vai mieru. tā spēja panest vai nepanest klusumu. tas pat ir periodiski, es teiktu.
    un, protams, pašpietiekams cilvēks ir skaidrs cilvēks.

    AtbildētDzēst

Viens, divi, trīs un Tu esi brīvs

Labdien, labdien, mīļie, dārgie un attālie! Es nezinu, kā jums, bet mana ikdiena ir uzņēmusi labu tempu un ātrumu. Patīk. Man vienmēr ...