piektdiena, 2012. gada 29. jūnijs

piektdienas īsā ziņa.



Labrīt, labdien manā romantiskajā stūrītī! Prieks Tevi redzēt un uzrunāt!

Tātad Līgo izdziedāts, futbols turpinās, kāja vēl aizvien sāp, un ir piektdiena.
Braucam tālāk, bet brīdinu un jau iepriekš atvainojos, iespējams, neko TĀDU nepateikšu, jo te nekad neko TĀDU neesmu solījusi. Take it or leave it.

Šodien manai meitai ir pēdējā bērnudārza diena pirms lielā brīvlaika. Lai arī šovasar man nebūs pat viena brīva darba diena, es jūtos pacilāti no tās domas vien, ka kāds varēs gulēt tik, cik vēlas, laiski staipīties gultā, brokastīs ēst cukurgaili, muti mazgāt pusdienas laikā pienā un aizmigt pusnaktī pie vaļēja loga ar grāmatu uz krūtīm. Vai nav lieliski, ka varam izdzīvot dažādus vecumposmus? Mana bērnība ļoti atšķīrās no mana bērna izpratnes par brīvlaiku. Kā mēs ar māsu no rīta izgājām no mājas, tā, izceļojušas visu ciemu, atgriezāmies tikai pēc mammas sauciena krietnā vakarā - Evita, Arita, laiks nu būtu nākt mājās! Mēs reizēm izlikāmies, ka nedzirdam. Bet tajā pat laikā jāsaka, mamma zināja, ka dzirdējām un viņa zināja, ka pēc 5 minūtēm būsim klāt. ziniet, tā arī bija. Ha, bet ko nu par laiku ntos gadus atpakaļ! Tas gan vienmēr ir nozīmīgs. Vienmēr. un domāju, ka tad, kad man būs ap 70, man šis laiks šķitīs zelta vērtē, būšu jau šo to uzpušķojusi, piemēram, stāstot par kariņiem, draudzībām un pīpošanu krūmos.

Vasarai, manuprāt, piestāv baltais vīns, grāmatu lasīšana parkā vai uz terases, maigas smaržas, rīta vingrošana pie atvērta loga, dzidri smiekli, smarža pēc lietus, gulēšana sienā, pārgājieni, mirdzums acīs un uz ādas, mūzikas festivāli, ogu lasīšana, ledus uz uzkarsušas miesas, garas brīvdienas, silts pīrāgs ar saldējumu vai saldējuma kokteilis ar zemeņu gabaliņiem, norasojusi zāle, kailums, sirds mūzika...
Kas, Tavuprāt, piestāv vasarai ? Vai drīzāk - kas Tev piestāv no vasaras?

Lai izdodas notvert to vasaras sajūtu! Man šķiet, ar kāju uz astītes esmu uzminusi! Ju-hū!

Evita

piektdiena, 2012. gada 22. jūnijs

3,2,1...

Skat. jau piektdiena. tas arī nozīmē, ka mani vienatnes mirkļi pēc dažām stundām beigsies. tagad es varu teikt, ka tie patiešām skrien. nedēļu, ko man bija ļauts pakārtot savām egoistiskajām vēlmēm, es biju iztēlojusies mazliet savādāku. bet rezultātā jau otrajā dienā mežā sastiepu kāju un biju vien spiesta meklēt to baļķi savā acī. Kā man veicās? es domāju, ka sāpīgi un pamatīgi. ja nepārtrauktu stāstu un līdz apnikumam esmu tā jocīgā, kas mudina vairāk just ar sirdi, tad pati, šķiet, to vienā mirklī noignorēju. taču pēc tik ļoti spēcīga atgādinājuma, pēkšņi atminējos savu lielo, pukstošo orgānu un visu, kas tajā ierakstīts. varbūt neticēsiet, bet tajā ir tik precīzas atbildes. es nezinu, kas nostrādā, vai bailes no nākamā soda, vai kaut kas cits, bet pēkšņi nav ne mazāko šaubu par pareizāko rīcību. atbilde ieskanas pēkšņi un ļoti tieši. iespējams, tik pēkšņi, cik gatavs esi to sadzirdēt. jaunas situācijas un jauni noteikumi, vienmēr mazliet samulsina. jautājums, cik ātri tu aptver to, kā labāk rīkotos, lai pats par savu rīcību nebūtu diskomfortā. šķiet, pirms savas traumas, manas emocijas un jūtas bija kur citur, kā fiziskais ķermenis, tāpēc nespēja tik ātri noreaģēt uz ārējo stimulu. lūk, vēl viens iemesls, kāpēc svarīgi sevi nesadalīt un būt te, tagad, šeit. ziniet, bet es savā ziņā apbrīnoju tos lavierētājus, kas prot tā izlocīties, pielāgoties, nepateikt savas domas un dzīvot, kaut nejūtas ar to labi (tas, ka nejūtas, ir bez brillēm saskatāms). savukārt, satiekot un redzot tādus cilvēkus, es daudz uzzinu par sevi. Varu tikai pasmaidīt un to piefiksēt, bet pati atgriežos pie sava godīguma, naivuma, patiesuma, tiešuma, siltuma. sevis pieņemšana ir vairāk vērta kā miljons. Tā nes iekšēju mieru, kas, protams, nemaz nav viegli saglabājams. taču uz to var tiekties, jo es gribu dzīvot garšīgi, nevis baidoties, ka kāds mani nepieņems. Nevienam neesmu solījusi būt tāda, kādu viņš mani ir iztēlojies. un otrādāk.

Taču, ko nu par nopietno. Divas dienas svinēsim svētkus, kaut pati īstā diena jau bija vakar. Šogad es gribu skaistu vainagu. No pujenēm. Es zinu, ka ir meitenes, kurām tik skaisti sanāk tos uzvīt. Man tiešām nesanāk, ne tā, kā es to esmu iztēlojusies. Protams, galvenais jau nav ārējais, bet gan tas, vai protam svinēt svētkus ar skaidru galvu, ar smaidu sirdī, ar kopā būšanas sajūtu un sauli pakrūtē.



Priecīgi,

Evita

pirmdiena, 2012. gada 18. jūnijs

viens jautājums. vairākas atbildes.

esmu mājās viena. ēdu saldējumu un plānoju savu vakaru. savu. manu. sev vienīgajai. vēl jo vairāk negribas izniekot ne minūti. un man patīk. lai arī jāatzīst, ka mana sirds mazliet ilgojas pēc savējiem. ausis atradušas tāda klusuma. acis meklē pēc kāda. tieši šodien, nākot no darba, iedomājos par tiem, kam nav, pēc kā ilgoties. es to sajutu. man šķiet, ļoti sajutu.
pavisam nesen kāda meitene man jautāja par to, vai ir tāda ne-atkarīgo mīlestība? Viņas tiešie jautājumi bira un bira. sākotnēji vēlējos piepūst krūti un teikt, jā, protams, ka ir. un tā ir norma - nebūt atkarīgam. Paceliet rokas, kuri vēlas būt atkarīgie? mjā, maz to roku. Ko es ar to vēlējos teikt? Man šķiet, ka tas ir ideālais, ko vēlamies, uz ko tiecamies. Lai mūsu attiecībās abi cilvēki ir pašpietiekami, veseli (bez putniem, tā teikt), laimīgi, priecīgi, saprotoši, lai neviens neapvainojas, nejūtas aizskarts, neizjūt greizsirdību utt. Taču patiesībā uz ko tādu var pretendēt vien mūki, kuriem, iespējams, tieši tāpēc nemaz nav attiecību, jo viņi nepieķeras, viņi ir brīvi. Viņi pilnveido un attīsta savu garīgo dzīvi.
Taču noteikti savstarpējās attiecības parāda katra cilvēka iekšējo briedumu, sevis mīlestību, ego devu un to, kas viņš tāds ir. Un tādi vienatnes mirkļi, kāds ir dāvāts uz vairākām dienām arī man, dod iespēju sajust, kas patiesībā tam lācītim dvēselē.  Manuprāt, tieši šie ir tie mirkļi, kad vari beidzot būt viens pret vienu ar sevi un savu spoguļattēlu.
Kristīn, man šķiet, ne jau attālums cilvēkus šķir, bet gan tas, kas pa šo laiku ar katru indivīdu notiek nesaistīti. Bieži vien šķietamās vēlmes nesakrīt ar reālajām.Taču reizēm sakrīt gandrīz viss. un attālums tikai iekliedz par to ausī.

Bet tagad gan es gribu savu vakaru. Izbaudiet arī jūs.


Jā, vai tu arī reizēm domā par šo?

Evita

bilde ņemta te.

svētdiena, 2012. gada 3. jūnijs

Vai pamanījāt, ka šogad ceriņi smaržo kā savādāk?

šodien es esmu priecīga. jā, tieši priecīga. par savu izvēli. par būšanu kopā ar māsu un viņas ģimeni. es bieži arī savai meitai stāstu, ka tad, kad nezini, kā īsti rīkoties, mēģini sajust, ko tava sirsniņa tev saka. Esmu arī teikusi saviem klientiem, kuri mēdz būt apmulsuši - tieši tava sirds pateiks tev precīzāko atbildi.
esmu pārliecināta, ja mēs izdarām izvēles, klausot savai sirdij, nevis tik daudz prātam, ilgtermiņā būsim laimīgāki un galvenais, būsim bijuši godīgi pret sevi. lūk, arī šodien man šķita, ka man varbūt gribētos būt, kur citur, palūkot, apskatīt, novērtēt utt., nudien nezinu, vai mans motīvs bija tikai izbaudīt mirkli. taču notika savādāk, man piezvanīja māsa un teica, ka labprāt šo dienu pavadītu kopā ar manu ģimeni. Tāpēc esmu priecīga, ka viss jau patiesībā notiek tā kā tam vajag notikt un kas būs labākais tev pašam, lai ko tas prāts tur trallinātu.
Es atceros laiku, kad satiku savu vīru. Tad man šķita, ka man noteikti jāiemācās labi spēlēt volejbols, jo viņš to dara profesionāli, man kaut kādā ziņā jālīdzinās viņam, iespējams, arī jāatstāj iespaids [to jau es tajā mirklī, protams, nedomāju, tikai sajutu savu spēcīgo vēlmi, tagad varu to analizēt]. jā, nudien es nenoliedzu, ka tas, ka esmu sportiska, mūsu attiecībās ir tikai kā papildinājums, jo mums kopā ir interesanti. Mums ir daudz kopīgu pasākumu, taču, man jāatzīstas, ka volejbolu vēl joprojām labi nespēlēju [vai vispār spēlēju?;], toties ar interesi vēroju, kā to dara citi, esmu šo spēli daudz vairāk iepazinusi. Šķiet, kādā seriālā vai filmā bija brīdis, kur kādas draudzenes vīrs teica kaut ko līdzīgu - tad, kad tev ir Džons [liec jebkuru vārdu], tu dari to, kas viņam patīk, kad tev Miķelis [..], atkal pielīdzinies viņam.
 Hmm, nudien, kur paliec tu, tu pati, vienreizējā, lieliskā, ar savām interesēm, savu galvu, sirdi un savu individuālo dzīves smaržas indikatoru? Man arī ir draudzene, kura reiz mēģināja pat mācīties braukt ar kanoe. es jums nepateikšu, cik ļoti es biju pārsteigta par viņas izvēli, it sevišķi, ka viņa nekad iepriekš pat nebija izrādījusi īpašu interesi par kaut ko azartiskāku, kur nu vēl mest ar laivu kūleni, vai kā lai to nosauc. Bet kā saka, bez tā visa, nebūtu pieredzes, nebūtu izpratnes un, iespējams, būtu daudz grūtāk tikt līdz tam savam kodolam. Pēc noteiktām mūsu izvēlēm, seko noteiktas sekas. Taču, es zinu, zinu, ka jau zini, bet tomēr - mani nemīl tāpēc, ka es varu to vai šo, bet tāpēc, ka es mīlu vispirms pati sevi, un tāpēc man nevajag darīt visu, ko dara mans mīļotais vai mīļotā. Tās sauc par atkarīgo attiecībām, kur viens ir vairāk devējs, viens ņēmējs. Bet arī tādas droši vien vajag uz planētas Zeme, kā saka, vibrācijas pievelk vibrācijas. Man šķiet, te nu mēs arī nonākam  līdz tam, ka vispirms jebkurās attiecībās svarīgākais ir atbalsts, nevis cīņa par to, kurš varošāks, pareizāks vai gudrāks, attiecībās nevienam nevajag, ka tu kaut ko mēģini pierādīt. vēl jo vairāk tāpēc, ka pats ar sevi jūties nekā. un kā raksta grāmatās un teorijās - citi cilvēki un mūsu attiecības ar viņiem atspoguļo mūsu iekšējo psihisko stāvokli jeb tēlaināk runājot - viņi ir mūsu dvēseles spogulis. Tāpēc pirms atkal esi ar citiem vai ar situāciju neapmierināts, apstājies un pajautā, ko tad viņš vai tas man saka par mani pašu, kas notiek šobrīd ar mani un ko es sevī varu mainīt, lai kaut kas izmainītos. Redz, cik uzreiz interesanti ir veidot attiecības, ja zini, ka tie citi atspoguļo kaut kādu mūsu psihes daļu.
Es pati, šķiet, pēdējā laikā veidoju nogurušas attiecības.[atvainojiet, mani mīļie un mīļās, ka ne tik bieži ar jums sazinos, bet jūs jau zināt, ka manā sirdī, sirdī ...:] Zinu, ka šobrīd daudz no sevis arī dodu citiem, tāpēc mēģinu sevi piepildīt, skrienot pa mežu un meklējot punktus un ik vakaru palasot dažas rindiņas grāmatās, kas arī ne jau nejauši ir nonākušas pie manis.
Un te viens citāts, kas, manuprāt, mums kā cilvēkiem, kuri patiesībā tik ļoti savā starpā ir saistīti, šobrīd ir svarīgs: "Sliktie darbi, ja tos tā var nosaukt, patiesībā ir negatīvās enerģijas formas. Tie nekā neietekmē Matricu. Cilvēks - lūk, kas cietīs. Kad tiks uzskatīts par vajadzīgu, tad tas tiks aizsūtīts cilvēkam atpakaļ. Redzi, visur ir jāvalda līdzsvaram. cik tev daudz ir negatīvās polaritātes domformu un darbu, tik bieži tie arī uz tevi kritīs. Tā ir tā saucamā "neveikšanās"."

 Lai priecīga nedēļa!
Skolniekiem - brīvdienas ir sākušās, izbaudiet tās! Mīlniekiem un vienatni mīlošiem - ieprieciniet sevi, un gribiet vai nē, bet tā iepriecināsiet vēl kādu.

 mīļi, Evita
 p.s. ļoti iespējams, ka ceriņi smaržo tāpat kā ik gadu. tikai šogad es šo smaržu izbaudīju un ilgāk tajā pakavējos.
bilde te< .

Kā es pēc Tevis ilgojos.

Čau, pavasari jūti? nejūti? Es arī ne pārāk. Bet mirkļos, kad saules stars noglāsta vaigu, gribas kustināt degunu un smaidot nočukstēt: &#...