viens jautājums. vairākas atbildes.

esmu mājās viena. ēdu saldējumu un plānoju savu vakaru. savu. manu. sev vienīgajai. vēl jo vairāk negribas izniekot ne minūti. un man patīk. lai arī jāatzīst, ka mana sirds mazliet ilgojas pēc savējiem. ausis atradušas tāda klusuma. acis meklē pēc kāda. tieši šodien, nākot no darba, iedomājos par tiem, kam nav, pēc kā ilgoties. es to sajutu. man šķiet, ļoti sajutu.
pavisam nesen kāda meitene man jautāja par to, vai ir tāda ne-atkarīgo mīlestība? Viņas tiešie jautājumi bira un bira. sākotnēji vēlējos piepūst krūti un teikt, jā, protams, ka ir. un tā ir norma - nebūt atkarīgam. Paceliet rokas, kuri vēlas būt atkarīgie? mjā, maz to roku. Ko es ar to vēlējos teikt? Man šķiet, ka tas ir ideālais, ko vēlamies, uz ko tiecamies. Lai mūsu attiecībās abi cilvēki ir pašpietiekami, veseli (bez putniem, tā teikt), laimīgi, priecīgi, saprotoši, lai neviens neapvainojas, nejūtas aizskarts, neizjūt greizsirdību utt. Taču patiesībā uz ko tādu var pretendēt vien mūki, kuriem, iespējams, tieši tāpēc nemaz nav attiecību, jo viņi nepieķeras, viņi ir brīvi. Viņi pilnveido un attīsta savu garīgo dzīvi.
Taču noteikti savstarpējās attiecības parāda katra cilvēka iekšējo briedumu, sevis mīlestību, ego devu un to, kas viņš tāds ir. Un tādi vienatnes mirkļi, kāds ir dāvāts uz vairākām dienām arī man, dod iespēju sajust, kas patiesībā tam lācītim dvēselē.  Manuprāt, tieši šie ir tie mirkļi, kad vari beidzot būt viens pret vienu ar sevi un savu spoguļattēlu.
Kristīn, man šķiet, ne jau attālums cilvēkus šķir, bet gan tas, kas pa šo laiku ar katru indivīdu notiek nesaistīti. Bieži vien šķietamās vēlmes nesakrīt ar reālajām.Taču reizēm sakrīt gandrīz viss. un attālums tikai iekliedz par to ausī.

Bet tagad gan es gribu savu vakaru. Izbaudiet arī jūs.

Jā, vai tu arī reizēm domā par šo?

Evita

bilde ņemta te.