Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Tiek rādīti šajā datumā publicētie ziņojumi: oktobris, 2014

Pagātne tagadnē.

Viņa trīspadsmit gados devās prom no mājām, no savas ģimenes, jo bija vecākā meita, un vecāki nevarēja visus pabarot. Tā viņa nonāca pie saimniekiem, pie kuriem strādāja ilgus gadus. Protams, arī iemīlējās. Saimniece pret viņu izturējās labi, daudz iemācīja, taču ar saimnieka dēlu  precēties neļāva. Viņa daudz nestāsta par to, kā tajā brīdī jutusies. Drīzāk stāsta uz priekšu, par to, ka vajadzēja strādāt. Daudz un smagi. Piedzīvojusi zaudējumus. Kara laikā ēduši kartupeļu mizas, baiļu sajūta ir bijusi tik tuvu, tik klātesoša. Tas viss viņā nocietinājis pārliecību, ka jūtām te nav vieta, jo jādzīvo kā ir, jāiztiek ar to, kas ir. Jāpabaro bērni un jātiek ar visu galā. Stiprai jābūt. Jāpaļaujas uz sevi. Reizēm jāsamelojas un jāpacieš kauna izjūta. Tikai vēlāk viņa izteiksies par to, kā ierasts un kā vieglāk izdzīvot. 'Mīlestība, vecomam, bet kā ar to lielo mīlestību?', mazmeita viņu taujās pēc vairākiem gadiem. Viņa mirkli apdomājās, it kā viņā mītos vieni atmiņu zibšņi ar citiem…