svētdiena, 2012. gada 19. augusts

Maziņš taurenīt's

Esmu maziņš taurenīt's,
kam sasniegt tevi grūti.
un tad es atkal rītausmā
sitos pret gaismu loga rūtī. [e.š.]



Ha, un, ko jūs darāt, kad esat palikuši mājās vieni, lai iztīrītu māju? Nu ne jau uzreiz tīrāt māju!? Es ne, es steidzu pēc dziesmām, pēc vārdiem, pēc vienatnes, pēc sava pasaules pulsa un ritma... un tikai tad es uzpucēšu māju. Protams, kā es to varu izdarīt, ja iepriekš neesmu uzposusi sevi.
Lai vai kā, šajās dienās esmu piedzīvojusi diametrāli pretējas izjūtas. esmu bijusi ļoti saviļņota, laimīga, esmu aizmirsusies notikumos, dziesmās, melodijā un cilvēkos. Esmu arī izjutusi, ka pēkšņi kļūstu par spēles dalībnieku, kā noteikumus zina tikai spēlēs iniciatori. Lai vai kā, tas nav nekāds jaunums, ka cilvēki spēlējas, pārbauda, sāpina utt. Bet tieši jau šādās situācijās var pārbaudīt teorijas pielietošanas iespējamību. Tas, ko noteikti zinu, ka manā dzīvē nudien vairs nav tikai melns un balts, kategoriskums ir kļuvis ne tik kategorisks un esmu gatava novēlēt nirvānu tiem, kuri dzīvo un spēj būt toleranti tikai pret sevi. Šobrīd viņi ir tādi. un esmu esmu atkal tāda. Lai cik ļoti šūpulī ir ielikta ziņa - tev visiem jāpatīk vai  arī - visi ir tavi draugi - atklāsme, ka tā nebūt nav, atvieglo attiecību veidošanu un ļauj sevi pasargāt no ilūzijām.
Paldies draugiem par nakts atziņām. Tās nekur nav zudušas arī starp deju soļiem un ļoti miegaino rītu. Un paldies Baibai par lekciju, ko esmu jau vairākkārt noklausījusies un esmu laimīga, ka cilvēki sāk runāt par attiecībām daudz dziļākā un plašākā šī vārda nozīmē. Interesanti, kā tie notikumi pie mums atnāk. Tieši tad, kad kabata teju jau tukša.

Mana šodienas atziņa: Nenosodi sevi. Tā vietā uzdod sev jautājumus.

Un tagad gan mazliet praktiskā darba.

Evita


Bilde atrasta te.


pirmdiena, 2012. gada 13. augusts

gara, gara nedēļas nogale.

Labrīt!

Dzerot rīta kafiju un mazliet rokoties savos papīros, sapratu, ka varu un gribu mazliet uzrakstīt. Tik intensīvas nedēļas nogales jau tik bieži nav. Pēdējā laikā arvien biežāk pieķeru sevi pie fakta, ka vārdu savienojumu 'ar putniem' vai 'putnu meitene' jau uztveru personiski. Laikam tas nozīmē, ka esmu spēcīgi identificējusies ar šiem vārdiem. Varu paanalizēt sevi tālāk. Tas varētu nozīmēt, ka esmu ieslīgusi rutīnā, identificējusies un nespēju abstrahēties. :) Tik traki jau nav, protams, ja tomēr to pamanu. Dullāk būtu, ja būtu jau nokrāvusies ar putnu štellēm un uzlikusi  galvā ligzdu. :) Skaidrs, ka 'ar putniem' ir pārnestā nozīme, un es to saprotu, kā uzdrīkstēšanos iziet no rāmjiem, ko pieprasa sabiedrība, kas ir sociāli vēlami un ko no mums tā pieprasa. Taču es tik un tā mazliet paprātoju, kā es varētu pārsaukt savu blogu. Pagaidām nekā. Tie putni izsaka visu manu būtību un to, kā es uztveru pasauli.
Sestdien es pabiju radio ēterā. Un runāju tieši par iepriekš minēto - kādi mēs esam un cik viegli vai grūti ir saprast, kāds tu esi patiesībā. Runājām arī par mītiem, kādi saistās ar psihologiem. Kādus mītus zini tu? Vēl man Māris Žigats jautāja, vai ir kāds cilvēks, kuram arī nevajag psihologu. Tajā brīdi, šķiet, es mazliet apmulsu, jo, manuprāt, vienmēr ir kādas emocijas vai notikumi, kurus pats cilvēks nevar saprast. saruna ar psihologu dod iespēju šim cilvēkam domāt par alternatīvām, dod iespēju padomāt par to, ko tas viņam patiesībā nozīmē, dod iespēju iziet no ierastajiem rāmjiem, no ierastā domāšanas virziena, ļauj pamainīt skatu punktu, ko tu pats nevari izdarīt, jo pagaidām tev nav tādu instrumentu, kas to ļautu. Taču pie speciālista atnāk tie, kuri jau ir gatavi kaut ko mainīt. Jā, viņi pretojas, jo tas būtu neparasti, ja nepretotos un neaizsargātos, bet viņi jau ir gatavāki, kā tie, kuri saka, ka tas irm, es atvainojos, debili stāstīt par sevi citiem. Man šķiet, tas nemaz nav debili, jo tas tevi tikai stiprinās un bagātinās, dos pārliecību par sevi un neliks justies vainīgam par visu, kas tev nav izdevies perfekti. Man pašai šī bija jauna pieredze, tik īsā laikā un tik koncentrēti runār par to, kas ar cilvēkiem notiek un kā to var vai nevar izmainīt. Taču sajūta, ka nekad nevar zināt atbildes uz visiem jautājumiem, man nelika justies nevērtīgai, kā tas varbūt varētu būt pirms gadiem desmit, kad uz dzīvi raudzījos vairāk caur melnbalto. Par šo pieredzi man jāsaka paldies arī misteram Ru, kurš riskēja ar savu labo slavu un uzaicināja mani piedalīties viņa raidījumā. Man jau šķiet, tā riskēt var tikai par sevi pārliecināti, inteliģenti un drosmīgi cilvēki, kuriem viss kārtībā ar hipertīmiju:). Es tikai priecātos, ja sabiedrība sāktu biežāk runāt par sevi un vērtībām, kas krasi atšķiras no šodienas top lasītākajām ziņām. Man pēdējā laikā ir radusies izjūta, ka cilvēkus spēj pie dzīvības uzturēt tikai baisi notikumi un primitīvas lietas. Protams, ne visus. Par laimi.

Par citiem notikumiem, citu dienu.

Lai skan: http://www.youtube.com/watch?v=TMbyWSGYUgc

Ak, kas par vārdiem: http://www.lyricsfreak.com/print.php?id=950839


Evita

sestdiena, 2012. gada 4. augusts

Vibrācijas K.Kazāka spogulijā.

Esiet sveicināti augustā!

Augusts visbiežāk pienāk maķenīt par ātru. Par ātru izdziest saule, par ātru jāsāk skatīties, vai baltā blūze izmazgāta. Patiesībā mani pirmie teikumi atklāj manas izjūtas. Tās, no kā parasti visi bēg, jo vēlami ir nejust, bet domāt. Reizēm es arī aizmirstu just jeb drīzāk - ieklausīties tajā, ko jūtu. Pavisam nejauši ceturtdien nonācu vietā, kur kāds dziedāja tik kaili, tik precīzi, tik jutekliski un vēl pie tam tik tuvu savam klausītājam. Kārlis Kazāks. Es nudien nezinu, kurš vēl tā prot. ieskanēties līdz pat tālākajam sirds kambarim un dvēseles tīkla dzīparam. Mani tik ļoti tas saspoguļoja un apreibināja, ka kārtējo reizi apjautu - mīlestība nekur nav pazudusi un tai ir tik daudz krāsu, nokrāsu, skaņu un vibrāciju. tā ir tik ļoti manī un neviens nekad man no malas to nevarēs noņemt. tikai es pati varu to nesaudzēt vai zaudēt, apdzēst un izskaust. tā apskaidrība nāca tik pēkšņi, tik strauji un tik gaidīti. tieši tāpēc mums vajag tādus cilvēkus, kuri dalās ar savu talantu, ar savu spēju sajust, kuri prot to ietērpt vārdos, mūzikā un ar savu esību spēj iedvesmot un dod iespēju ceļot uz savu esību.
Iespējams, kādam tas viss šķiet saldi. Taču pēdējā laikā tik ļoti daudz redzu jaunus cilvēkus, kuri ir noslēguši spēju un gribēšanu sajust. Tieši tāpēc gribu par to runāt biežāk. Ja Kārlis tā var dziedāt, es taču varu vismaz mēģināt to uzrakstīt.
Protams, emocionālā inteliģence ir jāattīsta, bet, manuprāt, to attīstot, cilvēkam ir vieglāk saprast, kā arī pieņemt sevi un arī citus. Jo spēcīgāk attīstīta būs emocionālā inteliģence, jo vienkāršāk būs atpazīt cilvēku, kurš smaida, lai izpatiktu un gūtu labumu, bet kurš patiesi priecājas tevi satikt. Bet ne jau visiem to vajag. Katram ir savas dzīves vērtības, pēc kurām tas vadās. Man pašai ir būtiskas godīgas attiecības, ja tādas nevaru kaut kādu iemeslu pēc tajā mirklī sniegt, esmu godīga un vismaz nemaldinu otru cilvēku.

Paldies Kārlim par spēcīgajām vibrācijām un patiesumu. Mirklis, ko ir vērts piedzīvot ikvienam savā dzīvē. ļaujiet sev just. Vienkārši ļaujiet. un kā saka mana sirdsgudrā draudzene - nevienu cilvēku, kurš ienācis tavā dzīvē, nevajag uzskatīt kā pašsaprotamu. Savukārt man atliek piebilst - tieši lepnība mūs bieži vien pazudina.

 Lai jums veicas!

Evita

Bilde ņemta te.


Kā es pēc Tevis ilgojos.

Čau, pavasari jūti? nejūti? Es arī ne pārāk. Bet mirkļos, kad saules stars noglāsta vaigu, gribas kustināt degunu un smaidot nočukstēt: &#...